"Sāks dārdēt likuma diktatūra"

"Inostraņec"

— 2000.04.25.

Uzstājoties līguma START–II ratificēšanai veltītajā Domes sēdē, mūsu jaunais prezidents pasacīja kaut ko tādu, kam vispārībā vajadzētu pilnībā likvidēt jebkuras šaubas par ceļu, kurā vest valsti nodomājis Putina kungs (jeb varbūt jau biedrs?).

Jaunais Kremļa saimnieks faktiski piedraudēja katram Krievijas pilsonim, ka ar viņu nodarbosies FDD, ja viņu pieķers ārpusdienesta kontaktos ar ārzemniekiem.

Neko tamlīdzīgu mūsu valsts iedzīvotāji, kuriem it kā nāktos sevi uzskatīt par tiesiskas valsts brīviem pilsoņiem, nebija dzirdējuši kopš kāda 1987.—1988.gada. Taisnība, padomju laikā faktiskais aizliegums "nesankcionēti kontaktēties" ar ārzemniekiem netika afišēts — tā it kā nebija, lai gan visi zināja, ka bija. Taču brīdināja par to it kā "pusoficiālā" kārtībā, un no Augstākās padomes tribīnes ar sodiem par tādiem kontaktiem neviens nedraudēja.

Var, protams, uzskatīt Putina paziņojumu par atklātuma sasniegumu, taču kaut kā negribas. Ja valsts galva atļaujas atklāti pasacīt sabiedrībai un tās pārstāvjiem parlamentāriešu personā tik brēcošas lietas, kas būtībā pārsvītro visus pēdējos desmitgades demokrātiskos iekarojumus, tad sabiedrība to ir pelnījusi. Tādēļ, ka nesekoja ne vien sašutuma eksplozija, bet arī nekāds visniecīgākais protests.

Viss aprobežojās ar konstatējoši ironiskiem ziņojumiem dažos MIL. Vienīgi "Kopsavilkumā" bija jūtams kāds trauksmes motīvs. Ar daudz lielāku patiku tika pārstāstītas tēzes par Krievijas atvērtību, par tās vēlmi sadarboties ar Rietumiem un uzticību jaunajai Krievijas demokrātijas varai, ar kurām Putins tik dāsni bārstījās Londonā, kur viņš ieradās pāris dienu pēc draudzīgā paziņojuma domē. Lūk, te tiešām ir iemesls ironijai, tikai drūmai ironijai.

Paredzu iebildumus, sak, nav vērts no mušas taisīt ziloni. Putins vienkārši neveiksmīgi izsacījies vai pārteicies, būdams satraucies par Zjuganova idiotiskajiem uzbrukumiem ministram Ivanovam, ko viņš apvainoja ārpusdienesta kontaktos ar ārzemniekiem. Var jau būt, ka pārteicās, tikai pēc tam neizlaboja un neizskaidroja.

Kaut gan tāda pārteikšanās, un vēl parlamentā, dārgi maksātu demokrātiskas valsts prezidentam. Turklāt tā bija kaut kāda pārāk "freidiska" — tā vien zemapziņas līmenī lien cauri profesionāla čekista īstenā attieksme pret pēdējās desmitgades iekarojumiem.

Bet pie mums, atkārtoju, visi to bez iebildumiem norija un turpina apspriest, cik veiksmīgi noritējusi Putina vizīte Londonā un cik pieklājīgi viņš tur izskatījies. Uz šī fona draudus domē daudzi uzskata bezmaz vai par joku, kaut arī neveiksmīgu. Tomēr, ja arī prezidents jokoja, tad drīzāk Londonā nekā domē.

Piemēram, apsolīja rūpīgi izmeklēt katru gadījumu, kad federāļi Čečenijā pārkāpj cilvēktiesības. Bet nav nekādas pārliecības, ka līdz galam novedīs pat pulkveža Budanova lietu (par čečenu meitenes izvarošanu un nogalināšanu), kas acīm redzami speciāli izlikta, lai izrādītu kā Krievijas justīcijas objektivitātes piemēru. Par pulkvedi jau iestājas dienesta biedri un Burjatijas vadītāji, kur pastāvīgi dislocējas 160.tanku pulks. Un to visu pavada daudzu krievzemiešu līdzjūtīgi saprotoša attieksme. Ko tad vairs runāt par citiem kara noziegumiem Čečenijā, kurus Krievijas vara turklāt pat nepamana.

Pa to laiku, skanot runām, tajā skaitā arī Londonā teiktajām, par Maskavas centieniem pēc politiska noregulējuma, par gatavību Čečenijas problēmas risinājumā sadarboties ar starptautiskajām organizācijām, tiek gatavots atkārtots un, dabiski, piespiedu kārtā veicams uzbrukums kalnu aizās, ko kautrīgi sauc par "tīrīšanu". Nav nekādu šaubu, ka spēka lietojuma "samērojamība" paliks iepriekšējā līmenī un arī sekas būs tādas pašas, un rezultāts tāds pats.

Daudz cerīga izskanēja Londonā par Putina administrācijas ekonomisko politiku. Prezidents ne vārda nebilda par "valsts regulēšanu", toties sīki sprieda par liberālismu, īpašuma garantijām, ārzemju investoru interešu aizsardzību un tamlīdzīgi.

Taču tūliņ pēc Putina atgriešanās dzimtenē sabiedrības uzmanības centrā nokļuva labojumi Nodokļu un administratīvajā kodeksā, ko sagatavojusi valdība, kā arī vairākas citas izstrādnes, kam jākļūst par nākamās ekonomiskās politikas pamatdokumentiem. Un tad nu kļuva skaidrs, ka ne liberālo ekonomisko padomnieku skaitam Putina komandā, ne to personālsastāvam nav nekādas nozīmes. Likme pirmām kārtām tiek likta uz "administratīvajierm resursiem".

Un kā vēl tiek darīts. Labojumi atņem nodokļu maksātājam nevainīguma prezumpciju un pārvērš viņu par nožēlojamu būtni, kam mūžīgi jāattaisnojas, jābūt caurskatāmam, noklausāmam, sodāmam un regulāri apstrīdamam. Bet ierēdnis, gluži otrādi, savā visvarenībā un nekļūdīgumā kļūst kā cars un Dievs, turklāt gūdams visplašākās iespējas šantāžai, kukuļņemšanai un pārējām ļaunprātībām. Pat ceļu inspektors varēs iesēdināt autovadītāju uz 15 diennaktīm, bet viņa "neaizskaramo" privātīpašumu automašīnas veidolā "evakuēs".

Pievienosim visam tam vēl valsts muitas komitejas bīdīto ārējās ekonomiskās darbības "regulēšanas" kārtību, kas paredz ļoti stingru reģistrāciju (būtībā licencēšanu) šīs darbības dalībniekiem, kā arī domes Dabas izmantošanas komitejas plānotos labojumus likumā par produkcijas sadalīšanu, kas izvirza stingrākas prasības ārzemju investoriem (tas attiecas uz jautājumu par viņu interešu aizsardzību). Un iegūsim pilnīgu liberālismu. Līdz pat pilnīgam izbrīnam.

Šajās dienās paziņots it kā par koalīcijas izveidi starp LSS un "Jabloko". Pagaidām, taisnība, nav skaidrs, kā tas izpaudīsies, ja neskaita bezcerīgo kopējo cīņu pret Pēterpils gubernatora Jakovļeva atkalievēlēšanu. Bet šo koalīciju par patiesi tapušu varēs uzskatīt tad, ja tā sāks cīņu pret uzbrūkošo "likuma diktatūru", kuru mūsu birokrāti "valstībnieki" saprot vienīgi kā savu diktatūru.

Ne jau velti sacīts, ka likums — tās ir ilksis.

Mihails Kališevskis