"Bez soda Čečenijā"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.05.02.

Tāpat kā agrāk spēkā ir tas, ka valstij jābūt pietiekami lielai, lai tā varētu atļauties noziedzīgu rīcību.

Diemžēl, Aslanam Mashadovam bija taisnība. Otrā Čečenijas kara sākumā viņš teica, ka Rietumi, tāpat kā pirmā Čečenijas kara laikā, aprobežosies ar kritiskiem vārdiem, taču kopumā Maskava tiks pasargāta. Nu jau septiņus mēnešus Maskava izmēģina visus instrumentus, kādi vien ir kara noziegumu leksikā: bombardēšanu un nevainīgu civiliedzīvotāju blokādi; veselu pilsētu un ciemu iznīcināšanu, cilvēku laupīšanu un čečenu vīriešu nogalināšanu.; sistemātisku izlaupīšanu, izvarošanu un padzīšanu no dzīvesvietām. Rietumi līdz šim uz šiem noziegumiem, kas ir jādefinē kā tautas slepkavošana, ir reaģējuši vienīgi ar balsstiesību atņemšanu Krievijas delegācijai Eiropas Padomes parlamentārajā sapulcē un vāju ANO Cilvēktiesību komisijas rezolūciju. Tā ir apkaunojoša bilance.

ANO rezolūcija nosoda Krieviju un aicina Maskavu ar neatkarīgu nacionālo komisiju izmeklēt noziegumus Čečenijā. Tā ir tikpat liekulīga, cik lieka prasība. Vēl neviens no tiem, kuri ir izdarījuši noziegumus pirmajā Čečenijas karā, līdz šim nav stājies tiesas priekšā, nemaz jau nerunājot par to, ka Krievija varētu izmeklēt pašreizējos noziegumus. Krievijas pilnvarotajam cilvēktiesību jautājumos Vladimiram Kalamanovam ir tikai viens uzdevums: ES, EDSO un ANO pārstāvjus iebarot ar tikpat retiem, cik neauglīgiem apmeklējumiem.

Visapbrīnojamāko propagandas triku Maskava paveica, raksturojot karu kā uzspiestu cīņu pret teroristiem un islāmiskajiem fundamentālistiem. Sākot ar NATO ģenerālsekretāru Džordžu Robertsonu līdz pat BND vadītājam Augustam Heningam un Vācijas kancleram Gerhardam Šrēderam, Rietumu politiķi un analītiķi ir uzķērušies uz krievu trika. Protams, ka Čečenijā ir arī ārvalstu algotņi un islāma fanātiķi. Taču viņu parādīšanās ir Krievijas iepriekšējo gadu iznīcināšanas politikas sekas. Ja viņu skaits un ietekme Kaukāzā turpinās palielināties, Maskavai par to atbildība būtu jāuzņemas pašai.

Vispār čečenu civiliedzīvotāji islāmistus uztver kā svešķermeņus. Lai to saprastu, pietiek, ja dažas dienas kaimiņrepublikā Ingušijā bēgļu nometnēs aprunājas ar kara upuriem. Nekas akreditētos vācu, franču vai amerikāņu diplomātus netraucē Maskavā nopirkt aviobiļeti un aizlidot uz Ingušiju. Taču neviens no viņiem nav to izdarījis. Arī tā ir nabadzības apliecība.

Eiropas Savienības ANO ierosinātā rezolūcija Maskavu ne pārāk apbēdināja. Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrīns un finansu ministrs Lorēns Fabiuss dienā, kad Ženēvā notika balsojums par rezolūciju, rakstā "Financial Times" skaidri pateica, ka Krievijai attiecībās ar ES nekādā gadījumā nav jābaidās no sankcijām, bet ka tā par spīti ieilgušajam karam var rēķināties ar jaunu sākumu un tālāku palīdzību. Abi ministri rakstīja, ka Krievijā Putina ēra par spīti kļūdainajai rīcībai Čečenijā "dziļi sakņojas demokrātijas kultūrā".

Šādam vērtējumam tā cinisma un nereāluma dēļ trūkst vārdu. Tieši Francija, kas iepriekšējos mēnešos bija viena no asākajām Krievijas kritizētājām, Maskavai izsniedza grēku atlaišanas zīmi, novedot nelielo krievu demokrātu un cilvēktiesību aizstāvju pulciņu līdz izmisumam. Taču kurš gan viņiem nav licis vilties? Vācijas ārlietu ministram Joškam Fišeram bija nepieciešams tikai viens gads, lai no šķietami morālākas ārpolitikas nonāktu līdz klasiskajai reālpolitikai. Arī Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings, britu ārlietu ministrs Robins Kuks un viņa priekšnieks Tonijs Blērs, kuri pirms gada Kosovas kara laikā vēl bija lieli cīnītāji par cilvēktiesībām, ir pelnījuši augstu novērtējumu stiepjamās morāles skalā.

Tas viss nepārsteidz. Taču Krievija arī pēc diviem Čečenijas kariem nav ieguvusi monopolu uz nesodītiem kara noziegumiem. Protams, ka tad, ja ASV prezidentam Ričardam Niksonam un viņa padomniekam drošības jautājumos un vēlākajam ārlietu ministram Henrijam Kisindžeram par noziegumiem Vjetnamas kara laikā būtu jāatbild Kara noziegumu tribunāla priekšā, kāda pašreiz ir tiesa Hāgā, uz viņiem tiktu attiecināti tie paši mērogi kā šodien uz serbu prezidenta Slobodana Miloševiča bendēm vai atbildīgajiem par tautas slepkavošanu Ruandā. Taču Niksons dzīvo mierā, Kisindžers ir ieredzēts bijušais diplomāts, un Krievijas prezidents Vladimirs Putins vēl pirms zvēresta nodošanas tika uzaicināts uz tēju pie karalienes. Tāpat kā agrāk spēkā ir tas, ka valstij vienīgi ir jābūt pietiekami lielai, lai tā varētu atļauties izdarīt noziegumus.

Florians Hasels