Kad uz gadu raugās no pasaules skatupunkta

19. un 20.decembrī Rīgā notiek Latvijas diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību vadītāju sanāksme

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Runa Latvijas vēstnieku sanāksmē Rīgā 2001.gada 19.decembrī

Godātie Latvijas Republikas vēstnieki!

Es esmu patiesi priecīgs par iespēju jūs visus sveikt Ziemsvētkos tieši šeit — klātienē Rīgā. Priecājos kopā ar jums, ka svētku laikā būsit kopā ar ģimenēm dzimtenē.

Nākamo gadu mēs sagaidām ar labi padarīta darba sajūtu, taču reizē ar to arī apzināmies, cik izšķirošs būs šis gads, jo gan Eiropas Savienība, gan NATO dalībvalstis pieņems vēsturiskus lēmumus par paplašināšanos.

Aizvadītā gada laikā abos virzienos mēs esam pietuvojušies augšminētajām organizācijām jau taustāmi tuvu — to man ir apliecinājušas dažāda ranga amatpersonas, ar kurām esmu ticies. Šajā ES un NATO regatē vējš ir pūtis mūsu burās, un gan vienā, gan otrā gadījumā Latvija ir līderu grupā. Tas nebūtu bijis iedomājams bez Ārlietu ministrijas, bez jūsu pašaizliedzīga, mērķtiecīga darba. Taču vējš reizēm var iegrozīties arī tā, ka pat visveiksmīgākais burātājs nespēj ar to tikt galā. Tādēļ aicinu jūs visus neieslīgt eiforijā un pašapmierinātībā, bet būt gataviem visdažādākajiem pretvējiem situācijā, kad mēs jau ieejam finiša taisnē.

Nākamā gada jūlijā Prāgas sammita priekšvakarā šeit, Rīgā, ir plānota Viļņas desmitnieka tikšanās premjerministru līmenī. Tās sagatavošanā būs nepieciešama jūsu visu, godātie vēstnieki, līdzdarbošanās. Esmu pārliecināts, ka ministrija spēs ļoti konkrēti izvērtēt katra vēstnieka un ikvienas vēstniecības uzdevumus šā nozīmīgā pasākuma organizēšanā.

Taču 2002. gads būs ne tikai ārpolitiskās izšķiršanās, bet arī Saeimas vēlēšanu gads. Diemžēl pastāv bažas, ka otrais var traucēt pirmajam. Lai gan iestāšanās ES un NATO ir deklarētas kā mūsu valdības politikas prioritātes, kādam par personīgu prioritāti var kļūt vēlēšanās par katru cenu atkal iekļūt parlamentā.

Tā vārdā, iespējams, kāds dziedās tautiskas dziesmas, lai tā demonstrētu savu patriotismu, bet nespēs saņemt dūšu, lai pieņemtu dažus tajā brīdī nepopulārus, taču nepieciešamus lēmumus, kuriem gan nebūtu emocionāla iedarbība, taču to rezultāts — Latvijas līdzdalība NATO —, dotu patiesas garantijas mūsu valsts drošībai.

Protams, tas ir politiķu, valdības un mans pienākums — darīt visu nepieciešamo, lai nepiepildītos šis iespējamais bēdīgais scenārijs.

Taču arī jūsu autoritāte un pasaules redzējums ir svarīgs kā ministrijai un valdībai, tā arī politiķiem un citiem Latvijas cilvēkiem. Tieši viņiem būs jāizdara izvēle par vai pret Eiropas Savienību. Tieši viņiem ir jāzina un jāsaprot, kāpēc nākamajā gadā tik būtisks pieaugums plānots mūsu aizsardzībai un ko viņi par to saņems pretī.

Protams, pazīstamajam amerikāņu senatoram Robertam Kenedijam bija taisnība, kad viņš secināja, ka viena piektā daļa iedzīvotāju vienmēr būs pret — vienalga, pret ko, un vienalga — kad. Taču vai pārējās četras piektdaļas pilsoņu no mūsu puses jūtas pietiekami uzrunātas? Es zinu, ka, piemēram, ārlietu ministrs regulāri uzstājas dažādās auditorijās, tāpat, atrodoties dzimtenē, to ir darījuši atsevišķi vēstnieki. Jā, tiek gatavotas arī informēšanas kampaņas gan par ES, gan NATO, taču ar to būs par maz, un es aicinu jūs izmantot ikvienu iespēju, lai cilvēkiem skaidrotu, kāpēc mums tas ir jādara.

Es vienmēr esmu atkārtojis un atkārtošu arī šoreiz — ne mazāk nozīmīgas mums ir arī attiecības ar Latvijas tiešajiem kaimiņiem. Esmu gandarīts, ka man izveidojusies laba un koleģiāla sadarbība ar Igaunijas un Lietuvas premjeriem. Nākamgad augustā plānotā astoņu Baltijas un Skandināvijas premjeru tikšanās Latvijā vēlreiz apliecinās un stiprinās mūsu un Skandināvijas valstu pakāpenisku savstarpēju integrāciju.

Nav jau nekāds noslēpums, ka tieši attiecību uzlabošana ar Krieviju ir jautājums, par kuru no dažādām, bieži vien pretējām pusēm skan pārmetumi Ārlietu ministrijai. Reizēm man pat šķiet, ka kāds grib iestāties nevis ES, bet NVS, turpretī citiem nekāda attiecību uzlabošanās nav vajadzīga. Es esmu pret mēģinājumiem veidot attiecības Augusta Kirhenšteina stilā, jo profesora iespējamajiem sekotājiem par saviem “sasniegumiem” beigās nāktos maksāt pārāk augstu cenu.

Taču ne jau par politiķiem un avīžu komentētājiem, kuru vienīgā svešvaloda ir krievu, mums ir jārunā. Daudz svarīgāk, ka attiecības patiešām mainās, it īpaši 11. septembra notikumu ietekmē. Krievijas atbalsts ASV tās pretterorisma kampaņā ir signāls pārmaiņām, un mēs to vērtējam pozitīvi. Jāatzīst, ka mūsu attiecībās pašlaik ir daudz darāmā kā Krievijas, tā Latvijas pusē. Par Latviju runājot, vispirms tas ir politiķu, nevis ministrijas darāmais. Neatliekams uzdevums ir atrast savstarpēji pieņemamu risinājumu Latvijas un Krievijas līgumā par sociālajiem jautājumiem. Parakstot jau parafētos līgumus, izdotos piedot mūsu attiecībām jaunu dinamismu, īpaši jau saimniecisko sakaru jomā, palīdzot biznesam abās pusēs ļoti konkrētu problēmu risināšanā. Valdošajā koalīcijā pret šo līgumu ir Tautas partija, kas apšauba to lietderību. Tāpēc esmu uzdevis ekonomikas ministram A.Kalvītim konkrētos skaitļos aprēķināt gan iespējamos zaudējumus, gan ieguvumus, ko mums dos savstarpēji saistīto līgumu par sociālajiem jautājumiem un muitu parakstīšana. Tad saruna būs mazāk emocionāla.

Mēs esam atvērti sadarbībai visos līmeņos — valdības, pašvaldību, pierobežas reģionu līmenī bez jebkādiem papildu nosacījumiem. Gribu izmantot iespēju un vēlreiz publiski paust atbalstu mūsu vēstnieka darbam Krievijā, lai tas dod jaunu impulsu mūsu attiecībām nākotnē.

Taču arī Ķīna, Kazahija, Ukraina, Baltkrievija, Uzbekija ir lieli un pievilcīgi tirgi mūsu uzņēmējiem — par to pārliecinājos savas nesenās vizītes laikā Kazahijā. Uzņēmēju interese ir liela — jūsu pienākums ir efektīvi viņiem palīdzēt.

Godātie vēstnieki!

Šodien sarunā es droši vien dzirdēšu arī jūsu spriedumus un vērtējumus par Ārlietu ministrijas budžetu. Es ceru, ka saruna nepārvērtīsies par to, par ko diemžēl bieži pārvēršas manas tikšanās — proti, par kārtējo papildu naudas prasīšanu. Jā, Ārlietu ministrijai ir samērā neliels budžeta pieaugums, taču ne jau jūs man ir jāpārliecina, cik ārpolitiski un iekšpolitiski svarīgi bija nodrošināt solītos 1,75 procentus aizsardzībai. Es ceru, ka jūs runāsit, kā efektīvāk izmantot jau esošās budžeta iespējas, īpaši saistībā ar valsts tēla veidošanu un darba koordināciju ar citām valsts institūcijām.

Izmantojot gadījumu, es vēlos arī izteikt savu personīgo paldies tiem vēstniekiem, kuri šī gada laikā ir veltījuši ne mazums pūļu, lai organizētu manas vizītes savās rezidences zemēs. Vislielākā slodze, organizējot ne jau tikai manas vizītes, šogad, protams, ir bijusi mūsu trim vēstniekiem Briselē — Andrim Piebalgam, Imantam Lieģim un Aivaram Grozam. Tas, ka šis gads bijis tik veiksmīgs mūsu stratēģisko mērķu realizācijā, lielā mērā ir tieši viņu nopelns.

Tāpat jāsaka paldies vēstniecei Elitai Kuzmai, kura pārstāv Latviju veselās piecās valstīs, vēstniecei Francijā Sandrai Kalnietei un vēstniecei Spānijā Aijai Odiņai.

Veiksmīgi ar saviem uzdevumiem Zviedrijas prezidentūras laikā tika galā vēstnieks Jānis Dripe, un tagad šī sadarbība tikpat veiksmīgi turpinās ar vienoto valsts protokolu, kura gan, jāatzīst, vienmēr tradicionāli ir bijusi laba. Tikai patīkamas atmiņas man saglabājušās par vizītēm, kuras organizēja vēstnieki Andris Teikmanis un Aivars Baumanis, kā arī ģenerālkonsuls Juris Audariņš. Vēlreiz paldies jums!

Godātie kolēģi!

Es vēlos atgādināt vecā diplomātijas lapsas Henrija Kisindžera rakstīto monogrāfijā “Diplomātija”. Proti: ”Starp analītiķa un valstsvīra perspektīvām ir milzīga atšķirība. Analītiķis var izvēlēties, kuru problēmu pētīt, kamēr valstsvīram problēmas tiek uzspiestas. Analītiķis var izmantot visu skaidra secinājuma izdarīšanai nepieciešamo laiku, valstsvīra galvenais izaicinājums ir laika trūkums. Analītiķis neriskē ne ar ko … viņš var uzrakstīt jaunu traktātu. Valstsvīram ļauts minēt tikai vienu reizi, viņa kļūdas nav labojamas… Valstsvīram jārīkojas ar pieņēmumiem, ko nevar pārbaudīt tad, kad viņš tos izdara.”

2002.gads mums nedos tiesības kļūdīties. Es ticu, ka ne vēstures grāmatās, ne memuāros vairs nekad nerakstīs tā kā augstāk minētajā Kisindžera monogrāfijā, kurā spriests, kas varēja notikt ar Latviju, ja nebūtu bijis tā, kā tas nu bija. Vēstures grāmatās jābūt rakstītam — 2002. gadā Latvija spēra izšķirošu un neatgriezenisku soli, lai nodrošinātu attīstību un drošību valstij, labklājību — iedzīvotājiem. Strādāsim kopā, lai tas tā notiktu!

Vakar, 19.decembrī, Ārlietu ministrijā: ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, Ministru prezidents Andris Bērziņš, Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Māris Riekstiņš; Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis, Valsts prezidenta padomnieks ārlietu jautājumos Andrejs Pildegovičs un Valsts prezidenta kancelejas vadītājs Mārtiņš Bondars

Foto: A.F.I.