"Vadoņi izlūka acīm"

"Subbota"

— 2000.04.28.

Vecākās paaudzes cilvēki, kuri atceras Fidela Kastro braucienu uz PSRS 1963.gadā, nevarēja neievērot gaišmatainu tulku, kas visur pavadīja kubiešu līderi. Tas bija kadru izlūks Nikolajs Ļeonovs.

Nikolajam Sergejevičam bija iespēja pazīt daudzas vēsturiskas personas. Tagad atvaļinātais VDK ģenerālleitnants, vēstures zinātņu doktors, Krievijas dabaszinātņu akadēmijas akadēmiķis, profesors Nikolajs Sergejevičs Ļeonovs ir pasniedzējs un žurnālists, žurnāla "Russkij dom" politiskais komentētājs.

Viņš bija ar mieru dalīties ar "Subbotas" lasītājiem savās pārdomās par pazīstamiem politiskiem līderiem.

Stratēģis Staļins

un revolucionārs Hruščovs

— Savā grāmatā "Posta laiks" jūs augstu vērtējat Ņikitas Hruščova vēsturisko ieguldījumu. Taču ne pārāk želojat Staļinu kā valsts līderi.

— Staļins gan vērienīguma ziņā, gan kā vēsturiska figūra, protams, pārsniedz Hruščovu par vairākām pakāpēm. Kā sliktajā, tā labajā. Staļins ir pieskaitāms to pasaules darbinieku kategorijai, kuri domāja stratēģiski un stratēģisko mērķu sasniegšanas vārdā neapgrūtināja sevi ar šaubām upuru sakarā. Viņa nopelns ir tas, ka viņš radīja tādu dižu valsti, un ne tikai valsti — sociālistisko sistēmu. Viņa laikā — un to pat mūsdienu ekonomisti atzīst — bija visveselīgākā finansu sistēma. Un, protams, mūsu lielvalstnieciskā domāšana, diženuma apziņa — tas viss ir Staļina laikmets.

Taču, pats būdams liels stratēģis, viņš pilnīgi iznīcināja krievu tautas pašcieņas jūtas, iniciatīvu, patstāvību. Viņš izaudzināja mūs par gļēvuļiem, iedzina bailes no fiziskas ietekmēšanas, no cietuma, nošaušanas, atkulakošanas.

Hruščovam absolūti nebija stratēģiskās domāšanas, viņam galvā bija kaut kāds vinegrets, tādēļ viņš spēja veikt jaukas, saprātīgas lietas, bet varēja — arī pilnīgus nonsenus. Teiksim, viņš pārgāja uz raķešu tehniku un atteicās no artilērijas — tas bija izrāviens, ar kuru mēs uzreiz atstājām tālu aiz sevis ASV, pirmie izgājām kosmosā. Un tajā pašā laikā viņš izdarīja stulbus gājienus, piemēram, nodeva Ukrainai Krimu. Tādas spēles ar teritoriju. Lai gan mūsu valstī daudznacionālā struktūra un Konstitūcijas punkts par brīvu izstāšanos no PSRS jau deva lielas iespējas padomāt, vai tu esi pareizi rīkojies.

Un ar visu to tieši Hruščovs atraisīja cilvēku iniciatīvu.Viņa laikā izveidojās inteliģence, vesela paaudze ar "sešdesmitgadnieku" nosaukumu. Viņš ievērojami atslābināja Staļina laika spiedienu uz zemniecību.

— Jūs daudz laika pavadījāt blakus Hruščvam. No kurienes jūsuprāt viņā tāds pretrunīgums?

— No visiem man pazīstamajiem politiskajiem darbiniekiem Hruščovs bija viskrieviskākais. Viņam piemita visi krievu rakstura trūkumi: vērienīgums, neprasme rūpīgi izrēķināt savus soļus. Un, nu, protams, neierobežotas varas sajūta, kas dota ģenerālsekretāram — tā ir postoša lieta.

Mani nepameta sajūta, ka viņi jūtas kā absolūti monarhi. Bet mūsu apkārtējo, galma lišķu uzvedība — es te domāju visus no politbiroja locekļiem līdz personiskajai apsardzei — tā mani vienmēr ir pārsteigusi. Pastāvot tādai glaimošanai, līderis sāk domāt, ka viņam viss ir ļauts.

Neraugoties ne uz ko, Hruščovs paveica to, par ko tagad neviens nerunā. Viņš pirmoreiz izvirzīja jautājumu par termiņiem, kas ierobežo partijas vadītāju — sākot ar ģenerālsekretāru — atrašanos pie varas. Tā bija vislielākā demokrātiskā revolūcija Krievijā! Viņu noņēma tādēļ, ka viņš mēģināja demokratizēt padomju sistēmu. Kad Brežņevs likvidēja šo partijas statūtu punktu, tā bija atgriešanās pie totalitārās komunistiskās diktatūras.

Brežņevs — tas bija šausmīgi

— Paradoksāli, ka šobrīd daudzi ar nostalģiju atceras tieši Brežņeva stagnācijas laikus: tolaik visiem bija darbs, jumts virs galvas.

— Tas viss bija arī Hruščova laikā. Tieši viņš izvirzīja jautājumu par cilvēku pārcelšanu no komunālajiem uz atsevišķiem dzīvokļiem. Mēs tos tagad nievājoši dēvējam par "hruščovkām", bet tad mums nebija iespēju celt citādākus namus. Bet Brežņeva laikā valsts dzīvoja ar Staļina un Hruščova laika inerci — šo kapitālu mēs tērējām 17 gadus.

Pats Brežņevs, manuprāt, ne ar ko neizcēlās. Aršķirībā no Hruščova, kurš to vien darīja, ka pārvietoja partijas un valsts kadrus, Brežņevs bija savas partijas apkārtnes vergs. Reāli valsti vadīja Suslovs, bet viņš bija tikai dekoratīvs vairogs.

— Kādēļ viņš tik ilgi palika savā postenī, pat tad, kad bija pārvērties par sagrabējuši veci?

— Visi teicami redzēja, kas notiek. Mums bija saruna par to ar mūsu priekšnieku Andropovu. Mēs nesapratām, kā mūsu partija un mūsu valsts var ciest, ka tās vadītājs ir psihiski un fiziski sabrucis cilvēks? Bet Andropovs mums visu laiku atbildēja ar vienu un to pašu: "Nesaķildojiet mani ar partiju". Partijai iekšējā disciplīna bija tik stingra, ka viņš nevarēja uzstāties pret to. Kosigins ne vienu reizi vien gribēja demisionēt, deva iesniegumu Brežņevam. Viņu tracināja šī pastāvīgā trūdēšana. Bet viņu neatlaida. Tādēļ, ka, ja aizietu viņš, vajadzētu izvirzīt jautājumu arī par citu nomaiņu. Bet viņš bija profesionālāks nekā daudzi citi.

Tā kā šis laiks bija visšausmīgākais. Neraugoties uz to, mēs dzīvojām it kā normāli. Bet līdzko nomira Brežņevs, tā mēs uzreiz ieraudzījām, ka pati sistēma ir satrūdējusi. Viss pārējais bija tikai process: zārks, vāks, naglas, āmuri. Andropovs, Čerņenko...

Vai Gorbačovs bija Rietumu aģents?

— Jūs aizgājāt no ārējā izlūkdienesta pēc 33 darba gadiem, slimīgi pārdzīvojot, ka Gorbačova laikā pēc tā nebija pieprasījuma.

— Gorbačovs bija ļoti pašpietiekošs cilvēks. Viņam praktiski nebija vajadzīgs ne vien izlūkdienests, bet arī kaut kāds aparāts vispār. Tādēļ uzreiz sāka rīkoties, lai kā valsts vadāju PSKP CK ģenerālsekretāru nomainītu ar PSRS prezidenta posteni. Viņš gribēja pārvērsties par visas tautas vadītāju, lai gan labi apzinājās, ka viņam šādas īpašības nepiemīt. Tādēļ centās tikt vaļā no partijas, kā jau bija atbrīvojies no izlūkdienesta un faktiski arī no Ārlietu ministrijas. Jo viņš savu ārpolitiku piekopa voluntāriski. Pats deklarēja nekur neizstrādātas lietas. Tas bija slimīgi patmīlīgs cilvēks. Varbūt, ka daļēji bija vērojama arī viņa dzīvesbiedres ietekme.

— Vai varēja viņš tolaik apzināti darboties ASV interesēs?

— Gorbačovs nebija ne aģents, ne ietekmes aģents. Viņu kā skaidu nesa paša godkāre. Viņa uzmācīgā ideja bija patikt Rietumiem. Viņš nekādā ziņā pat netuvojas startēģiska vadītāja kategorijai, tādēļ, ka viņš neizprata Krievijas, toreizējās PSRS, nacionālās intereses. Viņš bija eiforijā, kad viņam iedeva Nobela miera prēmiju. Kāda miera? Viņa laikā sākās armēņu un azerbaidžāņu konflikti, notika drausmīgas etniskas sadursmes Vidusāzijā. Viņš atnesa karu un nelaimi savas valsts teritorijā.

— Tajā skaitā arī Baltijā, kur jūs neilgi pirms tam uzturējāties atbildīgā misijā.

— Es uz turieni aizbraucu 1988.gadā kā oficiāls VDK pārstāvis, nevis kā izlūks. Man bija tikai kontakti ar toreizējās valsts un partijas aparāta oficiālajām personām un ar kolēģiem no speciālajiem dienestiem. Man bija uzdots izanalizēt uz izstāšanos no PSRS orientētās kustības, kuras tur bija izvērsušās. Pēc atgriešanās es ieteicu attiecībā uz Baltiju "finlandizācijas" formulu. Runa bija par to lai Baltijas republikām dotu tādu pašu režīmu, kādu izmantoja Somija Krievijas impērijas sastāvā. Īpaši statuss: nacionālo, finansu, tiesisko. Man likās, ka tas varētu novērst sabrukšanu, vēl jo vairāk vardarbīgu.

Taču tūlīt pēc manis uz Baltiju devās Jakovļevs.

Es pieļauju, ka mana zīmīte PSKP CK politbirojam bija kalpojusi par iemeslu, lai uz turieni aizsūtītu Jakovļevu pārbaudīt manus secinājumus. Jakovļevs atgriezās ar citu viedokli: šajās republikās gluži vienkārši notiek demokratizācija.

Kam ticēt: VDK ģenerālim no izlūkdienesta vai politbiroja loceklim, CK sekretāram — par to vajadzēja izšķirties Gorbačovam. Zināms, kā viņš izšķīrās.

Jeļcins uzspļāva valstij

— Bet vai tad Krievija arī nepasludināja sevi par neatkarīgu, vēl atrazdamās PSRS sastāvā?

— Protams, Krievija pati deva milzīgu ieguldījumu Padomju savienības iznīcināšanā. Atceros Jeļcina braucienus pa tām pašām Baltijas republikām, kad viņš pilnīgi skaidri iestājās par šo republiku neatkarību, pat aicināja militāros garnizonus nepakļauties centrālās valdības norādījumiem, ja tādi būtu. Tā kā Baltijā sakrita kustība no turienes un kustība no centra. Iespējami, ka neiztika arī bez ASV ietekmes, kura nekad nav atzinusi Baltijas iekļaušanu Padomju Savienībā. Tādēļ visiem amerikāņu diplomātiem, kas bija akreditēti Maskavā vai Ļeņingradas konsulātā, līdz 1990.gadam bija aizliegts apmeklēt šīs republikas.

— Jeļcinam, kā līderim, kurš pie varas nokļuva tāpat kā Hruščovs, bija milzīgas iespējas politikā. Kādēļ viņš tās tā izmantoja?

— Jeļcinam absolūti nepiemita nacionālās intereses kategorija. Viņš alka personiskās varas, un šī mērķa sasniegšanai bija noderīgi jebkuri līdzekļi.

— Tas nozīmē, ka šajā ziņā viņš ir līdzīgs Gorbačovam?

— Absolūti. Abu vadmotīvi bija vieni un tie paši. Jeļcina formula "ņemiet suverenitāti, cik gribat". Vai tad tā ir valsts darbinieka formula? Īsti valsts darbinieki piekopj citu politiku — apvieno nācijas.

Vara tādā veidā, kā viņš to iztēlojās, — tā ir personiskā labklājība — to viņš ir saglabājis līdz pat šim brīdim. Kad saņēma nupat no Putina rokām slaveno dekrētu par to, ka uz mūžu atbrīvots no jebkādas tiesiskas vajāšanas. Absolūtais dieviņš! Tādas lietas pasaulē vispār neeksistē. Tikai Pinočetam Čīlē izdarīja izņēmumu un pie mums Jeļcinam. Parastās garantijas bijušajam prezidentam, kādas pastāv citās valstīs, novestas līdz absurdam. Viņš dzīvo kā valsts galva valsts rezidencē, viņam ir dienesta telpas Kremlī, valdības sakaru aparāts, apsardze un ar bruņām apšūts mersedess pusmiljona dolāru vērtībā. Viņš ir nodrošinājis materiālo labklājību saviem pēctečiem vairākās paaudzēs. Atrisinājis visas personiskās problēmas. Bet uz valsti viņš vienmēr ir uzspļāvis.

Kas jūs esat, pulkvedi Putin?

— Bet cik pašlaik attaisnotas ir Krievijas tautas cerības uz "stingro roku no FDP" Putina personā?

— Putins pie varas nokļuvis citā valstī, kura radusies pēc 12 visas mūsu sistēmas politiskās, ekonomiskās, morāli tikumiskās salaušanas gadiem. Viņš nesola uzlabot tautas dzīves materiālo līmeni — viņš nevar to apsolīt. Taču cenšas risināt vienu daļēju — čečenu problēmu. Un es domāju, ka viņam tas izdosies. Pašlaik nav nekā svarīgāka par Krievijas vienotības saglabāšanu.

Tajā pašā laikā Putins ir šī reformētā laikmeta bērns. Neviens mūsu politiskais darbinieks, ieskaitot pat opozīcijas līderus, nav tīrs revolucionārs pilnā apjomā. Tikai par Če Gevaru un Fidelu Kastro varam runāt kā par ķīmiski tīriem patriotiem. Pašreizējā krievu politiķu paaudze ir izaugusi no reformām, kurām raksturīga neprātīga sabiedrības bagātības izlaupīšana. Kā apgalvo zinātāji: "Tāda izdevība rodas gadsimtā reizi, un to nedrīkst laist garām". Ja runājam par Putina darbu Ļeņingradas periodā, kad viņš bija Sobčaka vietnieks privatizācijas un ārējās ekonomiskās darbības jautājumos, tad tādos apstākļos absolūti tīrs palikt nevar neviens.

— Kāpēc šis cilvēks nokļuvis pašā augšā?

— Jautājums ir nevis par to, kas viņu izvirzījis, bet gan par to, kā viņš turpmāk uzvedīsies? Ja tas atbildīs tam, ko viņš ir deklarējis savos programmas dokumentos, — tad viņš būs Krievijas kalps un var cerēt, ka viņa laikā tā sāks atdzimt. Bet, ka viņš atkāpsies no tiem, tad nokļūs tās pašas oligarhu grupas ietekmē, kura bija saaugusi ar valdību un diktēja tai savu gribu.

Viss kļūs skaidrs, līdzko Putinu pasludinās par oficiālo prezidentu un līdzko tiks izveidota pirmā valdība. Ja tā būs koalīcijas valdība vai arī sociālistu tehnokrātu valdība, ko nesaista nabas saite ar oligarhiem, — tas nozīmēs, ka esam devušies pa atdzimšanas ceļu. Ceru, ka tas tā arī notiks. Visi mūsu vadošie politologi uzskata, ka no Jeļcina Ģimenes Putinam būs jāšķiras.

Turklāt uzlādētība ar visnacionālajām interesēm izlūkdienestā ir tik spēcīga, ka tā nevarētu neatstāt pēdas Putina pasaules uztverē un raksturā. Dzimtenes jēdziens viņam nav tukša skaņa.

Tatjana Kolguškina