Ministru prezidents:

—intervijā Latvijas Televīzijā vakar, 20. decembrī

Intervija Latvijas Televīzijas 20. decembra raidījumā “4. studija” pulksten 19.30. Vada žurnālists Andris Jakubāns

— Labvakar. Es gribētu sākt ar labām lietām, jo Ziemassvētkos nevajag neko sliktu runāt. Es gribētu izteikt komplimentus Latvijas valdībai par to, ka tā saņēmās un pārcēla svinamdienas, un mēs Ziemassvētkus svinam četras dienas pēc kārtas. Tas iepriecinās ļoti daudzas sievietes, kas varēs pagatavot kaut ko ļoti garšīgu, parādīt savu kulinārijas māku. Galdi būs daudz bagātāki, jo valdība ir labi un pareizi rīkojusies.

Andris Bērziņš: — Es priecājos beidzot dzirdēt kādu labu vārdu par valdību.

— Vai nedēļā pirms Jaunā gada arī tiks pārceltas šīs darbadienas?

A.Bērziņš: — Nē, tad laikam necelsim, jo tāpat iznāks astoņas brīvdienas.

— Ā, tātad piektdien pusdienu darbā vajadzēs pagrozīties.

A.Bērziņš: — Pastrādāt, nevis pagrozīties.

— Parasti jau gan iznāk pagrozīties.

A.Bērziņš: — Kā kurā darbā.

— Cik cilvēki ir gatavojuši jūsu Jaunā gada runu?

A.Bērziņš: — Parasti pie savas Jaunā gada runas es strādāju pats. Protams, ir daži cilvēki, kuriem es to nolasu priekšā. Viņi tad parasti saka, ka varbūt kādu vārdiņu vajag savādāk, varbūt kaut kur vajag ielikt komatiņu vai kādu uzsvaru.

— Es no jums paša uzzināju, ka šodien jūsu mātei ir dzimšanas diena. Jūs pie viņas šovakar netiekat, jo jums bija jānāk uz televīziju. Varbūt jūs viņu tagad varat apsveikt?

A.Bērziņš: — Jā. Mammu, daudz laimes dzimšanas dienā!

— Tagad par mazliet nopietnākām lietām. Par “Lattelekom”. Lūk, citāts no ekonomikas ministra Aigara Kalvīša teiktā “Lauku Avīzē”: “Galīgais rezultāts Latvijas valstij būs labvēlīgs. Beigsies tās šausmas, ko mums uzlika 1993. gada līgums, ko bezatbildīgi parakstīja vairākas amatpersonas.” Vai mēs kaut ko pieprasīsim no šīm bezatbildīgajām amatpersonām?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka bija vairākas Parlamentārās izmeklēšanas komisijas, kas izmeklēja šo līgumu un tā nosacījumus. Protams, varbūt ar šīsdienas pieredzi, ar šīsdienas informāciju mēs šo līgumu mēģinātu slēgt savādāk. Bet es gribētu teikt, ka visi ir aizmirsuši tos laikus, ka telefona būdiņās bija jādaudza ar dūri telefona automāti, lai tas nenorītu kapeikas. Visi ir aizmiruši tos laikus, kad lai kaut kur piezvanītu, nemaz nerunājot par ārzemēm, bija jāgaida ļoti ilgs laiks. Kas attiecas uz šķīrējtiesu, jā, process iet uz priekšu, cerams, mēs panāksim kādu pozitīvu risinājumu.

— Ko jūs domājat par to, ka pašreizējais ministrs saka tādus vārdus, ka līgums ir šausmas?

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka ministrs ir uzsācis tādu priekšvēlēšanu retoriku. Vajadzētu ministram pašam prasīt, kur viņš tās šausmas redz. Varbūt, ka viņam rādās, lai tad viņš pastāsta citiem arī.

— Par kuģniecību. Es domāju, ka ļoti priecīgi būs daudzo sertifikātu īpašnieki, jo viņi varēs labi nopelnīt. Kuģniecības padomes priekšsēdētājs Skultes kungs teica, ka viņš labprāt nobučotu Kalvīša kunga priekšpusi vai pēcpusi, ja kuģniecības privatizācija būs veiksmīga.

A.Bērziņš: — Turēsim viņu pie vārda.

— Nupat Valsts kontrole ir atzinusi, ka ar kuģu pirkšanu viss nav kārtībā. Vai tiešām jums nebija zināms par jauno kuģu pirkšanu pirms tas nāca atklātībā presē? Tās summas tomēr ir ārkārtīgi lielas.

A.Bērziņš: — Mans, kā valdības vadītāja, pienākums nav piedalīties kuģu pirkšanā. Lēmumu, ka kuģniecībai ir jāatjauno flote, Privatizācijas aģentūras pilnvarnieki pieņēma vēl iepriekšējā premjerministra Šķēles kunga laikā. Tā bija publiski pieejama informācija. Par šo konkrēto darījumu es gribētu teikt tā, es esmu jautājis Kalvīša kungam un Skultes kungam, kāda tad ir situācija ar šiem kuģiem. Nākamajā gadā kuģniecība plāno peļņu 7 miljonus latu un puse no šīs peļņas tiks novirzīta tieši šiem jaunajiem kuģiem.

— Kāpēc tomēr notiek šī staipīšanās? Piemēram, “Tēvzemei un Brīvībai” nostājas kategoriski pret. Vai tā ir politiska vai ekonomiska cīņa?

A.Bērziņš: — Man gan tas drīzāk izskatās pēc politikas. Nemēģināsim lemt tiesas vietā. Ir tiesa, lai tā arī lemj.

— Laikrakstā “Vesti segodņa” es izlasīju, ka “Lukoil” prezidents ir bijis Latvijā un no Ministru prezidenta izprasījis “Ventspils naftas” vēl neprivatizēto daļu.

A.Bērziņš: — Tā absolūti nav taisnība. “Lukoil” prezidents Latvijā bija ieradies uz “Lukoil Baltija” prezidenta dzimšanas dienas svinībām. Viņa vizīte pie manis bija tikai pieklājības vizīte, un mēs apmainījāmies ar vispārējām pieklājības frāzēm. Protams, mēs esam ārkārtīgi ieinteresēti, lai tāda kompānija kā “Lukoil” turpina transportēt savu naftu cauri Latvijas ostām. Tikšanās katrā gadījumā bija ļoti interesanta. “Lukoil” prezidents ir patīkams cilvēks.

— Cik es zinu, Lietuvas “Mažeiķu naftai” nav saprašanās ar amerikāņiem, tur ir drausmīgi zaudējumi.

A.Bērziņš: — Lietuvas valdība pieņēma citu privatizācijas modeli. Tajā ir iestrādāta tāda formula, ka zaudējumu gadījumā zināma daļa tiek kompensēta no valsts budžeta. Latvijā, paldies Dievam, mums nav nevienas šādas formulas. Neviens uzņēmums tādā veidā nav privatizēts. Bet tas ir Lietuvas valdības jautājums, kā viņi to risina.

— Vēl ir priecīgs brīdis Latvijai — EDSO misijas slēgšana. Bet ko mēs darīsim ar vēlētiem deputātiem, kuri absolūti nepratīs latviešu valodu?

A.Bērziņš: — Bet kāpēc jums jāvēl deputāti, kuri neprot latviešu valodu? Vēliet tos, kuri prot latviešu valodu.

— Bet vēlētāji ir dažādi, varbūt krievvalodīgajiem vēlētājiem liksies patīkami tie cilvēki, kas neprot ne vārda latviski.

A.Bērziņš: — EDSO misija un valodas jautājums nav savstarpēji saistītas lietas. EDSO misija ir prom no Latvijas, un tā ir laba zīme. Ja mēs runājam par latviešu valodu, protams, tā ir jāaizsargā un jāaizsargā stipri ar likumu. Kāpēc tad ir šī diskusija ap vēlēšanu likumu? Mums saka, ja jūsu valstī ir pilsoņi, tad neatkarīgi no tā, vai šis pilsonis ir ar tādu ādas krāsu, vai ar tādām asinīm un tādu matu krāsu, visiem ir jābūt vienādām tiesībām. Ja cilvēkam ir pilsonība, tad viņam ir jābūt gan tiesībām vēlēt, gan tikt ievēlētam. Ja jūsu pilsonis nezina valsts valodu, tad jūsu problēma ir rūpēties par to, lai jūsu pilsonis valsts valodu zinātu. Jāsaka, ka šim viedoklim tīri teorētiski ir sava taisnība. Latviešu valodu var aizstāvēt arī citādāk. Piemēram, pieņemt Saeimas Kārtības rullī nosacījumus, ka Saeimā drīkst runāt tikai un vienīgi valsts valodā. Tad šis cilvēks agri vai vēlu būs spiests tajā runāt. Atcerieties Zīgeristu, viņš tā arī nepateica nevienu runu latviski. Un kāds labums? Un tā arī pazuda no politikas. Ja viņš ir šīs valsts pilsonis, viņam ir pienākums iemācīties valsts valodu. Ja pret kādu cilvēku ir iebildes, tad nebalsojiet par viņu, tas ir vislabākais veids, kā šo jautājumu risināt.

— Cik es esmu dzirdējis Tautas partijai un “Tēvzemei un Brīvībai” ir cits viedoklis.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka mēs mākslīgi šos jautājumus saasinām. Līdz ar to veidojas nepareizs priekšstats par to, kādas ir šīs prasības un ko mēs gribam darīt. Valsts prezidente ir izveidojusi darba grupu, kas analizē visus likumus. Kad darba grupa savu darbu būs pabeigusi, mēs varēsim par to runāt, jo šajā jautājumā ir jābūt saprātīgiem. Ir jāievēro gan latviešu valodas aizstāvība, gan cilvēktiesības.

— Nesen bija “Tēvzemes un Brīvības”/LNNK kongress, kur tika uzsvērts, ka tieši viņu ministri ir izglābuši valsti. Tur pat teica, ka Māris Gailis valsti ir ievedis bankrotā, un tikko Māris Gailis ar savu “Mildu” tuvojoties Argentīnai, un arī tur jau ir sākusies ekonomiskā krīze. Bet šajā kongresā netika runāts par Labklājības ministriju un traci ap insulīnu. Ministrs esot parakstījis ne to papīru, kur trīs firmu vietā atstāta tikai viena. Ko šai situācijā dara Ministru prezidents? Pakrata ministram ar pirkstu?

A.Bērziņš: — Sāksim ar Argentīnu. Tur ir dziļa ekonomiska krīze jau trīs gadus. Māra Gaiļa peldēšana tur neko neietekmē. Māris Gailis valdību saņēma ļoti sarežģītā brīdī, valstī bija banku krīze. Jāsaka, par banku uzraudzību neatbildēja Māris Gailis, bet pēc likuma atbildēja Einars Repše, Latvijas Bankas prezidents. Viņa pienākums bija uzraudzīt Latvijas komercbankas, skatīties, lai tām ir vajadzīgais kapitāls, lai tās nespēlējas ar pārmērīgām procentu likmēm. Kad banka piedāvāja noguldīt naudu uz 110%, bija skaidrs, ka vienreiz šim sprādzienam ir jānotiek. Es negribu teikt, ka Māris Gailis visu ir darījis perfekti, bet viņam jau nu nav nekādas atbildības par banku krīzi. Latvijas valdība toreiz darīja ļoti daudz, lai izietu no banku krīzes. Tā darīja visu, ko vien varēja. No šīs krīzes mēs esam ļoti daudz mācījušies. Pašlaik banku uzraudzība ir pietiekami stingra, ir izveidotas rezerves, ir izveidota likumdošana, kas aizsargā noguldītāju. Tāda situācija, kā bija, vairs nav iespējama.

— Par insulīnu. Tas satrauc ļoti daudzus cilvēkus.

A.Bērziņš: — Labklājības ministrijā ir tāda institūcija — Zāļu cenu aģentūra, kuras pienākums ir izstrādāt cenas un pateikt, kuri ir valsts apmaksātie medikamenti. Konkrētajā gadījumā tā ir atsevišķu ierēdņu vai ierēdņu grupas neizdarība. Es esmu pārrunājis ar labklājības ministru šo jautājumu. Viņš jau tai pašā dienā, kad es viņu izsaucu pie sevis, bija apturējis šī likuma darbību. Ministrs ir ierosinājis dienesta izmeklēšanu pret cilvēkiem, kuri, ja tā var izteikties, pagrūda viņu zem tankiem.

— Savulaik Eduards Smiļģis, kad tuvojās Ziemassvētki, esot gājis un lūdzis savam kolektīvam piedošanu par visu, ko viņš ir aplam darījis. Varbūt ministrs Ziemassvētku vakarā varētu uzstāties “Panorāmā” un lūgt piedošanu, ka ir tā satraucis cilvēkus?

A.Bērziņš: — Viņu jau nelaistu “Panorāmā”…

— Jūs palūgtu.

A.Bērziņš: — Kā es varu palūgt, televīzija ir neatkarīga?

— Varbūt “Panorāma” varētu izveidot tādu atvainošanās stundu.

A.Bērziņš: — Jā, visi ministri stāvētu rindā ar nokārtām galvām...

— Jums nav kaut kas tāds, ko jūs pārdzīvotu, ka jūs esat nepareizi izdarījis?

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, es neredzu, ka savas darbības laikā es būtu rīkojies pretēji valsts interesēm.

— Jūs kā Staļins nemaldīgs…

A.Bērziņš: — Es negribu teikt, ka es esmu nemaldīgs, bet es neesmu rīkojies pretēji valsts interesēm. To es varu pateikt pilnīgi droši.

— Es lasīju “Lauku Avīzē”, ka Einars Repše ir uzstājies Jēkabpils baznīcā, mācītāja kungs viņu ir uzvedis kancelē, un Einars stāv tribīnē un saka, ka gribētu valstī ieviest tādu pašu kārtību kā Latvijas Bankā. Viņš visiem apsola baznīcā, ka to izdarīs. Vai jūs savas darbības atlikušajā laikā varat valstī ieviest tādu kārtību?

A.Bērziņš: — Latvijas valstī nekad nebūs tāda kārtība kā Latvijas Bankā, kurai bija savi noteikti ieņēmumi, kuru sadalē Latvijas valdība faktiski neiejaucās. Jūsu salīdzinājums ar kanceli man atgādina Čaka “Mūžības skartos”. Pulkvedis Vācietis stāvēja baznīcā un teica: skatieties uz Jēzu, viņš iet pa ūdens virsu un negrimst, jo viņš tic. Cilvēkiem vajadzētu ticēt brīnumiem, bet ir jābūt skaidrai pārliecībai, ka brīnumi notiek tikai pasakās.

— Bet visas lielās lietas jau notiek ar ticību.

A.Bērziņš: — Ir jātic, bet ir jāapzinās, ka brīnumi notiek tikai pasakās. Pašam ir ļoti daudz, grūti, smagi un atbildīgi jāstrādā.

— Pēdējās dienās ir uzpeldējis jautājums par prāmi starp Rīgu un Stokholmu. Ļoti daudzi zviedru pārstāvji saka, ka bijuši pie Bērziņa un teikuši, lai aptur tos bandītus, kas valda Rīgas ostā. Bērziņš ir apsolījis, bet viņi atbrauc un bandīti ir atkal priekšā.

A.Bērziņš: — Lai zviedru pārstāvis aiziet uz Rīgas ostu. Tā ir pilnīgi tukša, tur neviena bandīta nav. Tur šobrīd nepienāk neviens kuģis. Es gribu ar pilnu atbildību teikt, kad es biju Rīgas domes priekšsēdētājs, bija šie kuģi.

— Tie bija krievu kuģi.

A.Bērziņš: — Nevienu citu kuģi lētāk dabūt nevarēja. Pēdējos gados vispār neviena kuģa nebija. Pie šī jautājuma ir jāstrādā. Ja Rīgas dome nāktu ar konkrētu priekšlikumu, mēs to varētu izskatīt arī valdībā. Varbūt pat atbalstīt. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka kādam ir ar to jānodarbojas. Tā ir Rīgas pilsētas atbildība.

— Bet sakiet, ir iespējama šī prāmju satiksme?

A.Bērziņš: — Ir iespējama. Taču ir svarīgi, lai būtu pietiekami liela pasažieru plūsma, lai būtu pietiekami liela transporta plūsma. Prāmju satiksme sastāv no divām daļām: pasažieru plūsmas un kravas mašīnām. Piemēram, prāmim, kas kursē starp Stokholmu un Helsinkiem, ir nepieciešams, lai uz tā katru dienu uzkāptu ap 4 tūkstošiem pasažieru.

— Vai ir taisnība tiem, kas kritizē Rīgas pilsētas vadību — gan bijušo, gan esošo?

A.Bērziņš: — Grūti pateikt. Es domāju, katram cilvēkam ir tiesības paust savu viedokli. Taču šim viedoklim ir jābūt argumentētam, pamatotam. Es kategoriski norobežojos no jebkādiem nepamatotiem izteikumiem un negribu tos arī komentēt.

— Vai jūs esat vedis sarunas par šo lietu?

A.Bērziņš: — Protams, es esmu ticies gan ar “Viking Line”, gan ar “Silja Line”. Es esmu bijis Ālandu salās, ticies ar šo kompāniju. Es esmu mēģinājis viņus pierunāt nākt uz Rīgu. “Viking Line” man, piemēram, ir teicis, ka Rīga ir viņu ietekmes zonā. Tikai viņi uz šejieni nenākšot tik ilgi, kamēr mēs paši nebūsim iestrādājuši līniju, un tikmēr, kamēr pasažieriem nebūs apnicis braukt tajās līnijās, kur viņi jau strādā. Faktiski katrs mēģinājums uzstādīt jaunu kuģi ir mēģinājums ielauzties tirgū un to pārdalīt pa labu virzienam Rīga–Stokholma. Tas nozīmē, ka zināmā mērā tiek traucēts bizness uz jau esošajām līnijām, zaudētāji ir viesnīcas, restorāni. Es neizslēdzu iespēju, ka šīs zviedru kungu runas ir mēģinājums aizsargāt savu tirgu.

— Nesen Rīgas dome Bojāra kunga vadībā noslēdza līgumu ar Maskavas vadību. Ir parādījušies raksti, kas pārmet, ka Rīgas pilsētas sociāldemokrāti slēdz līgumus.

A.Bērziņš: — Es domāju, ka starppilsētu līgumi ir normāla lieta, un tas ir tikai apsveicami. Protams, es neesmu redzējis šā līguma tekstu, man to neviens nav rādījis, tādēļ es nevaru to komentēt. Tas, ka divu valstu galvaspilsētas savā starpā sadarbojas, ir labi.

— Jūs neesat dzirdējis, ka Ārlietu ministrija pret to protestētu?

A.Bērziņš: — Ārlietu ministrs nav mani informējis, ka viņš ar šo līgumu būtu iepazīstināts.

— Vai attiecības starp Latviju un Krieviju šāds līgums uzlabotu?

A.Bērziņš: — Es domāju, tas nekādā veidā neietekmē starpvalstu attiecības. Pasaules praksē tā ir normāla lieta, ka pilsētas savā starpā draudzējas, tas palīdz veidot tīri praktiskus kontaktus. Starpvalstu attiecības savukārt ir vairāk saistītas ar lielo politiku. Pilsētu attiecības ir tā sauktā mazā politika.

— Vai politika var būt liela vai maza?

A.Bērziņš: — Pilsētu politikā parasti šī lielā politika nav klāt, tā ir sadarbība kultūrā, sportā, izglītībā, sadarbība starp pilsētu pārstāvošajiem uzņēmējiem. Rīgai šādi kontakti ir ar 122 pilsētām. Tā ir normāla prakse.

— Tad jūs sakāt, ka tur nav ko uztraukties?

A.Bērziņš: — Protams, tur nav par ko šausmināties. Jautājums ir tikai par līguma saturu, par to, kas tajā ielikts. Gan jau domes sēdē šis līgums ir apspriests.

— Šodien Rīgā ir ļoti daudz automašīnu sastrēgumu. Es pats desmit kilometrus braucu pusotras stundas. Sakiet, vai jaunā dome ir vainīga par to, ka snieg sniegs un nav notīrītas ielas? Kāpēc tik drausmīgi šie sastrēgumi?

A.Bērziņš: — Par to, ka snieg sniegs, domi nekādi nevar vainot. Tai pat laikā ielas ir stipri slidenas, pa tām ir grūti pārvietoties. Protams, ka situācija varētu būt labāka.

— Ir pienākušas daudzas vēstules par to, ka no 1. janvāra Latvijas radio programma vairs neskanēs vidējos viļņos. Ir cilvēki, kuriem nav šie īsviļņu radio. Tāpēc man rakstīja Aijas kundze no Jelgavas. Viņa lūdz, vai viņai kāds nevar uzdāvināt, ja kādam ir lieks, radio aparātu. Viņas telefons ir 3082592. Viņa ir nabaga pensionāre un pati nevar atļauties radio nopirkt. Es zinu daudzus cilvēkus, kuriem mājas stāv lieki šādi aparāti. Kāds varētu šai kundzei darīt gaišāku dzīvi.

A.Bērziņš: — Tas ir ļoti labs priekšlikums Ziemassvētku priekšvakarā. Priecīgus Ziemassvētkus!

— Priecīgus Ziemassvētkus!

Rūta Kesnere, “LV” informācijas redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

 

— intervijā Latvijas Radio vakar, 20. decembrī

Intervijā Latvijas Radio 20. decembra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Šī laikam ir priekšpēdējā saruna šajā gadā. Priekšā ir Ziemassvētki un visas tamlīdzīgas lietas. Apsveicu ar ziemas sākšanos, ārā ir skaists putenis un balta ziema!

Andris Bērziņš: — Tiešām, es ceru, ka šis putenis vēl kādu brītiņu paputinās, jo Latvijas iedzīvotājiem tomēr Ziemassvētkos gribas paslēpot un bērnus ar ragaviņām pavizināt. Tas ir ļoti jauki, ja Ziemassvētkos var iededzināt eglīti kaut kur un aizbraukt ar bērniem paslēpot vai ar ragaviņām pavizināties.

— Man jāsaka klausītājiem, ka sinoptiķi austrumu rajonos sola pat līdz divdesmit grādiem Ziemassvētku naktī...

A.Bērziņš: — Tas nu būtu drusku par daudz...

— Savs skaistums ir arī tajā! Bet, ja mēs runājam par karstākām lietām, un tās karstākās lietas ir tur, kur ir apkurinātas telpas, un viena no tām noteikti ir Saeimas māja, tad tur šodien notika pietiekami karstas debates. Mēs varētu izvērtēt vairākas lietas — tas pirmais varbūt nebija tas karstākais, bet droši vien daudziem cilvēkiem tas nozīmīgākais tomēr ir grozījumi Pensiju likumā. Vienbalsīgi, pilnīgi visiem deputātiem vienprātīgi balsojot, tika pieņemti trešajā lasījumā grozījumi Pensiju likumā, kas laikam ir arī dāvana pensionāriem.

A.Bērziņš: — Nu, vai dāvana vai saistības, kuras bija jāizpilda valdībai un Saeimas deputātiem attiecībā pret saviem veciem cilvēkiem, — par to varētu pastrīdēties, bet es esmu gandarīts, ka likums “Par pensijām” ir pieņemts. Šis likums, protams, ir tāds savdabīgs saprātīgs kompromiss. Es esmu priecīgs, ka ir izdevies rast visām pusēm pieņemamus risinājumus, kuri, no vienas puses, uzlabo pensionāru dzīvi, bet, no otras puses, nepasliktina sociālā budžeta kopējo ieņēmumu–izdevumu daļu. Un jāsaka, ka šeit Saeima ir demonstrējusi, ka tiešām ir tādi likumi, kuri nav saistāmi ar politiku, kas ir vispārnacionāli likumi, par kuriem visiem kopā ir jāvienojas, visiem kopā jāpieņem un tad ilgu laiku vispār nav jāaiztiek.

— Jūs sakāt: kompromiss — tas ir kompromiss starp iespējām un...?

A.Bērziņš: — Starp iespējām un to, ko gribētos izdarīt.

— Tas galvenais, protams, ir, ka pensijas, vismaz minimālās, tomēr aug. Tas nozīmē, ka izdevumi būs lielāki?

A.Bērziņš: — Nē, nu, minimālās pensijas visu laiku ir augušas, un arī pensijas visu laiku ir indeksētas. Jautājums vienmēr ir bijis tikai — par cik, un vai tas ir pietiekami. Šajā konkrētajā situācijā, protams, tiek labotas dažas iepriekšējā laika kļūdas, kad cilvēkiem, kuri ar salīdzinoši lielu darba stāžu ir aizgājuši pensijā, bet kuru, teiksim, iemaksas pensiju fondā ir bijušas salīdzinoši mazas, tas minimālais līmenis būs augstāks. Protams, ārkārtīgi svarīgi ir arī tas, ka strādājošie pensionāri sāks saņemt algu un pensiju — gan ne visi uzreiz un ne pilnā apmērā, bet tomēr.

— 90 lati no nākamā gada, kur varēs saņemt pensiju tie, kas arī strādā, un pēc tam šī summa pakāpeniski palielināsies.

A.Bērziņš: — Jā, pakāpeniski.

— Un arī minimālā pensija būs atkarībā no darba stāža?

A.Bērziņš: — Tā ir komplicēta formula, tur, kur iekšā ir gan darba stāžs, gan šie maksājumi, bet katrā gadījumā abas šīs komponentes būs šeit iekšā šajā formulā.

— Indeksācijā tiks ņemta vērā arī darba alga, vidējās darba algas pieaugums. Cik lielā mērā, jūsuprāt, to varēs atļauties?

A.Bērziņš: — Būs jāskatās aprēķini, kurus piestādīs Labklājības ministrija un Ministru kabinetam būs jāapstiprina. Katrā gadījumā ir pilnīgi skaidrs un bija pilnīgi skaidrs jau pašā pensiju reformas sākumā, ka indeksēt pensijas atbilstoši inflācijai var tikai tik ilgi, kamēr ir inflācija, un tad, kad iestājas stabilitāte, un tad, kad inflācijas vairs nav jeb inflācija ir tāda, kāda tā mums bijusi pēdējos divus gadus, teiksim, 1,8 procenti, divi procenti — nu, katrā gadījumā Māstrihtas kritērijos trīs procentu ietvaros, tad, protams, cilvēki šo pensiju indeksāciju nejūt, ja tā nav lielāka par inflācijas procentu. Jāsaka, ka vidējās algas aug, sociālās apdrošināšanas maksājumi līdz ar to aug, pensiju budžetā ieņēmumu daļa palielinās, un atbilstoši šim palielinājumam tad arī jāindeksē pensijas un šī darba algas komponente saprātīgi ir jāievērtē iekšā šajā pensiju indeksācijas formulā. Es šobrīd neņemtos teikt, kāds būs tas procents, bet katrā gadījumā visu to, kas būs kā vidējās algas pieaugums un iemaksas, mēs mēģināsim ielikt iekšā šajā pensiju formulā, lai pensionāri to saņemtu kā reālu pensiju pieaugumu.

— Ja Saeima ir pieņēmusi to vēl šajā gadā, tas nozīmē, ka jau no janvāra, no jaunā gada būs šīs jaunās pensijas?

A.Bērziņš: — Principā, tur varbūt Labklājības ministrijai varētu rasties nelielas tīri tehniska rakstura problēmas, jo laika ir atlicis ārkārtīgi maz, bet es ceru, ka Labklājības ministrija tiks galā ar visām šīm lietām. Katrā gadījumā viņiem ir datorizētas datu bāzes, un, es domāju, arī šīs formulas visas jau ir sagatavotas, un iespējamie grozījumi ir zināmi, tā ka es ceru, ka nekādas aizkavēšanās ar, teiksim, no jauna aprēķināmajām jeb pārrēķināmajām pensijām nevajadzētu būt.

— Reiz mēs esam pieminējuši arī skaitļus un runājuši par tādām lietām, varbūt tomēr iekšējo kopprodukta pieaugumu, kāds šobrīd apkopots arī par trešo ceturksni, — mēs atkal esam diezgan augstos skaitļos.

A.Bērziņš: — Šis skaitlis trešajā ceturksnī ir nedaudz mazāks nekā otrajā ceturksnī, bet vienalga es gribētu teikt, ka šis kopējais skaitlis valstī ir ļoti augsts, salīdzinot ar to, kas notiek kaimiņvalstīs, kas notiek tajās pašās Eiropas Savienības valstīs. Šeit, protams, jāņem vērā tas, ka mēs esam salīdzinoši jauna ekonomika un startējam salīdzinoši no diezgan zema punkta, bet, vienalga, skatoties uz kaimiņiem, lietuviešiem un igauņiem, mēs esam pirmie, un es ceru, ka mēs arī gadu beigsim kaut kur starp septiņiem un astoņiem procentiem pieauguma. Vismaz nekas neliek domāt, ka tas varētu būt citādi.

— Kur mums tur tie plusi rodas, ka mēs tomēr šobrīd esam arī Baltijas valstīs pirmie?

A.Bērziņš: — Man liekas, mums ir uzņēmējiem vislabvēlīgākā nodokļu likumdošana – pirmām kārtām; otrām kārtām — mēs esam gājuši — tas tā slikti varbūt skan, bet — mēs esam gājuši uz visdrastiskākajām reformām 91.—95.gadā, un te vienkārši ir tie augļi.

— Kas tās būtu?

A.Bērziņš: — Pirmām kārtām, es domāju, tā bija privatizācija. Otrkārt, es domāju, tā bija sociālā reforma, kas ir faktiski ļoti nopietns katras valsts stūrakmens, katras valsts stabilitātes garants.

— Citas lietas, kas arī ir bijušas Saeimā šodien. Otrs, kas, man liekas, no deputātu viedokļa, daudz karstāk bija apspriežams nekā grozījumi Pensiju likumā, bija Komerclikums — tas, kas, pieļauju, vienai daļai klausītāju maz ko izsaka. Tomēr šis ir bijis likums, par kuru bijuši vislielākie strīdi, vislielākās debates un vislielākās pretenzijas. Vai jums ir kāds skaidrojums, kāpēc tas tā?

A.Bērziņš: — Šis likums faktiski attieksies tikai un vienīgi uz uzņēmējiem, kuriem būs jāpārreģistrē savi uzņēmumi, un šis likums noteiks to kārtību, kā tagad uzņēmēji grupēsies, un pēc tam būs arī citi šim likumam pakārtoti likumi par to, kā uzņēmējiem būs jāveic darījumi. Tur būs īpaši atvieglināti nosacījumi lielākiem, vidējiem, mazākiem uzņēmumiem, bet tā būs nākotne. Gribu teikt tā, ka šis likums faktiski ir bijis piecu valdību redzeslokā, ieskaitot manējo. Tā izstrāde sākās jau Šķēles otrās valdības laikā, tad Krištopana valdības laikā tas tika akceptēts pirmajā lasījumā. Otrajā un trešajā lasījumā to pieņēma Šķēles trešās valdības laikā. Turklāt pieņēma ar ļoti labu rezultātu — 86 par un viens vai divi atturas vai nebalso. Man, godīgi sakot, nav īsti saprotams, kādēļ pašlaik ir šāda viedokļu atšķirība, balsojot par paša likuma spēkā stāšanos, bet nu likums par spēkā stāšanos ir nobalsots, Komerclikums pats arī stājas spēkā ar nākamā gada 1.janvāri. Problemātiski, protams, ir tas, ka likums “Par grozījumiem Komerclikumā” — tas trešais likums, ap kuru bija šodien visas tās lielākās diskusijas, — ir nobalsots, ka tas spēkā stāsies ar 2003.gadu, tas nozīmē — ja man šodien no 1.janvāra ir jānāk, jānokārto, teiksim, sava uzņēmuma statūti, viss pārējais atbilstoši jaunajam Komerclikumam, vai tad man 2003.gada 1.janvārī vēlreiz būs jānāk un kaut kas jāmaina atbilstoši likumam “Par grozījumiem Komerclikumā”? Nav īpaši nopietni, tāpēc es domāju, ka faktiski ļoti strauji vajadzēs šīs pretrunas novērst un kaut kā sakārtot šo jautājumu.

— Jūsuprāt, vai šis Komerclikums vismaz ļaus kaut kādā veidā mazināt korupciju, mazināt negodīgumu?

A.Bērziņš: — Likums pats par sevi neko nemazina un neko nenovērš, ir vajadzīgi cilvēki, kas likumu ievieš. Man liekas, ka no šāda viedokļa, no tādas klasiskākas, skaidrākas, jau visā pasaulē aprobētas teorijas vai prakses viedokļa, protams, ka viņam vajadzētu būt skaidrākam, vienkāršam, saprotamākam, līdz ar to viņam arī vajadzētu ietekmēt tos procesus, par kuriem jūs runājat.

— Man jums kā “Latvijas ceļa” cilvēkam, “Latvijas ceļa” priekšsēdētājam ir jājautā — šajā situācijā bija Tautas partija, kura bloķēja pilnībā ar opozīciju, ar sociāldemokrātiem un Jurkāna vadīto bloku, un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK un “Latvijas ceļš” balsoja pretī — vai tas nozīmē, ka šajā brītiņā valdības koalīcijai nav nekādas nozīmes vairs?

A.Bērziņš: — Nē, koalīcijai ir nozīme, bet šeit ir ļoti dažādu deputātu iesniegumi, un es pieņemu, ka ir varbūt arī atsevišķas teorētiskas un praktiskas domstarpības, tieši komisijā izskatot šo likumprojektu. Katrā gadījumā likums “Par Komerclikuma spēkā stāšanos” bija valdības iesniegtais likumprojekts, kurā ir laikam dažas neprecizitātes vai daži papildinājumi iebalsoti, bet tas ir nobalsots tāds, kā valdība iesniedza. Tas likums, ap ko ir diskusijas, faktiski ir pašā Juridiskajā komisijā radies likumprojekts par nepieciešamajiem grozījumiem, un tur arī šīs diskusijas bija.

— Tā ka jūs nekādas konsekvences no tā...

A.Bērziņš: — Es pagaidām neko nevaru teikt, jo neesmu sīki izanalizējis un neesmu pārrunājis ar cilvēkiem, kas tad īsti ir noticis Saeimā, kādas konsekvences izriet no šiem piedāvātajiem, balsotajiem, bet atliktajiem par gadu likuma grozījumiem.

— Vēl viena lieta, kas Saeimā, protams, notika vismierīgāk — tas bija jautājums par Latvijas Bankas prezidenta apstiprināšanu — Rimšēviča kungs ir apstiprināts kā nākamais bankas prezidents gandrīz vienprātīgi, tikai viens cilvēks balsoja šajā situācijā pret. Jūsuprāt, tas nozīmē, ka bankā ir stabilitāte?

A.Bērziņš: — Man atliek apsveikt Rimšēviča kungu. Es zinu, ka viņš ir ļoti augstas raudzes profesionālis tieši banku lietās. Viņš jau faktiski kā viceprezidents Repšes kunga laikā visu laiku reāli arī ir vadījis bankas padomi, viņš ir padomes priekšsēdētājs. Tagad Rimšēviča kungam vajadzēs no šī amata atkāpties un izvirzīt savu vietnieku, kurš tad ieņemtu viņa posteni, tātad būtu par bankas padomes priekšsēdētāju, tā ka manī nav ne mazākā satraukuma par to, ka Latvijas Bankā viss būs kārtībā.

— Rimšēviča kungs tikai sacīja to, ka viņa galvenais uzdevums būs, viņš cer vismaz, jaunā eiro ieviešana Latvijā. Vai jūs arī cerat, ka tuvāko sešu gadu laikā mēs varētu latu pazaudēt?

A.Bērziņš: — Latu mēs nekur nevaram pazaudēt, pie lata vienmēr varam atgriezties, ja to gribam. Cits jautājums — ja mēs tiešām visi nobalsosim, un es ceru, ka mēs nobalsosim par to, ka iestāsimies Eiropas Savienībā, protams, tādā gadījumā mums būs jāpievienojas arī monetārajai ūnijai — tas nozīmē eiro — tik lielā mērā, cik lielā mērā Eiropas Savienības dalībvalstis uz to brīdi būs vienojušās par to, vai šis pasākums ir obligāts vai brīvprātīgs. Kā jūs zināt, pieņemsim, Lielbritānija vēl šobrīd nav izšķīrusies pievienoties vai nepievienoties eiro; Dānijā pagājušajā gadā bija referendums par pievienošanos eiro, un Dānija nobalsoja, ka nepievienosies. Tai pašā laikā es zinu, ka, teiksim, ir balsis Zviedrijā, Somijā, kuras saka: mums vajadzētu ar steigu pievienoties eiro. Tātad mums būs pietiekami daudz laika līdz tam brīdim izvērtēt, kāds labums ir, kādas pozitīvās, kādas varbūt negatīvās puses ir šai vienotai valūtai visas Eiropas iekšienē, un tad par to mēs varēsim lemt.

— Premjera kungs, priecīgus jums Ziemassvētkus!

Pēc ieraksta “LV” diktofonā