Foto: A.F.I. Kultūras ministre Karina Pētersone Eiropas Kustības rīkotajā pasākumā Rīgā

Runa Eiropas kustības Latvijā rīkotajā pasākumā 2001.gada 19. decembrī Rīgā

Ekselences! Godātais Dimanta kungs! Cienījamie Eiropas kustības Latvijā biedri un viesi! Dāmas un kungi!

Esam aizvadījuši trauksmainu gadu, gadu, kura laikā neviens vairs nešaubījās — ir pienācis 21.gadsimts.

Ar jauno gadsimtu saistījās daudzas cerības un bija arī daudz bažu. Diemžēl pagaidām tas nesis vairāk bēdu un nav attaisnojis cerības, ka ļaunums izzudīs.

Eiropas kustība Latvijā šodien pulcējusi mūs, lai atskatītos uz aizvadīto gadu caur Eiropas prizmu. Un te pirmkārt jāpasaka, ka šis gads un nesen notikušais Lākenas sammits atnesis Latvijai un vairākām citām kandidātvalstīm reālu apsolījumu un konkrētu datumu, kad varētu saukt savu valsti par pilntiesīgu Eiropas Savienības locekli.

Ir nosaukts 2004. gads. Tomēr tas nenozīmē, ka viss jau padarīts, vēl ir daudz darba, un viss, tāpat kā līdz šim, atkarīgs tikai no mūsu pašu pūlēm.

Nebūt ne viss mūsu ceļā uz pilnīgu atgriešanos Eiropā norit harmoniski. Ir vairāku veidu atrāvumi un pastāv atsvešināšanās riski.

Pirmkārt notiek zināma atsvešināšanās starp vienu sabiedrības daļu, kura ir vairāk iesaistīta Eiropas Savienības sarunu procesā, es apzināti nesaku — birokrātiju un arī neredzu te nekā nosodāma. Tie ir uzņēmēji, kas pretendē uz pirmsstrukturālajiem fondiem, ministriju ierēdņi, kas piedalās atsevišķās sarunu sadaļās, sabiedriskās organizācijas, kas ir aktīvā dialogā ar saviem partneriem Eiropā. No otras puses, ir tā sauktais vienkāršais cilvēks, kas informāciju saņem no medijiem vai draugiem.

Starpība te nav zināšanās par tiem vai citiem labumiem, ko mēs gūsim kā Eiropas Savienības dalībvalsts, starpība ir izpratnē par to, ka alternatīvas nav, ka viss — konkurētspēja, tehnoloģiskā attīstība, ikdienas dzīves līmenis — ir tieši saistīts ar šo būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā.

Turklāt cilvēkiem ir svarīgi redzēt savu vietu, savu lomu kādā procesā. Līdzko tu iesaisties, tu no kritiķa kļūsti par dalībnieku. Un ne vienmēr tas saistīts ar taustāmu labumu, kādreiz svarīgāks ir tas, kur ir ieguldīts tieši tavs darbs.

Domāju, ka, samazinot plaisu starp šīm divām sabiedrības daļām, visnopietnāko ieguldījumu devusi Eiropas kustība Latvijā, proti – iesaistot cilvēkus konkrētā rīcībā.

Tikai tad, kad šī plaisa būs reāli pārvarēta, varēsim teikt, ka esam patiesi gatavi iestāties Eiropas Savienībā.

Un tomēr — skepsei nav vietas, jo atrāvums ir mazāks nekā starp valdību, pašvaldībām un cilvēkiem.

Gribētos arī piebilst, ka, manuprāt, diskusijas un dziļāka izpratne būtu nepieciešama ne tikai pie mums, bet visā Eiropā. Lai tas, kas šobrīd saucas Rietumeiropa un Austrumeiropa, nepārvērstos par Eiropas Savienības vecajām vai īstenajām un jaunajām, bijušajām kandidātēm, bet visas kopā kļūtu par vienotu Eiropu.

Otra atsvešinātība slēpjas apstāklī, ka, manuprāt, veidojušās divējādas Eiropas izpratnes, kas gan nav pilnīgi šķirtas un nav arī pretējas, tomēr starp tām rodama plaisa. Šīs divas izpratnes vienkāršoti var nosaukt par Eiropas identitātes un Eiropas Savienības izpratni.

Par Eiropu, atgriešanos tajā, iestāšanos tās organizācijās sākām runāt jau laikā, kad vēl tikai cīnījāmies par Latvijas kā neatkarīgas valsts atjaunošanu. Tad — pretstatā padomju kopības totalitārismam –—bija pilnīgi skaidrs, kas un kāda ir šī Eiropa, uz kuru tiecamies. Galvenokārt tas bija simbols brīvībai un demokrātijai.

Šobrīd, kad sākotnējā eiforija zudusi, pastāv minētās divas izpratnes. Pirmās izpratnes gadījumā mēs sastopamies ar jēdzieniem Eiropas kultūra, Eiropas identitāte, eiropeiskās vērtības. Par šiem trīs jēdzieniem Latvijas filozofi izteikuši vērtīgus apsvērumus.

Piemēram, filozofe Maija Kūle rakstā „Latvijas kultūra Eiropas idejas kontekstā” raksta: „Jāatzīst, ka jautājums par iesaistīšanos Eiropā nav tikai un vienīgi politisks jautājums. Manuprāt, mūs daudz dziļāk skar jautājums par Latvijas iesaistīšanos Eiropas vērtību sistēmā, par cilvēka vērtīborientāciju maiņu, nevis par politiski ekonomisku aktu. Virzība uz Eiropu ir kultūras jautājums, ja ar kultūru saprot cilvēku dzīves stilu kopumā, vērtību sistēmas, attieksmes, eksistenciālos arhetipus.”

Par Eiropas kultūras un civilizācijas pamatpīlāriem tiek uzskatīta sengrieķu filozofija, romiešu tiesības un kristietība. Gadsimtos no tiem attīstījies tas, ko tagad varētu saukt par eiropeisko domāšanas veidu, un vērtības – brīvība, demokrātija, individuālisms, labklājība. Cilvēkam jābūt brīvam, atbildīgam, pašpietiekamam, pašapzinīgam. Tad viņš sasniegs labklājību, pats, ar varu neko neatņemot kādam citam.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka neviena vērtību sistēma pati par sevi nenodrošina, ka radīs tikai labo. Tajā pašā Eiropā radušies arī divi pasaules kari.

Droši vien nav arī jānonāk pie kādām absolūtām Eiropas un tās identitātes definīcijām, jo katram cilvēkam un katras tautas, valsts pārstāvim Eiropa noteikti nozīmē ko citu.

Tādēļ piekrītu I.Šuvajevam, kurš definē Eiropu kā dzīves un domāšanas veidu, kurā ne tikai atzīst pretrunas, bet prot arī tās risināt. Viņš raksta: „Eiropa ir citu citādības atzīšana, prasme sadzīvot ar citiem un citādo, atklājot citādību un dažādību arī sevī. Eiropa ir pašnoskaidrošanās darbs.”

Šajā nozīmē Latvija ir piederīga Eiropai no vissenākajiem laikiem. Lai paraugāmies uz latviešu dainām, kur vienlīdz spilgti izpaužas gan pašapziņa, gan brīvības mīlestība, gan arī iecietība pret citādo.

Latvijas kultūra veidojusies, mijiedarbojoties tautas kultūrai un profesionālismam, pagānismam un kristietībai. Un atkal — te redzam nevis savstarpēju apkarošanas tendenci, bet iespēju savstarpēji bagātināties — tēlu, krāsu, motīvu, konfliktu, arhetipu meklējumos. Neviena joma netiek absolutizēta, nekādas varas nav piespiedušas tautu pilnībā un fanātiski pieņemt vienu un noliegt citu.

Tagad vēlētos pievērsties Eiropas apvienošanās mēģinājumiem. Arī tādi vēsturē pastāv jau ļoti sen. Dažādi gan bijuši apvienošanās plāni. Gan iekarošanas veidā ar kādas valsts virskundzību, gan kā idejas veidot savienību.

Tomēr galīgā ideja par Eiropas Savienību nobrieda pēc Otrā pasaules kara. Te priekšplānā izvirzījās tās pašas eksaktās un racionālās dominantes, kuras Eiropas Savienības priekšgalā ir arī šodien — vēlme pēc brīvas preču un cilvēku kustības, cerības uz ekonomisko labklājību, vēlme pēc drošības un miera.

Protams, pastāvēja arī vēlme pretim sakautajam nacionālsociālismam likt jaunu Eiropas kopības izjūtu. Un nevar neminēt arī Francijas gluži dabisko vēlmi iesaistīt neseno agresoru kaimiņu ekonomisko saistību blokā.

Latvija savos centienos pievienoties Eiropas kopībai pirmajā vietā allaž likusi drošību kā neatkarības neatgriezeniskuma garantu un līdzās tam tieksmi pēc dzīves līmeņa celšanas.

Un tomēr šajos pilnīgi pamatotajos apsvērumos tīši vai netīši zūd tas, par ko runājām sākumā, — kopīga identitāte, kultūra, vērtības.

Oficiālajās sarunās dominē sektorāla pieeja — tiek svērta un mērīta mūsu atbilstība Eiropas likumu kopumam — vides, zemkopības, finansu, transporta un citās jomās. Un bez tā acīmredzot līdzvērtīga partnerība arī nav iedomājama.

Savukārt kultūra Eiropas Savienībā tradicionāli nav regulējamā sfēra un Eiropas Savienība ir paļāvusies un ļāvusi valstīm katrai pašai kopt un attīstīt savu nacionālo kultūru, domājot tieši par nacionālo savdabību.

No vienas puses, tas ir dabiski un apsveicami, tomēr Eiropas valstu kultūras ministri tiekoties arvien vairāk un nopietnāk runā par Eiropas līmeņa instrumentiem, kas palīdzētu nostiprināt kultūru daudzveidības principu, nodrošināt katras tautas nacionālās identitātes, valodas kopšanu un saglabāšanu, aizsardzību no nevēlamiem procesiem, kurus nes globalizācija.

Tiek uzsvērts, ka tas ir divpusējs process, ka, attīstot katras tautas nacionālo kultūru un identitāti, mēs domājam par Eiropas kopīgās identitātes stiprināšanu un otrādi.

Tas liecina, ka kultūrai ne tikai Latvijā, bet arī Eiropas integrācijas procesā nedrīkst būt otrā plāna loma, ja mēs patiesi domājam par dzīvi vienotā Eiropā.

Latvijā kultūra un valoda vienmēr, bet jo īpaši padomju periodā, bijusi nacionālās identitātes garants. Tas bija laiks, kad mūsu tautas identitāte bija patiesi apdraudēta. Visur, kur parādās apdraudējumi, parādās arī stereotipi. Šodien tāds stereotips ir: mūs atkal baida ar kārtējo savienību, kurā politiķi grib ievilkt mūsu tautu. Otrs apdraudējums ir globālā ciemata simbols.

Šobrīd cilvēku saziņā un savstarpējās attiecībās arvien lielāka nozīme ir jaunajām tehnoloģijām un pasaule savā saziņas vienkāršībā zaudē kādreizējās robežas un atšķirības. Un abu šo iemeslu dēļ kultūrai kā nacionālās identitātes ķīlai ir arvien lielāka nozīme.

To pašu izjūt arī citas valstis un tautas. Tādēļ atsevišķās kultūras un valodas jomās nepieciešama vienota nostāja un politika.

Audiovizuālā sfēra ir transnacionāla, tai ir vislielākā auditorija un vislielākā ietekme. Tāpēc audiovizuālā sfēra ir pirmā, kuras regulācijai nopietnus kopējus principus vēlas attīstīt Eiropas kultūras ministri.

Latvija, arvien vairāk iesaistoties starptautiskajā apritē, citiem būs interesanta tikai ar savu īpašo kultūras savdabību. Kultūrai vienmēr bijusi augsta pievienotā vērtība. Tādēļ šī ir sfēra, kurā mēs pilnā mērā varam bagātināt Eiropu, piedalīties kā devēji, kā dziļa un dzidra avota īpašnieki. Un, kamēr mūsu avotā ūdens būs tāds, kāda nekur citur nav, citi tieksies pie tā, reizē iepazīstot mūsu tautu. Un te tik tiešām nevajadzētu būt standartiem, citādi ūdens visos avotos garšos vienādi. Tajā pašā laikā jābūt stingriem likumiem, kas šos avotus aizsargā un saglabā to unikalitāti.

Minētajam bagātināšanas darbam nav vajadzīgi īpaši institūciju vai amatpersonu lēmumi, tādēļ mēs varam teikt, ka kultūras jomā Latvija iet jebkurām iestāšanās sarunām priekšgalā.

Aizvadītais gads bijis Eiropas kultūras gads Latvijā. Divus mēnešus Latvija bija Eiropas kultūras galvaspilsēta. Gan Latvijas iedzīvotājiem, gan viesiem bija tik daudz avotu, no kuriem smelt, ka visa bagātība, šķiet, nebija aptverama.

Un tā tam laikam arī jābūt, jo, tiklīdz varam kultūrā, mākslā pateikt, kur sākums, kur beigas, tiklīdz varam teikt, ka esam redzējuši un izbaudījuši visu, tā iestājas tukšums, līdzīgi kā ar uzcelto Rīgu.

Tādēļ es gribētu mums visiem šodien novēlēt, lai mūsu diskusijas, pārdomas par mūsu vietu Eiropā, par Eiropas identitāti, par Eiropas Savienības pilnvērtīgāko modeli vienmēr turpinās ar jaunu dziļumu un idejām, bagātinot gan mūsu pašu dzīvi, gan dzīvi mūsu kopīgi veidotajā Eiropā.