Kad Ziemeļlatvija un Dienvidigaunija sadodas rokās

1980.gadā Madridē tika pieņemta “Eiropas Pamatkonvencija par pārrobežu sadarbību starp teritoriālajām kopienām un pašvaldībām” (European Outline Convention on Transfrontier Cooperation between Territorial Communities and Authorities”). Šī konvencija ir pamats sadarbībai, kurā var iekļauties to parakstījušās valstis. Oficiālā valsts līmenī Latvija Eiropas konvenciju ir atzinusi un parakstījusi 1998.gada nogalē, Lietuva — 1997.gadā, Krievija — 1999.gadā, bet Igaunija konvenciju vēl nav parakstījusi.

Pārrobežu sadarbības pirmsākumi reģionālā līmenī starp kaimiņvalstīm Latvijā sākušies jau 1996.gadā. Sākotnēji šai jaunajai lietai raksturīga aizrautība un entuziasms, ko zināmā mērā ir sekmējusi Kārlskrūnā (Zviedrijā) Baltijas jūras valstu padomes rīkotā konference. Tā jau 1996.gada 7.jūnijā starp Latvijas Republiku, Krievijas Federāciju, Igaunijas Republiku tika parakstīts aicinājums, kas apstiprināja pierobežas reģionu sadarbības padomes izveidošanos. Šobrīd šajā pārrobežu sadarbības padomē darbojas 12 reģioni no 3 valstīm. Līdzīgi strādā arī Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības reģions “Saule” un Latvijas — Baltkrievijas — Lietuvas sadarbības reģions “Ezerzeme”.

13. decembrī Valkā notika Latvijas īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās Jāņa Krūmiņa un Igaunijas reģionālo lietu ministra Toivo Asmera tikšanās par divpusēja pārrobežu sadarbības līguma noslēgšanu starp abām valstīm, īpašas komisijas izveidošana pārrobežu sadarbības stratēģijas izstrādāšanai un kopējā eiroreģiona izveidošanu Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas teritorijās.

Latvijas pusi sarunās pārstāvēja Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās sekretariāta, Ārlietu ministrijas un īpašu uzdevumu ministra sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām atbildīgās amatpersonas. Kaimiņu delegācijā bija Igaunijas Reģionālo lietu ministrijas, Iekšlietu ministrijas pašvaldību un reģionālās attīstības departamentu pārstāvji. Sarunās piedalījās arī Valkas un Valgas pašvaldību vadība.

Tikšanās laikā tika apspriesti vairāki turpmākajai abu valstu sadarbības attīstībai nozīmīgi jautājumi un panāktas arī atsevišķas vienošanās.

Kaut gan Igaunija vēl nav parakstījusi Eiropas konvenciju par teritoriālo pārrobežu sadarbību starp pašvaldībām, Latvijas puse piedāvāja pārrobežu sadarbības līguma projektu par sadarbības veicināšanu, savstarpējo saikņu nostiprināšanu, atbalstu abu valstu pierobežas rajoniem, lai sekmētu to ekonomisko un sociālo attīstību. Piedāvātais līgumprojekts paredz pārrobežu sadarbību ļoti plašā lokā: pilsētu un reģionu attīstība, transports un komunikācijas, elektroenerģija, dabas aizsardzība, vides aizsardzība, izglītība, apmācības un zinātniskie pētījumi, sabiedrības veselība, sociālās iespējas, kultūra, atpūta, sports, savstarpējā palīdzība katastrofu un stihisko nelaimju gadījumos, tūrisms, problēmas, kas saistītas ar robežsardzes darbiniekiem, robežšķērsošanas punktu un pierobežas infrastruktūras attīstība, ekonomiskie projekti, dažādi citi kopīgi projekti, lauksaimniecības sistēmas uzlabošana, teritoriālā plānošana un saimniecība.

Igaunijas reģionālo lietu ministrs Toivo Asmers izteica atbalstu sadarbības veidošanai starp abu valstu pierobežu reģioniem un atzina šī līguma nozīmību, tomēr atzina, ka šobrīd līguma parakstīšana no Igaunijas puses nav iespējama, jo Igaunija vēl nav ratificējusi Eiropas konvenciju. Sarunas gaitā Igaunijas puse lika priekšā vienoties par vairākiem ieteikumiem, kā, piemēram, neminēt līguma preambulā Eiropas konvenciju, kā arī vienoties par veidojamā Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas eiroreģiona teritorijas lielumu, to pārlieku neizplešot. Izskanēja viedoklis, ka topošais eiroreģions varētu kļūt par svarīgu institūciju Eiropas Savienības strukturālo fondu līdzekļu sadalei reģioniem, tāpēc nepieciešams izveidot atbilstošas institūcijas, lai sagatavotu projektus līdzekļu piesaistei. Valkas pilsētas domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis uzsvēra, ka pieredze pārrobežu sadarbības procesos ir Latvijas — Igaunijas institūtam, kas šobrīd veiksmīgi darbojas, un ierosināja iesaistīt šo institūtu strādāt pie eiroreģiona izveides. Igauņu ierosinājums bija aicināt abu valstu attiecīgās pašvaldības un reģionu administrācijas izteikt priekšlikumus par sadarbības teritorijām un ņemt vērā reģionālo pašvaldību ieteikumus līgumā minēto sadarbības jomu realizēšanai. Tika nolemts, ka abu valstu reģionālo institūciju viedokļu apzināšana par vēlmi iestāties eiroreģionā un informācijas apmaiņa veicama līdz 2002.gada februāra vidum.

Lai risinātu dažādus koordinācijas jautājumus starp reģionālā un vietējā pašvaldību līmeņa institūcijām, veidotu sadarbības virzienus un programmas, uz paritātes principa pamata tiks veidota Latvijas un Igaunijas starpvalstu pārrobežas komisija un vietējā līmeņa koordinācijas institūcijas. Pārrunājot komisijas izveidi un tās darbības principus, puses izteica atšķirīgus priekšlikumus. Latvijas puse pauda viedokli, ka komisijai galvenokārt jādarbojas kā vadības grupai un tajā vairāk jābūt pārstāvētiem valdību pārstāvjiem. Tika minēts, ka pašreizējā pārrobežu sadarbība reģionālajā līmenī bieži tiek traucēta tādēļ, ka nav oficiālu starpvaldību vienošanos. Savukārt igauņu priekšlikumā bija ieteikums, lai komisijā vairāk būtu tieši reģionālās varas iestāžu pārstāvju. Tas sekmētu pašvaldību apmācību ES strukturālo fondu apgūšanā.

Ministrs Toivo Asmers apstiprināja, ka kopumā Igaunijas puses komisijas sastāvs jau ir zināms un viņi ir gatavi tikties ar Latvijas komisijas kolēģiem. Vienojoties par noteikumu reģionālajām struktūrām izvirzīt savas kandidatūras darbam komisijā, tika nolemts, ka pirmā komisijas sapulce varētu notikt jau 2002.gada janvārī.

Sarunās tika skarts arī jautājums par Latvijas un Igaunijas pārrobežu sadarbības stratēģijas izstrādi. Latvijas puse uzsvēra, ka abu valstu kopējās programmas dokumentā nav pietiekami precīzi formulētas idejas par abu valstu kopējās stratēģijas saturu un nav arī konkrētās pierobežas stratēģijas. Jaunizstrādājamajai stratēģijai ir jāapvieno jau pašreiz abās valstīs esošie stratēģiskie dokumenti un jāizvirza skaidrs nākotnes redzējums ar noteiktām prioritātēm un mērķiem. Igauņi piezīmēja, ka stratēģijas izstrādes procesu varētu atvieglot uzsāktā kopējo stratēģiju veidošana citos pierobežas reģionos. Abas puses vienojās par īpašo uzdevumu vienības izveidi mēneša laikā, tajā no katras valsts būs 5 pārstāvji, un šīs institūcijas uzdevums būs svarīgākā dokumenta — Ziemeļlatvijas un Dienvidigaunijas eiroreģiona stratēģijas izstrāde.

Saskaņā ar projektu līgums par Latvijas un Igaunijas pārrobežu sadarbību stāsies spēkā brīdī, kad puses apmainīsies ar rakstiskiem paziņojumiem par to, ka izpildījušas līguma darbībai nepieciešamās valsts iekšējās procedūras.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore