Lai mūžizglītība sākas jau skolā

LU Pedagoģijas un psiholoģijas institūta direktore, LZA korespondētājlocekle Dr.habil.paed. Tatjana Koķe:

Referāts LZA nodaļas sēdē “Cilvēka mūžizglītība sociāli pedagoģiskajā kontekstā” Rīgā 2001.gada 11.decembrī

Veidot sabiedrību, kura mācās un kurā pieaugušajiem ir nodrošinātas iespējas mācīties mūža garumā, iegūstot tādu mācīšanās pieredzi, kas paver cilvēkam iespēju brīvi un adekvāti rīkoties, vispusīgi un apjēgti vērtēt situācijas, ir obligāts priekšnoteikums virzībai uz atvērtu, demokrātisku sabiedrību. Šī priekšnoteikuma īstenošanu nosaka gan starptautiskā vide un dažādo starptautisko organizāciju ierosinājumi un iniciatīvas, gan izglītības pakāpju relativitātes apzināšanās sakarā ar mūžizglītības arvien lielāku nepieciešamību. Starptautiskā kontekstā gribētos minēt tikko Latvijā viesojušās amatpersonas UNESCO ģenerāldirektora Kočimiro Macuuras aicinājumu:

1) sekmēt cilvēku mācīšanos mūža garumā,

2) radīt jaunas zināšanas,

3) rosināt pētniecību.

Šis idejas ir izvērstas Eiropas Savienības (ES) dokumentā “Mūžizglītības memorands”, tas šā gada pavasarī tika plaši apspriests Latvijas sabiedrībā un pēc tam sagatavots galaziņojums Eiropas Komisijai Briselē. Nozīmīga mūžizglītības pieredzes bagātināšanās notiek arī 2000.gadā sāktajā starptautiskajā projektā “Neatpaliec zināšanās, apsteidz iespējās”, kur piedalās Ziemeļvalstu un Baltijas valstu pieaugušo izglītības apvienību aktīvisti un augstskolu mācībspēki. Mēs šajā projektā vadām darba grupu, kas izstrādā pieaugušo izglītības pasniedzēju kompetences kritērijus un to novērtēšanas paņēmienus.

Akcentējot izglītības pakāpju relativitāti sakarā ar mūžizglītību pedagogiem, ir jāapzinās, ka, paverot cilvēkam iespēju turpināt izglītību visu mūžu, uzsvars no zināšanu apguves dažādos priekšmetos gan skolā, gan tālākajās izglītības pakāpēs pāriet uz sevis izteikšanas, apliecināšanas, kā arī saskarsmes prasmju apguvi. Primāra kļūst valodu apguve, vērtēšanas un pašvērtējuma spēju attīstīšana, kā arī prasme sadarboties ar otru, pētīt un meklēt netradicionālus risinājumus.

Zināšanu apguve, to novērtēšanas pedagoģiskā jēga, jēdzieni “nesekmība” un “sasniegumi” nepārtrauktās izglītības kontekstā kļūst relatīvi. Pats par sevi saprotams, ka izglītības sistēma, kurai ir noteikts beigu posms, kas tiek realizēts ar eksāmenu, diplomu vai kādas citas atlases rezultātā, nepārprotami sadala cilvēkus divās grupās: sekmīgajos un nesekmīgajos, kas bieži vien neatgriezeniski ietekmē cilvēka tālāko dzīves gaitu. Turpretī, ja pastāv iespējas cilvēkam iesaistīties izglītības procesā jebkurā dzīves posmā, tad, ja neizdodas sasniegt noteikto robežu uzreiz, pastāv iespēja to veikt turpmāk. Līdz ar to nav nesekmīgo, ir tikai kādi neveiksmes brīži noteiktā dzīves posmā. Arī panākumi un apgūto zināšanu apjoms kļūst relatīvi, jo pēc kāda laika dzīve sāk pieprasīt jaunus panākumu apliecinājumus un jaunas zināšanas.

Kaut arī ir vispāratzīta nepieciešamība mūsdienās nepārtraukti turpināt izglītību, tomēr diskusijas ne vienmēr ir bijušas pietiekami rezultatīvas, lai tās ietekmētu izglītības praksi un reāli pilnveidotu izglītības sistēmu, kas pilnībā nodrošinātu personības mūžizglītības vajadzības. Būtiskākais šķērslis ir pašas izglītības sistēmas iekšienē, respektīvi, sākot un īstenojot izglītības sistēmas reformu Latvijā, trūkst konceptuālas nostājas nepārtrauktās izglītības izpratnē un pieejas nodrošināšanā. Tādējādi katras izglītības pakāpes īstenotāji strādā un vērtē savu darba rezultātu kā pabeigtu posmu un galvenokārt analizē faktiskā materiāla apguves apjomus un cilvēku sasniegumu rezultātus, nevis cilvēka gatavības pakāpi turpināt izglītību gan no patstāvīgo prasmju viedokļa, gan no individuālās motivācijas mācīties viedokļa. Katras izglītības pakāpes izolācija un mērķu definēšana vienīgi pakāpes ietvaros būtiski kavē pārmaiņu ieviešanu un nodrošināšanu. Gribu uzsvērt, ka pastāvīga un nepārtraukta mācīšanās iespējamība paver iespēju veidoties personības īpašībām — patstāvībai un atbildībai, kas tik ļoti nepieciešamas cilvēka pastāvēšanai mainīgos apstākļos. Tagad par to var rūpēties skola, ja tā papildina savas darbības funkcijas, kļūstot par pagasta, novada izglītības un kultūras centru.

Turklāt jāveido izlīdzinošas izglītības iestādes, klases sākumskolas, pamatskolas, vidusskolas līmenim. Jo, ja cilvēks nav ieguvis pat obligāto izglītību, viņu nav iespējams iesaistīt mūžizglītības procesā. Sarūgtinoši konstatēt, ka mūsdienu Latvijā, pēc statistikas datiem, 0,6% iedzīvotāju pēc 15 gadu vecuma nav izglītības un 0,2% neprot lasīt un rakstīt.

Mūžizglītības nepieciešamība maina akcentus arī augstskolu studiju procesā. Arvien noteiktāk iezīmējas tendence studijās akcentēt patstāvīgu mācīšanos. Gribu izteikt apgalvojumu, ka visās pamatstudiju programmās būtu nepieciešams iekļaut studiju kursu, kas sekmētu patstāvīgas mācīšanās prasmju attīstību,

• vadīt/kontrolēt pašam savu studiju gaitu, veidojot prasmi patstāvīgi izvirzīt mērķi,

• veikt jautājuma, problēmas, tēmas analīzi,

• novērtēt darbības rezultātus.

Šāds studiju kurss būtu nepieciešams vismaz līdz tam brīdim, kamēr augstskolās neienāktu reflektanti, kas patstāvīgas mācīšanās prasmes ir apguvuši skolā. Gribas cerēt, ka šis laiks nav aiz kalniem.

Būtiska mūžizglītības iezīme ir akadēmiskā personāla kvalifikācijas paaugstināšana pedagoģisko zināšanu un prasmju ziņā. Tradicionāli augstskolu mācību spēkiem nav bijusi prasība zināt un prast mācīt, kur nu vēl sekmēt studentu patstāvīgu mācīšanos. Taču pēdējos gados tam ir pievērsta liela nozīme. Piemēram, Lielbritānijā pat ir izveidots speciāls nacionālais institūts, kura uzdevums ir pilnveidot mācīšanu un mācīšanos augstākās izglītības iestādēs. Arī Latvijā augstskolas sāk piedāvāt tematiskos kursus augstskolu mācībspēkiem līdz pat pieredzējušiem profesoriem, lai apgūtu jaunākās metodikas un paņēmienus darbam ar pieaugušajiem kā studiju darbā, tā arī pētījumu organizēšanā un vadīšanā.

Tradicionāli augstskolu izglītība jau no Humbolta laikiem (1810.gads) saistās ar zinātnisko un pētniecisko darbību, kur profesori par savu galveno uzdevumu uzskata sekmēt zināšanu apguvi, kā arī jaunu zināšanu rašanos pētnieciskajā procesā, atstājot studentu profesionālo prasmju apguvi otrajā plāksnē. Tomēr mūsdienu objektīvie nosacījumi lielā mērā rada nepieciešamību pēc spējas konkrēti, ātri un konstruktīvi rīkoties, kā arī uzņemties atbildību par savas rīcības sekām. Tādēļ augstskolu pedagoģiskajā procesā prioritāti iegūst darbības prasmes un personības pašaktualizācija.

Jaunu akcentu studiju procesā mūžizglītības sakarā iegūst pētnieciskā darbība.

Pētniecisko prasmju vajadzība un nozīme pieaug visās dzīves sfērās, jo pieaug to nozaru skaits, kur par pētījuma priekšmetu kļūst pats darba process un pētniecība ir jāveic katram darbiniekam. Analizēt, vertēt, eksperimentēt, riskēt un mazināt risku ar jaunu zināšanu palīdzību ir ikdienas prasība katram savā darba vietā, vai tā būtu banka, skola vai pārvaldes institūcija. Tādējādi pakāpeniski paša jēdziena “pētniecība” izpratne kļūst demokrātiskāka un vairs nesaistās ar akadēmisko jomu vien, bet gan arvien biežāk izskan aicinājums zinātnes attīstību veidot gan no teorijas uz praksi, gan no praktiskās pieredzes analīzes izkristalizēt teoriju, kur pamatā ir savas profesionālās darbības pastāvīga interpretācija, refleksija un koriģēšana. Pašreizējā laika posmā gan augstskolu pedagoģijas pētnieki, gan augstākās izglītības politiķi rietumvalstīs akcentē nepieciešamību pētniecisko procesu saistīt ne tik daudz ar jaunu zināšanu radīšanu, kā tas ir bijis tradicionālajā izpratnē, bet gan ar iegūto zināšanu lietderīgumu. Atļaušos atgādināt, ka 1999.gada UNESCO rīkotajā Pasaules zinātnes kongresā izskanēja priekšlikums, lai pat fundamentālie pētījumi zinātnē tiktu saistīti ar prioritātēm, kas sekmē tautas labklājības un valsts tautsaimniecības ilgtspējas nodrošināšanu.

Turklāt ir jāatzīst, ka Latvijā vēl arvien pastāv ievērojama neatbilstība starp darba devēju pieprasījumu pēc kvalificētiem darbiniekiem un izglītības sistēmas iespējām, tai skaitā tālākizglītībā sagatavot speciālistus pieprasītākajās profesijās. Darba tirgus arvien vairāk pieprasa jaunas prasmes un augstu piemērotības pakāpi mainībai, tai skaitā spēju ātri papildināt kvalifikāciju vai pat pilnībā pārkvalificēties. Ekonomikā notiek pārorientācija no ražošanas uz pakalpojumu sfēras attīstību:

• pētījumi Eiropā liecina, ka ik gadu beidz pastāvēt 10% iestāžu un uzņēmumu,

• izzūd 10% tradicionālo darbu veidu, un to vietā stājas jaunās tehnoloģijas,

• darbaspēks noveco, bet tehnoloģijas kļūst arvien jaunākas un progresīvākas.

Augsti kvalificētu speciālistu trūkums pašlaik ir visā pasaulē aktuāla problēma, un, ja mēs mācēsim adekvāti un laikus reaģēt uz to, piedāvājot izglītības programmas, kas nodrošina cilvēkam nodarbinātību un konkurētspēju, tad pavērsies iespēja veicināt labklājību un drošību par rītdienu. Lai pārvarētu vietumis pastāvošo studiju programmu šauro specializāciju, ieteikums veidot programmas, kur iespējams studēt vienu pamatvirzienu un vismaz divus blakusvirzienus, visdažādākajās kombinācijās, kas nodrošina cilvēka pastāvēšanu darba tirgū.

Taču izglītības politikas veidotājiem un organizētājiem ir jāatceras, ka izglītības vajadzības nosaka ne tikai darba tirgus vien.

Ja atceramies Havighursta (1952) pētījumu par cilvēka dzīves ciklu saistību ar izglītības vajadzībām, tad paveras šāda aina: 18—30 gadu vecumā izglītības ieguve galvenokārt ir saistīta ar karjeras un nodarbinātības perspektīvām, 30—40 gadu vecumā izglītība jau ir kā papildu pašrealizācijas un pašaktualizācijas sfēra, 40—50 gados cilvēks nežēlo pūles, lai demonstrētu savu noteiktību un pārliecību, kaut gan vēlēšanās iesaistīties izglītībā mazinās. Pēc 50 gadu vecuma cilvēki izvēlas tādus izglītības virzienus, kas sekmē pārdomas, analīzi, izvērtējumu. Vēlākajos dzīves gados viņi ir nodarbināti ar to, kā samazināt savas aktivitātes, un vairāk pievēršas pašvirzītai interešu izglītībai. Gribētos akcentēt interešu izglītības pieejamības paplašināšanu arī pieaugušajiem, jo, ja to uzskata par preventīvu līdzekli pret narkomāniju, AIDS utt., tad arī pieaugušajiem ir pietiekami daudz negatīvo kārdinājumu, kam pretī varētu likt izglītības iespējas. Domājams, ka ekonomisti ātri vien varētu aprēķināt pieaugušo izglītības efektivitāti sociālās attīstības kontekstā, jo tas neapšaubāmi samazinātu izdevumus sociālajā budžetā, palielinot cilvēku līdzdalību un ieguldījumu savas sociālās drošības un veselības uzlabošanā.

Turklāt jaunākās tendences attīstītajās valstīs liecina, ka mācīšanos atzīst ne vien mūža garumā, bet arī mūža plašuma kontekstā. Tas nozīmē, ka mācīšanās notiek:

— darbavietās, profesionālā vidē, kur uz vietas arī tiek lietotas jaunās zināšanas un prasmes,

— mājas un sabiedriskās dzīves apstākļos, kur mācīšanās notiek, galvenokārt bagātinot un pilnveidojot pieredzi, īpaši sociālās saskarsmes pieredzi un izpratnes vairošanu par sabiedrībā aktuāliem procesiem, kurus īsteno un atspoguļo masu saziņas līdzekļi, politiķi, sabiedriskas institūcijas, dažādas interešu grupas.

Tas nozīmē, ka mācīšanās ir nodarbe ne vien studentiem un darbiniekiem, bet arī patērētājiem, mājsaimniecēm, vēlētājiem, pensionāriem, pacientiem, vecākiem un visu citu sociālo lomu un funkciju veicējiem. Šajā sakarā pieaugušo pedagoģijai aktuāls jautājums ir: cik ilgi dzīvē mēs spējam produktīvi mācīties?

No fluīdo un kristalizējošo spēju teorijas izriet secinājums, ka mācīšanās spējas nosaka iepriekšējā izglītības un profesionālās darbības pieredze lielākā mērā nekā vecums. To pierāda arī pētījumi, ka mācīšanās spēju atšķirības bieži vien ir lielākas vienā vecuma grupā nekā starp vecuma grupām. Bieži vien vecāki cilvēki mācās nedaudz lēnāk, bet rūpīgāk un ar lielāku aizrautību nekā gados jaunāki studenti.

Latvijas valsts iedzīvotāju skaits ir ierobežots, tādēļ mēs nedrīkstam nerēķināties ar nosacījumu, ka vienlīdzīgas iespējas piedalīties sabiedriskajos procesos bagātina sabiedrību. Vienlīdzība kļūst par izdzīvošanas nepieciešamību, un to nodrošina izglītība. Ir pienācis pēdējais laiks saprast, ka valsts, kas nenodrošinās saviem iedzīvotājiem vienādas iespējas, nespēs savu ekonomiku iekļaut multinacionālo tīmekļu sistēmā, tādējādi palaižot garām iespēju saņemt jauno pasaules tirgu rezultātā radušos labumus. Nekas tā neapdraud izglītības un kultūras pastāvēšanu kā ekonomikas lejupslīde. Savukārt pārkārtojumi izglītībā jāvērtē saistībā ar to devumu ekonomikas attīstībai.

Mācīšanās kļūst par dzīvesveidu, par pastāvīgu aktuālā izzināšanu, kas notiek pasaulē. Pētot nodarbinātības statistikas datus un to sakarības ar izglītības līmeni Eiropas valstīs, iegūstam apstiprinājumu tam, ka pilnvērtīga un apjēgta mācīšanās mūža garumā nodrošina personības rezultatīvu darbību profesionālajā jomā, kā arī ilgtspējīgu indivīda un sabiedrības dzīves kvalitātes paaugstināšanos. Ne pedagogiem, ne vecākiem, ne sabiedrībai kopumā nevar būt citas vēlmes, kā vien šo mērķi īstenot.