Lai cilvēks kļūtu par lielāko vērtību

11.decembrī Latvijas Zinātņu akadēmijā notika Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas sēde, kurā apsprieda tematu “Cilvēka mūžizglītība sociāli pedagoģiskajā kontekstā”. Sēdē ar referātiem uzstājās akadēmiķi Juris Ekmanis, Dace Markus, Baiba Rivža, Pēteris Cimdiņš, korespondētājlocekles Tatjana Koķe, Pārsla Eglīte, profesore Irēna Žogla.

Apspriedes gaitā formulētas nostādnes cilvēka mūžizglītības veicināšanai.

Nepieciešamība mūsdienās nepārtraukti turpināt un papildināt izglītību ir vispāratzīta gan vietējā, gan starptautiskā mērogā. Plašākas aktivitātes mūžizglītības jautājumu apspriešanā izvērtās šā gada pavasarī, veicot konsultācijas par Eiropas Komisijas dokumentu “Mūžizglītības memorands”. Tomēr ilgās diskusijas nav bijušas pietiekami rezultatīvas, lai tās ietekmētu izglītības praksi un reāli pilnveidotu izglītības sistēmu Latvijā, kas pilnībā nodrošinātu personības mūžizglītības vajadzības. Būtiskākais šķērslis pašas izglītības sistēmas iekšienē ir tas, ka, sākot un īstenojot izglītības sistēmas reformu Latvijā, trūkst konceptuālas nostājas nepārtrauktās izglītības izpratnē un pieejas nodrošināšanā, respektīvi, katras izglītības pakāpes īstenotāji strādā un vērtē savu darba rezultātu kā pabeigtu posmu un galvenokārt analizē faktiskā materiāla apguves apjomus un cilvēku sasniegumu rezultātus, nevis cilvēka gatavības pakāpi turpināt izglītību gan no patstāvīgo prasmju viedokļa, gan no individuālās motivācijas mācīties viedokļa. Katras izglītības pakāpes izolācija un mērķu definēšana vienīgi pakāpes ietvaros būtiski kavē pārmaiņu ieviešanu un mūžizglītības nodrošināšanu.

Lai novērstu šo trūkumu, nepieciešams:

Pirmkārt, Eiropas Komisijas “Mūžizglītības memoranda” konsultēšanās procesa rezultātā izstrādātās rekomendācijas atbalstīt, aktīvi tās popularizēt sabiedrībā, periodiski veicot analīzi par to īstenošanu praksē. Pedagogiem īpaši akcentējama ir memoranda ideja, ka Eiropas lielākā vērtība ir cilvēks un līdz ar to priekšplānā izvirzās uzdevums palielināt investīcijas cilvēkresursos, nevis institūcijās. Šajā kontekstā izglītības iestāžu darbības izvērtēšanā galvenais kritērijs būtu to ieguldījums cilvēka dzīves kvalitātes uzlabošanā.

Otrkārt, pedagoģiskajā kontekstā, ieviešot pamata un vidējās izglītības standartus, akcentēt mācīšanās prasmju — lasīšanas, rakstīšanas, runāšanas, rēķināšanas, klausīšanās, vērtēšanas — apguvi, tālākizglītības procesā izvēršot piedāvājumu pamatprasmju (funkcionālo prasmju) apguvei, paverot cilvēkiem pilnvērtīgas pašīstenošanās iespējas;

piedāvāt atkārtotas izglītības iespējas cilvēkiem, kas dažādu iemeslu dēļ nav spējuši pabeigt mācības vai pametuši skolu. Jāapzinās, ka, neiegūstot vismaz obligāto izglītību, būtiski mazinās iespēja iekļauties mūžizglītības procesā;

ieteicams izstrādāt studiju kursu pieaugušo izglītības pasniedzējiem un piedāvāt to augstskolu un tālākizglītības studiju programmās;

augstskolām būtu perspektīvi veidot studiju piedāvājumu, kombinējot pamatstudiju virzienu ar vienu/diviem blakusvirzieniem, kas paplašinātu konkurētspēju darba tirgū;

svarīgi atbalstīt skolotāju profesionālās studijas uz akadēmiskās izglītības bāzes, kā arī veidot daudzveidīgu tālākizglītības programmu piedāvājumu;

nostiprinot saikni starp formālo un neformālo izglītību, ievērot mūžizglītības programmu saturisko un kredītpunktu pārmantojamību;

LZA kā valsts intelektuālās elites kodols ir aicināta kļūt par iniciatoru trešās jaunības paaudzes darbotiesspēju apliecināšanai un dažādo paaudžu sadarbības, pieredzes un spēju apvienojuma lietderības demonstrēšanai, piedaloties šai darbā sabiedriskajiem saziņas līdzekļiem un mācību iestādēm.

Treškārt, sociālajā kontekstā, balstoties uz esošo situāciju un pozitīvajiem sasniegumiem, kā arī izanalizējot un novēršot trūkumus, ir kopīgi jāveido Latvijai pieņemamākais modelis izglītības iespēju piedāvāšanai dzīvesvietas tuvumā. Tas īstenojams, gan izvēršot informācijas tehnoloģiju pieejamību un nodrošinot tālmācības iespējas, gan paplašinot skolu, īpaši lauku skolu funkcijas, veidojot tās par izglītības un kultūras centriem;

izanalizēt mūžizglītības piedāvājuma atbilstību tautsaimniecības attīstības perspektīvām un rosināt atbilstošas korekcijas;

rēķinoties ar paredzamā mūža ilguma gaidāmo pieaugumu un neizbēgamo iedzīvotāju sastāva novecošanos, visās ES un kandidātvalstīs par visu līmeņu sociālo subjektu uzdevumu uzskatāma līdzšinējo pensijas vecumu sasniegušo cilvēku aktīvā mūža pagarināšana. Tas panākams, veltot papildu pūles un līdzekļus fiziski un garīgi aktīva dzīvesveida veicināšanai kopš skolas gadiem un veselīgu ieradumu saglabāšanai visa mūža laikā.