No jaunākā kancelejas ierēdņa līdz departamenta direktoram

Par Arturu Stegmani, ārlietu resorā no 16 gadu vecuma

Dr.habil.hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums.

Sākums “LV” 14.12.2001., Nr.182

Sava bijušā šefa raksturošanai A.Stegmanis netaupīja melnu krāsu:

“Ka Munters nebija populārs, zināju jau sen. Ģenerālis Balodis, ar kuru kopš 1935. gada, kad viņš apprecējās ar manas sievas jaunības draudzeni, biju sirsnīgās attiecībās (cik to atļāva gadu un ieņemamā stāvokļa starpība), man stāstīja, ka viņš un daži citi Ministru kabineta locekļi bija cēluši nopietnus iebildumus pret Ulmaņa nodomu nozīmēt Munteru ārlietu ministra postenī. Ministru kabineta sēdēs Munters izturoties iedomīgi un bieži iejaucoties citu resoru kompetencē, arvien iegūstot paša prezidenta atbalstu. Nerunājot par vienkāršo tautu, arī t.s. “augstākā latviešu sabiedrība” Munteru necienīja, uzskatot viņu par sveštautieti un gandrīz vai par Vācijas aģentu. (..) Vietējie viņa tautieši Munteru uzskatīja par renegātu, kas pārdevies latviešiem, un piesūtīja viņam tieši — un kopijās arī ministrijas darbiniekiem — lamu un draudu vēstules. Rīgas diplomātiskais korpuss aiz mana šefa muguras smīnēja par viņa (arī mums, latviešiem, nesaprotamo) laulību ar kādu Rīgas advokāta šķirteni, kas gan bija izglītota, bet neizcēlās ar sevišķu šarmu, un ar savu ekscentrisko uzvešanos bieži šokēja sūtņu dāmas. Es nešaubos, ka Munters no visa tā iekšēji cieta un ka šis no daudziem apskaustais un tiešām talantīgais cilvēks nebija laimīgs.”

Kā tas arī būtu bijis, V.Munters ieņēma ministra sēdekli, bet A.Stegmanis — to pašu kabinetu ministrijā, kurā pirms vairākiem gadiem bija sēdējis kā Rietumu nodaļas vadītājs. Jaunajā kapacitātē viņa pilnvaras, protams, bija daudz plašākas, tajā skaitā izdot apkārtrakstus Latvijas sūtņiem. 1939. gada 25. oktobra apkārtrakstā tā autors cita vidū informēja latviešu diplomātus, ka 22. septembrī Igaunijas ārlietu ministrs Selters tika izbraucis uz Maskavu, lai parakstītu jaunu tirdzniecības un tranzīta līgumu. Viņš padomju galvaspilsētā ieradies 24. septembrī, bet jau nākamajā dienā izlidojis atpakaļ uz Tallinu. Pēc tam igauņu delegācija caur Rīgu devusies uz Maskavu, kur 28. septembrī parakstījusi Igaunijas un PSRS savstarpējās palīdzības līgumu. A.Stegmanis turpināja: “Šai vietā man jākonstatē, ka pa visu šo laiku mēs no sabiedrotās Igaunijas nebijām saņēmuši ne mazāko tiešo informāciju par krievu prasībām, nerunājot nemaz par Latvijas–Igaunijas aizsardzības līguma 7. pantā paredzētā aizlieguma ievērošanu nenoslēgt savienību ar kādu trešo valsti bez otrā sabiedrotā piekrišanas.” Viņš tālāk rakstīja, ka Latvijas sūtni Tallinā Šūmani jau konkrētāk informējis igauņu ārlietu viceministrs Epiks dažas stundas pirms 28. septembra pakta parakstīšanas. Taču “uz kategoriskāko noraidāms apgalvojums, it kā Latvija būtu izvairījusies no Igaunijas ierosinātās apspriedes krievu priekšlikumu lietā. Igaunijas atsaukšanās uz Latviju (..) būtu bijusi pilnīgi loģiska un būtu, domājams, novedusi pie tā, ka pretī krieviem pie kopēja galda būtu sēdējušas vismaz abas sabiedrotās valstis. Mēs gan neņemamies apgalvot, ka šādos apstākļos Padomju Savienība būtu atteikusies no idejas par savstarpējās palīdzības paktiem, bet visa situācija un arī sarunu iznākums tomēr būtu varējuši būt citādi”. A.Stegmanis vēstīja saviem kolēģiem ārzemēs, ka pēc Igaunijas un padomju pakta parakstīšanas un vācu un krievu draudzības un robežu līguma Kremlis izteicis vēlēšanos precizēt politiskās attiecības arī ar Latviju. Valdībai tad bija jāizšķiras, vai kārtot šo jautājumu tūlīt vai mēģināt novilcināt sarunas ar krieviem. Valdība esot nolēmusi nevilcināties, un Ministru kabinets ārkārtējā sēdē 1. oktobrī uzdevis ārlietu ministram nekavējoties doties uz Maskavu. “Ministrs izlidoja jau nākamajā dienā un pēc triju dienu sarunām 5. oktobrī parakstīja Latvijas – Padomju Savienības savstarpējās palīdzības paktu. Par mūsu sarunu gaitu Maskavā sūtņu kungi jau informēti no piesūtītiem protokoliem.”

Pēc A.Stegmaņa domām, viņa attiecībās ar V.Munteru pakāpeniski radušās vēsuma un it kā savstarpējās neuzticības cēlonis bija viņa kontakti ar ministram nelabvēlīgo J.Balodi. Acīmredzot tāpēc V.Munters bija nolēmis attālināt viņu no darba ministrijā. Šajā nolūkā Ministru kabinets 1939. gada oktobrī iecēla A.Stegmani par Tieslietu ministrijā nodibināto Vācu izceļotāju atstāto īpašumu likvidācijas pārvaldes priekšnieku, atstājot amatā arī Ārlietu ministrijā. Viņam vajadzēja kārtot norēķinus ar akciju sabiedrību UTAG (saīsinājums no Umsiedlung Treuhand — Aktiengesellschaft), kura bija izveidota sakarā ar vācbaltiešu repatriāciju. Šis amats, lai gan par to maksāja dāsni, A.Stegmani nebūt neapmierināja. Viņš savās atcerēs sūrojās:

“UTAG’u vadīja no Berlīnes atsūtītais valstsvācietis Dilfers (Dūlfer), un šajā akciju sabiedrībā, ja nemaldos, strādāja ap 100 cilvēku. Mana “likvidācijas pārvalde” turpretim mitinājās Tieslietu ministrijas nama divās nelielās istabiņās, un tajā bez manis darbojās vēl tikai pa pārstāvim no Tieslietu un Finansu ministrijas, kā arī viena mašīnrakstītāja. Tiesa, ar šādu “štatu” man pilnīgi pietika, jo vismaz 90 procentus no “likvidācijas pārvaldei” paredzētā darba un visus mantiska rakstura darījumus no mūsu puses kārtoja Kredītbankas direktors Andrejs Bērziņš, braukdams šai nolūkā pat vairākkārt uz Berlīni. Sabiedrībā klīda baumas, ka Bērziņš neesot visai skops repatriantu īpašumu vērtību un līdz ar to Vācijai izmaksājamo summu noteikšanā un ka vācieši par šādu “pretimnākšanu” viņam un varbūt vēl kādam augstākam vīram nepaliekot parādā pateicību. Nezinu, cik šajās baumās bija patiesības, bet, ka Kredītbankas direktors naudas lietās, ja tās neskāra paša maku, neizrādījās sīkumains, raksturo kaut šāds gadījums. Kad ārlietu ministram Munteram reiz biju izteicis izbrīnu, ka visas svarīgākās sarunas un finansiālas dabas darījumi ar vāciešiem notiek, apejot “likvidācijas pārvaldi”, tiku pēkšņi divreiz pieaicināts Kredītbankas padomes sēdēs, kurās, cik atceros, pārrunāja dažu vāciešiem piederējušo fabriku pārņemšanas noteikumus. Par šo “darbu”, kas ikreiz turpinājās ne vairāk par stundu saņēmu kā atlīdzību 400(!) latus. Bet finansiālos darījumus ar UTAG’u un braucienus uz Berlīni tomēr turpināja Bērziņš bez manas līdzdalības un pat ziņas.

Un likvidācijas pārvalde? Man atlika tikai saskaņot ar vāciešiem sarakstus par repatriantiem piederējušiem lauku īpašumiem, neskarot arī šai jomā jautājumu par izmaksājamo atlīdzību (to kārtoja vai nu tas pats Bērziņš, vai Zemkopības un Finansu ministrija).”

Strādājot šajā pārvaldē, A.Stegmanis sākumā gāja katru dienu arī uz savu kabinetu Valdemāra ielā, lai iepazītos ar ienākušo korespondenci un kārtotu darīšanas. Tomēr drīz viņš manīja, ka kļūst ne tikai lieks, bet pat nevēlams. A.Stegmaņa rokās vairs nenonāca neviens svarīgs dokuments, viņu neinformēja par Baltijas antantes ārlietu ministru konferenci 1939. gada decembrī Tallinā un 1940. gada martā Rīgā, kā arī par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanu sūtnim Londonā Kārlim Zariņam, ja Latvijas valdība kādu laiku nevarētu pildīt savus pienākumus. Joprojām gan tika saņemti ielūgumi uz valsts svētku dienu svinīgajiem aktiem un pieņemšanām…

Nebūdams mierā ar šādu nenormālu stāvokli, A.Stegmanis 1940. gada sākumā runāja ar V.Munteru, sakot, ka gribētu atgriezties savā bijušajā darbā vai arī dabūt piemērotu diplomātisku posteni ārzemēs. Ministrs apgalvoja, ka šis jautājums nokārtošoties itin drīz pats par sevi, jo izceļotāju īpašumu likvidācija turpināšoties vairs tikai apmēram pusgadu. Tādēļ nebūtu lietderīgi izdarīt pārkārtošanu. Arī K.Ulmanis ar A.Stegmaņa darbu esot ļoti apmierināts. A.Stegmaņa memuāros sacīts: “Kad drīz pēc šīs sarunas jautāju ģenerālim Balodim, vai nolīguma (ar Vāciju — R.T.) realizēšanas gaita tiek pārrunāta Ministru kabinetā, viņš tikai pasmīnēja un teica: “Tādas lietas tagad bez Kārļa paša kārto tikai Munters un Kredītbērziņš.””

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada vasarā A.Stegmanis 1. jūlijā vēl piedalījās plašā valsts, militāro un diplomātisko darbinieku sanāksmē, kuru vadīja Ministru prezidents un ārlietu ministra v.i. A.Kirhenšteins, ziņojot par attiecību kārtošanu ar PSRS pēc 5. oktobra pakta noslēgšanas. Viņš atzīmēja, ka 1939. gada oktobrī un novembrī darbojusies jauktā komisija ģenerāļa Hartmaņa un padomju karaflotes komisāra Isakova vadībā, kas parakstījusi vairākas tehniska rakstura vienošanās. Šī komisija formāli vēl nav likvidēta. Pēc tam jautājumus ar PSRS kārtojuši: armijas štābs, padomju garnizonu apgādes komiteja, pakta konfidenciālā protokolā paredzētā jauktā komisija, ieinteresētie resori un pēc 1940. gada 17. jūnija — sakaru štābs pie armijas štāba. Līdz 17. jūnijam šīs institūcijas noslēgušas ar PSRS pārstāvjiem sešas vienošanās, un par vairākām vēl neparakstītām vienošanām notikušas sarunas.

A.Stegmanis, maksājot pirmos meslus jaunajai varai, atzina, ka bijušās valdības laikā lietu kārtošana ar PSRS nav bijusi apmierinoša, bet turpat piebilda, ka to “pa daļai varētu izskaidrot ar Latvijā novietotā padomju karaspēka kopējas vadības trūkumu un padomju iestāžu izvairīšanos kārtot lietas caur jaukto komisiju, kas paredzēta pakta konfidencionālā protokolā”. Viņš atzina, ka “arī no mūsu puses par trūkumu uzskatāms, ka jauktā komisijā nebija militārā pārstāvja un, komisijai nedarbojoties, lietas bija sadalītas pa vairākām iestādēm, departamentiem, nodaļām utt.”. A.Stegmanis ierosināja steidzīgi radīt jaunu starpresoru struktūru no kompetentām un atbildīgām personām, kurā koncentrētos visi jautājumi un kurš būtu pakļauts tieši valdības galvai. A.Stegmanis 1940. gada 12. jūlijā uzrakstīja šādu vēstuli (LVVA, min. lieta, 800.l.) A.Kirhenšteinam:

“Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Pieņemdams, ka arī pēc Politiskā departamenta direktora amata likvidēšanas manas darba spējas un manas zināšanas varētu būt noderīgas Latvijas valdībai, lūdzu Jūsu laipno gādību par iespēju arī turpmāk strādāt piemērotu darbu ārlietu vai kādā citā resorā.

Ņemot vērā, ka esmu Ārlietu ministrijas darbinieks nepārtraukti no 1919. gada augusta, t.i., turpat 21 gadu, uzsākdams savas dienesta gaitas no pašas apakšas kā kurjers, un no savas algas neesmu varējis iegūt nedz nekustamus īpašumus, nedz arī banku kontus, drīkstu ar pilnu tiesību sevi uzlūkot kā piederošu pie darba inteliģences, kas ne tikai vēlas darboties savas tautas labā, bet ir arī spiests strādāt, lai nopelnītu sev un ģimenei iztiku.”

Pēc 61 gada ir grūti vērtēt šo laikmeta liecību. Vai tas bija konformisms? Vai naiva ticība jaunajai varai? Vai rūpes par savu kailo dzīvību? Uz šiem un, šķiet, vēl citiem jautājumiem pareizi varētu atbildēt tikai pats Arturs Stegmanis. Taču viņa vairs nav…

Bet 1940. gadā, lai arī 16. jūlijā atbrīvots no departamenta direktora pienākumiem, viņš vēl bija. Kā pienākas kārtīgam valsts ierēdnim, A.Stegmanis vēl uzrakstīja plašu memorandu par vācu aizbraucēju īpašumu likvidēšanas gaitu, iesniedzot to Tieslietu ministrijai. Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS sastāvā A.Stegmanis saņēma rīkojumu ar visu pārvaldes arhīvu pāriet uz Finansu tautas komisariātu, kur viņu ieskaitīja par vecāko inspektoru likvidācijas nodaļā. Šajā vietā bijušais diplomāts nostrādāja līdz 1941. gada pavasarim.

A.Stegmanim nepagāja secen 14. jūnijā sāktais sāpju ceļš uz austrumiem. No izsūtījuma viņš ar kundzi Ilzi varēja atgriezties dzimtenē tikai 1959. gadā. Mūža nogali Arturs Stegmanis pavadīja Valmierā, dodoties viņā saulē 1987. gada janvārī.