Lai atceramies arī latviešu karavadoni Jukumu Vācieti

Decembris, Ziemassvētku laiks ir arī Pirmā un Otrā pasaules kara latviešu karavīru starptautisko ievērību ieguvušais varonīgo cīņu laiks. Ar izcilību Krievijas ģenerālštāba akadēmiju beigušais Jukums Vācietis kā pulkvedis Pirmajā pasaules karā cīnījās Austrumprūsijā, Polijā, līdz nonāca pie sava 5. Zemgales pulka. Pateicoties Jukumam Vācietim, brīvprātīgie no latviešu inteliģences (literāti — K.Skalbe, J.Akuraters, E.Virza u.c., mākslinieki) netika nosūtīti uz pirmo ugunslīniju...

Pateicoties J.Vācietim, sākās latviešu strēlnieku sabrāļošanās ar latviešu kultūras darbiniekiem Jūrmalā — Dubultos, kur relaksējās no frontes atvestās latviešu strēlnieku daļas.

Pateicoties Jukumam Vācietim kā Sarkanarmijas pirmajam virspavēlniekam, blakus 9 brašiem kara orķestriem tika izveidots Latviešu strēlnieku teātris, Apvienotais simfoniskais orķestris, Kremļa 9. latviešu strēlnieku mākslinieku kopa ar Gustavu Kluci priekšgalā, latviešu strēlnieku sporta klubs “Latvija”.

Zviedrijas laikrakstā “Svenska Dagbladet” 1918. gada 3. septembrī latvietis Jukums Vācietis ir nodēvēts par krievu ģenerālisimusu, bet latviešu strēlnieku pulki Krievijā — par latviešu snaiperu pulkiem. Vācu ģenerālkonsuls Krievijā pēc sastapšanās ar Jukumu Vācieti Maskavā 1918. gada 6. septembrī ziņoja uz Berlīni: “Ģenerālis Vācietis tāpat kā viņa karavīri ir latviešu nacionālisti.” (To vēsturniekam V.Baumgartenam Vācijā 1965. gadā liecinājis tā laika militārais atašejs Krievijā majors Šuberts.)

Bet Latvijā 21. gadsimtā nerimst diskusijas par to, kurš latviešu civiliedzīvotāju slepkava pagātnē ir vairāk pelnījis, lai tā atveidu ar visu zirgu novietotu Rīgas centrā. Vai tā visa vietā nevajadzētu padomāt par to, ka Esplanādē varētu būt vieta arī karavadoņa Jukuma Vācieša piemineklim?

Māris Ošs, pedagogs