Par to, lai katra darba mūžs būtu garāks un pilnvērtīgāks

Par trešās paaudzes izglītošanos

Dr. habil. oec. Pārsla Eglīte, LZA korespondētājlocekle, — “Latvijas Vēstnesim”

Eiropai 21. gadsimts sācies ar augošu satraukumu par iedzīvotāju sastāva neizbēgamo novecošanos. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados pēckara dzimstības buma laikā dienas gaismu ieraudzījušās paaudzes ir sasniegušas pensijas vecumu, un labklājības sabiedrības apstākļos tām ir visas iespējas dzīvot ilgāk nekā jebkurai no iepriekšējām. Savukārt gadsimta otrajā pusē, patēriņa vajadzībām dominējot pār garīgajām un ģimeniskajām, bērnu skaits ģimenēs un līdz ar to visu iedzīvotāju vidū ir samazinājies līdz līmenim, kas skaitliski ir mazāks par savu vecāku un vecvecāku paaudzēm.

Kā šo trīs norišu sekas visās Eiropas valstīs, ieskaitot Latviju, strauji pieaug pensijas vecuma jeb tā sauktās trešās paaudzes īpatsvars. Saskaņā ar ANO prognozēm tuvāko desmit gadu laikā 60 gadu un vecāku iedzīvotāju īpatsvars Eiropā vidēji pieaugs no 20,2% līdz 27,6%, Latvijā — ar īsāku paredzamo mūža ilgumu — no 20,8% līdz 25%. Izmantojot pasaulē pierastāko vecuma robežu — 65 gadu un vecāku daļu, skaitļi šķiet mazāk biedējoši: vidēji Eiropā tā pieaugs no 15% līdz 21% un Latvijā — no 15% līdz nedaudz virs 18%.

Dažās no ekonomiski visattīstītākajām Dienvideiropas un Rietumeiropas valstīm ar vāju valsts atbalstu ģimenēm un atbilstoši zemu dzimstību iedzīvotāju sastāva novecošanās jau tagad ir augstāka par vidējo, un tāda gaidāma arī vistuvākā nākotnē. Piemēram, Itālijā 65 gadu vecumu pārsniegušo cilvēku skaits palielināsies no 18% 2000. gadā līdz 23,6% 2020. gadā. Turpmākajā laikposmā trešās paaudzes īpatsvars vēl turpinās pieaugt.

Saglabājoties līdzšinējam pensijas vecumam un tieksmei izspiest šī vecuma ļaudis no darba tirgus kā mazāk spējīgus apgūt novitātes profesionālā darbā, neizbēgami palielināsies apgādājamo un aprūpējamo skaits uz katru darbaspējīgo jeb t.s. demogrāfiskā slodze.

Līdz ar to tagadējās labklājības valstis vairs nespēs nodrošināt līdzšinējo sociālā nodrošinājuma sistēmu un vispārējo patēriņa līmeni. Savukārt nemitīgi augošā veselību un darbotiesspējas saglabājušo veco ļaužu daļa cietīs no piespiedu bezdarbības un atstumtības sajūtas, kas kopā draud ar viņu veselības pasliktināšanos un augošu nepieciešamību pēc aprūpes, nemaz nerunājot par atbilstošu arvien lielākas iedzīvotāju daļas dzīves kvalitātes pasliktināšanos. Kā nekā, Eiropas Savienības valstīs pēc 65 gadu vecuma sasniegšanas paredzami vēl vidēji 14—16 dzīves gadi vīriešiem un 18—21 sievietēm. Latvijā šāds atlikušā mūža garums ir 60 gadus nodzīvojušiem, bet 65 gadus veciem vairs tikai 12 gadi vīriešiem un nepilni 18 sievietēm. Tomēr jārēķinās, ka veselākie jau tagad nodzīvo ilgāk, un, apstākļiem uzlabojoties, arī Latvijas iedzīvotāju vidējais mūža ilgums var tuvoties pašreiz citās valstīs jau sasniegtajam.

Iedzīvotāju sastāva novecošanās paredzamo ekonomisko un sociālo seku dēļ dažādu nozaru pārstāvju vidū arvien biežāk tiek apspriestas iespējas, kā novērst vai kompensēt šīs sekas, ieskaitot jaunu imigrantu piesaisti, dzimstības veicināšanu un darba mūža pagarināšanu. Pēdējais variants ir visizdevīgākais: tas neizraisa kopējā iedzīvotāju skaita pieaugumu ar atbilstošu nepieciešamību paplašināt visu infrastruktūru, nedraud ar etniskiem un reliģioziem konfliktiem vai emigrācijas reģionu paātrinātu novecošanu, kā tas būtu, pašreizējām Eiropas Savienības dalībvalstīm pārvilinot kandidātvalstu jaunatni. Turklāt tas risina ne vien sabiedrības kopējās, bet arī šai trešajai paaudzei draudošās garīgās un sociālās problēmas. Arī rezultāts gaidāms ātrāk, nekā ar darba un līdzekļu ieguldījumu iedzīvotāju sastāva atjaunināšanā atbalstot lielāku bērnu skaitu ģimenēs.

Darba mūža pagarināšana nav īstenojama tikai ar formālu pensijas vecuma palielināšanu, kas Latvijā līdz šim ir bijusi vienīgā rīcība šai jomā. Skaitliski palielinot darbaspēku uz vecāko paaudžu rēķina, ir nepieciešama darbība divos virzienos:

• papildu darba vietu radīšana vai to izveides veicināšana no valsts puses,

• attieksmes maiņa pret pusmūža vecumu pārsniegušo cilvēku profesionālo zinību atjaunināšanas lietderību.

Pēdējos desmit gados Latvijā veicinātā jaunatnes spēju un eiropeiskās izglītības priekšrocību izspīlēšana pretstatā pieredzei var novest vienīgi pie laika zaudējuma, no jauna izgudrojot velosipēdu, un apgrūtināt minēto ar iedzīvotāju sastāva novecošanos saistīto problēmu risināšanu, nerunājot par priekšrocības baudījušo jauno pamatotajām bailēm sasniegt lielāku gadu skaitu un nonākt mazāk privileģētā situācijā.

Attieksmes maiņai pret vecāka gadagājuma darbiniekiem, kā arī šo darbinieku patiesai konkurētspējas paaugstināšanai darba tirgū visvairāk var līdzēt viņu darbaspēju nemitīga uzlabošana kā kvalifikācijas, tā veselības ziņā. Daļēji tas jau notiek paaudžu maiņas gaitā, jo normālos apstākļos katra nākamā paaudze ir izglītotāka par iepriekšējām. Gadsimtu mijā Latvijā tikko pensijas vecumu pārsniegušo 60–64 gadus veco vidū augstākā izglītība bija vidēji 13% paaudzes pārstāvju un vidējā — 38% vīriešu un 45% sieviešu. Savukārt starp tagadējiem četrdesmitgadniekiem, kas pensijas vecumu sasniegs pēc 20 gadiem, jau vairāk nekā 20% ir augstākā izglītība, bet 52% vīriešu un 67% sieviešu — vidējā. Protams, ar to nepietiek, jo pirms gadu desmitiem iegūtās profesionālās zinības būs daļēji novecojušas. Taču, jo augstāks ir reiz iegūtais izglītības līmenis, jo vieglāk ir to papildināt vai pat apgūt jaunu profesiju.

Dzīvē tā arī notiek — LZA Ekonomikas institūta 2001. gadā veiktās aptaujas dati liecina, ka starp augstskolu beigušajiem tikai 13% sieviešu un 15% vīriešu gada laikā nav ne reizi veltījuši laiku papildizglītībai, mazāk izglītoto vidū tādu īpatsvars pārsniedza vienu trešdaļu. Izglītotāko cilvēku mācīšanos sekmē gan pats viņu kvalificētā garīgā darba raksturs, kas ar rutīnu vien nav veicams, gan izpratne par zinību papildināšanas nepieciešamību un prasme to darīt arī patstāvīgi. Iespējams, ka, tieši pateicoties šai prasmei, līdz ar katru izglītības pakāpi palielinās veselīga dzīvesveida elementu izplatība. Kā liecina Veselības veicināšanas centra aptaujas rezultāti par veselības ieradumiem, augstāko izglītību ieguvušo vidū ir mazāk smēķētāju, pilnīgāka higiēnas prasību ievērošana un atbilstoši augstāks savas veselības vērtējums nekā līdzīga vecuma cilvēkiem ar vidējo un pamata izglītību.

Diemžēl pagaidām, kā to apliecina aptaujāto atbildes minētajā Ekonomikas institūta (EI) aptaujā, mācību aktivitāte un savas veselības vērtējums apgriezti proporcionāli izglītības līmenim ir mazāks vecāko paaudžu vidū. Starp divdesmitgadniekiem tikai viena ceturtdaļa gada beigās nebija veltījuši laiku papildizglītībai, taču jau 40 gadu vecumu pārsniegušo vidū tādu bija 41% sieviešu un gandrīz 50% vīriešu. Tātad mācību aktivitāte mazinās tieši tad, kad konkurence darba tirgū pastiprinās un svaigas zinības ir visvairāk nepieciešamas. Minētā EI aptauja gan bija veltīta atpūtas nodarbību izvēlei, un tajā netika jautāts par papildizglītības saturu un raksturu: profesionālā darba kvalifikācijas saglabāšanai vai citu interešu apmierināšanai.

Darba mūža pagarināšanas labā pirmspensijas un pensijas vecumā nepieciešamas mācības trīs virzienos:

• profesionālo zinību atsvaidzināšanai vai jaunu apguvei izmirstošo profesiju pārstāvjiem;

• dzīves un sociālo prasmju papildināšanai, īpaši tiem, kas agrākajos dzīves posmos nav apguvuši veselības mācību, saskarsmes kultūru un dažādu vaļasprieku iemaņas; tas nepieciešams gan veselībai, gan lai nodrošinātu saprašanos ar jaunāko paaudžu pārstāvjiem;

• interešu izglītībā — savu garīgo spēju nemitīgai vingrināšanai un līdz ar to veselības uzturēšanai, saglabājot spējas pašiem sevi apkopt un baudīt dzīvi ārpus mājas.

Skaidrs, ka Latvijā mūsdienu apstākļos vairākumam vecāko un ne tikai vecāko paaudžu pārstāvju nebūs iespēju iesaistīties darba devēju organizētās mācībās vai apmeklēt visu minēto virzienu kursus pieaugušo izglītības tīklā. Tādas mācības nav pieejamas katrā apdzīvotā vietā, un ne visas vēlamās tēmas tiek piedāvātas, ne katrs par tām spēj maksāt. Tāpēc visnotaļ būtu veicināma pašizglītošanās un tās rosināšana, piedāvājot sabiedriskajos saziņas līdzekļos ne vien no ārzemju avotiem aizgūtus padomus par atsevišķām tēmām, bet arī ieteikumus par pašizglītošanās nepieciešamību, paņēmieniem un literatūras izvēles principiem.

Vienīgi jautājums — kas to darīs?