Maza balāde par mūžību un vēl trim dienām

Ar uzticamo draugu Juri ap 1995. gadu

Ar dzīvesbiedri Irinu ap 1997. gadu

Otrajā rindā — Irina, Imants un brāļasieva Zigrīda, pirmajā rindā — Anna, Matīss, Ieva un Ilze

Vecāki Olga un Oto Auziņi 1931. gadā

Irēna un Klāvs Elsbergi ar dēlu Matīsu 1985. gadā

No kreisās: Ieva, Irina, Mārtiņš, Anna un Irēna 2001. gadā

Jaunākās meitas Annas kāzu dienā 1997. gadā

Imants un Irina Auziņi kopā ar krievu dzejnieci Lidiju Ždanovu 1965. gadā

Kopš bērnības teiciens šis līdzi nāk.

Kaut ko pabeidzis

būvēt, labot vai taisīt,

iedzenot naglu jumtā vai sienās,

tēvs ar plaukstu ko neredzamu līdzina

un mēdz beigās apmierināts nosacīt:

“Tas stāvēs mūžību

un vēl trīs dienas!”

Es gaidu to brīdi.

Kam gan ir tāda vara?

Pagaidām nezinu tādas nevienas:

jau tā ir mūžība

neaptverami gara, —

bet — vēl trīs dienas?!

Aizauļojuši gadi,

nevēršot cerību košāku.

Bet sirds jocīgajam pateicienam

arvien ciešāk klāt sienas,

un nu jau pats pēc pabeigta darba

dažreiz nosaku:

“Tas stāvēs mūžību

un vēl trīs dienas!”

Kāpēc?

Kas to zina!

Visam taču uz zemes

reiz sadrupt, sairt, satrunēt:

līksmai dienai, ozolam, cietākajam plienam — —

Bet stiprāk ticu ar dienu, ar stundu katru;

kaut kas paliks no mūsu elpām

mūžību un vēl trīs dienas...

* * *

Cik viegli atlūp un nobirst

pasaules uzmāktā raize!

Paliek būtiskākais:

debesis, ūdens un maize.

Pret vientulību un tumsu

tu neatskatoties aizej,

un līdzi tev ceļasomā —

debesis, ūdens un maize.

Ko meklēju citu mutēs,

dziļās kā dziļākā aiza? —

Tevī pašā ir viss,

ja vien paunā —

debesis, ūdens un maize.

Sēlija

— mūsu dzimtas ligzda

Izrādās, no mantām, ko rūsa un kodes nemaitā, pirmais man ticis drukas darbs — kabatas kalendārs 1937. gadam.

Tāda vidēja izmēra grāmatiņa.

Brūnos dermantīna vāciņos, ar arodu dokumentiem, bagātīgu ziņu pilns. Novembra lappusē tēvs stingru roku ierakstījis:

“Imants Ārijs Auziņš dzimis 1937. gada 13. novembrī plkst. 15 Auziņu mājās.” Sēlijā, Jēkabpils apriņķa Zalves pagastā.

Dakters manu skaļo brēcienu komentējis īsi:

— Šitas dzīvos.

Tā arī notiks. Par spīti traumām, slimībām, lielākajam karam pasaules vēsturē, diktatoru un dažādas bardzības valdnieku maiņām, vismaz pusducim atšķirīgu iekārtu un režīmu, dzimtas drāmām un traģēdijām, mīlas likstām un pavisam nesalīdzināmu valstu un valstisku veidojumu skavās...

Piedzimu Latvijas Republikā un ceru tajā, kā saka, arī apgulties. Joku maz. Lūk, daži gluži reālu briesmu piemēri: esmu nenoslīcis verdoša ūdens katlā, kur dziļi iegrūdu roku nepilnu trīs gadu vecumā; esmu nenošauts kopā ar ģimeni vācu okupācijas laikā, kaut arī tieši tāds sods bija paredzēts par palīdzību partizāniem un pagrīdniekiem, cilvēku glābšanu, slēpšanu, kas notika mūsmājās; esmu palicis dzīvs pēckara mīnu un lādiņu spridzināšanās, no kurām cieta vai aizgāja bojā daudzi mani līdzaudži; esmu ložu neskarts pieaugušo “mazajā pilsoņu karā”, kas turpat apkārt vien vārījās vēl ilgi pēc kara; esmu slīkdams nenoslīcis peldoties un jaunības pārdzīvojumos nenoslīcinājies brīvprātīgi; vismaz divreiz esmu nenosities ar lidmašīnu Aleksandra Puškina 175 gadu jubilejas dienās Naļčikā un Harkovā.

Esmu puslīdz sveikā ticis cauri padomju laikā, jebšu melni mākoņi vairākkārt savilkās arīdzan pār manu agri sirmot sākušo galvu.

Kā lai es nemīlu dzīvi?

Tuvinieku, kaimiņu, puiku pulciņā netrūka labu stāstītāju: skaudra patiesība mijās ar izdomu, dienā pieredzētais — ar īstiem spoku stāstiem. Līdz šai dienai vēsturiskais un nevēsturiskais personāžs licies bīstamāks par spokiem un citām nemiesīgām baismām.

Par spīti karam un pēckaram, augošajam trūkumam, tautas dziesma, pirmskara dziesma un ziņģe, pat dzejas rindas vēl bija ļaužu ikdienas līdzgaitnieces. Jaunās dziemas gausi ienāca mūsu sirdīs, un tad arī faktiski tikai liriskās un nebēdīgās.

Necilais 1937. gada kalendārs rāda arī to, ka jau agrīnos pamatskolas gados man bijuši “deviņi amati, desmitais — ?”. Nē, īstu badu nepieredzējām, glāba vectēva jaunsaimniecība; pusbadu gan — sevišķi 1946. gada slapjajā rudenī, kad pa kartupeļu vagām varēja kuģīšus laist. Izbēdzis no vācu nometnes Normandijā, mājās atgriezās tēvs; no Būhenvaldes filiāles — māsīca, no citas Vācijas nometnes — mātesmāsa. Nepārnāca kritušie, nobendētie vai bez vēsts pazudušie: tēva brālēns, mans tēvocis, brālēns...

Līdzīgi bija daudzu dzimtu likteņi. Neseno represiju vietā auga jaunas. Gadiem vēl iedegās raķetes virs siliem, skanēja šāvieni, notika pat īstas kaujas. Tur turpinājās lielvaru inspirētais karš.

No tiem deviņiem amatiem paliekošākie izrādījās tie necilākie, proti, jau apmēram desmit gadu vecumā, kā liecina kalendārs, esmu kļuvis “klases sienasavīzes redaktors”, bezmaz visu skolā iespējamo sienasavīžu un biklo literāro rokraksta žurnālīšu redaktors vai vismaz aizrautīgs līdzstrādnieks... Kur nu vēl “mājas sienasavīze” vēl krietni pirms tam!

Apgāds “Sol Vita”, 1999. Vāku noformējumam izmantotas Annas Auziņas gleznas “Barikāžu laiks” un “Rīts pār ciematu”

Rakstītais vārds vilka kā magnēts: vecās un jaunās avīzēs, žurnālos, grāmatās. Visvairāk suģestēja dzeja. Nešķirama no mūzikas, dziesma mani lielā mērā saistīja arī ar vērā liekamu tekstu. Šā vai tā, lasīju un nemākulīgi izdziedāju, kā sen jau saprotu, visu atļauto un neatļauto gan Hitlera, gan Staļina laikos... Nenosakāma ir robeža, kur sākās citu sacerētā variācijas un kur variācijas pārgāja paša sacerētās rindās vai pantos. Agri — jau pirmsskolas laikos.

Literatūra un laikmets ātri izdeldēja manu agrīno bērnības sapni, tā sakot, privātīpašnieciskās tieksmes: sak, būšu skolotājs, turēšu četras govis un pienu vedīšu uz pienotavu!... Derētu vēl šodien.

Tautasdziesma, Raiņa, Aspazijas, Plūdoņa dzeja bija mani pirmie lielie atklājumi. Turpat līdzās — Aleksandra Grīna rediģētās “Pasaules vēstures” sējumi, Rutku Tēva un citu autoru grāmatas par Latvijas vēsturi. Pat bērnu dzīvītēs vēsture ienāca pirms grāmatām, balādēm vai poēmām. Tā dārdēja kara ratos uz tuvīnā lielceļa, tālīnos lielgabalu dārdos vai šāvienu sprakstoņā netālajā mežā, atbalsojās uz Štuthofu, Vorkutu vai citu elli promdzīto soļos.

Cik sapostīta bija cilvēku pasaule, tik pirmatnēji tīra un dzīvīga vēl ilgi bija Sēlijas daba. Te nāktos atkārtot mana lielā novadnieka Jāņa Jaunsudrabiņa rindas dabai: “Tev, kas mani lolojusi/ Maigāk nekā mātes rokas, / Kad vēl mazs un vājš es biju”, ja manās gaitās tuvinieku rokas tomēr nebūtu bijušas gan maigākas, gan svarīgākas...

Pietiks ar pāris detaļām: no upēm, strautiem, pat lāmām un grāvjiem varēja droši padzerties; dzīvības zīme bija arī tas, ka pavasaru ūdeņos čumēja un mudžēja visāda radība, sākot ar tagad vēl retumis redzamajām vardēm un beidzot ar senneredzētajiem tritoniem.

Viss bija tikai šurpnākums: no nezināmas bezgalības uz zaļu, siltu, mīļu cilvēku pasauli. Tuvāk — tas izrādījās galvenais dzīves vārds. Atslēgas vārds. Tuvāk mīlestībai, dabai, vēsturei, tautai, pasaulei.

Dzeja bija tikai viens no ceļiem uz šo tuvību.

Viss notika vienlaikus. Lauku bērnam, skolniekam, protams, netrūkst vietas arī pieaugušo darbos, kurus man visbiežāk ierādīja māte un tēvatēvs Ernests. Zinu, sen jau zinu, ka neba dižs palīgs jo ilgi biju aršanā, pļaušanā, mēslu vai kulšanas talkās, drīzāk — piektais ritenis... Tomēr daudz justos zaudējis bez tā visa pat dzejas kalnājos — bez linu mērcēšanas un paisīšanas, bez auklu un virvju vīšanas, malkas zāģēšanas un skaldīšanas, dārza kaplēšanas un ravēšanas, separatora griešanas un sviesta kulšanas, aktīvas skalu plēšanas, sveču liešanas un pasīvas līdzdalības dzimtenītes tecināšanā /bargo laiku valūta!/.

Tā Sēlija iedeva valodu. Ierakstīja nervu un muskuļu šķiedrās. Mūsu kopīgo un savu. Senu un joprojām zaļoksnēju.

Visu mūžu Sēliju esmu izjutis kā spēkus atjaunojošu avotu. Arī kā patvērumu, kad augstie Rīgas biedri vai kungi tā vai citādi pūlējušies pieklusināt vai apklusināt manu dzeju. Nepagāja ne vasara, kad Sēlija teica:

— Uzdziedāsim!

Viss bijis šurpnākums

Šīs lappuses rakstu dienās, kad esmu sasniedzis Raiņa mūža ilgumu... Neviens latviešu dzejnieks, kas tik tālu ticis, nedrīkstētu pārāk žēloties. Arī es pūlos atcerēties sava un savu līdzaudžu mūža veiksmes.

Nežēlīgajā laikmetā mēs augām mīlestības un labestības lokā.

Vecvecāku paaudzē vēl stipra bija kristīgā ticība; plašākā zemnieku vidē — gadsimtos sakņota tautas ētika, nevis šodienas deformētais pagānisms. Paguvām vēl ķekatās iet, Jāņos līgot, pie Staburaga izjust, ka dziesmai tiešām ir liela diena. Mūspusē vēl ilgi promejot durvis parasti neslēdza, bet aizsprauda ar zariņu. Mazais skolēnu skaits klasēs un sports pasargāja no dīkuma un apdullināšanās. Skolotāju pulkā netrūka labu sava priekšmeta speciālistu, netrūka arī personību. Kaut gadījās pat tā, ka līdzās strādāja nesen pretējās frontes pusēs karojušie... Bijušais sarkanarmietis, bijušais leģionārs. Viņi bija viena pagasta puiši un vīri — pret savu gribu kara maltuvē ierauti. Daudzi skolotāji bija ticējuši neatkarīgajai Latvijai, citi savukārt cerēja uz jaunās iekārtas cilvēcību un taisnīgumu.

Bet lielpolitika pieņēmās spēkā. Droši vien tā ar visu augošo spaidu tīklu būtu ievākusi daudz bagātīgāku dvēseļu ražu arī mūsu audzē, ja Austrumu tirāns nebūtu drīz vien nolicis karoti... Tobrīd biju 8. klasē.

Universitātes laiks /1956—1961/ sakrita ar atkušņa gadiem. Paguvu uzsākt darba gaitas literārajos izdevumos vēl pirms Eduarda Berklava un viņa domubiedru krišanas. Arī to uzskatu par veiksmi. Bija sācies cilvēku, grāmatu, ideju atgriešanās laiks. Tautas kultūras, vēstures, mīlestības reabilitācijas laiks.

Nepietiekams. Svaidīgs. Mainīgs.

Tomēr, tomēr. Kas reiz izjutis pirmo brīvības malku reibumu, to diezin vai kādi atplūdi, salnas, sastindzes pārliecinās par savu mūžīgumu. Daudzkārt to apliecinājusi saskarsme ar studiju biedriem četrdesmit darba gados, tāpat 1991. gada janvāra barikādēs un mezglotajos pēdējās desmitgades ceļos.

Cik īsi ir izstāstāmi cilvēka mūža ārējie fakti!

Mācījos Neretas vidusskolā, kuru beidzu ar zelta medaļu. Kopš 1959. gada esmu strādājis laikrakstu un žurnālu redakcijās, vairākkārt — izdevniecībā “Liesma”, divus posmus — Rakstnieku savienībā: Prāgas pavasara un pirmo salnu gados biju radošais sekretārs /1968—1971/, Atmodas laikā biju RS priekšsēdis /1989—1992/. Deviņdesmitajos gados dažādos kursos mācīju latviešu valodu, biju lektors latviešu valodas un kultūras katedrā.

Taču allaž esmu atgriezies literārajā darbā, ilgus gadus tas bijis vienīgais: gan paša rakstītās un tulkotās grāmatas, gan sastādītās, rediģētās, vērtētās. Manu grāmatu skaits latviešu valodā ietiecies ceturtajā desmitā. Daļiņa mana darba palikusi arī vairākos simtos citu dzejnieku, retumis arī prozistu un kritiķu grāmatu lappusēs. Kā Sēlijā saka: tā tas mūžs pagājis...

Vai daudz esmu pateicis par šiem vairāk nekā četrdesmit darba un dzīves gadiem? — Gandrīz neko! Vairāk ceru pateikt jaunākajā grāmatā — atmiņu ainās “Piecdesmit gadi bez televizora”, ilgi rakstītā grāmatā, kuras pirmā daļa varētu iznākt nākamgad.

Īsi: arī man tikusi... pilnmetrāžas dzīve, pilnmetrāžas mūžs!

Tā ir liela veiksme. Prieks, varbūt pat laime.

Viegli pateikt — grūti parādīt, pierādīt.

Vai tā maz drīkst sacīt? Cik daudz bijis zaudējumu, pat traģēdiju! Astoņdesmitajos gados īsā laikā zaudēju pusi no tuviniekiem. Nodzīvojuši garu mūžu, Aizsaulē aizgāja māte un tēvs. Piecdesmit gadu vecumā pēkšņi nomira mans vienīgais brālis. Pavisam jaunos gados nelaimes gadījumā gāja bojā viņa dēls Imants, kura dzejnieka talants tikko bija sācis raisīties. Sāpīgs zaudējums mūsu paaudzei un visai Latvijas kultūrai bija Ārijas Elksnes un Ojāra Vācieša pāragrā aiziešana. Traģiski gāja bojā Klāvs Elsbergs, kas sevī iemiesoja, kā man joprojām šķiet, būtiskāko savā dzejnieku audzē. Mūsu ģimeni tas skāra divkārt skarbi, jo Klāvs bija vecākās meitas Irēnas dzīvesbiedrs un viņu divu bērnu tēvs.

Dramatisma nav trūcis arī literārajā darbā un visas mūsu tautas dzīvē. Un tomēr: grēks būtu aizmirst gaismas plaiksnas, dzīvības dāvātos siltuma viļņus. Joprojām. Kā gan citādi mēs izturētu? Lai cik daudz rūgtuma krājies un krājas, Latvijas un mūsu tautas liktenis vēršas arvien cerīgāks. Nav zudis aizgājušo mūžs, darbs un cerības, nav velti bijuši upuri. Daudzu cilvēku ziemcietībā un dvēseles dīgtspējas uzturēšanā dzejai vismaz gadus trīsdesmit bijusi izcila loma. Ir zīmes, ka tā atjaunosies.

Un turpinājums

Visā un pāri visam ir augošais tuvinieku pulciņš, draugi, visi kopceļa gājēji. Nekādi nemudinātas, abas meitas pievērsušās literatūrai, dzejai. Lāgā pat nemanīju, kā tapa viņu pirmie dzejoļu krājumi. Irēna, ilgākus gadus strādājot apgādā “Zvaigzne ABC”, visvairāk saistīta ar franču literatūru, valodu, kultūru. Anna tulkojusi vairākas grāmatas no angļu valodas. Viņa šopavasar pabeidza Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļas maģistratūru un līdztekus izstādēm ir paspējusi sakārtot savu otro dzejoļu grāmatiņu. Annas vīrs Mārtiņš ir datorspeciālists. Lāčplēša dienā viņu pirmdzimtajam Marģeram palika trīs gadi. Irēnai pēc dzīvesbiedra Klāva nāves vienai bijis jāaudzina Ieva un Matīss. Vienmēr kopā ar viņiem bijusi gan Vizmas Belševicas, gan mūsu ģimene. Arī tā ir liela rūpju un prieka daļa. Matīss, nu jau liels puisis, mācās un strādā, noturīgi saglabājot savas aizrautības — mūziku un datorgudrības. Ieva mācās Jaņa Rozentāla Mākslas koledžā. Viņi visi ir tas gaišums, kas līdzējis nezaudēt cerību traģēdijās un drāmās. Radošums ir tikai šīs cerības atspulgs.

Bet visas šīs augošās un cerīgās pasaules nebūtu bez Irinas, manas dzīvesbiedres. Veiksmīgi palīdzot audzināt jau piekto Latvijas pilsoni, viņa paguvusi sarakstīt trīs prozas grāmatas un iztulkot daudzus latviešu autoru stāstus, noveles un romānus. Viņas jaunākais darbs ir Vizmas Belševicas “Billes” tulkojums. Pirmās divas grāmatas jau iznākušas, patlaban tiek tulkotas trešās grāmatas pēdējās lappuses. Jautrību mūsmājās sagādā tās reizes, kad Irina atceras kādu Sēlijas vecvārdu, ko esmu piemirsis. Arī viņas mūža prāva daļa aizvadīta Sēlijā. Vairāk nekā četrdesmit vasaru vien! Tāpēc viņai tik labi padevušies Jāņa Jaunsudrabiņa darbu tulkojumi.

Nekad neesmu bijis vienīgajā partijā, nevienā no daudzajām neesmu arī tagad. Arī te ir mezgls, par kuru stāstu topošajā grāmatā. Dzejniekam, kā jebkuram cilvēkam, protams, ir savi uzskati, pārliecība, bet reti ir sava partija. Nav partijas dzejniekam — tāpat kā nav pensijas vecuma. Ja tomēr ir — tad var mierīgi aiziet viņsaulē...

Mierinājums: visu mūžu esmu bijis līdzdarbīgs, līdzdarošs, arī visai riskantās lietās un situācijās. Varbūt tas no tēva: viņš pašā kara sākumā, pats būdams nāves ēnā, nodibināja prethitlerisku grupu.

Patiesībā rakstniekam, dzejniekam jo īpaši, ir tikai viens drošs rādītājs, vai vainas, vājības, maldi un tamlīdzīgas likstas nav pārmākušas Kastīlijas avotu, proti, radošums. Ja ar prieku vēl atklāj ko jaunu citu un savās dzejgaitās, ja vēl suns tevi aprej — kā Ojāra vecenīti ar miķelīšiem — vēl ir labi.

20. gadsimta otrās puses latviešu dzejniekus varētu apskaust dažs Nobela laureāts. Kaut vai tādēļ, ka visu mūžu saglabājies dialogs ar visplašāko lasītāju loku. Arī manu grāmatu kopmetiens pamazām tuvojas pusmiljonam. Vēstules, daudzi braucieni pa visu Latviju, sarunas liecina, ka tās nebūt nav nodotas muzejā.

Ticu, ka Latvijā nekad nezudīs prasība pēc sociālā un nacionālā taisnīguma. Tas balsta cilvēcību, bet cilvēcība vienmēr balstījusi un balsta dzeju.

Turpinās šurpnākums. Neatkarība kļuvusi absolūta. Trijos dzejoļu krājumos ar kopīgu nosaukumu “Ritums” /1999/, krājumā “Mazas balādes” /1999/ un grāmatā par 20. gadsimta latviešu dzeju un dzejnieka dienasgrāmatā “Šķautnes” /2001/ esmu sildījies šajā jaunajā siltmē un gaismā.

Radošs prieks mani pavada ik dienas. Joprojām.

... Rīts. Nāk Marģers, dziedādams “Rīga dimd!” Ko vēl jaukāku!

Imants Auziņš