Latvijas Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā 20. decembrī atklāja “Lielo pavārgrāmatu izstādi” un notika apgāda “Pētergailis” un folkloristes Dainas Jurikas debija pavārgrāmatu mākslā

Tie bija trīskārši svētki, jo tika svinēta arī izstādes autores Artas Porietes vārda diena. Viņa pati gan atzīst, ka šoreiz vēl vairāk nekā citkārt ekspozīcijas veidošanā piedalījusies visa Misiņu saime. Grāmatas nākušas no bibliotēkas krātuvēm (izstādītas tikai pašas interesantākās, kopskaitā ap 500), bet pārējais, kas plašo foajē telpu dara mājīgu, sanests no mājām. Ar humoru izveidots kluss stūrītis ar zirnekļa tīklu kaktā un baltu pelīti, kas laikam gan rādījusies pēc stiprā mēriņa tukšošanas, pie citas sienas — spoža panna un zeltaina sīpolu virtene, greznā plauktā — smalki kafijas trauki. Balto priekšautu ar nošuvumiem un tamborējumiem atnesusi kolēģe Velga Kince. Viņa saka: “Tas man mantojumā no vecāsmātes Lības. Viņa Bārbeles pusē bija izslavēta godu rīkotāja. Priekšautiņš vecmāmiņai aizceļoja līdzi arī uz Sibīriju, kur gan nekādus lielus godus neiznāca rīkot. Ļoti pieticīgi dzīvojām arī pēc kara, tomēr galda klāšana mūsmājās vienmēr bijusi svēta lieta. Pat sviestu nekad tā vienkārši nelika bļodiņā, vienmēr virsū tika uzvilkts pūpolzariņš — lai skaistāk.”

Par to, ka pavārmāksla un galda klāšana arvien bijusi kultūras sastāvdaļa, šai svētku dienā runāja gan nama saimniece Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere, gan apgāda “Pētergailis” vadītāja Inguna Cepīte, gan pazīstamā pavārmākslas speciāliste Ņina Masiļūne un savu pirmo pavārgrāmatu autores Monika Zīle un Daina Jurika. Misiņa bibliotēkas galvenā bibliogrāfe Arta Poriete ar gandarījumu konstatēja, ka izstādes kārtošanas gaitā viņa lieku reizi pārliecinājusies: “Nu nav jau mūsu senči tik ilgi sēdējuši kokos un ēduši tikai sēnes. Ir bijis viss kas.”

Vecākā latviskā pavārgrāmata, kas atrodas bibliotēkas fondos, datēta ar 1754. gadu. Tiesa, tolaik galvenā rūpe bija par muižas virtuvi un baronu galdu. Taču jau 1903. gadā Smiltenē izdotās “Lauksaimnieču pavāru grāmatas” ievadā lasām: “Katras krietnas saimnieces un mātes meitas pienākums ir pasniegt savējiem un arī saviem viesiem gardu un veselīgu barību, cik tas pēc viņas apstākļiem iespējams, jo laba barība uztur spirgtu miesu un dara jautru prātu.”

Grāmatas ir arī vācu, krievu, franču, angļu un daudzās citās valodās. Labi pārstāvēta pat ķīniešu virtuves māksla, tiesa gan — lielākoties angļu valodā. Eksotiska pieskaņa ir senajiem izdevumiem, pārsteidzoši liels ir jaunāko grāmatu klāsts. Izstāde katram jāskata pašam. Par ceļvedi labi noder D.Defo un A.Lindgrēnas literāro varoņu pieredze ēšanas lietās un it sevišķi Džeroma K. Džeroma triju laivā sēdošo vīru atzinumi (“Labi uzmaniet savu kuņģi, barojiet to rūpīgi un saprātīgi. Tad bez kādas piepūles tikums un miers nāks pār jūsu sirdi, jūs būsiet labi pilsoņi, mīloši vīri un maigi tēvi — krietni, dievbijīgi ļaudis.”). Aktualitāti nav zaudējusi jau 1913. gada pavārgrāmatā izteiktā pamācība: “Bet pie visa jāievēro galvenais. No samaitāta materiāla nevar pagatavot labu ēdienu. Vajag tādēļ pirkt pie godīgiem tirgotājiem labu preci, jo tā arvien iznāk lētāk.”

līdz ar kultūras kontekstu

Pašu jaunāko “Lielās pavārgrāmatu izstādes” eksponātu varēja arī iegādāties. Tā ir folkloristes Dainas Jurikas grāmata “Amerikas “salātu trauks””, kuras atvēršanas svētkus apgāds “Pētergailis” bija īpaši pieskaņojis šim notikumam. Grāmatas ideja dzimusi Blūmingtonas pilsētiņā, kas ir viens no lielākajiem Indiānas universitātes mācību centriem, kur vienlaikus mācās aptuveni 40 tūkstoši studentu. Te atrodas arī Folkloras institūts, kura doktorantūrā ar Fulbraita stipendiju veselu gadu mācījusies Daina Jurika. Vērojot amerikāņu ēšanas tradīcijas un tuvāk iepazīstoties ar dažādas etniskās cilmes amerikāņiem, radusies vēlēšanās pārliecināt latviešu lasītājus, ka “Amerikā ēd ne tikai hamburgerus un uzdzer virsū kolu un viņu pavārmāksla neaprobežojas vienīgi ar meistarīgu konservu kārbu atvēršanu. Un ka pat hamburgeriem un to patērēšanai ir sava vēsture un savi nerakstīti kultūras likumi”.

Autore raksta: “Ēdiens un ēšanas rituāls Amerikā kļuvis par daļu no cilvēku pievēršanās ikdienas dzīves dažādošanai. Labs veids, kā iepriecināt ģimeni vai draugus, ir kopā sanākšana pie pusdienām — nozīme ir gan ēdienam un dzērienam, gan arī cilvēcisko attiecību uzturēšanai. Ikdienas aizņemtībā pusdienas ir jauks brītiņš, kad apspriest dažādus jaunumus, kopā labi pavadīt laiku. Pusdienās nevajag meklēt kādu īpašu jēgu — tā ir pašā pusdienu notikumā.

Amerikāņi labprāt atceras savu izcelsmi — gandrīz katram ir kāds stāsts par vecvecāku vai vēl senāku senču ieceļošanu Amerikā. Bieži vien ģimenes vēsturi un attiekmi pret etnisko piederību izsaka ar ēdienu, ko piedāvā viesiem. Cilvēki varbūt ir aizmirsuši savu senču valodu, bet maizi cep tāpat kā senāk un gatavo savai tēvzemei raksturīgus ēdienus — kā tajā laikā, kad viņu senči vēl dzīvoja vecajā dzimtenē. (Protams, tas tā nosacīti — jo arī Vecajā pasaulē tradīcijas gadu gaitā ir pārvērtušās.) Daži ģimenes ēdienu gatavošanas stāsti ir arī šajā pavārgrāmatā.”

Grāmatu var lasīt no jebkuras vietas. Šobrīd interesantākās šķiet Ziemassvētu receptes. Autores ievadvārdos lasām:

“Ziemassvētki Amerikā, kā laikam visur kristīgajā pasaulē, ir lielākie ģimenes svētki. Amerikāņu svētku galdā vienmēr būs vai nu brūnā, vai baltā augļu kūka, Ziemassvētku cepumi, dažādas piedevas. Bet no gaļas ēdieniem īstā svētku mielastā jābūt liellopa gaļas rostbifam (prime rib roast) vai pildītai zosij. “Svētku ēdieni labākai mājai un dārzam” piedāvā šādas Ziemassvētku pusdienu variācijas: pirmās programmas nagla ir pildītas zoss cepetis, kam pieskaņota sīpolu zupa franču gaumē, dzērveņu mērce, savvaļas rīsi ar sēnēm, zaļās pupiņas ar mandelēm, augļu gredzens, maizītes, dažādi sieri un krekeri, sviests, karsta kafija. Otrā pusdienu varianta centrā ir jautrais Ziemassvētku rostbifs, krāsnī cepti kartupeļi, sīpolu gredzeni, brokoļi ar īpašu mērci, ābolu salātu gredzens, augļu kūka, kafija, piens.”

Stāstījumu par Bostonas puritāņu sautētajām pupiņām autore sāk šādi:

“Leģenda vēsta, ka šīs sautēto pupiņu receptes autori ir 17.gadsimta ieceļotāji, puritāņi, kas dzīvojuši Bostonas pilsētā un tās apkaimē. Viņiem svētāmās dienas sākās jau sestdienas rītā un turpinājās līdz pat svētdienas vakaram. Tas nozīmē, ka šajā laikā bija aizliegti visi darbi, pat ēst gatavošana. Taču cilvēkiem kaut kas bija jāēd, tāpēc sestdienā vēl pirms saullēkta puritāņu sievas lika sautēties pupiņas. Tās atradās uz uguns un pašas savā nodabā sautējās līdz pat sestdienas novakarei. Tā nu ģimene baudīja sautētas pupiņas vakariņās — bez kāda darba. Pāri palikušās pupiņas atkal parādījās galdā nākamās dienas rītā, līdz ar Bostonas rupjmaizi (recepte 1.nodaļā) un krabju vai mencu pankūkām (recepte šajā pašā nodaļā).

Kārtīgās Bostonas stilā sautētu pupiņu vakariņās galdā jābūt, protams, pupām, rupjmaizei, kāpostu salātiem, ābolu biezenim un marinētiem gurķiem.

19.gadsimta beigās Bostonas sautētās pupiņas bijušas tik populāras, ka Bostonas pilsēta ieguvusi nosaukumu “Pupu pilsēta”, kā arī pupiņas jokojoties sauktas par “Bostonas zemenēm”.

Tagad sautētās pupiņas kļuvušas par tradicionālu ēdienu svētku galdā Neatkarības dienā vai vienkārši ir laba piedeva gaļai vasaras dārza svētkos vai piknikā.”

Kāpēc “salātu trauks”? Autore šo metaforu skaidro tā: “Senāk Ameriku bieži mēdza dēvēt par “kausējamo katlu”, kas sakausē visas etniskās grupas vienotā amerikāņu nācijā; nu šo metaforu nomainījusi cita — “salātu trauka” metafora. Etnisko grupu sajaukšanās procesu iztēlojas kā salātu sajaukšanu traukā — katra “sastāvdaļa” patur savu garšu — savu “es”, saglabājot savu etnisko identitāti, bet tiek pārklāta ar vienu kopējās mērces virskārtu — amerikāniskās kultūras slāni”.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

“Latviska pavāru grāmata; muižas pavāriem par mācību visādus kungu ēdienus gardi vārīt un sataisīt” Jelgavā, 1796. Iespiests pie Jāņa Vidriķa Stefenhāgena

Ieskats Hermīnes Zālītes 1901. gadā publicētās “Minjonas pavārniecības mākslas” ceturtajā, papildinātajā izdevumā, kas iznāca 1921. gadā: Garnēts filē; Garnēta cūkas galva; Meža putni, Šnepi; Puķu vāze no citronu un aveņu ledus

Kūka gatava		Kokveidīgās kūkas liešana		Pavārmāksla sākas ar labu pavardu. Reklāma 1913. gada laikrakstos