LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS

Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi

LIKUMA LIETOTIE TERMINI

Labība — šā likuma izpratnē — labība un labības produkti.

Latvijas labības tirgus — attiecību kopums, ko veido patstāvīgas saimnieciskās vienības — neatkarīgi labības audzētāji, lopkopības produkcijas ražotāji, labības glabātāji un pārstrādātāji, maizes ražotāji un realizētāji, kā arī patērētāji.

Valsts labības ražošanas un patēriņa bilance — dokuments, kurā noteiktas dažādu patērētāju vajadzības pēc labības, arī pārtikas labības, struktūras, kvalitātes un apjoma ziņa un šo vajadzību apmierināšanas avoti, arī labības imports, kā arī ražojamas labības apjoms, struktūra un kvalitāte un šīs labības izmantošanas virzieni, arī eksports.

Valsts labības rezerve — valsts īpašumā esošie labības un sēklas uzkrājumi, ko drīkst izmantot vienīgi likumā paredzētajos gadījumos iedzīvotāju nodrošināšanai ar labību un tās produktiem.

1. NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Likuma uzdevumi

Šā likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus Latvijas labības tirgus izveidei un darbībai, maksimāli sekmējot tā piepildīšanu ar Latvijā ražotu labību un veicinot pašapgādi ar labību un tās produktiem, kā arī nodrošināt patērētāju interešu aizsardzību.

2. pants. Latvijas labības tirgus un valsts ietekme uz to

(1) Latvijas labības tirgū kā neatkarīgas saimnieciskās vienības šā likuma un citu Latvijas Republikas likumu ietvaros brīvi darbojas patstāvīgi un neatkarīgi uzņēmēji.

(2) Valsts uzdevums labības tirgus regulēšanā ir nodrošināt Latvijas labības audzētājiem viņu ražotās labības realizācijas iespējas, kā arī veikt labības iekšējo tirgu stabilizējošus pasākumus, ilgākā laika periodā nodrošinot labības piedāvājuma atbilstību pieprasījumam.

(3) Valsts savu ietekmi labības tirgū realizē, izmantojot:

1) valsts labības ražošanas un patēriņa bilanci;

2) valsts labības rezervi;

3) valsts kontroli pār labības tirdzniecību ar šajā likumā paredzēto institūciju starpniecību tām noteiktās kompetences ietvaros;

4) ražošanas apjomu kvotēšanu un valsts garantēto labības realizācijas cenu noteikšanu;

5) mērķsubsīdijas;

6) Valsts labības inspekciju.

2. NODAĻA

LATVIJAS LABĪBAS TIRGUS REGULĒŠANAS INSTITŪCIJAS

3. pants.Latvijas Republikas valsts pārvaldes institūciju funkcijas, realizējot valsts labības politiku tirgus regulēšanā

1. Latvijas Republikas likumdevēja institūcija:

1) ik gadus nosaka Valsts labības birojam iedalāmos valsts līdzekļus valsts labības rezerves iegādei un uzglabāšanai, kā arī valsts funkciju realizēšanai un to avotus;

2) atbilstoši valsts budžeta iespējām, ja nepieciešams, subsīdiju, kredīta atvieglojumu un citādā veidā piešķir līdzekļus labības ražošanas mērķprogrammu realizācijai.

(2) Latvijas Republikas valdība:

1) ik gadus līdz 1. novembrim izskata un apstiprina valsts labības ražošanas un patēriņa gada bilanci, arī pieļaujamo labības ārējās tirdzniecības apjomu, kā arī valsts garantēto labības realizācijas cenu līmeni. Grozījumus šajos dokumentos valdība var izdarīt pēc Valsts labības biroja ierosinājuma, bet, ja ierosinātāja ir cita institūcija, — pēc Valsts labības birojaatzinuma saņemšanas;

2) pēc Valsts labības biroja ierosinājuma, bet, ja ierosinātāja ir cita institūcija, — pēc Valsts labības biroja atzinuma saņemšanas apstiprina labības muitas nodevu tarifa likmes;

3) ievērojot šā likuma un citu Latvijas Republikas likumu noteikumus, izstrādā un apstiprina nolikumu par valsts labības rezervi.

(3) Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrija:

1) valsts vispārīgās agrārās politikas ietvaros izstrādā valsts labības politiku;

2) sagatavo priekšlikumus labības ražošanas mērķprogrammām;

3) atbilstoši šā likuma noteikumiem izveido Latvijas Valsts labības biroju;

4) atbilstoši šā likuma noteikumiem izstrādā un apstiprina nolikumus par:

a) labības tirdzniecību;

b) līdzekļu veidošanu, to uzkrāšanu un izmantošanu labības ražošanas reģionālajai regulēšanai;

c) valsts labības inspekciju.

4. pants. Valsts labības birojs

(1) Valsts labības birojs ir Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas pārziņā esoša bezpeļņas organizācija, kas saskaņā ar šā likuma un citu Latvijas Republikas likumdošanas aktu noteikumiem realizē valsts labības politiku un valsts vārdā rīkojas ar valsts labības rezervi, nodrošinot tās regulāru nomaiņu un saglabāšanu labā kvalitātē.

(2) Lai nodrošinātu pieprasījumu Latvijā ražotajai labībai un uzturētu stabilascenas, kā arī nodrošinātu labības pārpalikumu saglabāšanu, Valsts labības biroja uzdevums ir:

1) noteikt vajadzības pēc labības un iespējas tās apmierināt ar Latvijā ražoto labību kārtējā laika posmā un perspektīvā;

2) analizēt un prognozēt Latvijas labības tirgus cenu veidošanos, noteikt valsts labības rezerves iegādei un uzglabāšanai nepieciešamos izdevumus, izstrādāt rekomendācijas labības cenu līmeņa noteikšanai;

3) regulēt labības ārējo tirdzniecību Latvijas Republikas valsts pārvaldes institūciju noteiktajā kārtībā;

4) nodrošināt labības produktu kvalitāti un patērētāju interešu aizsardzību;

5) organizēt valsts labības rezerves iegādi un uzglabāšanu;

6) organizēt valsts labības inspekcijas darbību;

7) pildīt citas funkcijas saskaņā ar Latvijas Republikas valdības lēmumu vai tās noteiktajā kārtībā.

(3) Valsts labības birojam ir tiesības:

1) atbilstoši šā likuma noteikumiem rīkoties ar valsts labības rezervi un līdzekļiem, kas iedalīti tās iegādei un uzglabāšanai;

2) izdot licences labības importam un eksportam, ja nepieciešams, organizējot konkursu;

3) ierosināt, lai Latvijas Republikas valdība izdara grozījumus kārtējam gadam apstiprinātajā valsts labības ražošanas un patēriņa gada bilancē, arī ārējās tirdzniecības apjomos;

4) likumā noteiktajā kārtībā ierosināt labības muitas nodevu tarifa likmju grozīšanu;

5) pildīt citas šā likuma, kā arī Latvijas Republikas valdības noteiktās ar labības tirgu saistītās funkcijas.

(4) Valsts labības biroja organizatoriskajā pakļautībā kā patstāvīga institūcija saskaņā ar Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas apstiprinātu nolikumu darbojas Valsts labības inspekcija. Līdztekus citam Valsts labības inspekcija ir tiesīga izšķirt strīdus par labības un tās produktu kvalitāti.

5. pants. Valsts labības biroja pārvalde

(1) Valsts labības biroju pārvalda Valsts labības biroja padome un tās ieceltā direkcija.

(2) Valsts labības biroja padomē ietilpst Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas pārstāvji, Arējās tirdzniecības ministrijas pārstāvis, Finansu ministrijas pārstāvis, Aizsardzības ministrijas pārstāvis, Latvijas labības ražotāju pārstāvji, Latvijas kopdarbības centrālās savienības «Turība» pārstāvis, Latvijas maizes ražotāju pārstāvji un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis, kā arī Valsts labības biroja direktors.

Valsts labības biroja padomi pēc iepriekšminēto organizāciju pārstāvju iecelšanas apstiprina Latvijas Republikas valdība.

(3) Valsts labības biroja padomes kompetencē ietilpst:

1) valsts labības ražošanas un patēriņa gada bilances sastādīšana un iesniegšana Latvijas Republikas valdībai apstiprināšanai;

2) lēmuma pieņemšana par valsts labības rezerves realizāciju un iegādi Latvijas Republikas valsts pārvaldes institūciju noteiktajā kārtībā;

3) ārējās tirdzniecības kvotu piešķiršana;

4) valsts budžeta valsts labības rezerves iegādes un uzglabāšanas izdevumu segšanai iedalīto līdzekļuizlietošanas kontrole;

5) Valsts labības biroja saimnieciskās darbības uzraudzība — darbības plāna, arī Valsts labības biroja pārvaldes budžeta un pārskata apstiprināšana;

6) Valsts labības biroja direkcijas skaitliskā sastāva un personālsastāva apstiprināšana pēc direktora priekšlikuma, kā arī šo personu darba samaksas noteikšana apstiprinātā Valsts labības biroja pārvaldes budžeta ietvaros.

(4) Valsts labības biroja darbību vada direktors, ko ieceļ Latvijas Republikas valdība. Viņš ir arī Valsts labības biroja pārziņā esošā valsts īpašuma pārvaldnieks.

(5) Valsts labības biroja direkcijas kompetencē ietilpst visu citu Valsts labības biroja padomes kompetencē neiekļauto Valsts labības biroja funkciju pildīšana.

6. pants. Valsts labības biroja darbības materiālais nodrošinājums

Valsts labības birojs savas darbības izmaksas sedz no valsts budžeta asignējumiem valsts labības rezerves iegādei un uzglabāšanai un šajā likumā noteikto funkciju izpildei, kā arī no savas saimnieciskās darbības rezultātā gūtajiem līdzekļiem.

3. NODAĻA.

VALSTS LABĪBAS RAŽOŠANAS UN PATĒRIŅA BILANCE UN LABĪBAS TIRDZNIECĪBA

7. pants. Valsts labības ražošanas un patēriņa bilance

(1) Valsts labības ražošanas un patēriņa bilanci ik gadus līdz 1. oktobrim sagatavo Valsts labības birojs, bet līdz 1. novembrim apstiprina Latvijas Republikas valdība, vienlaikus nosakot importējamās un eksportējamās labības apjomu.

(2) Labības imports ir pieļaujams vienīgi tajā patēriņam nepieciešamajā apjomā un sortimentā, kas kārtējā gadā nav saražots Latvijā.

8. pants. Labības tirdzniecības organizācija

(l) Ar labības tirdzniecību var nodarboties visi uzņēmēji, kuru reģistrētajos darbības virzienos ir norādīts šis virziens un kuri savā darbībā ievēro šo likumu un citus Latvijas Republikas likumdošanas aktus. Labības tirgotājiem, kas pārdod no citām personām iepirktu labību, ir jāreģistrējas Valsts labības birojā. Labības tirdzniecībā ir jāievēro noteikumi, ko, pamatojoties uz šā likuma, kā arī Latvijas Republikas 1992. gada 28. oktobra likuma «Par patērētāju interešu aizsardzību» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46/47/48) prasībām, apstiprina Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrija.

(2) Katra labības tirdzniecības operācija ir jāapliecina ar dokumentu atbilstoši Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas noteiktajai normai. Arējās tirdzniecības gadījumā attiecīgajā dokumentā ir jābūt atzīmei par muitas nodevu apmaksāšanu. Šis dokuments pircējam un pārdevējam ir jāsaglabā vismaz divus gadus.

(3) Pārtikas labības tirdzniecības gadījumā iepriekšminētajiem dokumentiem ir jāpievieno labības kvalitātes noteikšanas laboratorijas izdots noteikta parauga sertifikāts par izdarīto analīžu rezultātiem. Šādas analīzes ir tiesīgas izdarīt visas tam piemērotās laboratorijas, kuras ir atestējusi Valsts labības inspekcija.

(4) Labības ārējās tirdzniecības gadījumā nepieciešamās analīzes ir jāizdara Valsts labības inspekcijai.

(5) Labības pārdevējam par jebkuru pārdoto graudu partiju, no graudiem ražotās lopbarības, kā arī miltu un putraimu partiju ir jāpārskaita 3 procenti no darījuma summas šā likuma 11. pantā noteiktajā labības ražošanas reģionālās izlīdzināšanas fondā Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas noteiktajā kārtībā.

9. pants. Labības ārējās tirdzniecības organizācija

(1) Labības importa un eksporta apjomu regulē ar labības ražošanas un patēriņa bilanci, kā arī muitas nodevām.

(2) Valsts labības birojs Latvijas Republikas valdības apstiprinātās labības ražošanas un patēriņa bilances ietvaros izdod atļaujas eksporta un importa operācijām. Ja labības apjoms, ko gada laikā paredzējis realizēt viens uzņēmējs, pārsniedz 1000 tonnas, šim uzņēmējam jāpiedalās konkursā par tiesībām veikt labības ārējo tirdzniecību saskaņā ar Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas apstiprinātajiem noteikumiem.

(3) Ja labības ārējās tirdzniecības apjoms gada laikā pārsniedz Latvijas Republikas valdības apstiprināto eksporta un importa operāciju apjomu, Valsts labības birojs, ja nepieciešams, var ierosināt, lai Latvijas Republikas valdība izskata jautājumu par labības ārējās tirdzniecības apjoma grozīšanu.

10. pants. Labības ārējās tirdzniecības pamatnoteikumi

(1) Labības ārējā tirdzniecība noris saskaņā ar Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijas apstiprinātu nolikumu.

(2) Ārējā tirdzniecībā ir pieļaujama vienīgi sertificētas labības ievešana, sertifikātā norādot realizējamās labības ķīmisko un bioloģisko kvalitāti, kā arī tehnoloģiskās īpašības. Izdotajiem sertifikātiem ir jāatbilst starptautiskajiem standartiem.

(3) Labība un tās produkti ārējās tirdzniecības gadījumā tiek aplikti ar muitas nodevām, veicinot valsts labības ražošanas un patēriņa bilances ievērošanu. Labības muitas tarifus apstiprina Latvijas Republikas valdība pēc Valsts labības biroja un Muitas tarifu padomes ieteikuma.

(4) Par labību, kas ir ievesta valstī pārstrādāšanai uz līgumu pamata vai veicot tranzītpārvadājumu, Latvijas Republikas valdības noteiktajā apmērā un kārtībā tiek iekasēta drošības nauda, kuru, no valsts izvedot tranzītkravu vai saražoto produkciju, atmaksā tās iemaksātajam.

(5) No līdzekļiem, kas valsts budžeta iekasēti kā muitas nodevas, 50 procenti jāparedz budžeta asignējumiem labības ražošanas mērķprogrammu realizācijai.

11. pants. Labības ražošanas reģionālā regulēšana

(1) Lai nodrošinātu labības ražošanu nepieciešamajās platībās, kā arī laiizlīdzinātu atšķirības labības ražošanas apstākļos, Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrija izveido labības ražošanas reģionālās izlīdzināšanas fondu. Latvijas Republikas Lauksaimniecības ministrijai ir jāapstiprina atsevišķs nolikums par tā izveidi un izmantošanu. Izmaksas no šā fonda konkrētajiem ražotājiem saskaņā ar nolikumu kārto attiecīgā rajona valsts lauksaimniecības pārvaldes institūcija.

(2) Labības_ ražošanas reģionālās izlīdzināšanas fondu izmanto saskaņā ar šajā pantā minēto nolikumu, nosakot piemaksas labības ražotājiem par platību, kas apsēta ar labību, un faktiski novākto platību. Šīs piemaksas nosakāmas par tām graudaugu kultūrām un šķirnēm, kuru ražošana attiecīgajā apvidū ir ekonomiski mērķtiecīgākā, un tādos apmēros, kas ļauj samazināt reģionālās atšķirības labības ražošanas apstākļos.

(3) Labības ražošanas reģionālās izlīdzināšanas fondu veido no šā_ likuma 8. pantā noteiktajiem labības realizācijas atskaitījumiem. Šādi iegūtie līdzekļi izmantojami vienīgi labības ražošanas reģionālajai regulēšanai.

4. NODAĻA.

VALSTS LABĪBAS REZERVE

12. pants. Valsts labības rezerves veidošana, tās apjomi

(1) Lai garantētu patērētāju pastāvīgu nodrošināšanu ar labību, kā arī lai regulētu Latvijas labības tirgu, tiek izveidota valsts labības rezerve. Valsts labības rezervi nomināli veido:

1) pārtikas labības rezerve — 250 tūkstoši tonnu;

2) graudaugu sēklas rezerve — 10 tūkstoši tonnu.

Minētais apjoms ir jāsasniedz piecu gadu laikā,ik gadus valsts labības rezervē iepērkot ne mazāk kā 20 procentus no šā apjoma. Līdz šā apjoma sasniegšanai Latvijas Republikas likumdevēja institūcija, apstiprinot valsts budžetu, ik gadus tajā paredz valsts labības rezerves papildināšanai nepieciešamos līdzekļus un to avotus.

(2) Valsts labības rezervē esošā labība ir valsts īpašums. Valsts labības rezerves iegāde un uzglabāšana tiek finansēta no valsts līdzekļiem, kuru apjomu un avotus, ievērojot valsts labības rezervē esošās labības nomaiņas gaitā iegūtos līdzekļus, nosaka Latvijas Republikas likumdevēja institūcija, apstiprinot valsts budžetu kārtējam gadam.

(3) Ar valsts labības rezervi un tās iegādei un uzglabāšanai paredzētajiem valsts līdzekļiem šajā likumā un saskaņā ar to pieņemtajos citos Latvijas Republikas likumdošanas aktos noteiktajā kārtībā rīkojas Valsts labības birojs.

(4) Citu labības produktu valsts rezervju veidošanas un izmantošanas kārtību nosaka citi Latvijas Republikas likumdošanas akti.

13. pants. Valsts labības rezerves izmantošana

(1) Valsts labības rezervi izmanto, lai garantētu patērētāju nodrošināšanu ar labību un, galvenokārt, lai stabilizētu Latvijas labības tirgu.

(2) Ja nepieciešams, Valsts labības biroja padome var pieņemt lēmumu par valsts labības rezerves realizāciju, taču nepārsniedzot 30 procentus no rezerves nominālā apjoma un par cenām, kas nodrošina rezerves atjaunošanu ne ilgāk kā pusgada laikā.

(3) Savu līdzekļu ietvaros Valsts labības birojs var papildus iepirkt labību Latvijas tirgū, taču nepārsniedzot 30 procentus no rezerves nominālā apjoma un par cenām, kas nodrošina iespēju realizēt šo labību bez zaudējumiem ne ilgāk kā pusgada laikā pēc iepirkšanas, ja ir pārsniegts šajā likumā noteiktais valsts labības rezerves apjoms. Ja labības cenas Latvijas labības tirgū nokrīt zem Latvijas Republikas valdības lēmumā garantētās cenas, Valsts labības birojam ir jānodrošina labības iepirkšana valsts labības rezervē atbilstoši garantēto cenu līmenim.

(4) Atkāpšanās no iepriekšminētajiem nosacījumiem, kā arī valsts labības rezerves izmantošana citiem, šajā likumā neparedzētiem gadījumiem ir pieļaujama vienīgi ar Latvijas Republikas valdības atļauju.

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1993. gada 18. maijā