Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lielas Patiesības pretmets - arī Liela Patiesība. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.12.2001., Nr. 188 (2575) https://vestnesis.lv/ta/id/56928

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Man visiem jums tik daudz vēl jāsaka, Bet tā jau ir cita pasaka"

Vēl šajā numurā

28.12.2001., Nr. 188 (2575)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lielas Patiesības pretmets — arī Liela Patiesība

Par “Iņ” un “Jaņ” sociālajās zinātnēs

Emeritētais profesors Oļģerts Krastiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

Virsrakstā minētie vārdi nāk no seno ķīniešu dao filozofijas un apzīmē lietu un parādību komplementaritātes principu. Ar tiem sastopamies ikdienā: gaisma un tumsa, diena un nakts, vīrietis un sieviete utt. Vienu veselu veido tikai viņi abi kopā. Ja nebūs viena, nebūs arī otra. Vismaz parastā izpratnē ne.

Komplementaritātes princips labi pazīstams mūsu modernajās dabaszinātnēs: viela un enerģija, cēlonība un nejaušība, mikropasaule un makropasaule. Bez šī principa nav domājama teorētiskā un kvantu fizika, kibernētika, sinerģētika, haosa teorija u.c. Arī psiholoģijā mīlestību pretstata naidam, vienotību — nesaskaņai, prieku — skumjām, ticību — šaubām utt., kaut gan pretstatiem te ir cits raksturs. Nav grūti saskatīt šādus pārus arī sociālajās zinātnēs un tautsaimniecībā: es un sabiedrība, kapitālisms — sociālisms, privatizācija — nacionalizācija, liberālisms — protekcionisms, intereses un morāle utt. Tomēr tikai reti tos aplūko kā komplementāra pāra divas daļas. Parasti šiem pāriem piekārto ideoloģiskus novērtējumus. Viena komplementārā pāra daļa ir “laba”, “racionāla”, “progresīva”, otra — “slikta”, “nesaprātīga”, tādēļ atmetama. Turklāt vēstures gaitā labais kļūst par slikto, paturamais — par atmetamo un otrādi.

Sociālo zinātņu klupšanas akmens

Kāpēc sociālās zinātnes tiklab pagātnē, kā tagadnē, Latvijā un ārzemēs šķietami atpaliek no dabaszinātnēm? Īpaši jau dziļākajos, filozofiskajos aspektos.

Tā varētu būt tādēļ, ka ir dažāds interešu sadalījums par šo zinātņu sasniegumiem un rezultātiem.Dabaszinātņu sasniegumi, ja vien tie ir īsti un praktiski noderīgi, ir izdevīgi visiem, visām valstīm, dažādu ideoloģiju partijām utt. (datortehnika, mobilie telefoni utt.).

Citādi ir ar sociālajām zinātnēm. Vēl labi atceramies, kā šīs zinātnes “spieda” bijušajā Padomju Savienībā. Vai mūsdienās globalizācija un lielkapitāla vara “spiež” mazāk? Uzdrošināmies teikt, ka ne, varbūt vienīgi spiedienu izdara ar netiešākām metodēm, maskētāk, tiešu rīkojumu vietā manipulējot ar projektu finansēšanu, darbu publicēšanas iespējām u.c.

Šī raksta autoram kā ekspertam bieži ir gadījies vērtēt projektu pieteikumus un promocijas darbus, kur aiz tēmas nosaukuma, aiz komata ir pievienota kāda no teikuma daļām — “... ceļā uz Eiropas Savienību”, “... Eiropas Savienības kontekstā”, “... integrējoties Eiropas Savienībā” vai tamlīdzīgi. Gribot negribot uzreiz rodas iespaids, ka šādi darbi labākajā gadījumā ir viduvēji, ja jau tiem nepieciešams piekabināt “ideoloģisku lokomotīvi”.

Sociālo zinātņu atziņas, vismaz to praktiskajā daļā, reti noder visiem un vienādi. Parasti tās ir “izdevīgas” vienai grupai un “neizdevīgas” otrai. Tā kā “mūziku pasūta tas, kurš maksā”, šīs zinātnes viegli var kļūt vienpusējas un atpalicībai nolemtas.

Pavisam piezemēts piemērs. Vai Latvijai ir izdevīgs “dārgs” lats, vai izdevīgāka būtu tā devalvācija? Viegli noskaidrot, kam izdevīgs tas un kam tas. Atbilde atkarīga no grupu interesēm. Lēmums nav pieņemams, pamatojoties uz argumentiem un diskusijām, bet tikai ar balsošanu. Vairākums nobalsos par “jan”, mazākums — par “iņ”, citreiz būs otrādi.

Lai aplūkojam ikdienai tuvākas problēmas, kur intereses šķietami nesaduras vai vismaz to sadursmes grūtāk pamanīt!

 

Optimālās programmēšanas neveiksmes

Viena no vienkāršākajām optimālās programmēšanas metodēm ir lineārā programmēšana. To sāka izstrādāt jau pirms Otrā pasaules kara (L.Kontorovičs Padomju Savienībā, D.Dancigs Amerikas Savienotajās Valstīs u.c.).

Lielas cerības uz šo metodi un tās iespējām lika pēckara periodā tiklab tirgus ekonomikas apstākļos (ASV u.c.), kā arī centralizētas plānsaimniecības apstākļos (PSRS). Kā vienā, tā otrā pusē bija izveidoti institūti, kuriem vajadzēja izstrādāt matemātiski pamatotus ieteikumus, kā optimizēt to vai citu saimniecības iecirkni, lielu uzņēmumu vai nozari kopumā.

Arī autors apmēram desmit gadus, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, strādāja tematiskā grupā, kurai vajadzēja izstrādāt optimālus modeļus lauksaimniecības optimizācijai.

Optimālās plānošanas metodes patiešām šķiet varenas — ir iespējams vienā kompleksā uzdevumā sasaistīt simtiem nosacījumu un resursu, tūkstošiem tehnoloģisko vai ekonomisko normatīvu.

Ja pats modeļa sastādītājs nav nozares speciālists, viņš var nosēsties kopā ar attiecīgā uzņēmuma vai nozares vadītāju, uzklausīt visus šī praktiķa apsvērumus, kurus, kā viņš saka, ņemot vērā, sastādot sava uzņēmuma vai nozares kārtējos vai perspektīvos plānus. Atliek vienīgi teikto pārtulkot matemātikas valodā un fiksēt uz tehniska informācijas nesēja.

Ar šādiem uzdevumiem tika galā jau sešdesmito gadu lielās elektroniskās skaitļošanas mašīnas. Nemaz nerunājot par mūsdienu datortehniku.

Tomēr, kad uzdevums ir atrisināts, uz saņemtajiem plāna rādītājiem un ieteikumiem tas pats praktiķis, kura vēlējumi bija ietverti uzdevumā, skatās visai domīgi un rezervēti. Visbiežāk rezultāti tiek pieņemti pārdomām, bet pirms praktisko lēmumu pieņemšanas samērā būtiski koriģēti. Kāpēc tā?

Optimālās programmēšanas uzdevumus sekmīgāk lieto kādu lokālu saimniecisko uzdevumu risināšanai, piemēram, transporta plūsmu organizēšanai. Daudz retāk perspektīvu pamatošanai, investīciju sadalīšanai u.tml.

Ja zinātniskā izstrāde trāpa desmitniekā, jau dažu gadu laikā tās rezultātus lieto visā pasaulē (programmas “Windows”, svītru kodi u.c.). Kāpēc optimālā programmēšana, ja arī nav noraidīta un atmesta, netika uzņemta ar triumfu?

 

Uzņēmējdarbība nav šaha spēle

Un tomēr — ir kaut kas kopējs: ir zināmi rīcībā esošie resursi, ir spēles noteikumi, jāņem vērā pretspēlētāja intereses un rīcība. Tādēļ optimālās plānošanas uzdevumiem ir kas kopējs ar mēģinājumiem sastādīt šaha datorprogrammas, kas spētu sacensties un uzvarēt lielmeistarus. Līdz zināmai robežai tas izdodas. Bet tad gadās nestandarta situācijas, ar kurām dators netiek galā, bet cilvēks tiek.

Piemēri no šaha ir minēti Edgara Siliņa talantīgi uzrakstītajā grāmatā “Lielo patiesību meklējumi”, kuru gribas pārlasīt vēl un vēl (363.lpp.). Etīdes ir tādas, kuru atrisināšanai nav vajadzīgs klases šahists. Pietiek, ja lasītājs kādreiz bērnībā vai jaunībā ir bīdījis melnbaltos kauliņus. Bet, kā raksta Edgars Siliņš, dators, izanalizējis tūkstošu tūkstošus variantu, izdara nepareizo gājienu un zaudē.

Paradokss slēpjas tajā apstāklī, ka dators, izpildot programmētāja komandas, soli pa solim pārbauda visus iespējamos gājienus un novērtē to sekas, bet viņš nepārredz visu situāciju uz galdiņa uzreiz un kopumā. Tas ir pa spēkam tikai cilvēkam, dažreiz pašam īsti nezinot, kā tas notiek.

Mūsdienu zinātne, precīzāk — rietumvalstu zinātne, tradicionāli iet analīzes ceļu. Tās pamatā ir paradigma, ka, izpētot visas interesējošā objekta daļiņas, būs izpētīts arī viss objekts. Taču izrādās, ka vienmēr tā tas nav. Matemātiska summa gan precīzi veidojas no saskaitāmajiem, bet veselais gan dabā, gan sabiedrībā parasti ir kas vairāk nekā to veidojošo daļiņu summa. Tādēļ analīze, analītiskā pētīšanas metode, lai cik tā arī būtu spēcīga, plašā nozīmē ir vienpusīga. Optimālās programmēšanas uzdevumā nebija ietverta cilvēka intuīcija, dažreiz arī apslēptās intereses, kuras uzdevuma sastādītājam netika pateiktas.

 

Par labu uzņēmēju neiemācās katrs

Mūsdienu ekonomikas zinātnē var izšķirt teorētisko, analītisko un praktisko daļu. Teorētiskā daļa (mikroekonomika, makroekonomika) cenšas izstrādāt jēdzienus, kategorijas, ar loģiski profesionāliem spriedumiem pamatot galvenās likumsakarības. Analītiskā ekonomika (grāmatvedība, statistika, ekonometrija) reģistrē, sistematizē un analizē saimnieciskos faktus, cenšas, ciktāl tas iespējams, teorētiskās ekonomikas izvirzītās likumsakarības ietērpt skaitliski matemātisku modeļu veidā. Praktiskās ekonomikas disciplīnas (pēc tautsaimniecības nozarēm, darbības veidiem u.c.) cenšas izstrādāt praktiskus ieteikumus sekmīgai uzņēmējdarbībai un nozaru vadībai.

To visu māca augstskolu attiecīgajās fakultātēs un institūtos. Šo studiju kursu beigušajam vajadzētu vienmēr būt sekmīgam uzņēmējam vai kāda darba iecirkņa vadītājam. Tomēr ne vienmēr ir tā.

Diezgan raksturīgi, ka studenti, kuri augstskolu beidz ar izcilību vai ir tuvu tai, tātad visu ir iemācījušies maksimāli pilnīgi, praktiskajā darbā neizvirzās sev atbilstošā līmenī. Ir raksturīgi, ka vissekmīgākie uzņēmēji, lielu iestāžu vadītāji tiek izvēlēti no speciālistiem, kuri studiju procesā ir atradušies kaut kur pa vidu.

Sekmes augstskolā tikai ļoti vāji korelē ar panākumiem turpmākajā dzīvē. Izņēmums ir vienīgi zinātniskais un pedagoģiskais darbs, kas īstenībā ir mācību procesa turpinājums, un tur šāda korelācija ir visai izteikta.

Kas tad augstskolā nav iemācīts, lai jaunie cilvēki būtu pilnīgi sagatavoti sekmīgam praktiskajam darbam? Ir taču starptautiskām prasībām atbilstošas un akreditētas studiju programmas, sijāts, vēlēts un pārvēlēts docētāju korpuss, ir datorklases, bibliotēkas, iespējas papildināties ārzemēs...

Vienas atbildes te nav. Sekmīgam praktiskam darbam vēl ir vajadzīgs kas tāds, ko augstskolā nemāca. Izveicība? Uzņēmība? Komunikabilitāte, spēja orientēties apkārtējā vidē un pieņemt lēmumus līdz šim nepazītās situācijās? Tādas spējas dod Dievs vai tās ir iedzimtas?

Presē ir daudz diskutēts par to, kāpēc tirgus ekonomikas uzņēmumus sekmīga vada tie paši, kuri vadīja sociālistiskos. Pat veselas nozares un ministrijas. Ja šīs sabiedriskās iekārtas un ideoloģijas būtu tik nesavienojamas un savstarpēji izslēdzošas, tad tas nebūtu iespējams.

Varbūt augstskola iemāca “jan”, bet “iņ” jaunajam cilvēkam jāiegūst kaut kā citādi. Tikai tad viņš kļūs pilnīgs speciālists savā profesijā. Komplementārs pāris esot arī prāts un intuīcija. Pēdējo grūti iemācīt, bet veicināt tās izkopšanu varbūt ir iespējams.

 

Ko varētu mēģināt

“Peldēt var iemācīties tikai ūdenī”, organizēt dzīvi — tikai dzīvē. Varbūt būtu lietderīgi jau vidējo kursu uzņēmējdarbības studentus palaist dzīvē patstāvīgi nokārtot kādu praktisku uzdevumu, kas atgādina vēlāk risināmos uzdevumus uzņēmējdarbībā.

Piemēram, viens semināra uzdevums — atrast piemērotu dzīvokli. Uzdevums paredz noteiktas prasības un līdzekļus. Kā to izpildīt — tas studenta ziņā. Darbs jānoved līdz īres līguma projektam, pēc tam var atvainoties izīrētājam, ka tas bijis tikai mācību uzdevums.

Otrs uzdevums: atrast sev maksimāli piemērotu un labi atalgotu darbu. Trešais: atrast vietu, kur būvēt vasarnīcu, un tā joprojām.

Paveiktos darbus varētu kolektīvi apspriest seminārā.

Esmu pārliecināts, ka daudziem studentiem šādi uzdevumi būs ļoti nepatīkami. Tas nozīmē, ka turpināt studēt uzņēmējdarbību viņiem nav lietderīgi, jo labi uzņēmēji tie nebūs. Var laikus pārorientēties uz grāmatvedību, statistiku vai vispār kādu citu attālāku zinātņu nozari.

Tie, kuriem šādi uzdevumi patiks, vispirms būs pārliecinājušies par savas izvēles pareizību. Otrkārt, būs paskatījušies uz praktisko dzīvi ne tikai no auditorijas sola, bet no pašas reālās uzņēmības pozīcijām. Treškārt, būs līdz tam neraksturīga pieredzes apmaiņa auditorijā.

 

Holisms un holistika

Šādus terminus var atrast svešvārdu vārdnīcās. Edgars Siliņš to paskaidro tā: holisms un redukcionisms (analītiskā pieeja — O.K.) ir filozofiskas kategorijas, kas vispārinātā veidā raksturo izzinātāja izpratni par veselā un tā sastāvdaļu savstarpējām attiecībām. Redukcionisti uzskata, ka veselo var pilnīgi izprast, ja izzina tā daļas un šo daļu summas dabu; holisti turpretī uzskata, ka veselais ir kas vairāk nekā tā daļu summa (357. lpp.).

Par holismu sociālajās zinātnēs līdz šim netiek runāts. Vai vismaz teorētiski varētu būt, piemēram, holistiska tautsaimniecība?

No paša jēdziena izriet, ka holistika nevar būt kāda jauna zinātnes apakšnozare, ne arī jauns kurss studiju programmā, pat ne jauns domāšanas veids, kuram jānomaina vecais, “nepareizais”. Runa var būt vienīgi par skatu uz lietām un parādībām no citas, neierastas puses, precīzāk — no divām pusēm vienlaikus.

Problemātiska ir sociālo zinātņu atbrīvošanās no interešu spiediena. Pašreiz ir nācis modē runāt par atklātību. Pirmais solis sociālo zinātņu objektivizēšanā būtu vienmēr atklāti pateikt, kas kam ir izdevīgi. Otrais: atsacīties no komplementāru viena veselā daļu vērtēšanas “labs–slikts” kategorijās. Ir vecs sakāmvārds: “No viena grāvja otrā!” Vadot tautsaimniecības mašīnu, vienlaikus ir jāredz abi grāvji, un parasti tie ir vienādi bīstami. Trešais: laikam tomēr būs jārunā par vairākuma interesēm, lai cik nemoderni tas izklausītos. Ceturtais: jāatzīst, ka katra komplementārā pāra puse cilvēka dzīvē dod ko labu un ko sliktu (centralizācija — decentralizācija, privātais — sabiedriskais, liberālisms — protekcionisms, tiesības un pienākumi). Var jau iedegt virs pilsētas atomsauli, un nakšu vairs nebūs, var visi ierakties pagrabos — un nebūs dienu. Bet laimīgāki no tā nekļūsim. Visiem vēl ir svaigā atmiņā, kādu postu nes kādas ideoloģijas atzīšana par vienīgo pareizo un citādi domājošo apkarošana. Holisms nenāk, lai aizstātu veco, pārbaudīto analītisko metodi, bet gan lai to papildinātu, kā nakts papildina dienu, melns baltu un otrādi.

Holistikā izpratne nāk no austrumu (Ķīna, Indija) komplementaritātes principa pasaules izpratnē. Un tas nozīmē pretstatu vienību. Edgars Siliņš, citējot Nilsu Boru, raksta: “Liela Patiesība ir Patiesība, kuras pretmets arī ir Liela Patiesība.” (5.lpp.)

Ja vienu Lielo Patiesību padara par absolūtu, bet tās pretmetu noliedz, patiesība kļūst maza jeb puspatiesība.

Līdz ar to saprotams, ka sociālajās zinātnēs kādu grupu pasūtītās puspatiesības vienmēr būs mazas.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!