Ordeņa komandieris Ernests Felsbergs

Dzīves gājums

Dzimis 1866. gada 7. novembrī Nēķenes “Pikāņu” mežsarga mājās. Pabeidzis Cēsu apriņķa skolas kursu, ilgāku laiku strādā par skolotāju. 1897.gadā pie Rīgas Aleksandra ģimnāzijas nolicis abitūrijas pārbaudījumus, iestājas Tērbatas universitātē (TU), kur studē klasisko filoloģiju. Universitāti beidzis 1901.gada pavasarī ar kandidāta grādu, tālākām studijām piekomandēts uz diviem gadiem Pēterpils universitātei. Tai pašā laikā bijis mājskolotājs un 1903.gada vasarā ar saviem audzēkņiem ceļojis pa Zviedriju, Dāniju, Vāciju un Holandi. 1903.—1904.g. Berlīnē studējis seno vēsturi un mākslu, 1904.gadā izturējis maģistra pārbaudījumus pie TU un, sākot ar 1906.gada rudens semestri, lasījis Filoloģijas fakultātē grieķu un romiešu vēsturi un mākslas vēsturi. Sākot ar 1908.g. rudens semestri, lasījis tos pašus priekšmetus arī Tērbatas augstākajos sieviešu kursos. 1920.g. aprīlī aizstāvējis disertāciju “Brāļi Grakhi”, ieguvis maģistra grādu, un tā paša gada septembrī viņu TU padome ievēlē par filoloģijas un klasiskās arheoloģijas profesoru un Mākslas muzeja direktoru.

Vācu okupācijas laikā 1918.gadā E.Felsbergs kopā ar Tērbatas universitāti pārceļas uz Voroņežu, kur viņu ievēlē par mākslas vēstures un teorijas profesoru un mākslas muzeja direktoru. Kādu laiku viņš lasījis lekcijas arī Voroņežas konservatorijā un skolotāju institūtā.

1920.gada augustā Felsbergs pēc jaunās Latvijas Republikas uzaicinājuma atgriežas dzimtenē un kļūst par universitātes pirmo rektoru (1920—1923). Kā klasiskās filoloģijas un mākslas profesors organizē LU arī mākslas kabinetu.

1922.gadā Felsbergu kā Demokrātiskā centra partijas pārstāvi ievēlē 1.Saeimā, kur viņš vadīja Izglītības komisiju. Augstā nama I sesijas 15.sēdē 1923.gada 23.februārī profesors referē par LU satversmi. Vispirms viņš pakavējās pie šā dokumenta priekšvēstures.

1917.gada jūnijā Tērbatā notikušā latviešu skolotāju kongresa augstskolu sekcija triju dienu ilgās sēdēs pirmo reizi sistemātiski apsprieda jautājumu, uz kādiem pamatiem būtu jāveido augstākā izglītība Latvijā, un atrada par nepieciešamu dibināt Rīgā autonomu augstskolu, kura apmierinātu dažādas dzīves prasības, turklāt veicinātu arī zinātnes attīstību un kurā bez parastām universitātes fakultātēm ietilptu arī tehniskās, kā arī pedagoģijas, farmācijas un veterinārmedicīnas institūts. Manāmi plašāk šis darbs tika virzīts 1919. gada vasarā Rīgā, kad vispirms ar pagaidu valdības rīkojumu bijušais Politehniskais institūts pārgāja Ministru kabineta rīcībā un tā reorganizēšanai tika iecelta īpaša komisija, kuru vēlāk pārdēvēja par Latvijas augstskolas organizācijas padomi. Komisija ievadīja augstskolas darbu, bet padome to vadīja un veidoja tālāk.

Padome savā darbībā pamatojās uz šādiem principiem: LU jābūt nacionālai, apvienota tipa augstskolai ar cieši saliedētām universitātes un tehniskām fakultātēm. Tai jābūt autonomai savā pedagoģiskajā un zinātniskajā dzīvē, tai ne vien jāsagatavo darbinieki dažādām valsts dzīves vajadzībām, bet arī jāveicina patstāvīga zinātniska pētniecība. Augstskolai, no vienas puses, jāuztur dzīvi sakari ar savu tautu, no otras puses, ar citām pasaules universitātēm.

Referents informēja deputātus, ka organizācijas padome pie augstskolas satversmes projekta strādājusi vairāk nekā gadu. Šajā darbā iepazīti un izmantoti analogi RPI, Tērbatas, Krievijas, Parīzes un Helsinku universitāšu dokumenti. Pēc apstiprināšanas Ministru kabinetā satversmes projekts iesniegts Saeimai. Parlamenta Izglītības komisija tajā izdarījusi diezgan svarīgus grozījumus. Tā atzīts par lietderīgu pievienot universitātes pārvaldes orgāniem revīzijas komisiju, atļaut arī ārštata mācību spēkiem sūtīt savus pārstāvjus augstskolas un fakultāšu padomēs, precizēt zinātniskā grāda nosaukumu, profesoru ievēlēšanas kārtību utt. Komisija papildinājusi satversmi ar pantiem par studentu padomi, kurai ir juridiskas personas tiesības.

LU rektora Ernesta Felsberga saturīgais ziņojums izraisīja spraigas debates, kas turpinājās vairākās sēdēs. Runāja ap 20 deputātu — P.Kalniņš, T.Grīnbergs, K.Dēķens, K.Pauļuks, J.Vesmanis, V.Bastjānis, A.Buševics un citi, papildinot un kritizējot referenta teikto, kā arī izsakot savus priekšlikumus. Saeima 1923. gada 16. marta kopsēdē trešajā lasījumā vienbalsīgi apstiprināja LU satversmi. Rektoram tas, protams, bija liels gandarījums.

E.Felsberga spalvai pieder vairāk nekā 20 zinātnisku publikāciju latviešu, angļu un krievu valodā. To vidū īpaši atzīmējamas grāmatas: “Ievads grieķu mākslas vēsturē”, “Akropole un Panteons” (abas 1926) un “Grieķu vāzu gleznas” (1927).

1928. gada martā LU Filoloģijas un filozofijas fakultāte Felsbergu ievēlēja par doktoru honoris causa klasiskā filoloģijā, bet jau tā paša gada 31. augustā profesors pēc grūtas slimības aizgāja viņsaulē.

Mantojums

Atceroties Latvijas Universitātes pirmo rektoru Ernestu Felsbergu viņa 135. dzimšanas dienā, novembrī Universitātes bibliotēkas galvenajā ēkā Kalpaka bulvārī tika atklāta plaša izstāde, kas pēckara paaudzes pirmo reizi iepazīstināja ar profesora veidotā Mākslas kabineta grāmatu un mākslas darbu reprodukciju kolekciju. Fondā ir ap 850 izdevumu: 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā iznākušas mākslas vēstures grāmatas, ļoti plašs literatūras klāsts par antīko mākslu, grāmatas par viduslaiku, renesanses un jaunāko laiku mākslu, par arhitektūru un mākslas arheoloģiju. Apmēram 60 procenti literatūras ir vācu valodā. Izcila vērtība ir, piemēram, Potsdamā izdotajai sērijai “Mākslas zinātnes rokasgrāmata”, kas aptver visas pasaules mākslu, kā arī Austrumu mākslas sērijai. Lielas grāmatu kopas pārstāvētas angļu, franču un krievu valodā. Arī latviešu valodā daži izdevumi, kas laisti klajā 20. gadsimta divdesmitajos gados. Tie ir Maijas Cielēnas–Eliasas “Viduslaiku māksla”, Filipa Šveinfurta “Renesanses māksla” un Ernesta Felsberga “Ievads grieķu mākslas vēsturē” un “Grieķu vāzu gleznas”. Bagātīgo mākslas grāmatu krājumu papildina reprodukciju mapes un albumi ar apmēram 2000 attēliem. Sevišķi daudz materiālu ir par antīkās kultūras vērtībām, dažādu laikmetu kulta celtnēm, arhitektūru un dekoratīvo mākslu. Prāvs ir arī klasiskās filoloģijas izdevumu krājums — ap 350 grāmatu.

Pēc vērienīgās jubilejas izstādes, kuru papildināja arī fotoattēli no Felsbergu dzimtas arhīva, tagad profesora Ernesta Felsberga lolotā Mākslas kabineta grāmatu un attēlu kolekcija pieejama Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Te var iegūt arī informāciju par kolekcijas tapšanu un tās sarežģīto likteni laiku griežos.

Ar antīko mākslu un mākslas vēsturi Ernests Felsbergs sācis aizrauties jau studiju gados Tērbatā un Pēterpilī. Pēc ievēlēšanas par Tērbatas universitātes profesoru viņš lasīja studentiem lekcijas un vienlaikus vadīja Mākslas muzeju. Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās līdz ar Tērbatas universitāti nonācis Voroņežā, viņš arī tur turpināja šo darbu. Pēc Latvijas valdības aicinājuma 1920. gadā atgriezies Latvijā, Ernests Felsbergs aktīvi iesaistījās universitātes izveidošanā un kļuva par vienu no tās Satversmes autoriem. Pēc viņa ieceres Latvijas Universitātei bija jābūt visaugstākā Eiropas līmeņa augstskolai. Īpašā profesora rūpju lokā bija antīkās kultūras pētniecība un popularizēšana. To bija aicināts veicināt viņa veidotais Mākslas kabinets, kas ik gadus tika papildināts ar jauniem mākslas izdevumiem, tematiskām attēlu mapēm un mākslas priekšmetiem.

Pēc profesora Felsberga aiziešanas mūžībā uz Mākslas kabineta bāzes, pievienojot tam Austrumu filoloģijas kabinetu, 1937. gadā tika nodibināts Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes Mākslas muzejs, par kura direktoru kļuva pazīstamais mākslas zinātnieks profesors Boriss Vipers. Grūtie Otrā pasaules kara gadi nebija labvēlīgi Mākslas muzeja saglabāšanai, nemaz nerunājot par tā attīstību. Pēc kara tas faktiski tika izslēgts no aprites. Vāzes un citi mākslas priekšmeti piecdesmitajos gados esot redzēti rektorāta telpās, daļa tikusi nodota toreizējam Aizrobežu mākslas muzejam. Grāmatas un attēlu kolekcijas nonākušas Filoloģijas fakultātes pagrabtelpās.

Stāsta Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Vera Markvarte:

— Mākslas kabineta atdzimšana sākās līdz ar Atmodu. Kad bibliotēkā izveidojām savu Latvijas Tautas frontes grupu, gribējās darīt kaut ko reālu, tiešām vajadzīgu. Nolēmām, ka pienācis laiks vākt kopā un nodot atkal apritē Ernesta Felsberga krātās bagātības. Visgrūtāk pārvaramā barjera bija telpu trūkums. Pirmais palīdzīgu roku sniedza Fizikas un matemātikas fakultātes dekāns profesors Broks, atvēlēdams telpas. Tautfrontieši kārtējo reizi ķērās pie grāmatu pārvietošanas un inventarizēšanas. Aizkustināja tas, ka grāmatas un mapes likās daudz lasītas un skatītas, tātad mīlētas un pieprasītas. Tagad viss krājums radis pastāvīgu mājvietu šeit, Universitātes bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā. Grāmatas ir klasificētas un ievadītas elektroniskajā katalogā un tādējādi pieejamas visplašākajam lasītāju lokam.

Turpinājums

Ernesta Felsberga atceres izstādes atklāšanā piedalījās arī viņa meitas Lūcijas dēls Guntis Bērziņš un vecākā dēla Alberta dēli Māris un Jānis Felsbergi.

Profesors Felsbergs aizgāja mūžībā 1928. gadā un nepieredzēja ne Otro pasaules karu, ne padomju okupāciju, ko nācās piedzīvot viņa dzīvesbiedrei Ģertrūdei un viņu trim bērniem.

Vecākais dēls Alberts 1940. gadā tika arestēts un izsūtīts uz Vorkutu, jaunākais dēls Aleksandrs 1944. gadā gāja bojā Drēzdenē amerikāņu uzlidojuma laikā, meita Lūcija Bērziņa ar ģimeni emigrēja uz rietumiem un cauri Vācijas bēgļu nometnēm nonāca Austrālijā. Māte palika Latvijā, lai sagaidītu mājās izsūtīto dēlu. Alberts pēc gadiem arī atgriezās, un viņa trīs dēli ir izauguši un dzīvo dzimtenē.

Kopš mums pieejama trimdas literatūra, Lūcija Bērziņa arī Latvijā kļuvusi pazīstama kā rakstniece. Viņa 1935. gadā beigusi Latvijas Universitāti ar filoloģijas maģistres grādu, specializējoties angļu valodā un literatūrā. Vēlāk Universitātē lasījusi lekcijas angļu un amerikāņu literatūrā un 1944. gadā ievēlēta par privātdocenti. Trimdas gados Vācijā viņa Baltijas universitātē vadīja filoloģijas fakultātes angļu valodas nodaļu, bet pēc izceļošanas uz Austrāliju strādāja par skolotāju austrāliešu vidusskolās, savā brīvajā laikā aktīvi piedalīdamās latviešu kultūras dzīvē, sevišķi izglītības darbā, veselus piecpadsmit gadus vadīdama Sidnejas Latviešu biedrības vidusskolu. Pasaules brīvo latviešu apvienība viņu apbalvoja ar Krišjāņa Barona prēmiju par īpašiem sasniegumiem latviešu skolu darbā un Austrālijas valdība — ar Sudraba jubilejas medaļu par izcilu sabiedrisko un kultūras darbu etniskās lietās. Lūcija Bērziņa sarakstījusi divas angļu valodas mācību grāmatas un četrus romānus. Viņa arī visčaklāk pētījusi dzimtas vēsturi.

Lūcija Felsberga–Bērziņa latviskā garā audzinājusi arī savus bērnus Baibu un Gunti. Kopš 1993. gada Guntis Bērziņš ir atkal rīdzinieks, tāpat kā dzīvesbiedre Laima, kas nāk no Biezaišu ģimenes, kuru pazīstam kā unikālās latviešu mūzikas krātuves izveidotāju, un vecākais dēls Valdis, kurš kļuvis par arheologu. Trīs jaunākie dēli pašlaik mācās un strādā Anglijā un Amerikā, taču tēvs ir pārliecināts, ka arī viņu ceļi nākotnē varētu vest uz Latviju. Guntis Bērziņš ir iedibinājis Ernesta Felsberga stipendiju, kas piešķirta jau trešo reizi — ikreiz jaunam censonim, kas izceļas ar sabiedrisko rosību, seno valodu prasmi un interesi par antīko mākslu.

Sakarā ar profesora Ernesta Felsberga simtgadi Latvijas korporāciju apvienības laikrakstā “Universitas” trimdas izdevuma 19. numurā 1967. gada pavasarī bija publicētas Lūcijas Felsbergas–Bērziņas atmiņas par tēvu. Dažas rindkopas par atgriešanos Latvijā:

Rīgā iebraucām 1920. gada augustā. Bija brīnumaini skaista agra rudens diena, pilsētas dārzos ziedēja flokši, un cerību pilnā, priecīgā atmosfaira, kāda toreiz valdīja brīvajā mūsu galvaspilsētā, nevarēja paiet gaŗām arī mums, bērniem.

Atceroties tagad šos laikus, kas jau ir tik tālā pagātnē, ir grūti aprakstīt to noskaņojumu, kas toreiz valdīja Latvijā. Tā bija cerību pilna gaisotne, kas skurbināja ikkatru nacionāli domājošu latvieti. Mums bija pašiem sava brīvā valsts, kuŗu tagad varēja veidot pēc saviem ieskatiem, bet tā bija kaŗā sagrauta un daudz kas bija jāceļ no jauna. Visam šim priekam un šim nacionālam apskurbumam bija klāt arī tādas kā bailes, vai tikai šis stāvoklis ir ilgstošs, vai šī jaunā valsts, tādu ilgu un cerību piepildījums, varēs ilgi pastāvēt, vai tā varēs sevi attaisnot vēstures priekšā. Un tāpēc, ka darba bija tik daudz un nākotne savā ziņā bija tomēr neskaidra, tad likās, ka jāpadara iespējami, iespējami īsā laikā. Arī manu tēvu pārņēma šī drudžainā darba steiga, gandrīz fanātiskā nodošanās darbam, un doma, ka darba ir daudz un laika maz. Laikā no 1920. līdz 1927. gadam es savu tēvu reti redzēju atpūšamies, es neatceros viņu redzējusi ar kādu laika kavēklim domātu grāmatu rokās, viesībās viņu atceros reti. Laiks pagāja apspriedēs, sēdēs, lekcijās, semināros, oficiālos sarīkojumos. Vienīgā atpūta, ko mans tēvs atļāvās, bija divas stundas pēcpusdienā, kad tas nekur negāja, bet atpūtās savā guļamistabā. Es domāju, ka pirms iebraukšanas Latvijā tēvam nebija nojautas par to, kādi darba kalni to gaida. Ceļā no Maskavas uz Rīgu viņš man kādu dienu teica, ka esot tik laimīgs, ka varot atkal atgriezties dzimtenē, ka nevēloties neko citu kā tikai pavadīt savas dzīves pēdējos gadus kādā klusā Latvijas lauku stūrītī, strādājot par pamatskolas skolotāju. Vaļas brīžos viņš tad nodarbotos ar biškopību, kas viņam ļoti patīkot. Īstenība bija ļoti tālu no šīs iedomātās, klusās pamatskolas skolotāja dzīves.

Dažas nedēļas pēc iebraukšanas Latvijā manu tēvu ievēlēja par Latvijas Augstskolas pagaidu rektoru. Divus gadus vēlāk, kad Ministru kabinets apstiprināja Latvijas Universitātes satversmes likumu, manu tēvu ievēlēja par kārtējo Latvijas Universitātes rektoru. Tā kā viņš pārņēma amatu toreiz, kad stājās spēkā Latvijas Universitātes satversmes likums, tad manu tēvu arī uzskatīja par pirmo Latvijas Universitātes rektoru. Par Latvijas Augstskolas rektoru tas bija no 1920.–1922. gadam, par Latvijas Universitātes rektoru no 1922.–1923. gadam. Šais gados tad mana tēva enerģija arī galvenokārt bija veltīta jaunās universitātes organizēšanas darbam.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Latvijas Universitātes rektors profesors Ernests Felsbergs ap 1922.gadu

Ernesta Felsberga dzīvesbiedre Ģertrūde, meita Lūcija un vecākais dēls Alberts

Lappusītes no Ernesta Felsberga veidotās mākslas darbu reprodukciju kolekcijas