Imants Auziņš:

“Dzeja ir glāsts, un dzeja ir pātaga”

— Ojārs Vācietis

Pārdomas Ojāra Vācieša Kopoto rakstu 9. sējuma atvēršanas reizē Vernisāžā 2001. gada 20. decembrī

Viņš piedzima “zemē, / kur nav nekā milzīga, / atskaitot cilvēku jūtas, — / Latvijā”.

Kad no viņa atvadījāmies, bija — tāpat kā šodien — “decembra rīts kā acs pēc kautiņa zils”, bet daudzi jau bija apjautuši, ka iet nevis pa laukiem, bet pa savu zemi — viņa vārdiem — “pa siltu bijušo paaudžu ādu”...

Tā sākās Trešā atmoda, un viņš bija kļuvis, viņš bija sevi padarījis par tās kristalizācijas punktu. Kopā ar visu labāko savā tautā, dzejā, literatūrā, citās mākslās.

Viņš bija iespējis neticamo: darījis jūtām bagātāku — jūtām bagātu zemi.

Daudz izsāpētu, izcīnītu atziņu varētu rakstīt viņa piemiņas vietā Carnikavā. Lūk, viņa vārsmas, kuras pirmās nāk prātā šodien, kad, tuvojoties Kopoto rakstu izskaņai, tiekamies, cerams, uz nešķiršanos:

Es robežojos ar visu,

un man nav robežsargu.

Viņš nekad nebija “biedrs Nemanacūkanemanadruva”; nav šaubu, ka viņš nekad nebūtu kļuvis arī “Nemanacūkanemanadruva kungs...”

Viņa karogs bija — Brīvība.

Cilvēka, tautu, valstu atbrīvošanās. Bet visa pamats — cilvēka pašnoteikšanās, cilvēka neatkarība, cilvēka brīvība.

Kas bija Ojārs Vācietis?

Vienkārši runājot — reti apdāvināts, izcils latviešu dzejnieks. Manuprāt, izcilākais 20. gadsimta otrajā pusē. Pēc Čaka. Pirmām kārtām pārsteidz šis viss spektrs, visa gadsimta jūtu un atziņu gamma, visi sāpju punkti – – To spēj tikai reti sensibls, jutīgs talants.

Otrkārt, būtiski šķiet tas, ka viņa ideāls allaž bijis — kā ar smaidu kādā dzejolī sacīts — Cilvēks Cilvēkovičs. Arī tas ir izsāpēts nesaudzīgu režīmu laikmetā un nebūt nav lieki arī šodien — neapvaldītas alkatības laikmetā, indespilnu kārdinājumu valgos.

Grūti atrast otru latviešu dzejnieku, kurš tik atklāti būtu daudzkārt apliecinājis sevi kā kaislību, šaubu un maldu plosītu cilvēku. Maldīgs, izbrīna pilns, jautājošs — un tieši tādēļ cilvēks, tieši tādēļ — liels dzejnieks.

Treškārt, arvien drošāk varam teikt, ka Ojārs Vācietis ir viens no izcilākajiem vesela laikmeta dzejniekiem ne tikai Latvijā, bet visā milzīgajā lielvalstī, visā — Česlava Miloša vārdiem — “otrajā Eiropā” — Austrumeiropā, Viduseiropā.

Pēc sacītā pamatots ir jautājums: kāpēc gan šī tikšanās notiek tik vēlu? Kā gan desmit gados neatkarīgā valstī neiespēja laist klajā 10 Kopotu rakstu sējumus, atdot tautai to, kas tautai pieder?

Vai tāpēc, ka — citēju: “...nācija / stāv uz ceļiem un izmirst”?

Vai tāpēc, ka viņa pamatatziņas nekādi nebalsta šodienas zvērīgo egoismu, piemēram, šī:

Viss, kas sevi savā centrā liek,

uz šīs zemes ilgi nepaliek.

Vai tāpēc, ka pietiek vēl to, kuriem liekas, ka komunisms nozīmē — kolonizēt?...

Vai tāpēc, ka joprojām “aiz rakstāmgaldu barikādēm” ērti slēpjas “gara bandītisms”?

Bet varbūt tāpēc, ka nekad netrūkst to, kuri soļo “pilnīgi lojāli / mājup no tirgus / ar šķiņķi, ietītu karogā”?

Lai nu kā, cenzūras taču it kā nebūtu. Tās vietā stājusies — atskaņosim — menzūra, proti, mērījamais trauks ar iedaļām... Tāds bieži bijis laikmetīgās cenzūras pseidonīms šajos gados: menzūra. Naivi būtu iedomāties, ka vara vai visādos ceļos saraustas naudas lādes pirmām kārtām atbalstīs pašu spožāko cīnītāju par cilvēka, tautas, visu tautu pamattiesībām.

Tāpēc nebrīnīsimies, ka, itin dūšīgi iestājoties par latviešu valodu, gadu gadiem novārtā atstāta valodas augstākā forma — dzeja.

Taču dzejnieks lieliski zināja un simtkārt mums atgādināja arī ko citu: uzvara “nāk ne tikai/ sitot,/ bet arī — glāstot un ziedot”.

Viņš lieliski zināja nepārejošo cilvēka nelaimi:

Man jāsakārto iekšlietas —

es metos ārlietās.

Viņš daudz ko joprojām svarīgu paredzēja, arī augošo tautas lielākās daļas trūcību. Cik svarīgi nepalaist gar ausīm pēdējo rindu, piemēram, šajā pantā par trūkumu:

Es zinu — trūkst. Trūkst asniem aizvēja,

trūkst ziediem lietus, sirdīm — pukstu,

trūkst sāls, trūkst cerību, trūkst maizes...

Trūkst. Baigi mīlestības trūkst.

Iespējams, ka izeja no daudziem strupceļiem sākas ar atgādinājumu par augstākiem esamības lokiem, par vērtībām, par svētumu jau tajos oficiālā ateisma laikos:

Svētā nav.

Bet kā tad priekšā cilvēki

un tautas noliec galvu?

Priecāsimies par paveikto. Teiksim paldies 9. sējuma sarūpētājiem. Un atgādināsim valstij un sev, ka nav steidzamāka un svarīgāka uzdevuma mums visiem ne iekšlietās, ne ārlietās — kā aktualizēt, iestrādāt kultūrā un starptautiskajā apritē, savās sirdīs mūsu izcilākā mūsdienu dzejnieka dzeju!