Mums visiem jāapgūst iecietība, iejūtība un līdzjūtība

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Paziņojums ANO Starptautiskajā rasu diskriminācijas izskaušanas dienā 2001.gada 21.martā

Rasisms un diskriminācija, tāpat kā aizspriedumi, netaisnīgums un vardarbība, ir daļa no cilvēku dabas, bet tiem nav jābūt tās nenovēršamai sastāvdaļai. Tie sakņojas daļēji mūsu bioloģiskajā mantojumā, jo aizdomas un neuzticība ceļas no tiem pašiem mehānismiem, kā piesardzība un modrība, kas atļauj noteikt briesmu draudus. Mūsu izdzīvošanas vajadzība ir iesējusi bioloģiski ieprogrammētus izdzīvošanas mehānismus gan cīņai, gan bēgšanai, iemiesojoties tādās intensīvās emocijās kā bailes, naids un vēlme iznīcināt. Šis bioloģiskais mantojums cilvēkā ir radījis spēju tīšām darīt pāri citiem un radījis tās vardarbības, sadisma un brutalitātes tieksmes, no kurām neviena pasaules sabiedrība nav bijusi pilnīgi brīva.

Tomēr mēs neesam šī mantojuma nolemti, jo dabu var veidot un mainīt caur audzināšanu. Caur mācībām un audzināšanu cilvēka bērns iegūst ne tikai apziņu, bet arī sirdsapziņu. Katra sabiedrība pati attīsta savu vērtību klāstu, savu izpratni par to, kas ir pareizi un kas - nepareizi. Šīs vērtības un izpratne tiek nodotas tālāk no paaudzes paaudzei. Šo visu sauc par kultūru, kas iemieso neskaitāmo paaudžu sakrāto gudrību.

Katrai kultūrai jāsastopas ar izaicinājumu apvaldīt savu biedru agresīvās un pretsabiedriskās parādības, tās novirzot sabiedrībai pieņemamos ceļos. Pārāk bieži tas tiek darīts, aizliedzot agresivitātes izpausmes pret "savējiem", bet pieļaujot un pat veicinot to izpausmi pret tiem, kuri neiekļaujas šajā grupā. To visvieglāk var darīt, vienkārši manipulējot ar to, kā mēs definējam cilvēci: mēs patiesi esam cilvēki, bet viņi gan nav.

Cilvēces esamības noliegšana savos ienaidniekos diemžēl ir tikpat veca parādība kā pati cilvēce. Civilizētus pašsavaldības noteikumus tad var ērti un ierobežoti attiecināt tikai uz sevi pašu un uz saviem līdziniekiem. Pārējiem tiek iededzināta ienaidnieka zīme, un tas parocīgi pieļauj izturēšanos pēc pilnīgi citiem noteikumiem. Pret ienaidnieku ir jācīnās, un tas ir jāvajā, it īpaši tad, kad tas tiek nostādīts kā galējs drauds mūsu lolotajām vērtībām. Sliktākajā gadījumā ienaidnieks ir jāiznīcina, pasaule no tā jāattīra, un pati atmiņa par viņa esamību jāaizmazgā asins straumē.

Nav īpaši svarīgi, kādi kritēriji tiek izmantoti, lai noteiktu atšķirību starp "mūsējiem" un "viņējiem". Tā var būt skaidri redzama atšķirība fiziskajā izskatā, un tad to sauc par rasismu. Tā var būt bioloģiskā atšķirība starp vīriešiem un sievietēm, un tad to sauc par seksismu. Tā var būt atšķirība starp ticīgajiem un neticīgajiem; starp tiem, kuri atbalsta pareizo ideoloģiju – vai nu reliģisku pārliecību vai laicīgu partijas platformu –, un tiem, kuri to neatbalsta. Atšķirību starp "mūsējiem" un "viņējiem" var arī noteikt pēc valodas, kurā runā, pēc piederības kādam etniskam grupējumam vai ciltij, pēc ģeogrāfiskās dzīvesvietas vai sabiedrības šķiras.

Nošķiršanas pamati te nav būtiski. Galvenais ir rast attaisnojumu, lai iezīmētu kādu ļaužu grupējumu un liegtu tam pilnvērtīgu un leģitīmu piederību cilvēka dzimumam.

Rasisma un aizspriedumu izpausme bieži manāma aiz paštaisnīguma maskas. Cik bieži tie neizpaužas, it kā aizstāvot tādas tuvas pamatvērtības kā Dieva un cilvēka likumus vai tradicionālos tikumus. Cik bieži tie neizpaužas it kā tikumīgā cīņā pret netikumu, grēku un morālo piesārņojumu. Kā patiesi atšķirt attaisnojamu taisnīguma aizstāvēšanu no tā viltojuma, kas izpaužas kā rasisms un aizspriedumi?

Manuprāt, mēs varam to veikt, sekojot dažiem ļoti vienkāršiem principiem. Pirmais un būtiskākais pamatprincips ir cilvēka dzīvības neaizskaramība. Šis princips ir attīstījies vairāku tūkstošu gadu garumā, un tas ir piedzīvojis kaismīgu un vardarbīgu pretestību gadsimteņu gaitā. Šo principu nav viegli ievērot, bet bez tā pastāv maz cerību, lai uzturētu civilizāciju.

Otrais pamatprincips ir vienlīdzība. Šī patiesība, ka visi civēki ir radīti vienlīdzīgi, mums ir jāpieņem par pašsaprotamu. Mums ir jāpieņem tas, ka ikkatrs cilvēks no sava piedzimšanas brīža ir iemantojis vienlīdzīgas tiesības, vienlīdzīgas privilēģijas un vienlīdzīgus pienākumus.

Rasisms, aizspriedumi, diskriminācija. Tos var izskaust, vienkārši pieņemot ikkatra cilvēka neatņemamās tiesības tikt uzskatītam par cilvēku. Bērniem ir jāiemāca pieņemt daudzveidību un atšķirības tā, lai viņi nejustos no tām apdraudēti. Meitenēm ir jāiemāca, ka viņu bioloģiskajam liktenim kā bērnu dzemdētājām nav jābūt šķērslim lieliem panākumiem uzņēmējdarbībā, zinātnē, politikā vai mākslā. Zēniem ir jāiemāca, ka vīrišķība nav tas pats, kas dzīvnieciskums un nežēlība. Mums visiem ir jāapgūst un jāpiekopj iecietība, iejūtība un līdzjūtība.

Šiem vispārcilvēciskajiem principiem, ja tie tiktu pieņemti visā pasaulē, būtu jāpiešķir priekšrocība pāri jebkuriem vietējiem paradumiem, gaumēm vai vēlmēm. Tas nenozīmē, ka visa planēta jānoved līdz mehāniskai viendabībai. Tas nenozīmē, ka jāizskauž visas atšķirības, kas pastāv starp valodām, darbībām, domām un uztverēm, kas iemieso pasaules kultūras mantojuma bagātību un daudzveidību. Bet tas tomēr nozīmē, ka ir vajadzīga vienota uztvere par to, ko īsti nozīmē būt cilvēkam. Pieņemot katra cilvēka pašcieņu, mēs paši kļūsim ne tikai cilvēcīgāki, bet arī cilvēciskāki.

Vaira Vike-Freiberga, President of the Republic of Latvia:

Statement marking the United Nations International Day for the Elimination of Racial Discrimination March 21, 2001

Racism and discrimination, just like prejudice, injustice and violence, are part of human nature, but they need not be an inevitable part of it. They stem in part from our biological heritage, for suspicion and mistrust arise out of the same arousal mechanisms as the wariness and alertness that allow the detection of danger. The need for survival has planted in us biologically programmed survival mechanisms for fight and flight, which translate into the intense emotions of fear, hatred, and the impulse to destroy. This is the biological heritage that makes the human race capable of deliberate harm towards others, and makes it prone to the violence, sadism and brutality from which no society on earth has ever been entirely free.

Yet we are not doomed by this heritage, for Nature can be shaped and modified by Nurture. Through training and upbringing, the human child acquires not just consciousness but also a conscience. Each society develops its own set of values, its own sense of right and wrong, which are then passed on from one generation to the next. This is culture, which represents the accumulated wisdom of countless generations.

Each culture faces the challenge of containing the aggressive and anti-social tendencies among its members, of channeling them into socially acceptable outlets. Too often, this is done by forbidding aggression towards members of the in-group, but allowing it or even encouraging it toward non-members of the group. The easiest way to accomplish this is by a simple manipulation of how we define humanity: We are truly human, but they are not.

The denial of humanity to one’s enemies is, alas, as old as humanity itself. Civilized rules of self-restraint can then be conveniently restricted only to oneself and one’s own kind. The Other becomes branded as the enemy, which conveniently allows treatment by a completely different set of rules. The Enemy is something to be fought against and persecuted, especially when it is represented as the ultimate threat to the values one holds dear. In the worst case, the Enemy is to be exterminated, the world cleansed of its presence, and its very memory washed away in blood.

It does not make much difference under what label the distinction between Us and Them is made. It can be a clearly visible difference in physical appearance, and then we call it racism, it can be the biological difference between men and women, and then we call it sexism. It can be the difference between the Faithful and the Infidels, between those who subscribe to The Correct Ideology – be it a religious creed or a secular Party Line – and those who do not. The distinction between Us and Them can also be based on the language spoken, the ethnic group or tribe one belongs to, the geographical space one inhabits, or the social class one belongs to. It does not really matter what the grounds for the distinction are. The main thing is to find some excuse for marking some subcategory of people, for excluding them from full and legitimate membership in the human race.

The exercise of racism and prejudice frequently takes on the mask of righteousness. So often it claims to be exercised in the defense of fundamental values that are held dear, be they the laws of God or man, or the traditional virtues, or be it the righteous fight against vice, sin and moral pollution. How do we distinguish legitimate defense of righteousness from its counterfeit, which is an expression of racism or prejudice?

I believe we can achieve this by following a few very simple principles. The first and most fundamental principle of all is that of the sanctity of human life. It is a principle that has taken thousands of years to develop, and has known passionate and violent opposition throughout the centuries. It is not an easy principle to apply; yet without it, there is little hope of maintaining civilization.

The second fundamental principle is the one of equality. We must believe this truth to be self-evident, that all human beings are created equal. We must accept that all members of the human race possess equal rights, equal privileges and equal responsibilities as part of their inherent birthright.

Racism, prejudice, discrimination, all these can be eliminated by simply accepting every human being’s inalienable right to being considered as human. Young children need to be trained into accepting diversity and difference without being threatened by it. Young girls must be taught that their biological destiny as child-bearers need not exclude them from achievements in business, science, politics or the arts. Young boys must be taught that manly is not the same as brutish or brutal. All of us must learn empathy, sympathy and compassion.

These universal principles, if accepted worldwide, must of necessity take precedence over any local customs, tastes or preferences. This does not mean reducing the whole planet to mechanical uniformity. It does not mean eliminating all the differences in language, action, thought and taste that constitute the richness and variety of the world cultural heritage. But it does mean some consensus on what it means to be truly human. By accepting the dignity of every other human, we ourselves will become not only more human, but more humane as well.