LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS

Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

Izdarīt grozījumus un papildinājumus Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā un izteikt to šādā redakcijā:

PIRMĀ DAĻA 

Ģimenes tiesības

PIRMĀ NODAĻA

Laulība

Pirmā apakšnodaļa

Saderināšanās

26. Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.

Līgumsods, kas noteikts gadījumam, ja kāds atsakās doties laulībā, nav spēkā.

27. Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesības atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt.

Nav jādod atpakaļ dāvanas, ja laulība nenotiek tāpēc, ka:

1) saderinātais dāvinātājs miris;

2) dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla un

3) dāvinātāja uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties.

28. Ja viens no saderinātajiem bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties, šis pēdējais saderinātais, viņa vecāki vai personas, kas kaut ko izdevušas saderināto labā, var prasīt no vainīgā saderinātā, lai atlīdzina tiešos zaudējumus, kas viņiem cēlušies sakarā ar to, ka viņi nākamās laulības izredzē kaut ko izdevuši vai noslēguši kādas saistības.

Neatkarīgi no tā pats saderinātais var prasīt no otra saderinātā, kas devis iemeslu atcelt saderināšanos, lai atlīdzina zaudējumus, kurus viņš cietis no tādas darbības, kas attiecas uz viņa mantu un varbūtējo peļņu un ko viņš izdarījis sakarā ar nodomāto laulību. Zaudējumu atlīdzības apmērs saskaņojams ar vainīgā saderināta sabiedrisko stāvokli un mantas līdzekļiem.

29. Izslēgts.

30. Izslēgts.

31. No saderināšanās izrietošās prasības noilgst viena gada laikā, skaitot no tās dienas, kad saderināšanās atcelta vai kad saderinātais no tās atkāpies, bet saderinātās līgavas grūtniecības gadījumā — no tās dienas, kad viņa dzemdējusi, ja tajā laikā saderināšanās jau bijusi atcelta vai saderinātais no tās bijis atkāpies.

Otrā apakšnodaļa

Laulības noslēgšana un izbeigšanās

I. Šķēršļi laulības noslēgšanai

32. Aizliegta laulība pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, izņemot 33. pantā paredzēto gadījumu.

33. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi.

43. Aizliegta laulība personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ.

35. Aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām (213. p.).

Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām.

36. Izslēgts.

37. Aizliegta laulība starp adoptētāju un adoptēto, izņemot gadījumus, ja izbeigtas ar adopciju nodibinātās tiesiskās attiecības.

38. Aizliegta jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā.

Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo un aizgādnim ar aizgādnībā esošo, iekām nav izbeigtas aizbildniecības vai aizgādnības attiecības.

39. Izslēgts.

II. Pieteikumi laulības noslēgšanai. Izsludināšana

40. Pirms laulāšanas notiek izsludināšana.

41. Personas, kas vēlas doties laulībā, izņemot 51. pantā paredzētos gadījumus, iesniedz par to pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai pēc vienas vai otras šīs personas dzīvesvietas vai vecāku dzīvesvietas.

42. Līdz ar pieteikumu par vēlēšanos doties laulība jāiesniedz dzimšanas apliecības un attiecīgos gadījumos vecāku, aizbildņu vai bāriņtiesas rakstiska atļauja, bet personām, kas agrāk bijušas citā laulībā, — bijušā laulātā miršanas apliecība vai noraksts no likumīgā spēkā nākuša tiesas sprieduma, ar kuru laulība šķirta vai atzīta par neesošu, vai arī laulības reģistra izraksts ar atzīmi par šādu spriedumu.

Tāpat tām līdz laulības noslēgšanai jāiesniedz valsts vai pašvaldības iestādes ārsta apliecinājums par to veselības stāvokli.

Par nepatiesu šajā pantā paredzēto ziņu sniegšanu vainīgos var saukt pie kriminālatbildības.

43. Ja nav iespējams dabūt iepriekšējā (42.) panta pirmajā daļā minētos dokumentus, tos atvieto ar tiesas spriedumu par attiecīgā fakta konstatēšanu.

44. Izsludināšanu izdara dzimtsarakstu nodaļa, kurā iesniegts pieteikums laulības noslēgšanai. Izsludināšana nav atļauta:

1) ja, iesniedzot pieteikumu, nav ievēroti likuma noteikumi;

2) ja no dokumentiem redzams, ka laulības noslēgšanai ir šķēršļi.

Izsludināšanu noraidot, dzimtsarakstu nodaļas pārzinis taisa motivētu lēmumu, ko izsludināmie divu nedēļu laikā var pārsūdzēt tiesā.

45. Izsludināšana notiek, izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimtsarakstu nodaļā, kurā iesniegts pieteikums par vēlēšanos doties laulībā.

Steidzamos gadījumos, raugoties pēc apstākļiem, dzimtsarakstu nodaļas pārzinim ir tiesības saīsināt izsludināšanas laiku pēc sava ieskata.

46. Iepriekšējā (45.) pantā paredzētajā laikā personas, kuru tiesības šī laulība aizskartu, var celt ierunas pret tās noslēgšanu, aizrādot uz likumiskiem šķēršļiem.

Ierunas pēc 61.—64. panta var celt arī prokurors.

Ierunas iesniedzamas rakstiski dzimtsarakstu nodaļai pēc izsludināšanas vietas (45. p.).

47. Ja celta ieruna, dzimtsarakstu nodaļa, kurā pieteikta vēlēšanās doties laulībā (41. p.), par celto ierunu nekavējoties paziņo izsludinātajiem.

48. Ja izsludinātie ierunu atzīst par nepamatotu, viņiem divu nedēļu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas jāpaziņo par to dzimtsarakstu nodaļai.

Nodaļa nekavējoties to paziņo ierunas cēlējam.

49. Ja ierunas cēlējs divu nedēļu laika, skaitot no tas dienas, kad viņš saņēmis izsludinātā atbildi, iesniedz dzimtsarakstu nodaļai izziņu par tiesā celtu prasību, lai izsludinātajam aizliegtu doties laulībā, nodaļa aptur izsludinājuma gaitu līdz lietas izšķiršanai tiesā.

50. Ja ierunu nav bijis vai prasība nav celta, vai tā ir noraidīta, dzimtsarakstu nodaļā var noslēgt laulību vai arī tā izsniedz laulības pieteikumu ar atzīmi par izsludināšanu, lai laulību varētu noslēgt pie garīdznieka vai citā dzimtsarakstu nodaļā.

51. Ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem.

52. Izsludinātajiem ir tiesības salaulāties sešu mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad kļuvis zināms, ka laulības noslēgšanai nav šķēršļu (50. p.).

Salaulāties var dzimtsarakstu nodaļā vai arī pie garīdznieka (53. p.). Tajā pašā laikā garīdznieks var salaulāt arī pēc 51. panta izsludinātos.

III. Laulības noslēgšana

 53. Laulā dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai 51. pantā norādīto konfesiju garīdznieki, ja ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi.

54. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai garīdznieks nelaulā, ja viņiem ir zināmi šķēršļi laulības noslēgšanai.

55. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai garīdznieks var laulāt bez iepriekšējas izsludināšanas, ja līgavainis dodas kara gaitās vai arī ja līgavaiņa vai līgavas dzīvību apdraud slimība.

56. Laulāšana notiek personīgi klātesot līgavainim un līgavai, kā arī diviem pilngadīgiem lieciniekiem.

Dzimtsarakstu nodaļā laulā atklāti nodaļas telpās. Ārpus šīm telpām var laulāt tikai līgavaiņa vai līgavas slimības vai citu svarīgu iemeslu dēļ.

57. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis jautā līgavainim un līgavai, vai viņi vēlas doties laulībā. Ja abi izsaka šo vēlēšanos, pārzinis izsludina, ka uz šīs vienošanās un likuma pamata laulība ir noslēgta.

Garīdznieks laulā pēc savas konfesijas noteikumiem.

58. Garīdznieki par katru noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā laulību reģistram vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu nodaļai, kuras teritorijā laulāšana notikusi. Par šā pienākuma neizpildīšanu garīdznieku var saukt pie administratīvās atbildības.

 IV. Laulības neesamība

59. Atzīt laulību par neesošu var tikai turpmākajos (60.—67.) pantos paredzētajos gadījumos.

60. Par neesošu atzīstama laulība, kas nav slēgta ne dzimtsarakstu nodaļā, ne pie garīdznieka (53. p.).

Par neesošu atzīstama laulība, kas noslēgta fiktīvi, t. i., bez nolūka izveidot ģimeni.

61. Par neesošu atzīstama laulība, kas noslēgta, iekām laulātie vai viens no viņiem sasnieguši 32. vai 33. pantā paredzēto vecumu.

Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši.

62. Ja neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to vadīt.

63. Par neesošu atzīstama laulība, kas aizliegta laulāto radniecības dēļ (35. p.).

64. Par neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem atradies citā laulībā.

Otro laulību nevar atzīt par neesošu, ja pirmā laulība līdz tiesas spriedumam izbeigusies ar nāvi, šķiršanu vai atzīšanu par neesošu.

65. 60.—64. pantā norādītajos gadījumos laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās personas, tā arī prokurors.

Kad laulība izbeigusies ar nāvi vai šķirta, prasību var celt tikai tās personas, kuru tiesības šī laulība aizskar. Ja miruši abi laulātie, laulības neesamības prasību celt nevar.

66. 60.—64. pantā norādītajos gadījumos laulības neesamības prasība nenoilgst.

67. Laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts.

Prasība iesniedzama sešu mēnešu laikā no draudu ietekmes izbeigšanās.

68. Iepriekšējos (60.—64. un 67.) pantos paredzētajos gadījumos laulība uzskatāma par neesošu no noslēgšanas brīža.

V. Laulības šķiršana

69. Tiesa var laulību šķirt tikai turpmākajos (71.—77.) pantos noradītajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā.

70. Tiesa var šķirt laulību pēc viena vai abu laulāto pieteikuma.

71. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību.

72. Kad viens laulātais atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne ilgst ne mazāk par vienu gadu.

73. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu lipīgu slimību.

74. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai ari tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu.

75. Laulību var šķirt, ja laulības dzīve ir tik iziruši, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama.

76. Trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls.

77. Laulība šķirama arī, abiem laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc laulības noslēgšanas.

78. Tiesa laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem, izņemot 71., 73., 74. un 76. pantā minētos gadījumus.

 VI. Laulības neesamības un šķiršanas sekas

79. Ja laulība atzīta par neesošu un ja viens no bijušajiem laulātajiem, laulībā dodoties, nav zinājis, ka tā atzīstama par tādu, tad, ja viņš ir trūcīgs, viņam ir tiesības prasīt uzturu (95. p. 3. d.) no otra, kas to zinājis, samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu.

Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais devies jaunā laulībā.

80. Laulātais, kura laulība atzīta par neesošu, dabū atpakaļ uzvārdu, kas viņam bijis pirms laulības.

Ja viņš, dodoties laulībā, nav zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma var atstāt viņam laulības uzvārdu.

81. Pēc laulības šķiršanas tas no bijušajiem laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu (95. p. 3. d.) no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu.

82. Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu vai devies jaunā laulībā.

83. Laulātais, kas, stādamies laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir pirmslaulības uzvārdu.

Trešā apakšnodaļa

Laulāto personiskās tiesības

84. Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību.

85. Ģimenes kopdzīves kārtošana abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties. Strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā.

86. Noslēdzot laulību, laulātie pēc savas vēlēšanās izraugās viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu.

Katrs laulātais laulības laikā var paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības uzvārdu.

Noslēdzot laulību, laulātais var savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu.

87. Laulātajiem neatkarīgi no viņu mantiskajām attiecībām ir tiesības mājas saimniecības ietvaros atvietot vienam otru. Darījumi» ko viens laulātais noslēdzis šīs darbības ietvaros, atzīstami par noslēgtiem arī otra laulātā vārdā, ja no lietas apstākļiem nav redzams pretējais.

Ja ir svarīgi iemesli, viens laulātais var šo otra laulātā tiesību aprobežot vai atņemt, bet pret trešajām personām šāds aprobežojums vai atņēmums ir spēkā tikai tad, ja tām par to bijis paziņots vai arī ja tas ierakstīts laulāto mantisko attiecību reģistrā (140. p.).

88. Katram laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko attiecību veida ir tiesības uz vispārēja pamata patstāvīgi rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam.

Ceturtā apakšnodaļa

Laulāto mantiskās tiesības

I. Laulāto likumiskās mantiskās attiecības

89. Katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat ari to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā (91. p.).

Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Ja kādas vienam laulātajam piederošas mantiskas vērtības laulības laikā atvieto ar citām, pēdējās ir šā laulātā manta.

90. Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laika ir tiesības pārvaldīt un lietot visu savu mantu — kā pirms laulības piederējušo, tā ari laulības laikā iegūto.

Abu laulāto kopīgo mantu (89. p. 2. d.) laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt arī viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišana.

91. Katra laulātā atsevišķa manta ir:

1) manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu;

2) priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā;

3) manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā;

4) laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām;

5) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.—4.) punktos minētā manta.

Tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes grāmatās.

92. Izslēgts.

93. Laulātais savu mantu var nodot arī otra laulātā pārvaldībā un lietošanā, kam šī manta ar visiem līdzekļiem jāglabā un jāsargā.

94. Ja laulātā pārvaldīšanā atrodas otram laulātajam piederošas ēkas, viņam jāizdara ne vien nepieciešamie izlabojumi, bet arī uzlabojumi, ciktāl to pieļauj ienākumi no šā otra laulātā mantas.

Viena laulātā nekustamo īpašumu otrs laulātais var iznomāt vai izīrēt uz laiku, ne ilgāku par trijiem gadiem un neierakstot līgumu zemes grāmatās; nauda noguldāma uz laulātā — īpašnieka vārda.

Lai laulātais ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošajām otra laulātā mantiskajām vērtībām varētu rīkoties tā, ka viņa rīcība pārsniegtu parastās pārvaldības un lietošanas robežas, viņam jāizprasa otra laulātā piekrišana.

Trešo personu interesēs pieņemams, ja pretējais nav ierakstīts mantisko attiecību reģistrā, ka šāda piekrišana bijusi, izņemot gadījumus, kad trešās personas zinājušas vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis, vai kad manta, ar kuru viens laulātais rīkojies, ir tāda, kas acīmredzami pieder otram.

95. Abu laulāto pienākums ir segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no laulāto kopīgās mantas.

Ja laulāto kopīgās mantas nepietiek ģimenes uzturēšanai, katrs laulātais var prasīt, lai otrs laulātais piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērā ar savas atsevišķās mantas stāvokli.

Ja laulātie dzīvo šķirti, tas laulātais, kas par šķirto dzīvi nav vainojams, var prasīt no otra samērā ar pēdējā mantas līdzekļiem vai nu attiecīgu pabalstu, vai līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mitekli un — vajadzības gadījumā — apkopšanu, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu.

96. Par saistībām, ko laulātie kopīgi noslēguši ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām, viņi atbild ar kopīgo mantu un katrs ar savu atsevišķo mantu, ja kopīgās mantas nepietiek.

Par saistībām, ko viens no laulātajiem noslēdzis ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām, šis laulātais atbild ar savu mantu tad, ja laulāto kopīgās mantas nepietiek. Otrs laulātais par šīm saistībām ar savu mantu atbild tikai tad, ja pēc saistības saņemtais izlietots ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām.

97. Laulātais, kura pārvaldībā un lietošanā ir otra laulātā manta, atbild par šā laulātā saistībām ar viņa mantas ienākumiem, bet, ja to nepietiek, — ari ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošo mantu.

Laulātais, kas saistības uzņēmies, atbild ar savu pārējo atsevišķo mantu, ja šajā pantā minētās mantas nepietiek.

98. Par saistībām, kas izriet no viena laulātā neatļautas darbības, atbild vispirms šis laulātais ar savu atsevišķo mantu (91. p.),. bet, ja tās nepietiek, — ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā.

99. Laulātais atbild tikai ar savu atsevišķo mantu (91. p.), bet, ja tās nepietiek, — arī ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā:

1) par saistībām, ko viņš noslēdzis uz savu personīgo rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas;

2) par saistībām, ko viņš noslēdzis, aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz viņa mantas pārvaldību un lietošanu.

Par netaisnu iedzīvošanos sakarā ar viena laulātā noslēgtām saistībām otrs atbild uz vispārēja pamata.

100. Viena laulātā manta neatbild par otra laulātā saistībām.

Ja par laulātā parādiem vērsta piedziņa uz viņa pārvaldībā un lietošanā esošo otra laulātā mantu, pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no piedziņas.

Kreditoru interesēs pieņemams, ka visa laulātā pārvaldībā apvienotā kustamā manta pieder viņam; kas apgalvo pretējo, tam tas jāpierāda.

101. Ja viens laulātais, pārvaldot otra laulātā mantu, taisījis no savas mantas nepieciešamus izdevumus, tad viņš tikai pēc pārvaldības un lietošanas izbeigšanās var prasīt no pēdējā, lai šos izdevumus atlīdzina, ciktāl tie nav jāsedz viņam pašam.

102. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas uz likuma pamata:

1) kad viens laulātais mirst;

2) kad laulība šķirta vai atzīta par neesošu;

3) kad vienu laulāto atzīst par maksātnespējīgu parādnieku.

103. Izslēgts.

104. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc pēdējā pieprasījuma.

105. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc viņa paša pieprasījuma.

106. Izslēgts.

107. Kad viena laulātā pārvaldības un lietošanas tiesība izbeigta, otram laulātajam atdodama viņa manta ar visiem pieaugumiem, kas laulības laikā pie tās varējuši rasties, ieskaitot arī to mantu, kas iegūta bojātās vai iznīcinātās vietā. Atvietojamas lietas jāatdod atpakaļ vienlīdzīgas šķiras un labuma.

108. Laulāto savstarpēja norēķināšanās ar mantu, viena laulātā pārvaldībai izbeidzoties, neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

109. Izslēgts.

110. Izslēgts.

II. Pūrs

111. Pūrs, ko sievietei laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas, pieder sievai, kaut ari tas būtu nodots vīram.

112. Lai solījums dot pūrā kustamo mantu vērtībā pāri par pieci simti latiem vai nekustamo mantu būtu saistošs, tas izteicams rakstiski.

Pūra solījuma izpildīšanu var prasīt vai nu pati sieva, vai arī viņas labā vīrs, turklāt tiesība prasīt pūra izdošanu noilgst divu gadu laikā no laulības noslēgšanas vai pūra izdošanai noteiktās dienas.

Pūru nevar prasīt, ja laulība noslēgta bez tās personas ziņas un piekrišanas, kas to solījusi.

113. Tiesības, kas pamatotas ar pūra solījumu, nevar atdot trešajām personām; šīs tiesības pāriet mantojuma ceļā tikai uz tās laulības bērniem, kuras noslēgšanas gadījumam pūra solījums dots, un uz vīru, kas palicis ar bērniem.

III. Laulāto līgumiskās mantiskās attiecības

1. Vispārīgi noteikumi

114. Savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā.

Ja laulājamie atrodas aizbildnībā, viņi laulības līgumu noslēdz ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu.

Laulības līgumi, kas satur rīkojumu nāves gadījumam, pakļauti arī vispārējiem noteikumiem par mantojuma līgumiem.

115. Laulības līgumos to slēdzējus nevar atvietot pilnvarnieki. Šos līgumus noslēdz notariālā vai uzrādījuma kārtībā, personīgi klāt esot vienā laikā abiem laulājamiem vai laulātajiem, bet, ja laulājamie ir nepilngadīgi, — arī viņu likumīgajiem pārstāvjiem.

Lai laulības līgumiem piešķirtu saistošu spēku pret trešajām personām, tie ierakstāmi laulāto mantisko attiecību reģistrā un par nekustamo mantu — ari zemes grāmatās.

Laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista.

116. Laulības līgumā tā slēdzēji var laulāto likumisko mantisko attiecību (89. un turpm. p.) vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību (117. un turpm. p.) vai kopību (124. un turpm. p.).

2. Visas laulāto mantas šķirtība

117. Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet ari laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā.

118_: Laulātais nevar otra laulātā mantu pārvaldīt, lietot vai citādā kārtā ar to rīkoties bez viņa piekrišanas.

Laulātais, kura mantu pārvalda otrs laulātais, var no tā prasīt norēķinu. Iepriekšēja atteikšanās no tiesības atņemt pārvaldību var prasīt norēķinu nav spēkā.

119. Laulātais, kas pārvalda otra laulātā mantu, atbild par zaudējumiem, kuri cēlušies aiz viņa rupjas neuzmanības.

No tā laika, kad viens laulātais uzteicis otram savas mantas turpmāko pārvaldību, kā arī kad vispār laulātajam radies pienākums atdot mantu, pēdējais atbild pēc vispārējiem noteikumiem.

120. Katrs laulātais piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērīgi ar savu mantas stāvokli.

121. Par saviem parādiem katrs laulātais atbild ar savu mantu.

122. Ja viens laulātais atsavina vai ieķīlā otra laulātā kustamo lietu, persona, kas to saņēmusi, atzīstama par lietas labticīgu ieguvēju vai ķīlas ņēmēju, ja tā nav zinājusi vai tai nav vajadzējis zināt, ka lieta pieder otram laulātajam vai abiem laulātajiem un ka tā atsavināta vai ieķīlāta pret otra laulātā gribu.

123. Kad, laulībai pastāvot, izbeidzas visas laulāto mantas šķirtība un laulātie līgumā nenoteic tās vietā mantas kopību, piemērojami 89. pants un turpmākie panti.

Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

3. Laulāto mantas kopība

124. Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo (125. p.), ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā, nosakot laulāto mantas kopību, laulātie vienojas par to, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi kopīgi). Ja mantas kopības valdītājs ir viens no laulātajiem, viņš ar 128. pantā paredzētajiem aprobežojumiem bez norēķina lieto un ar to rīkojas savā vārdā un viņam ir pienākums segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus.

Ja laulātajam, kura valdījumā atrodas mantas kopība, slimības vai prombūtnes dēļ nav iespējams noslēgt darījumu, kas attiecas uz kopīgā masā ietilpstošo mantu, vai vest tiesā uz šo mantu attiecošos lietu, otrs laulātais var atvietot viņu, ja vilcināšanās ir bīstama.

Ja laulātais, kura valdījumā atrodas mantas kopība, atzīst, ka otra laulātā noslēgtais darījums kaitē tās mantas interesēm, kas ietilpst mantas kopībā, viņš var viena gada laikā no dienas, kad par to uzzinājis, to apstrīdēt. Šādā gadījumā viņam jāpierāda, ka otram laulātajam nav bijis šā panta otrajā daļā minēto pamatu viņu atvietot.

125. Pastāvot laulāto mantas kopībai, tajā neietilpst manta, ko laulības līgumā laulātie noteikuši par katra atsevišķo mantu. Katrs laulātais ar savu atsevišķo mantu rīkojas patstāvīgi.

126. Katrs laulātais ar savu atsevišķo mantu samērīgi piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos, ciktāl tos nesedz kopīgā manta.

127. Tas, ka nekustamais īpašums vai lietu tiesība ietilpst mantas kopībā, ierakstāms zemes grāmatās.

Katrs laulātais var prasīt, lai ieraksta zemes grāmatās uz abu laulāto vārda tādu nekustamo īpašumu vai lietu tiesību, kas ietilpst laulāto mantas kopībā.

128. Mantas kopībā ietilpstoša nekustamā īpašuma atsavināšanai, ieķīlāšanai vai apgrūtināšanai ar lietu tiesībām, ko izdara viens laulātais, jebkurā gadījumā vajadzīga otra laulātāpiekrišana.

129. Otra laulātā piekrišana vajadzīga arī mantas kopībā ietilpstošas kustamās mantas dāvināšanai, ja šāds dāvinājums pārsniedz parasto, nelielo dāvanu apmēru.

130. Laulātais atbild ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, — arī ar mantas kopībā ietilpstošo mantu:

1) par savām saistībām, kas cēlušās pirms laulības;

2) par savām saistībām, kas ceļas no pienākuma dot uzturu saviem trūcīgiem radiniekiem;

3) par saistībām, kas ceļas no mantojuma, ko viņš pieņēmis ar otra piekrišanu;

4) par savam saistībām, kas ceļas no viņam piederoša patstāvīga uzņēmuma, kurš ir viņa atsevišķā manta, vai patstāvīgas nodarbošanās;

5) par visam citam savam saistībām, ko viņš uzņemies ar otra laulātā piekrišanu.

Par otra laulāta parādiem ģimenes un kopīgas mājsaimniecības labā laulātais atbild arī ar savu atsevišķo mantu, bet tikai tad, ja mantas kopībā ietilpstošās un otra laulātā atsevišķās mantas nepietiek.

131. Par saistībām no mantojuma, ko viens laulātais pieņēmis bez otra piekrišanas, viņš atbild tikai ar savu atsevišķo mantu.

132. Laulātājs atbild tikai ar savu atsevišķo mantu:

1) par saistībām, ko viņš noslēdzis tikai uz savu rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas;

2) par saistībām, ko viņš noslēdzis, aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz mantas kopībā ietilpstošās mantas valdījumu.

Ja sakarā ar šajā pantā minētajām saistībām mantas kopībā ietilpstošā manta ir guvusi labumu, piemērojami noteikumi par netaisnu iedzīvošanos.

133. Par saistībām, kas ceļas no viena laulātā neatļautas darbības, atbild viņa atsevišķā manta, bet mantas kopībā ietilpstošā manta tikai tad, ja vainīgā laulātā atsevišķās mantas nepietiek.

134. Ar laulības līgumu noteiktā laulāto mantas kopība izbeidzas:

1) pēc pamatiem, kas paredzēti 102. pantā;

2) pēc laulāto vienošanās par mantas kopības izbeigšanu;

3) pēc tiesas sprieduma.

Laulātais, kura pārvaldībā manta neatrodas, var prasīt mantas kopības izbeigšanu tiesā, ja:

1) manta, paliekot turpmāk otra laulātā rokās, var izputēt vai ciest ievērojamus zaudējumus;

2) laulātais, kura pārvaldībā atrodas manta, nedod līdzekļus ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām;

3) laulātais, kura pārvaldībā ir manta, bez otra piekrišanas pārkāpj parastās pārvaldības un lietošanas robežas;

4) laulātais, kura pārvaldībā ir manta, nonāk aizgādnībā.

Laulātais, kura pārvaldībā atrodas manta, var prasīt mantas kopības izbeigšanu, ja otra laulātā parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību.

Laulāto mantas kopība ir izbeigta no brīža, kad viens no viņiem miris vai mantisko attiecību reģistrā par mantas kopības izbeigšanu izdarīts ieraksts. Laulāto mantas kopības izbeigšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības.

135. Ja laulāto mantas kopība (124. p.) izbeidzas ar viena laulātā nāvi, tad, iepriekš sedzot uz šo mantu gulošos parādus, puse no mantas kopībā ietilpstošās mantas paliek pārdzīvojušajam laulātajam, bet otra puse pāriet uz mirušā mantiniekiem.

Ar laulības līgumu var noteikt citādu mantas sadalījumu. Neatraidāmie mantinieki, kuru tiesības šāds līgums aizskar, var to apstrīdēt.

136. Ja viens no laulātajiem mirst, pārdzīvojušais laulātais paliek personīgi atbildīgs par visiem mantas kopībā ietilpstošās mantas parādiem neatkarīgi no mirušā laulātā mantinieku atbildības — uz vispārēja pamata.

Pārdzīvojušais laulātais var aprobežot savu atbildību par minētās mantas parādiem ar to, ko viņš ieguvis no mirušā laulātā kā mantojumu, ievērojot noteikumus par mantojuma pieņemšanu ar inventāra tiesību.

137. Kad laulāto mantas kopība izbeidzas laulātajiem dzīviem esot, pēc parādu nolīdzināšanas varbūtējais mantas pārpalikums izdalāms starp laulātajiem uz pusēm, ja laulības līgumā nav noteikts citādi.

138. Laulātā pienākums ir atlīdzināt to, ko viņš no mantas kopībā ietilpstošās mantas izdevis savas atsevišķās mantas labā.

Ja viens no laulātajiem kaut ko izdevis mantas kopībā ietilpstošās mantas labā no savas atsevišķās mantas, tad viņš var jau laulības laikā prasīt izdotā atlīdzinājumu no mantas kopībā ietilpstošās mantas.

139. Kad, laulībai pastāvot, laulātie labprātīgi izbeidz laulāto mantas kopību un laulības līgumā nenoteic tās vietā visu laulāto mantas šķirtību, piemērojami 89. pants un turpmākie panti.

Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

4. Laulāto mantisko attiecību reģistri

140. Ar laulības līgumiem noteiktās laulāto mantiskās attiecības, ciktāl tām jābūt spēkā pret trešajām personām, kā arī citas likumā norādītās ziņas ierakstāmas laulāto mantisko attiecību reģistrā.

Instrukciju par laulāto mantisko attiecību reģistriem izdod tieslietu ministrs.

141. Ierakstus reģistrā izdara uz attiecīgā kārtībā apliecināta abu vai viena laulātā pieprasījuma vai tiesas nolēmuma pamata.

Ieraksti izdarāmi tajā reģistrā, kura apkalpojamā teritorijā ir laulāto vai viena laulātā dzīvesvieta.

Ja vienam laulātajam ir uzņēmums ārpus tā iecirkņa, kura reģistrā ir ieraksts par laulāto mantiskajām attiecībām, ieraksts izdarāms arī uzņēmuma atrašanās vietas reģistrā.

142. Reģistra jāieraksta līgumi, spriedumi, lēmumi un paziņojumi, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām.

143. Izraksti no ierakstiem laulāto mantisko attiecību reģistrā nekavējoties izsludināmi zināšanai oficiālā laikrakstā un par nekustamo mantu paziņojami zemes grāmatu nodaļai ierakstīšanai zemes grāmatās.

Tas, ka laulāto mantisko attiecību reģistra ierakstīts laulības līgums, atzīmējams laulāto pasēs, norādot reģistra atrašanās vietu, ieraksta laiku un kārtas numuru, ar kādu ieraksts izdarīts.

144. Ja laulātie pārceļ savu dzīvesvietu uz citu iecirkni, tad ieraksti izdarāmi šā iecirkņa reģistrā triju mēnešu laikā, turklāt agrākā iecirkņa reģistrā tie paliek spēkā līdz ierakstīšanai jaunajā reģistrā.

145. Katrs var ieskatīties reģistrā un pieprasīt no tā izrakstus.

OTRA NODAĻA

Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi

Pirmā apakšnodaļa

Laulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšana

146. Bērns, kas piedzimis sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības šķiršanu, ir uzskatāms par laulībā dzimušu.

Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Sājos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos (149. p.).

147. Tēva tieši izteikta vai ar neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka laulībā vai pēc tās izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir pietiekams pierādījums, ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs nevar to apstrīdēt arī tad, kad viņš ir devis piekrišanu bērna mākslīgai radīšanai.

148. Pieņēmumu, ka bērns ir laulībā dzimis, t. i., ka bērna tēvs ir bērna mātes vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai tiesā bērns atzīstams par dzimušu laulībā.

149. Pieņēmumu, ka bērns ir dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, Ka bērns nav izcēlies no viņa.

Tādas pašas tiesības ir arī bērna mātei.

Pats bērns var apstrīdēt savu dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.

Vīra vecāki var apstrīdēt bērna dzimšanu laulībā šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu.

Tiesība apstrīdēt bērna izcelšanos ir personiska, tāpēc prasību tiesā var celt tikai šajā pantā minētās personas. Gadījumā, ja tiesa personu atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, tās vietā bērna izcelšanos var apstrīdēt aizgādnis.

150. Ja tiesa apmierina prasību, ar kuru apstrīdēta bērna dzimšana laulībā, viņš atzīstams par ārlaulības bērnu no dzimšanas.

151. Laulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu. Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc bāriņtiesas lēmuma.

Nepilngadīgie bērni vecāku uzvārda maiņas gadījumā iegūst uzvārdu iepriekšnoteiktajā kārtībā.

152. Laulībā dzimušajiem bērniem pieskaitāmi:

1) ārlaulībā dzimuši bērni — no tā laika, kad viņu vecāki savā starpā devušies laulībā;

2) bērni, kas dzimuši tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai arī ne vēlāk kā 306. dienā no tādas laulības izbeigšanās.

Otrā apakšnodaļa

Ārlaulībā dzimušu bērnu izcelšanās noteikšana

153. Ārlaulībā dzimuši bērni ir tie bērni:

1) kas piedzimuši sievietei, kura nav stājusies laulībā;

2) kas piedzimuši pēc 306 dienām, skaitot no mātes vīra nāves vai laulības šķiršanas, vai tās atzīšanas par neesošu;

3) kas dzimuši laulības laikā vai pirms 306 dienu notecējuma no tās izbeigšanās, ja tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra.

154. Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu.

155. Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā.

Pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas.

Ja bērna matē mirusi vai tiesa to atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, kā arī tad, ja nav zināma viņas atrašanās vieta, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt bērna tēvs viens pats. Ja bērns ir nepilngadīgs, nepieciešama bērna aizbildņa un bāriņtiesas piekrišana.

Ja bērna tēvu tiesa atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, viņa vietā pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt viņa aizgādnis ar bāriņtiesas piekrišanu.

Bērna tēvs, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, pieteikumu bērna paternitātes atzīšanai var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu.

Paternitātes atzīšanai nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu.

156. Paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

Apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, tās vecāki, ja šī persona mirusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir miruši.

157. Ja ārlaulībā dzimuša bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai (155. p.), paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus pierādījumu veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt to.

Par bērna tēvu tiesa var atzīt vīrieti, no kura bērns izcēlies. Pieņemams, ka bērns izcēlies no personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari bērna ieņemšanas laikā.

158. Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī bērna miesīgais tēvs.

Bērna māte, aizbildnis un bērns pats prasību var iesniegt pret personu, no kuras bērns izcēlies, bet, ja šī persona mirusi, viņi pieteikumu var iesniegt sevišķā tiesāšanas kārtībā.

Bērna tēvs prasību var iesniegt pret bērna māti gadījumā, ja viņa nepiekrīt paternitātes noteikšanai.

159. Nevar apstrīdēt paternitāti, kas noteikta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu.

160. Ārlaulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja paternitāte nav noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu.

Ja bērnam paternitāte noteikta, reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat kā laulībā dzimušam bērnam. Tādā pašā kārtībā iespējams mainīt bērna uzvārdu, ja paternitāte tiek brīvprātīgi atzīta vai noteikta ar tiesas spriedumu pēc bērna dzimšanas reģistrācijas.

161. Ārlaulībā dzimuša bērna mātes uzvārda maina sakarā ar stāšanos laulībā neskar bērna uzvārdu, izņemot viņas stāšanos laulībā ar bērna tēvu.

Trešā apakšnodaļa

Adopcija

162. Nepilngadīgā adopcija atļauta, ja tā ir bērna interesēs un ja ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptēto būs patiesas vecāku un bērnu attiecības.

Pilngadīgu personu var adoptēt, ja starp adoptētāju un adoptējamo jau ir izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības.

163. Adoptētājam jābūt rīcības spējīgam, vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo.

164. Laulātie bērnu var adoptēt kopīgi vai viens no viņiem.

Persona, kas atrodas laulībā, var adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu, izņemot gadījumus, kad otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ.

165. Adoptēt reizē var vairākus bērnus, piešķirot viņiem vienādas tiesības.

166. Vairākas personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu.

167. Aizbildnis nevar adoptēt savu aizbilstamo, kamēr viņš nav nodevis attiecīgo norēķinu un nav atlaists no aizbildnības.

168. Adopciju nedrīkst aprobežot ne ar kādiem nosacījumiem vai termiņiem.

169. Ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki, t. i., adoptētājs un pats adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par divpadsmit gadiem, un bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis pilngadību, ari viņa vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas personas adopcijai nepieciešama aizgādņa piekrišana. Laulībā esošas personas adopcijai nepieciešama viņa laulātā piekrišana.

Tiesa var atsvabināt puses no šīs piekrišanas apliecinājuma, ja pēc faktiskajiem apstākļiem tas izrādās neiespējams kāda pastāvīga šķēršļa dēļ vai arī ja nav zināma to personu dzīvesvieta, kuru piekrišana vajadzīga.

ja vecāku vara pieder tikai vienam no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt, atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa.

Visu nepilngadīgo adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam par ļaunu.

Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu lūguma nepilngadīgo var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju un tikai gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi.

170. Savu ārlaulības bērnu var adoptēt, neievērojot noteikumus par adoptētāja minimālo vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību; šādai adopcijai nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā ari bērna mātes vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata.

171. Adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa, adoptētājam lūdzot, to apstiprina. Ja adoptētājs mirst, iekām tiesa adopciju apstiprinājusi, tas nav par šķērsli tās apstiprināšanai, bet, ja pirms apstiprināšanas mirst adoptējamais, lieta izbeidzama.

Tiesa var atļaut adoptētājus ierakstīt adoptētā dzimšanas reģistrā kā vecākus, ja šāds adoptētāju lūgums ir pamatots.

Bez adoptētāju piekrišanas ziņas par adopciju nav izpaužamas,

172. Adoptētais kļūst par sava adoptētāja ģimenes locekli, turklāt adoptētājs iegūst pār viņu vecāku varu. Adoptētais iegūst adoptētāja uzvārdu un visas laulībā dzimuša bērna tiesības, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.

173. Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās.

Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi. Tiesības uz pensiju, pabalstiem un citas tiesības, kas bērnam bija radušās līdz adopcijas brīdim, saglabājas.

174. Pilngadīgas personas adopcijai attiecīgi piemērojami šīs nodaļas vispārīgie noteikumi par adopciju. Adopcija notiek pēc adoptētāja un adoptējamā kopīga pieteikuma. Tai nepieciešama adoptētāja un adoptējamā pēcnācēju piekrišana. Pilngadīgas personas adopcijas spēks neattiecas uz adoptētāja radiniekiem. Adopcija attiecas tikai uz adoptētā nepilngadīgajiem, kā arī nākamajiem pēcnācējiem. Uz adoptētā pilngadīgajiem pēcnācējiem adopcijas spēks attiecas tikai tad, ja viņi tam piekrituši adopcijas pieteikumā.

175. Adopciju var atcelt tiesa:

1) ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus;

2) ja tas ir nepilngadīgā adoptētā interesēs;

3) ja adoptētais ar adoptētāju vienojušies par adopcijas atcelšanu.

Ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus, tiesa var noraidīt prasību par adopcijas atcelšanu gadījumos, kad adopcijas atcelšana neatbilst nepilngadīgā adoptētā interesēm. Atceļot adopciju, tā izbeidzas ar dienu, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas atcelšanu.

176. Ar adopcijas atcelšanu izbeidzas visas radniecības tiesiskās attiecības adoptētajam un viņa pēcnācējiem ar adoptētāju un viņa radiniekiem.

Ar adopcijas atcelšanu tiek atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības bērnam un viņa pēcnācējiem ar bērna miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem. Atceļot nepilngadīgā bērna adopciju, tiesa lemj par to, kas turpmāk realizēs vecāku varu pār nepilngadīgo.

Ceturtā apakšnodaļa

Vecāku vara

I. Vecāku vara personiskajās attiecībās

177. Līdz pilngadības (219. p_:) sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Laulības laikā abi vecāki izlieto šo varu kopīgi. Ja starp laulātajiem izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

178. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo jautājumu izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem bērniem.

Ja ārlaulībā dzimušam bērnam nav noteikta paternitāte, vecāku varu realizē bērna māte.

179. Vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t. i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot.

Bērnu apgādāšana līdz tam laikam, kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas stāvokli.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj apgādāt bērnu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem.

Ja bērniem ir pašiem sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērniem nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērnu mantas, bet vienīgi ar attiecīgās bāriņtiesas atļauju.

180. Ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses.

181. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo.

Ja mirst tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo, ka ari ja viņam nav iespējams vecāku varu izlietot, pie viņa bijušie bērni pāriet otra varā, izņemot gadījumus, kad ar tiesas spriedumu bērnu interesēs ir noteikts citādi.

Katram no vecākiem jāpiedalās samēra ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri palikuši pie otra no vecākiem.

182. Katrs no vecākiem var satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumus, kad satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas veidu un laiku, ja vecāki par to nevienojas, noteic bāriņtiesa. Ja tās lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa.

183. Kamēr bērni dabū no saviem vecākiem uzturu, viņiem jāstrādā vecāku mājas darbi bez tiesības prasīt par to kādu atlīdzību, ja vien tā viņiem nav noteikti apsolīta.

184. Vecāku pienākums ir rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, turklāt pēc iespējas jāievēro bērnu individualitāte, spējas un tieksmes.

185. Ja bērni neklausa vai nepakļaujas vecāku audzināšanai, vecāki var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā.

186. Vecāki pārstāv savus bērnus viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar pārstāvēt bērnus, viņus pārstāv otrs no vecākiem viens pats.

187. Vecāki var noteikt saviem nepilngadīgajiem bērniem dzīvesvietu un atprasīt bērnus no katra, kas viņus pretlikumīgi aiztur, izņemot gadījumus, kad tas ir pretēji bērnu interesēm.

188. Pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās.

Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņu apgādāšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli.

189. Bērni var noslēgt ar saviem vecākiem visādus tiesiskus darījumus. Kamēr bērni ir nepilngadīgi, šādi darījumi noslēdzami tikai ar bāriņtiesas līdzdalību, kura ieceļ šim gadījumam aizbildņus.

II. Vecāku vara pār bērnu mantu

190. Nepilngadīgo bērnu manta, izņemot 195. pantā minēto, atrodas vecāku pārvaldībā; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar bērnu mantu pārvaldīt, to pārvalda otrs no vecākiem viens pats.

191. Vecāki pārvalda bērnu mantu ar aizbildņu tiesībām un pienākumiem, bet viņi ir atsvabināti no pienākuma sniegt norēķinos sīkas ziņas par izdevumiem bērnu uzturam, norādot tikai šo izdevumu kopsummu.

192. Atsavināt bērnu mantu vecāki var tikai ar aizbildņu tiesībām.

193. Kad bērnam piekrīt kāda manta, tad tas no vecākiem, kam piekrīt šīs mantas pārvaldība, sastāda mantas sarakstu un iesniedz to bāriņtiesai.

194. Ja viens no vecākiem bērnu mantu pārvalda nekārtīgi, bāriņtiesa var uzlikt viņam par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par izdevumiem bērnu uzturam (191. p.), pieprasīt pietiekamu bērnu mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņu no bērnu mantas pārvaldības, uzdodot to otram no vecākiem vai īpaši šim nolūkam ieceltam aizbildnim.

195. Par bērnu brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu, jāatzīst:

1) viss, ko bērni ieguvuši ar savu personisko darbu vai patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā u. tml.;

2) viss, ko vecāki no bērniem piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā;

3) visa manta, kuru bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi.

196. Kad bērniem ir strīds ar vecākiem par savu mantu, viņi var aizstāvēt savas tiesības tiesas ceļā.

197. Par saistībām, ko noslēguši vecāku varai pakļautie nepilngadīgie bez vecāku ziņas un piekrišanas, vecāki neatbild, ja viņi paši nav no tā ieguvuši kādu labumu. Tāpat vecāki neatbild ar savu mantu arī par piedziņām par viņu bērnu izdarītu neatļautu darbību, izņemot likumā īpaši norādītos gadījumus.

III. Vecāku varas izbeigšanās un aprobežošana

198. Vecāku vara izbeidzas:

1) ar vecāku vai bērna nāvi;

2) kad pazudušais no vecākiem atzīts par mirušu;

3) kad ar vecāku piekrišanu bērnu adoptējusi trešā persona;

4) kad bērns sasniedzis pilngadību;

5) kad tā atņemta ar tiesas spriedumu (200. p.}.

199. Ar tiesas spriedumu (198. p. 5. pk.) izbeigto vecāku varu var atjaunot ar tiesas spriedumu.

200. Ja vecāki nelietīgi izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi slikti, tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt vecāku varu,

atstājot bērnus otra varā, ka ari iecelt bērniem aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem, nepietiekami aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida vai ja vainīgi abi vecāki.

201. Ja nepilngadīgais dodas laulība, vecāki zaudē tiesību pārstāvēt savu nepilngadīgo bērnu un pārvaldīt viņa nebrīvo mantu (190. P) Ja šādu laulību šķir vai atzīst par neesošu, vecāku tiesības pārvaldīt nebrīvo mantu neatjaunojas.

202. Ja viens no vecākiem grib doties jaunā laulībā, viņam ir pienākums pirms tam par nodomāto laulību paziņot bāriņtiesai, turklāt par šā pienākuma neizpildīšanu viņam draud vecāku varas atņemšana. Bāriņtiesa, ja bērnu intereses to prasa, sper vajadzīgos uzraudzības soļus un visnepieciešamākajā gadījumā ieceļ bērniem aizbildni. Bērnu mantas pārvaldībā tas no vecākiem, kurš dodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību.

203. Vecāku vara tiek pārtraukta:

1) ja pār vienu no viņiem nodibināta 360. vai 365. pantā norādītā aizgādnība;

2) ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas vienam no vecākiem atņem iespēju izlietot vecāku varu.

Sājos gadījumos vecāku vara līdz tam laikam, kamēr pārtraukums izbeidzas, pieder otram no vecākiem, bet, ja arī tam ir šķēršļi, — bāriņtiesai jāieceļ aizbildnis.

Pārtrauktā vecāku vara tiek atjaunota, kad bāriņtiesa atzīst, ka tās pārtraukšanas iemesli atkrituši.

Kamēr vecāki nav sasnieguši pilngadību, izņemot gadījumus, kad viņi stājušies laulībā, viņi nevar pārstāvēt bērnu viņa personiskajās vai mantiskajās attiecībās. Šādam bērnam tiek iecelts aizbildnis.

204. Kad viens no vecākiem atzīts par maksātnespējīgu parādnieku, bērnu mantu pārvalda otrs no vecākiem vai šim nolūkam iecelts aizbildnis.

205. Kad lietu par viena no vecākiem maksātnespēju izbeidz vai kad atceļ pār viņu nodibināto aizgādnību, tiesību pārvaldīt bērnu mantu atjauno vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

TREŠĀ NODAĻA

Radniecība un svainība

206. Par radniecību sauc divu vai vairāku personu starpā ar dzimšanu radušos attiecību.

Radniecības tuvumu noteic pēc līnijām un pakāpēm.

Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada pakāpi. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinošos pakāpju sakaru sauc par līniju. Līnijas ir taisnas un sānu.

 207. Radinieki taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu un kurus sauc vai nu par augšupējiem, vai lejupējiem radiniekiem, raugoties pēc tā, vai skaita no bērniem uz vecākiem, vai otrādi. Saskaņā ar to arī pašu līniju sadala augšupejā un lejupējā. Pie pirmās pieder tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un vecmāmuļas vecāki uti, bet pie otrās — dēli, meitas, bērnu bērni, šo pēdējo bērni utt.

208. Radinieki sānu līnijā ir tie, kas cēlušies no vienas kopējas trešās personas — ciltstēva vai ciltsmātes. Tādi radinieki ir brāļi un māsas, viņu bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem utt.

209. No vienas kopējas trešās personas cēlušos radinieku kopību sauc par cilti.

210. Radniecības tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t. i., dzimšanu skaita. Dēls attiecībā pret tēvu stāv pirmajā radniecības pakāpē, bērna bērns pret vectēvu — otrajā, bērna bērna bērns pret vectēva tēvu — trešajā radniecības pakāpē utt.

211. Radniecības tuvuma noteikšanai sanu līnija starp divām personām ievēro tikai pakāpju jeb dzimšanu skaitu, un no vienas no šīm personām, neieskaitot viņu pašu, skaita augšup taisnā līnijā uz viņu kopējo trešo personu un no šīs pēdējās lejup uz otru no šīm personām, īsti brāļi un māsas atrodas otrajā radniecības pakāpē, tēva vai mātes brālis ar brāļa vai māsas meitu un tēva vai mātes māsa ar brāļa vai māsas dēlu — trešajā, brālēni un māsīcas — ceturtajā radniecības pakāpē utt.

212. Radniecību, kas saista personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par divkāršu vai vairākkārtēju radniecību.

213. Radniecība brāļu un māsu starpā ir vai nu pilnīga, vai nepilnīga. Tā uzskatāma par pilnīgu, kad brāļi un māsas cēlušies no vieniem un tiem pašiem vecākiem, un par nepilnīgu, kad viņi cēlušies no viena tēva, bet no dažādām mātēm, vai otrādi — no vienas mātes, bet no dažādiem tēviem; pirmajā gadījumā brāļus un māsas sauc par īstiem brāļiem un īstām māsām, bet otrajā — par pusbrāļiem un pusmāsām.

Piezīme. Divu laulāto bērnus, ko katrs no viņiem piedzīvojis agrākās laulībās, neskaita savā starpā par radiniekiem.

214. Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.

215. Viena laulātā attiecību ar otra radiniekiem sauc par svainību.

Ar laulību nodibinātā svainība paliek spēkā arī pēc laulības izbeigšanās.

Svainības pakāpe ar vienu no laulātajiem ir tāda pati kā radniecības pakāpe ar otru.

CETURTĀ NODAĻA

Aizbildnība un aizgādnība

Vispārīgi noteikumi

216. Personas, kam vajadzīga aizsardzība, kā arī mantu, kas palikusi bez pārvaldītāja, uztic aizbildņu vai aizgādņu gādībai, kuriem minētās personas un manta jāpārstāv.

217. Aizbildnību nodibina pār nepilngadīgajiem. Aizgādnību nodibina:

1) pār personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ (358. p.);

2) pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ (365. p.);

3) pār promesošu un pazudušu personu mantu (371. p.);

4) pār mantojuma masu;

5) pār konkursa masu.

218. Aizbildnības un aizgādnības lietas pārzina attiecīgas bāriņtiesas: pilsētās — pilsētu bāriņtiesas, bet uz laukiem — pagasttiesas.

Pirmā apakšnodaļa

Aizbildnība pār nepilngadīgajiem

I. Nepilngadība

219. Nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu.

220. Izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus.

221. Pilngadību pirms termiņa (220. p.) piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina tiesa.

Par pilngadīgu uzskatāma persona, kas likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma.

II. Aizbildnības nodibināšana

222. Kad nepilngadīgi bērni atsvabinās no vecāku varas, kā arī tad, kad nomirst viņu abi vecāki, viņiem ieceļami aizbildņi.

223. Tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi.

224. Ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla dēļ viens no vecākiem vai abi zaudē vecāku varu pār saviem bērniem, tad viņi nevar būt arī to aizbildņi un pār tiem nodibināma cita aizbildnība.

Tas pats attiecas arī uz nepilngadīgā mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu, lai to nepārvaldītu vecāki.

225. Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma.

226. Kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā ari izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana izdarāma, piedaloties attiecīgajai bāriņtiesai, kura šajā gadījumā bērnu interešu aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus, kas pēc izdalīšanas pabeigšanas tūliņ atsvabināmi.

227. Ja laulātais, kas pārdzīvojis otru laulāto, dodas jaunā laulībā, viņš iepriekšējās laulības bērnu mantas pārvaldībā ir pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību un viņam jāsastāda un jāiesniedz bāriņtiesai bērnu mantas saraksts un ik gadus — pārskats par savu pārvaldību.

228. Kad abi vecāki miruši, par aizbildni ar attiecīgām vecāku tiesībām ieceļams viens no vecvecākiem.

229. Abiem vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem — kā jau esošiem, tā ari gaidāmiem.

Rīkojums par aizbildnību paliek spēkā arī tādā testamentā, kura citi noteikumi atzīti par spēkā neesošiem.

Noteikti un neapšaubāmi pierādītam tēva vai mātes nodomam iecelt par aizbildni saviem bērniem zināmas personas ir tāds pats. spēks kā iecelšanai ar testamentu.

Ja vecāki testamentā nav iecēluši saviem nepilngadīgajiem bērniem aizbildņus, tiesība tos iecelt ar pēdējās gribas rīkojumu pieder vecvecākiem.

230. Aizbildņi, kas iecelti vecāku vai vecvecāku testamentā, pielaižami izpildīt savus aizbildņu pienākumus bez bāriņtiesas apstiprinājuma.

231. Arī visas citas personas, kas testamentā kaut ko novēl nepilngadīgajiem, var tiem iecelt aizbildņus novēlētās mantas pārvaldībai; tā pati tiesība pieder katram, kas, dzīvs būdams, piešķir nepilngadīgajam kaut ko no savas mantas. Šādā kārtā ieceltie aizbildņi tomēr jāapstiprina bāriņtiesai.

232. Visos gadījumos, kad testamentā ieceltie aizbildņi jāapstiprina bāriņtiesai (231. p.), viņus var apstiprināt, tikai pārliecinoties par viņu spējām un īpašībām.

233. Testamentā ieceļamiem aizbildņiem vecāki var dot par aizbildnību sevišķus priekšrakstus, kā arī pašu viņu iecēlumu saistīt ar zināmiem nosacījumiem vai termiņiem.

234. Ja testamentā aizbildņi nav iecelti vai ja ieceltos neapstiprina, vai ja viņi nav vairs dzīvi vai arī nevar pieņemt aizbildnību, nepilngadīgo bērnu tuvākiem radiniekiem nekavējoties jāgriežas pie attiecīgās bāriņtiesas ar lūgumu iecelt bērniem aizbildni.

235. Iepriekšējā (234.) pantā norādītajos gadījumos aizbildnība pār nepilngadīgajiem piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem, bet tikai ar bāriņtiesas apstiprinājumu.

Par tuvākajiem nepilngadīgo radiniekiem uzskatami tie, kas, Šiem nepilngadīgajiem mirstot, būtu viņu likumiskie mantinieki.

Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie izrādītos nepiemēroti, tad tālākos.

236. Ja starp nepilngadīgo radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž no aizbildņu amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus, un tai jārīkojas šajā ziņā pašai no sevis, tiklīdz tā dabū zināt, ka ir tādi pilnīgi bāriņi.

237. Ja aizbildnis, kas iecelts pēc likuma, ar testamentu vai pēc tiesas sprieduma, ir pagaidām kavēts uzņemties aizbildnību vai ja tiesas spriedumu kāda iemesla dēļ nevar tūliņ izpildīt, līdz šo kavēkļu novēršanai bāriņtiesa ieceļ pagaidu aizbildni.

238. Neviens nedrīkst piesavināties aizbildņa tiesības pār nepilngadīgajiem un viņu mantu, kamēr nav iecelts par aizbildni pēc likuma vai testamenta. Tādēļ nekāda tādu personu darbība, kuras patvarīgi uzņēmušās aizbildnību, nav spēkā un tām jāatlīdzina nepilngadīgajiem visi ar to nodarītie zaudējumi. Tomēr tuvākie radinieki, bet, ja tādu nav, arī citas personas var iepriekšēji ņemt nepilngadīgos savā gādībā un pagaidām apsargāt viņu mantu, kamēr bāriņtiesa pēc šo personu paziņojuma dod attiecīgus rīkojumus.

239. Aizbildņus ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu, par ko aizbildnim izdod apliecību.

III. Personas, ko var iecelt par aizbildņiem

240. Visos tajos gadījumos, kad aizbildņa apstiprināšana vai iecelšana ir atkarīga no bāriņtiesas, tai jāraugās, lai apstiprināmajai vai ieceļamajai personai būtu šā pienākuma izpildīšanai vajadzīgās spējas un īpašības.

241. Bāriņtiesai pienākas vispār nepielaist pie aizbildnības, bet, ja iecelšana jau notikusi, atcelt no aizbildnības visus tos, no kuru pārvaldības varētu draudēt kāds zaudējums nepilngadīgajam.

242. Par aizbildņiem nevar būt:

1) personas, kas atrodas aizgādnībā;

2) izslēgts;

3) personas, kam jau reiz ar tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēj;

4) personas, kas atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;

5) personas, ko vecāki vai vecvecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem palikušajiem nepilngadīgajiem;

6) personas, kuru intereses acīm redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm;

7) tās bāriņtiesas locekļi, kura pārzina attiecīgo aizbildnību;

8) ārvalstnieki, izņemot gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār Viņu valsts pilsoņiem;

9) nepilngadīgas personas.

243. Aizbildnim jādzīvo tajā pašā pilsētā vai pagastā, kur dzīvo aizbilstamais; tikai izņēmuma gadījumos, kad apstākli to prasa, bāriņtiesa var pielaist par aizbildņiem ari citur dzīvojošas personas.

244. Visi 242. pantā minētie iemesli, kas kavē kādas personas iecelšanu par aizbildni, ir arī iemesli tās atcelšanai, ja tie atklājas tikai pēc tās iecelšanas.

IV. Personas, kam ir tiesība atteikties pieņemt aizbildņa amatu

245. Aizbildņa amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties bez likumiska iemesla.

246. Likumiskie atteikšanās iemesli ir šādi:

1) valsts vai pašvaldības dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus;

2) lasīt vai rakstīt neprašana;

3) vairāk kā sešdesmit gadu vecums;

4) pārziņa par trim aizbildnībām vai aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar lielām pūlēm;

5) liela ģimene;

6) nabadzība;

7) slimība, kas traucē pienācīgi izpildīt aizbildņa pienākumus;

3) pārvietošanās citas bāriņtiesas iecirknī;

9) bieža un ilga dienesta prombūtne vai tāds dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas, kas apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu.

247. Kas labprātīgi uzņemies aizbildņa amatu, lai gan viņam aiz kāda no 246. pantā minētajiem iemesliem bijusi tiesība atteikties no tā, tas nevar aiz tā paša iemesla vēlāk prasīt, lai viņu no aizbildņa amata atsvabina. Bet, ja kāds no šiem iemesliem rodas pēc tam, kad viņš jau uzņēmies minēto amatu, viņam ir tiesība lūgt, lai viņu no tā atsvabina.

248. 246. pantā minētos atteikšanās iemeslus nevar izlietot sev par labu:

1) tas, kas tieši atsacījies no šis tiesības vai nu ar nepilngadīga vecākiem dotu solījumu, vai kā citādi;

2) tas, kas pieņēmis novēlējumu pēc tā paša testamenta, ar kuru viņš iecelts par aizbildni.

249. Likumiskos atteikšanās iemeslus var izlietot katrs neatkarīgi no tā, vai viņš iecelts par aizbildni pēc likuma vai ar testamentu; kas vēlas šo tiesību izlietot, tam par šādu iemeslu, bet, ja to ir vairāki, tad par tiem visiem kopā tikai jāpaziņo bāriņtiesai, tiklīdz viņš dabū zināt par savu iecelšanu.

250. Ja par aizbildni ieceltais laikus nepaziņo par savu atteikšanos un neuzdod likumiskus nokavējuma iemeslus vai ja bāriņtiesa viņa uzdotos iemeslus neievēro, viņš atbild par visu, kas noticis aizbildnībā no tā laika, kad attiecīgā bāriņtiesa viņam par iecelšanu paziņojusi.

251. Kamēr apspriež par aizbildni ieceltā uzdoto atteikšanās iemeslu likumību, bāriņtiesai pēc iespējas jāapsargā nepilngadīgā intereses un, ja vajadzīgs, jāieceļ viņam pagaidu aizbildnis.

V. Aizbildnības pārvaldība

1. Aizbildņa pienākumi pret aizbilstamo personu

252. Aizbildņi atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus.

253. Ja aizbilstamais neklausa un nepakļaujas aizbildņa audzināšanai, aizbildnis var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā.

254. Aizbildnim savs aizbilstamais visādi jāatbalsta un jāaizstāv.

255. Aizbildnim sevišķi jāgādā par sava aizbilstama audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu audzināšanu. Ja vecāki vairs nav dzīvi, kā arī tad, ja vecāki nav iecēluši īpašu audzinātāju, aizbildnis pats var uzņemties audzināšanu vai ari uzticēt to kādai citai personai, kurai uz to ir vajadzīgās spējas. Bet arī šajā pēdējā gadījumā aizbildnim jāuzrauga audzināšana.

256. Nepilngadīgā audzināšanas mērķis ir līdz ar gādību par viņa veselību viņu tikumiski un garīgi attīstīt samērā ar viņa mantas stāvokli, spējām un tieksmēm.

257. Nepilngadīgā izglītības un nākamā dzīvesveida izvēles ziņā sevišķi jāievēro viņa vecāku griba, ja tā bijusi izteikta, bet, ja viņi nav atstājuši nekādus rīkojumus, — viņa tuvāko radinieku padomi.

Ja vecāku atstātie rīkojumi izrādās aizbilstamajam neizdevīgi, aizbildnis var ar bāriņtiesas piekrišanu no tiem atkāpties.

258. Aizbilstamā uzturam var izlietot vienīgi nepieciešamo, sedzot patēriņu no viņa mantas ikgadīgiem ienākumiem un vispār samērojot ar tiem visus izdevumus, lai daļa no šiem ienākumiem, ja vien iespējams, katru gadu vēl ietaupītos. Šaubu gadījumos aizbildnis lūdz bāriņtiesas padomu, kura, raugoties pēc apstākļiem, sašaurina liekos izdevumus un cenšas atrast līdzekļus iztrūkuma segšanai.

Spiedīgos gadījumos, īpaši ja aizbilstamais izrāda sevišķas spējas, ko ir lietderīgi attīstīt, audzināšanas izdevumu segšanai var izlietot arī daļu no viņa kapitāla, bet tikai ar bāriņtiesas piekrišanu.

Ja trūkst aizbilstamā līdzekļu viņa uzturam, aizbildnim nav pienākums aizbilstamo uzturēt uz sava rēķina.

259. Aizbildnis, kā arī viņa lejupējie radinieki un vispār viņa mantinieki var doties laulībā ar viņa aizbilstamajiem tikai ar bāriņtiesas atļauju.

2. Aizbildnis kā nepilngadīgā pārstāvis

260. Savu brīvo mantu (195. p.) nepilngadīgais pārvalda patstāvīgi. Viņš var par šo mantu noslēgt darījumus parastās pārvaldības robežās, un viņš par tiem atbild ar savu brīvo mantu.

Ja nepilngadīgais atbilstoši likumiem, kuri reglamentē darba attiecības, patstāvīgi nodarbojas kādā arodā, amatniecībā, tirdzniecībā u. tml., viņš var noslēgt darījumus, kas nepieciešami sakarā ar viņa patstāvīgo nodarbošanos, un viņš par tiem atbild ar visu savu mantu.

Nepilngadīgais arī šajos gadījumos nevar patstāvīgi slēgt tādus darījumus, kurus aizbildnis nevar slēgt bez bāriņtiesas atļaujas.

261. Izņemot gadījumus, kas paredzēti 221. un 260. panta, nepilngadīgajam nav rīcības spējas, tādēļ viņu visos tiesiskos darījumos pārstāv aizbildnis.

Ja nepilngadīgais noslēdzis darījumu, kaut arī bez sava aizbildņa pie dalības, bet acīm redzami sev par labu, tas ir spēkā un saista otru pusi.

Nepilngadīga tiesiskie darījumi iegūst saistošu spēku, ja viņš sasniedzis pilngadību un kļuvis spējīgs pats aizstāvēt savas tiesības, noteikti atzīst no šiem darījumiem izrietošās saistības.

262. Aizbildnis visās sava aizbilstamā lietās darbojas patstāvīgi un ved tās ar saimnieka tiesībām. Bet visos svarīgākajos gadījumos viņam jālūdz bāriņtiesas norādījumi.

263. Tiesiski darījumi, ko aizbildnis noslēdzis pie bāriņtiesas vai ar tās piekrišanu, ir saistoši, un vēlāk tos nevar apstrīdēt.

264. Prāvās aizbildnim jāpārstāv savs aizbilstamais. Bez viņa tas nevar tiesā ne celt prasību, ne atbildēt, izņemot likumā norādītos gadījumus.

265. Prāvas, kuru priekšmets ir svarīgs un vērtīgs un kuras var būt saistītas ar lieliem izdevumiem, kā ari tādas, kuru iznākumu grūti paredzēt, aizbildnis var uzsākt nepilngadīgā vietā, iepriekš izlūdzot bāriņtiesas piekrišanu un vajadzīgos norādījumus. Ja šā noteikuma neievērošanas dēļ nepilngadīgajam rodas zaudējums, aizbildnim jāatlīdzina viņam visi izdevumi un zaudējumi.

266. Aizbildnis atbild ar savu mantu par tiesas izdevumiem tādās prasībās, kuras viņš aiz nolaidības pieļauj celt pret viņam uzticēto nepilngadīgo.

726. Kad starp nepilngadīgo un aizbildni izceļas prāva, kā arī vispār kad aizbildņa un aizbilstamā intereses saduras, bāriņtiesa ieceļ aizbilstamajam sevišķu aizbildni. Bet, ja aizbilstamajam ir vairāki aizbildņi, tad viens no viņiem, kas nav ieinteresēts, var vest prāvu pret pārējiem.

268. Līgumus un citus tiesiskus darījumus starp nepilngadīgo un viņa aizbildni var noslēgt tikai ar bāriņtiesas piekrišanu. Ja nepilngadīgajam ir tikai viens aizbildnis, tad šādā gadījumā viņam jāieceļ vēl otrs.

3. Nepilngadīgā mantas pārvaldība

269. Aizbildnim jāpārvalda aizbilstamā manta ar tādu pašu rūpību un apzinību, ar kādu viņš kā labs saimnieks pārvalda savas paša lietas.

270. Pēc aizbildnības pieņemšanas aizbildnim vispirms jānoskaidro nepilngadīgā mantas sastāvs un jāieved tas sīkā un rūpīgi sastādāmā sarakstā. Sarakstu izgatavo divos eksemplāros, no kuriem viens paliek pie aizbildņiem, bet otru uzglabā bāriņtiesā.

Dārglietas, parādu prasījumu dokumenti, kredītiestāžu zīmes un vērtspapīri, kas atrasti, sarakstu sastādot, uzglabājami bāriņtiesa.

271. Ja kāds uzsāk pārvaldīt nepilngadīgā mantu, nesastādot tas sarakstu, tas atceļams no aizbildnības un atbild par visiem zaudējumiem, kas rodas aizbilstamajam no viņa pārvaldības.

272. Tam no vecākiem, kas pēc otra nāves ir palicis par bērnu aizbildni, nekavējoties jāsastāda mirušā atstātas mantas saraksts un viens tā eksemplārs jāiesniedz bāriņtiesai.

273. Ja mantojums, kas atstāts aizbilstamajam, ir apgrūtināts parādiem, aizbildnim vispirms jāiesniedz attiecīgai tiesai lūgums uzaicināt kreditorus.

274.Kad kreditori uzzināti, aizbildnim jārūpējas, lai viņus ap mierinātu pēc iespējas no mantojumā esošās skaidras naudas vai no tīrajiem ienākumiem, kas paliek, atskaitot izdevumus vai arī ieskaitot abpusējus paradu prasījumus.

275. Ja ar iepriekšējā (274.) pantā norādītajiem līdzekļiem nav iespējams kreditoros apmierināt, aizbildnis var šim nolūkam ar bāriņtiesas piekrišanu noslēgt aizņēmumu, bet, kad tas nav iespējams, pārdot nevajadzīgāko no nepilngadīga mantas.

276. Aizbildnim ir tiesība ar bāriņtiesas piekrišanu noslēgt ar nepilngadīgā kreditoriem izlīgumus viņam par labu; bet, ja aizbildnis pats ir kreditors ,viņam, izlietojot savu prasījumu, jāapmierinās ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi paredzēti pārējiem kreditoriem.

277. Ja uz matojumu gulošie parādi pārsniedz tā vērtību un izlīgums ar kreditoriem nenotiek, aizbildnim jālūdz bāriņtiesas piekrišana ierosināt vai nu administrācijas nodibināšanu, vai konkursa atklāšanu par mantojuma masu. .

Ja bāriņtiesa dod savu piekrišanu konkursa atklāšanai par mantojuma masu, aizbildnim jāgriežas pie konkursa valdes un kreditoriem, lai nepilngadīgajam pa konkursa laiku dod uzturam nepieciešamos līdzekļus.

278. Aizbilstamajam piekritušās kustamās lietas, kas maitājas vai vispār kļūst vērtīgākas un turklāt nav vajadzīgas viņam lietošanai, aizbildnim nekavējoties jāpārdod par iespējami «devīgāku cenu, nelūdzot šim nolūkam īpašu atļauju, bet dodot bāriņtiesai norēķinu par pārdošanu un ieņemto naudu.

279. Pārdot nepilngadīgajam piederošas kustamās lietas, kas nemaitājas, pieļaujams:

1) ja tas nepieciešams parādu samaksai, kuri guļ uz šim nepilngadīgajam piekritušo mantojumu, vai arī viņa uzturam;

2) ja minētā lietas ir bijušas preces, ar ko mantojuma atstājējs Katrai šādai pārdošanai aizbildnim iepriekš jālūdz bāriņtiesas atļauja.

280. Pārdot nepilngadīgajam piederošu nekustamo īpašumu pieļaujams:

1) izdalot mantojumu starp pilngadīgajiem un nepilngadīgajiem mantiniekiem;

2) neatliekamu paradu samaksai, kas pārgājusi uz viņu kopa ar mantojumu;

3) ja nav nekādu citu līdzekļu viņa uzturam;

4) ja pārdošana ir vienīgais līdzeklis novērst nepilngadīgajam draudošu ievērojamu zaudējumu.

par tādiem gadījumiem aizbildnim jāziņo bāriņtiesai, kura, apsvērusi norādītos apstākļus un pārliecinājusies par nodomātās pārdošanas vajadzību vai derīgumu, vai nu pati atļauj pārdot, ja nekustamais īpašums novērtēts ne augstāk par tūkstoš latiem, vai arī, ja tas novērtēts augstāk, iesniedz lietu izšķirt tiesai.

281. Pārdošanai nav vajadzīga tiesas atļauja šādos gadījumos:

1) kad to izdara, izpildot likumīgā spēkā nākušu tiesas spriedumu;

2) kad tā persona, no kuras mantojuma lieta pārgājusi nepilngadīgajam īpašumā, pati testamentā vai kā citādi noteikusi to pārdot;

3) kad to prasa trešā persona, kam ir uz to tiesība. Visos šajos gadījumos pārdošana izdarāma bāriņtiesas uzraudzībā.

282. Ja mantojuma atstājējs tieši aizliedzis pārdot kādu lietu, kuru paturot nepilngadīgajam rastos acīm redzams zaudējums, aizbildnis var lūgt bāriņtiesu, lai minēto aizliegumu atceļ.

283. Nepilngadīgā kustamo un nekustamo mantu var pārdot vai nu izsolē, vai paši aizbildņi par brīvām cenām, raugoties pēc tā, kā bāriņtiesa atzīst par izdevīgāku. Aizbildņi, viņu laulātie un bērni nekādā ziņā nedrīkst pirkt aizbilstamā mantu.

284. 279.—283. panta noteikumi par pārdošanu attiecas arī uz visiem citiem aizbilstamo mantas atsavināšanas veidiem.

285. Ja aizbilstamajam piederošu nekustamo īpašumu atsavina vai apgrūtina ar lietu tiesībām vai parādiem bez bāriņtiesas atļaujas gadījumos, kad tā pēc likuma vajadzīga, šāds atsavinājums vai apgrūtinājums nav spēkā un nav koroborējams.

Šādus darījumus par kustamo mantu vai saistību tiesībām, ja tie kaitē aizbilstamajam, var apstrīdēt.

Tiklīdz bāriņtiesai nāk zināmi šādi gadījumi, tai jāgādā, lai jaunieceļamais aizbildnis ceļ attiecīgas prasības pret bijušo aizbildni vai aizbilstamā pretlīdzēju, vai tālākiem ļaunticīgiem ieguvējiem.

Bijušais aizbilstamais pats var celt prasību gada laikā pēc pilngadības sasniegšanas.

286. Bez bāriņtiesas atļaujas aizbildnis nevar nepilngadīgajam piederošos kapitāla prasījumus ne uzteikt, ne cedēt.

287. Ja aizbildnim cedē kādas trešās personas prasījumu pret nepilngadīgo, aizbildnis zaudē savu prasījuma tiesību nepilngadīgajam par labu.

288. Ja nepilngadīgā manta sastāv no lauku nekustamiem īpašumiem, aizbildnim jāgriež sevišķa vērība uz to, lai lauki būtu pienācīgi apstrādāti, lopi labi uzturēti, ēkas izlabotas, visādi ienākumi pienācīgi ievākti, nodevas un citas sabiedriskas nastas laikā segtas un uzņēmumi uzturēti.

289. Nekustamie īpašumi pilsētās aizbildnim jāuztur lietojami un labā stāvoklī, ievācot no tiem ienākumus un laikā sedzot uz tiem krītošās nodevas.

290. Jaunas ēkas un ietaises, kas saistītas ar tādiem izdevumiem, ko nevar segt no nekustamā īpašuma ienākumiem, aizbildnis nedrīkst celt un ierīkot bez bāriņtiesas iepriekšējas atļaujas.

291. Ja nekustamā īpašuma iznomāšana ir aizbilstamajam izdevīgāka, nomas līguma projekts jāiesniedz bāriņtiesai apstiprināt. Aizbildnim pašam, viņa laulātajam un bērniem ir aizliegts nomāt aizbilstamā nekustamo īpašumu.

292. Nepilngadīgā mantots tirdzniecības, rūpniecības vai kāds cits uzņēmums aizbildnim jāturpina uz nepilngadīgā rēķina, ja vien tāda turpināšana nav saistīta ar risku vai tai nestāv ceļā kādi šķēršļi. Jautājums par uzņēmuma turpināšanu vai izbeigšanu jāizšķir bāriņtiesai.

293. Aizbildnis var nepilngadīgā lietās un viņa interesēs noslēgt visādus līgumus, kā ari pieņemt un izdarīt maksājumus. Visa tāda darbība saista nepilngadīgo, ja vien aizbildnis to izdarījis labā ticībā, palikdams turklāt saimnieciskās pārvaldības ietvaros un nesaistīdams nepilngadīgo bez sevišķas vajadzības uz ilgāku laiku kā līdz viņa pilngadībai.

294. Ja aizbildnis ieskata sava aizbilstamā interesēm par izdevīgu iegūt nekustamo īpašumu vai jau piederošam nekustamam īpašumam sevišķas tiesības vai servitūtus, viņam jālūdz šim nolūkam bāriņtiesas iepriekšēja atļauja.

295. Mantojumu, ko aizbilstamais mantojis kā no vecākiem, tā arī no jebkura cita, aizbildnis drīkst pieņemt tikai ar inventāra tiesību (708. p.). Viņš nedrīkst bez bāriņtiesas atļaujas ne mantojumu pieņemt, ne to atraidīt.

296. Visa skaidrā nauda, izņemot nepilngadīgā kārtējiem izdevumiem nepieciešamo, aizbildnim jānogulda uz procentiem kādā no valsts vai pašvaldības kredītiestādēm.

Ar bāriņtiesas atļauju aizbildnis var noguldīt nepilngadīgā naudu uz procentiem pret pietiekamu nodrošinājumu ar nekustamo īpašumu.

297. Aizbildnis atbild nepilngadīgajam par tiem kapitāliem, ko viņš nodevis uz procentiem bez pietiekama nodrošinājuma.

Tāpat aizbildnis atbild par katru neattaisnotu nokavējumu nepilngadīgā naudas noguldīšanā uz procentiem, un viņam jāatlīdzina nepilngadīgajam ar to radies procentu zaudējums.

298. Aizbildnim aizliegts aizņemties no sava aizbilstamā, un viņš nedrīkst lietot aizbilstamā mantu.

299. Ja aizbildnis ir spiests aizbilstamā lietās griezties pie citām personām pēc palīdzības, tad viņš atbild par šo personu darbību.

Aizbildnim, izvēloties palīgus sava aizbilstamā nekustamā īpašuma pārvaldīšanai vai viņa uzņēmumu vešanai, jāraugās, lai šīs personas dotu pietiekamu nodrošinājumu. Ja tādu personu ar nodrošinājumu nav, aizbildnis var pieņemt sev palīgus ari bez nodrošinājuma, bet tikai ar bāriņtiesas atjauju un pēc tam, kad ievāktas ziņas par viņu uzticamību. Pretējā gadījumā aizbildnis atbild par palīgu darbību un nolaidību.

4. Norēķināšanās

300. Aizbildnim ik gadus jādod attiecīgajai bāriņtiesai norēķins par savu aizbildņa pārvaldību.

No norēķinu došanas nav atsvabināti ari tie aizbildņi, kurus testators atsvabinājis no šāda pienākuma.

301. Gada norēķins iesniedzams bāriņtiesai rakstiski katra gada sākumā ne vēlāk par februāri; tajā jābūt mantas sastāva apzīmējumam un sīkam sarakstam, pieliekot pēc iespējas kvītis tiklab par visiem gada laikā bijušajiem izdevumiem nepilngadīgā labā, kā arī par saņemtajiem ienākumiem un tāpat par ienākumu summām, kas palikušas nesaņemtas.

Ja bāriņtiesai pret gada norēķinu nav iebildumu, tā izdod aizbildnim apliecību par gada norēķina pareizību.

302. Bāriņtiesa pārbauda aizbildņu norēķinu pareizību gadu pēc gada; konstatējot kļūdas un vispār nepilngadīgā interesēm neizdevīgu aizbildņu darbību, tā pieprasa no viņiem paskaidrojumus un sper attiecīgus soļus.

5. Atlīdzība aizbildņiem par izdevumiem un pūlēm

303. Visi aizbildņa izdevumi izbraukumiem nepilngadīgā lietās, kā arī palīgu, lietvežu u. tml. atalgojumam un atlīdzībai krīt uz nepilngadīgo, un aizbildnis liek tos uz viņa rēķina.

304. Visu, ko aizbildnis izlicis no saviem līdzekļiem nepilngadīgā lietās, viņš saņem atpakaļ no nepilngadīgā mantas līdz ar procentiem, ja, pat taupīgi saimniekojot, ir bijis nepieciešams naudu izlikt vai aizņemties.

Šie izdevumi jānorada pirmajā norēķina pēc to taisīšanas.

305. Izdevumi un izliktie līdzekļi (303. un 304. p.) jādabū aizbildnim atpakaļ ari tad, kad lieta, kurai tie izlietoti, izbeidzas nelabvēlīgi, ja vien pašu lietu viņš uzsācis ar nodomu sekmēt nepilngadīgā intereses un turklāt ar pienācīgu uzmanību.

306. Nejauši zaudējumi, kas aizbildnim, izpildot savus pienākumus, radušies bez viņa vainas, kā ari tie zaudējumi, kas viņam nodarīti aizbilstamā vainas dēļ, jāatlīdzina no aizbilstamā mantas.

307. Bāriņtiesa noteic aizbildnim taisnīgu un aizbilstamā mantai samērīgu atlīdzību, bet ne augstāku par pieciem procentiem no tīrā ienākuma pēc ikgadējā norēķina apstiprināšanas.

Raugoties pēc apstākļiem, bāriņtiesa ikgadējas atlīdzības vietā var noteikt aizbildnim vienreizēju atlīdzību pēc aizbildnības nobeigšanas, aizbildņa pārskatu caurlūkošanas, pieņemšanas un galīgās norēķināšanās ar aizbildni. Šī atlīdzība nevar pārsniegt piecus tūkstošus latu.

Atlīdzību nesaņem aizbildņi, kas atrodas taisnas līnijas radniecībā ar aizbilstamo.

Piezīme. Ja aizbildņa atlīdzība pārsniedz trīssimt latus, bāriņtiesas lēmumi iesniedzami tiesai apstiprināšanai.

308. Kad aizbildņi ir vairāki, atlīdzība starp viņiem dalāma līdzīgās daļās, ja bāriņtiesa nenosaka citādu sadalījumu.

309. Atlīdzības izmaksai nedrīkst izlietot nepilngadīgā kapitālo mantu.

310. Ja persona, kas atstājusi nepilngadīgajam mantojumu, līdz ar to testamentā aizbildnim noteikusi zināmu atlīdzību, viņam vairs nav tiesības saņemt likumā noteikto atlīdzību (307. p.), ja vien testators nav tieši noteicis pretējo.

VI. Aizbildņa atbildība

311. Aizbildnis atbild par visiem zaudējumiem, ko viņš, neizpildīdams savu pienākumu (269. p.), nodarījis aizbilstamajam.

312. Aizbildnis, kas pierādījis, ka viņš ievērojis tādu pašu rūpību, ar kādu viņš kā labs saimnieks pārvalda savas paša lietas, ir atsvabināts no jebkādas atbildības.

313. Ja, piedzenot nepilngadīgā mantotu vai viņa agrākā aizbildņa ieguldītu kapitālu vai pērkot viņam nekustamo īpašumu, nepilngadīgajam rodas kādi zaudējumi, aizbildnis atbild tikai par ļaunu nolūku un rupju neuzmanību.

314. Ja aizbildnim viņa pārvaldības dēļ radies pienākums aizbilstamajam atlīdzināt, tas pāriet arī uz viņa mantiniekiem.

315. Aizbildņa mantinieki atbild tikai par viņa ļaunu nolūku un rupju neuzmanību. Bet, ja atlīdzības prasība bijusi celta vēl aizbildnim dzīvam esot, viņa mantinieki atbild bez izšķirības par visu to, par ko būtu bijis jāatbild pašam mantojuma atstājējam kā aizbildnim.

VII. Līdzaizbildņi un viņu savstarpējās attiecības

316. Katras aizbildnības pārvaldībai ieceļams viens aizbildnis. Sevišķi grūtām un sarežģītām aizbildnībām var iecelt arī vairākus aizbildņus, tomēr ne vairāk par trijiem.

317. Ja testamentā iecelts viens aizbildnis, bāriņtiesa pretēji viņa gribai var iecelt viņam līdzaizbildni tikai tad, kad tas tieši nerunā pretim testamentam, bet arī pēdējā gadījumā var iecelt līdzaizbildni, ja, to nedarot, nepilngadīgajam būtu paredzams ievērojams zaudējums.

318. Pēc vispārēja noteikuma līdzaizbildni pārvalda aizbildnību kopīgi un nedalīti, un tāpēc viņiem pārvaldības ziņā ir vienādas tiesības un vienādi pienākumi.

Katra aizbildņa atsevišķi izdarīta darbība aizbildnības lietās ir spēkā un saista, ja vien viņš nav vispār pārkāpis savas aizbildņa tiesības un līdzaizbildni nav pret viņa darbību cēluši noteiktas ierunas.

Tādai darbībai, kuras sekas ir aizbildnības izbeigšanās, kā, piemēram, nepilngadīgā adopcijai, ir vajadzīga visu aizbildņu piekrišana.

319. Visos aizbilstamā prasījumos, kas izriet no aizbildņu pārvaldības, aizbildņi atbild solidāri.

320. Ja zaudējumus, kas aizbilstamajam nodarīti ar līdzaizbildņu kopīgu darbību vai nolaidību, atlīdzinājis tikai viens no viņiem, tad viņam ir tiesība prasīt no pārējiem samērīgu piedalību šajā atlīdzinājumā. Ja kāds aizbildnis ir maksātnespējīgs, viņa daļa samērīgi sadalāma starp pārējiem.

321. Ja darbībā vai nolaidībā, kuras dēļ radies zaudējums, ir vainīgs tikai viens aizbildnis, viņam jāatlīdzina pārējiem viņa vietā samaksātā zaudējumu atlīdzība.

Ja šajā gadījumā atlīdzību vainīgā maksātnespējas dēj samaksā kāds cits aizbildnis, viņam ir tiesība prasīt samērīgu piedalību šajā atlīdzībā no pārējiem maksātspējīgiem līdzaizbildņiem.

322. Ja pilngadību sasniegušais vērš savu prasību pret katru aizbildni atsevišķi, katram no viņiem piespriež samaksāt tikai savu atļauju, neuzliekot tādā gadījumā solidāru atbildību visiem par to aizbildni, kas izrādītos maksātnespējīgs.

323. Aizbildņu solidāra atbildība pariet uz viņu mantiniekiem. Aizbilstamā mantinieki, tāpat kā viņš pats, var griezties ar saviem prasījumiem pēc pašu ieskata arī pie katra aizbildņa atsevišķi.

324. Aizbildņu solidārā atbildība aptver tikai viņu pārvaldības laiku. Par darbību vai nolaidību, kas notikusi pēc līdzaizbildņa izstāšanās vai aizbildnības izbeigšanās, atbild vienīgi vainīgais.

325. Ja pēc aizbildnības izbeigšanās pilngadību sasniegušais dod vienam aizbildnim parakstu par aizbildnībā bijušās mantas pienācīgu nodošanu, tad paraksts aizsargā arī līdzaizbildņus pret jebkādām turpmākām prasībām.

326. Ja aizbildņi vienojas sadalīt savā starpā kopīgos aizbildnības pienākumus, viņi var to darīt tikai uz savu pašu atbildību, turklāt šāds sadalījums nekādā ziņā neietekmē ne aizbilstamā, ne trešo personu tiesības. Tomēr arī šajā gadījumā par katru darbību atbild vispirms tās izdarītājs.

327. Ja iecelti vairāki aizbildņi, viņi var prasīt, lai attiecīgā bāriņtiesa sadala starp viņiem aizbildnības pienākumus.

Ja bāriņtiesa sadala aizbildnības pienākumus starp aizbildņiem vai ja tādu sadalījumu noteikusi persona, kas atstājusi nepilngadīgajam mantojumu, tad katrs atsevišķs aizbildnis pārzina tikai viņam norādīto daļu un atbild tikai par to.

328. Aizbildnim, kas dabū zināt, ka no līdzaizbildņa pārvaldības nepilngadīgajam draud izcelties zaudējums, jāpaziņo par to bāriņtiesai. Aizbildnis, kas šo pienākumu nav ievērojis, kopā ar vainīgo līdzaizbildni atbild par tā darbību vai nolaidību un nevar aizbildināties ar to, ka aizbildnība bijusi sadalīta.

329. Ja bez aizbildņiem, kam uzlikta visa aizbildnība, iecel vēl īpašu aizbildni kādai atsevišķai darbībai (226., 267. 268. p.) vai tāda nekustamā īpašuma pārvaldībai, kurš atrodas tālumā, tad šis aizbildnis rīkojas atsevišķi no citiem un viens pats atbild par visu savu darbību un nolaidību.

VIII. Bāriņtiesa un tās attiecības ar aizbilstamajiem un aizbildņiem

330. Bāriņtiesas pienākums ir nekavējoties, negaidot radinieku vai citu piederīgo lūgumu, iecelt nepilngadīgajam aizbildni (222. p.).

Tiklīdz valsts un pašvaldības iestādes dabū zināt par gadījumu, kad jāieceļ aizbildnis nepilngadīgajiem, tās paziņo par to attiecīgajai bāriņtiesai. Tāds pats pienākums ir ģimenes locekļiem, radiniekiem un personām, kuru gādībā atrodas nepilngadīgais.

331. Bāriņtiesa gādā par nepilngadīgā mantas saraksta sastādīšanu, pastāvīgi uzrauga aizbildņu rīcību, dara visu, ko prasa nepilngadīgā intereses, un atbalsta tos.

332. Atklājot nekārtības, bāriņtiesa nekavējoties tās novērš, un, ja tā pēc līdzaizbildņu vai radinieku paziņojuma vai arī pēc pašas ieskata atzīst aizbildni par nepiemērotu, tā šo aizbildni atceļ un viņa vietā ieceļ citu.

Ja bāriņtiesa uzsāk lietu izmeklēt, pa izmeklēšanas laiku aizdomās turamo aizbildni atstādina no amata un, ja vajadzīgs, sevišķi, kad nav līdzaizbildņu, atvieto līdz lietas nobeigumam ar pagaidu aizbildni.

333. Bāriņtiesa var par tās rīkojumu vai lēmumu neizpildīšanu uzlikt aizbildņiem naudas sodu līdz simt latiem. Nauda ieskaitāma attiecīgās pašvaldības ienākumos.

Mēneša laikā pēc paziņojuma saņemšanas par soda uzlikšanu aizbildnis var griezties pie bāriņtiesas, kas sodu uzlikusi, norādot attaisnojuma iemeslus, ar lūgumu samazināt vai atlaist sodu.

334. Sevišķos gadījumos bāriņtiesa pēc aizbildņu lūguma dod viņiem vajadzīgos norādījumus.

335. Ja bāriņtiesa pieļauj aizbildņu nelikumīgu darbību un nolaidību, bet aizbildņi nespēj atlīdzināt aizbilstamajam tādējādi nodarītos zaudējumus, tie ir jāsedz pašvaldībai.

336. Izslēgts.

337. Pašvaldība atbild par bāriņtiesas nolaidību it sevišķi šādos gadījumos:

1) kad, dabūjusi zināt par kādu nepilngadīgo, neieceļ viņam aizbildni;

2) kad ieceļ vai apstiprina par aizbildni acīm redzami nepiemērotu personu;

3) kad nepietiekami pārliecinās par aizbildņa amatā ieceļamās personas uzticamību;

4) kad laikus nesper vajadzīgos soļus pret nepiemērotu aizbildni.

338. Ja bāriņtiesa tīši aizskārusi aizbilstamā intereses, pašvaldības regresa kārtībā var prasīt pilnīgu zaudējumu atlīdzību no bāriņtiesas locekļiem.

IX. Aizbildnības izbeigšanās

339. Aizbildnība izbeidzas aizbilstamajam:

1) ar viņa nāvi;

2) ar viņa pilngadību;

3) viņu adoptējot;

4) ja atjaunota vecāku vara.

340. Ja no vairākiem aizbilstamajiem, kas atrodas vienā un tajā Pašā aizbildnībā, viens atbrīvojas no tās 339. panta 2. un 3. punktā norādīto iemeslu dēļ, tad aizbildnim par to jāziņo bāriņtiesai.

Tāda gadījuma no aizbildnības atbrīvotajam nodala viņam pienākošos dalu.

341. Aizbildnība izbeidzas aizbildnim:

1) ar viņa nāvi;

2) ja viņu atlaiž ar bāriņtiesas lēmumu likumisku iemeslu dēļ;

3) ja viņu atcelt aizbildņa amata;

4) aizbildnības, kas nodibinātas ar zināmiem nosacījumiem vai uz noteiktu laiku, — iestājoties šiem nosacījumiem vai notekot noteiktajam laikam.

342. Iepriekšējā (341.) pantā norādītajos gadījumos bāriņtiesa atkritušā aizbildņa vietā iecel citu. Ja mirst viens no aizbildņiem, pārējiem nekavējoties jāpaziņo par to bāriņtiesai.

343. Šķēršļi, kas pagaidām neatjauj izpildīt aizbildņa pienākumus, nedod aizbildnim tiesību pavisam atteikties no sava amata; līdz tāda šķēršļa novēršanai bāriņtiesa, ja vajadzīgs, ieceļ pagaidu aizbildni.

344. Aizbildni atlaiž tā bāriņtiesa, kas viņu iecēlusi vai apstiprinājusi.

345. Ja kāds no radiniekiem vai ari no svešām personām dabū zināt par nepilngadīgajam no aizbildņa pārvaldības draudošām briesmām, tad katram no viņiem, kā ari nepilngadīgajam pašam ir tiesība ziņot par to bāriņtiesai.

346. Bāriņtiesas tiesība atcelt aizbildni attiecas uz visiem aizbildņiem, neizņemot ne testamentā ieceltos, ne arī pašus nepilngadīgā vecākus.

347. Aizbildnību nobeidzot, aizbildnim jādod savam līdzšinējam aizbilstamajam bāriņtiesā galīgs norēķins. Lūkojot to cauri, aizbildnim nevar uzlikt atbildību par tādiem norēķiniem, ko bāriņtiesa jau agrāk pārbaudījusi un atzinusi, izņemot gadījumus, kad aizbildnis tajos pielaidis kļūdu vai viltu.

348. Līdz ar galīgā norēķina iesniegšanu aizbildnim nekavējoties jānodod visa viņa pārvaldībā esošā manta pēc saraksta un galīgā norēķina bijušajam aizbilstamajam, bet pēdējam savukārt jāsamaksā viss, kas pienākas bijušajam aizbildnim.

349. Ja no aizbildnības atbrīvotais bez svarīga iemesla izvairās pieņemt savu mantu, aizbildnis var izsargāties no visām nokavējuma sekām, nododot šo mantu bāriņtiesas glabāšanā.

350. Kad aizbildnību nobeidz, no aizbildnības atbrīvotais dod bijušajam aizbildnim parakstu par to, ka visu viņam pienākošos mantu viņš ir saņēmis un ka pret aizbildni viņam nekādu prasījumu nav. Kad bāriņtiesai iesniegts šāds paraksts līdz ar lūgumu par atlaišanu, tā aizbildni atlaiž. Strīds par minēto parakstu pieļaujams tikai tad, ja vēlāk atklāj acīm redzamu viltu vai kļūdu.

351. Ierunas pret aizbildņa galīgo norēķinu bijušajam nepilngadīgajam jāceļ sešu mēnešu laikā no galīgā norēķina saņemšanas. Bāriņtiesa, pieprasījusi no aizbildņa paskaidrojumus, divu nedēļu laikā taisa savu lēmumu un attiecīgos gadījumos piemēro 1308. panta noteikumus.

352. Neatkarīgi no ierunu celšanas vai necelšanas bāriņtiesā un no bāriņtiesas lēmuma (351. p.) bijušajam nepilngadīgajam ir tiesība viena gada laikā no galīgā norēķina saņemšanas vai no mantas nodošanas, ja tā notiktu vēlāk, celt prasību pret bijušo aizbildni attiecīgajā tiesā. Viena gada laikā no norēķina iesniegšanas ari bijušais aizbildnis var celt prasību pret bijušo aizbilstamo.

353. Ja aizbilstamaisnomirst, nesasniedzis pilngadību, aizbildnis dod savu galīgo norēķinu viņa mantiniekiem.

354. Aizbildnim, kas atlaists vai atcelts no aizbildnības pirms tās nobeiguma, jādod norēķins savam pēcnācējam vai līdzaizbildņiem. Ja viņš mirst, šis pienākums pāriet uz viņa mantiniekiem.

Otrā apakšnodaļa

Aizgādnība pār pilngadīgajiem

I. Vispārīgi noteikumi

355. Aizgādņus pār pilngadīgajiem pēc tiesas sprieduma ieceļ attiecīgā bāriņtiesa, kurai pirmajā kārtā par aizgādni ir jāieceļ aizgādnībā nododamā laulātais vai kāds no tuvākajiem radiniekiem, kā arī jāievēro tās personas pēdējās gribas rīkojums, kura atstājusi viņam mantojumu.

356. Aizgādnība pār pilngadīgajiem pakļauta attiecīgiem noteikumiem par aizbildnību pār nepilngadīgajiem, ciktāl šie noteikumi nerunā pretim sekojošiem.

II. Aizgādnība pār garā slimiem

357. Plānprātīgie, kam tomēr netrūkst vajadzīgās prāta spējas parastu lietu pārziņai, var paši pārvaldīt savu mantu un ar to brīvi rīkoties.

358. Garā slimie, kam trūkst visu vai lielākās daļas garīgo spēju, atzīstami par rīcības nespējīgiem un tiesiski nespējīgiem pārstāvēt sevi un pārvaldīt savu mantu un ar to rīkoties, kādēļ pār viņiem ieceļama aizgādnība.

359. Gara slimība vai plānprātība ir savienota ar tiesiskām sekām tikai tad, ja personu par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ ir atzinusi tiesa. Katra ģimene, kurā ir garā slimais, kā arī katrs tādas ģimenes loceklis var paziņot par to tiesai pēc garā slimā dzīvesvietas. Tāpat var paziņot par to katra sveša persona, kas pierādījusi savu interesi lietā, kā ari prokuratūra.

360. Ja tiesa atzīst personu par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, tā paziņo par to bāriņtiesai, kas pēc vajadzības ieceļ pār garā slimo vienu vai vairākus aizgādņus, kam uzdod viņa mantas pārvaldību un sevišķu gādību par viņa personu, neuzliekot tomēr aizgādņiem pienākumu pašiem kopt garā slimo.

361. Aizgādnībā esošo garā slimo darbība, sevišķi viņu mantas atsavinājumi, nav spēkā. Tas pats attiecas arī uz darbību, ko viņi pirms aizgādnības iecelšanas izdarījuši gara slimības stāvoklī.

362. Darbība, ko izdarījis garā slimais pirms aizgādnības iecelšanas gaišos starplaikos, ir spēkā, un tādēļ viņa šajos starplaikos noslēgtie tiesiskie darījumi saista kā viņu pašu, tā ari citus darījuma dalībniekus.

363. Personai, kas pamato kādus prasījumus uz tādu darījumu (362. p.) tiesisko nozīmi un spēkā esamība jāpierāda, ka garā slimais, darījumu taisot, patiesi bijis tādā gaišā starplaikā.

364. Ja tiesa garā slimo atzinusi par izveseļojušos, t. i., par rīcības spējīgu, tā uzdod bāriņtiesai atlaist aizgādņus no amata pēc tam, kad viņi iesnieguši norēķinu un nodevuši veselību atguvušajai personai mantu, kas atradusies viņu pārvaldībā.

III. Aizgādnība pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ

365. Pār personām, kas, izlaidīgi vai izšķērdīgi dzīvojot, kā arī alkohola vai narkotiku pārmērīgas lietošanas dēļ draud novest sevi vai savu ģimeni trūkumā vai nabadzībā, tiesa pēc radinieku vai piederīgo lūguma vai prokurora priekšlikuma var nodibināt aizgādnību.

366. Nodibinot aizgādnību, tiesa atņem iepriekšējā (365.) pantā minētajai personai pārvaldību un rīcību pār viņas mantu un uzdod attiecīgajai bāriņtiesai nodot šo pārvaldību vienam vai vairākiem aizgādņiem.

367. Mantas pārvaldības ziņā 365. pantā minētās personas pielīdzināmas nepilngadīgajiem. Atņemot tām mantas pārvaldību un rīcību, tām tomēr atļauta brīva rīcība ar tiem tīrajiem ienākumiem, kas paliek pēc visu ar mantas pārvaldību un ģimenes uzturu saistīto izdevumu segšanas.

368. Darbība, ko 365. pantā minētā persona izdarījusi, pirms tā atstādināta no mantas pārvaldības un tas izsludināts, ir spēkā un saista.

369. Aizgādnība par 365. panta minēto personu turpinās līdz tam laikam, kamēr vairs nav šaubu, ka tā galīgi grozījusi savu dabu un dzīvesveidu, un kamēr to nav atzinusi tā pati tiesa, kas aizgādnību nodibinājusi.

IV. Aizgādnība pār promesošo un pazudušo personu mantu

370. No savas pastāvīgās dzīvesvietas aizgājušā tiesības, ja viņš nav atstājis savā vietā pilnvarnieku, var pārstāvēt nepilnvarots lietvedis.

371. Ja tāda nepilnvarota lietveža (370. p.) nav vai ja neuzdota lietvedība nav pieļaujama, bet tiesību pārstāvība attiecīgajā gadījumā tomēr ir nepieciešama, tad tai tiesai, kurai aizgājušais pirms savas dzīvesvietas atstāšanas bijis personiski pakļauts, ir tiesība un pienākums nodibināt aizgādnību.

372. Aizgādnis apsargā un pārvalda promesošā mantu, bet viņam nav tiesības iejaukties promesošā pārējās lietās, izņemot tikai spiedīgas vajadzības gadījumus.

373. Aizgādnim par viņam uzticēto mantu jāsastāda saraksts un ik gadus jādod bāriņtiesai norēķins.

374. Ja promesošajam piekrīt mantojums, to var pieņemt aizgādnis tādā pašā kārtā, kā aizbildnis pieņem viņa aizbilstamajam piekritušu mantojumu. Bet, ja pirms likumā noteiktā noilguma termiņa notecējuma pierāda, ka promesošais mantojuma atklāšanās brīdī nav vairs bijis dzīvs, mantojums pāriet uz tiem, kas minētajā brīdī bijuši tuvākie mantinieki pēc promesošā.

375. Aizgādnība pār promesošā mantu izbeidzas:

1) kad viņš atgriežas atpakaļ savā dzīvesvietā vai ziņo par sevi un pats dod rīkojumus par savas mantas pārvaldību;

2) kad dabūtas noteiktas ziņas par viņa nāvi;

3) kad tiesa viņu izsludina par mirušu.

376. Ja saņemtas drošas ziņas par promesošā nāvi, viņa manta pakļaujama vispārējiem noteikumiem par mantošanu un nododama pēc saraksta un norēķina tai personai, kas promesošā nāves brīdī bijusi viņa tuvākais mantinieks.

377. Pazudušo tiesa izsludina par mirušu pēc ieinteresētu personu, bet, ja tādu nav, — pēc viņa mantas aizgādņa vai prokurora lūguma, kuru var iesniegt, tiklīdz notecējuši desmit gadi no tā gada beigām, kad par pazudušo saņemtas pēdējās ziņas.

Ja pazudušais, kad saņemtas pēdējās ziņas par viņu, bijis sasniedzis septiņdesmit gadu vecumu, tad jau pēc pieciem gadiem no šo ziņu saņemšanas var lūgt izsludināt viņu par mirušu.

378. Pazudušo var atzīt par mirušu:

1) ja viņš ir pazudis kaujas laukā un divu gadu laikā no karadarbības izbeigšanās nav ziņu par viņu;

2) ja viņš atradies uz boja gājuša kuģa vai lidmašīnas vai nokļuvis citās nāves briesmās un sešu mēnešu laikā nav ziņu par viņu.

379. Kad tiesa izsludinājusi pazudušo par mirušu, viņa manta, ja viņš nav atstājis testamentu, nododama tiem mantiniekiem, kas pieņemamā nāves dienā, ja tā noteikta tiesas lēmumā, vai, ja šo dienu nevar noteikt, lietas ierosināšanas brīdī bijuši viņa tuvākie radinieki vai laulātais.

380. Ja pazudušais, ko tiesa izsludinājusi par mirušu (377. p.), atgriežas atpakaļ, viņš var atprasīt savu mantu no tām personām, kam tā bijusi nodota (379. p.), vai no viņu mantiniekiem, bet tikai tajā sastāvā, kādā tā uzglabājusies, vai tik daudz, par cik šajā laikā mantinieki ar šo mantu iedzīvojušies.

381. Ja pēc pazudušā izsludināšanas par mirušu pierāda, ka viņš nomiris citā laikā, tās personas, kam šajā laikā piederējusi tiesība mantot, var prasīt, lai tām nodod palikušo mantu, bet ari tikai ar 380. pantā norādītajiem aprobežojumiem.»

Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētājs A. GORBUNOVS

Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretārs I. DAUDIŠS

Rīgā 1993. gada 25. maijā