Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

“Es novēlu jums visiem, lai mīlestība un miers atrod vietu jūsu ģimenēs, jūsu mājokļos, jūsu sirdīs”

Ir atkal Ziemassvētki, un mēs svinam gaismas uzvaru pār tumsu, garīguma uzvaru pār vielisko, mīlestības uzvaru pār naidu un ne tikai pār naidu, bet arī vienaldzību. Ziemassvētkos mēs atceramies, ka Dievs tik ļoti pasauli mīlēja, ka sūtīja savu vienpiedzimušo dēlu, lai dotu mums pestīšanu. Bet evaņģēlijs stāsta, ka Betlēmē, kur Jēzus bērnam vajadzēja piedzimt, nebija mājokļa, viņam nebija kur palikt. Vai tie bija grezni mājokļi, vai vidēji, vai pieticīgi, bet visi bija vajadzīgi katram pašam sev, un nevienam citam tur nebija vietas, ieskaitot Dieva dēlu. Un vienīgā brīvā vieta bija kūtī blakus vērsim un ēzelītim. Un bērns tika ielikts silītē uz salmiem.

Kas notiktu šodien, ja Dieva dēls atkal būtu gatavs piedzimt vieliskā pasaulē, ja vārds būtu gatavs kļūt par miesu? Vai mēs būtu tam gatavi, vai mēs spētu atrast mājokli, kur viņam mitināties? Man šķiet, ka mēs katrs, tāpat kā vērsis iejūdzies, dzenot savas dzīves vagu, nesot savus ikdienas grūtumus un smagumus, stāvētu tur blakām un vienaldzīgi noraudzītos. Vai atkal kā ēzelītis savā spītībā, savā paštaisnībā ar nocietinātu sirdi mēs nespētu izprast, ka mums blakus ir notikt gatavs brīnums. Bet, ja mēs spētu sagatavot šo vietu savā sirdī, nevis domātu par to, kā dzīvē atrast kaut kādu sili, pēc iespējas dziļāku un platāku, pie kuras baroties, bet mazu vietiņu, mazu silīti, atbrīvotu katrs savā sirdī un ieliktu mazu salmu saujiņu labestības un labas gribas, atvērtības, — tad arī šodien gars var tapt par miesu. Var atkārtoties un atkārtojas inkarnācijas brīnums, un dievišķais miers var ieplūst mūsu sirdī un pārveidot mūs, un tā ir tā mūsu pestīšana.

Jēzus nāca ar mācību, kas teica: “Mīliet Dievu pār visām lietām un sev tuvāku kā sevi pašu.” Tas izklausās tik vienkārši un reizē neiespējami. Mēs zinām, cik mūsu tuvākais var būt mums tāls, cik viņš var būt ļauns, zemisks, dažreiz pat sadistisks. Mums ir grūti saprast, kā mēs varam viņu mīlēt, bet tikpat grūti īstenībā ir cilvēkam mīlēt sevi pašu, jo arī katrs pats par sevi mēs pārāk labi zinām, cik smaga ir mūsu dvēseles nespēja pacelties pretim kaut kur uz augšu. Un mēs esam kā šis nabaga vērsis, iejūgts savā pajūgā, mēs neskatāmies ne pa labi, ne pa kreisi un pavisam nespējam pacelt acis uz augšu, uz zvaigznēm, dievišķajai gaismai pretī. Tas nav viegli. Bet interesantā veidā, lai nokļūtu pie Dieva mīlestības, lai izjustu to savā sirdī, vistaisnākais ceļš iet caur tuvākā mīlestību. Un tad tas ir tāds burvju loks, tāds burvju trijstūris — cilvēks pieņem sevi ar visām savām vājībām. Piedod sev savus grēkus, tad vieglāk piedod citam un pieņem citu kā tādu pašu cilvēku, kā sevi pašu, un savā ziņā tad jūt pret viņu šo cilvēcīgo līdzcietību. Tā ir tā caritas, tā cilvēka mīlestība. Ne tikai pašam sevi žēlot, bet just arī iežēlu, līdzcietību pret citu. Un kad cilvēks no sirds jūt pret citu to pašu mīlestību, ko pret sevi vai savu tuvāko, tad ir tas brīdis, kad atveras debesis, kad eņģeļi sāk dziedāt, kad atspīd Betlēmes zvaigzne. Tad cilvēks jūt, ka Jēzus ir nācis pasaulē atgādināt, ka katrs mēs esam Dieva bērns un dievišķā mīlestība mums pieder, bet ir tai jāsagatavo vieta, ir jāspēj to uzņemt savā sirdī.

Es novēlu jums visiem, lai Ziemassvētku gaisma, mīlestība un miers atrod vietu jūsu ģimenēs, jūsu mājokļos, jūsu sirdīs un pavada jūs visu šo gadu līdz nākamajiem Ziemassvētkiem.

Uzruna tautai Ziemassvētkos Latvijas televīzijā 2001.gada 24.decembrī