Novēlu: veselību, saticību jūsu ģimenēs, dvēseles līdzsvaru un spēku, ceļot Latviju!

Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Uzruna tautai Jaunajā gadā Latvijas Televīzijā 2001. gada 31.decembrī

Labvakar visiem Latvijā, kuru mājās caur televīzijas ekrāniem esmu ienācis šī gada pēdējās minūtēs!

Piekritīsit — šis mirklis pirms pusnakts, uz gadu robežas, pat mums, pieaugušajiem, vienmēr ir nospriegots bērnišķa brīnuma gaidās. Tajā pašā laikā apzināmies, ka cits gadaskaitlis — pats par sevi! — neatnesīs skaistās pārmaiņas, kuru alkst katrs cilvēks, ik ģimene un mūsu valsts, Latvija.

Žēl, bet rūķi dāvanu maisos nepiegādā labklājību, drošību, tautsaimniecības augšupeju. Šīs vērtības jāsarūpē mums pašiem. Tas ir mūsu pienākums, arī izvēle un atbildība gan nākamo paaudžu, gan to cilvēku priekšā, kuri aizsaulē līdzi ņēma sapni par Latvijas neatkarības atjaunošanu, ko esam izcīnījuši.

Tāpēc aicinu jūs, kas patlaban manī klausāties: atskatīsimies ne vien uz 365 nodzīvotajām dienām, bet aplūkosim arī pēdējo desmit gadu ceļu, pa kuru nācām līdz šim vakaram. Ar mūžības olekti laiku mērot, desmitgadei ir sprīža tiesa. Taču mēs zinām — valsts iekārtai mainoties, vēstures rats jauno robežlīniju nevelk pāri klajam laukam, bet cauri cilvēku likteņiem.

Iespējams, tā bija ne tikai atjaunotās Latvijas pirmās valdības prasme, varbūt mūsu centienus pieskatīja arī kāds augstākais spēks, taču valstī nav notikušas asiņainas sadursmes. Prasmīga ārpolitika izvadīja no Latvijas svešos, līdz zobiem bruņotos karapulkus. Mūs nesalauza draudi ar tankiem noslīcināt asinīs Latvijas neatkarību. Tagad pie mums valda miers. Tā ir liela bagātība, kas Latvijai pieder. Novērtēsim to!

Pērn Vecgada vakarā solīju jums stabilu un ritmisku nemainīgas valdības darbu. Paši redzat — vārds ir turēts. Lai gan, atzīstos godīgi, Ministru kabinetam nav trūcis arī grūtu dienu, strīdu un domstarpību. Bet to risināšanu un dažkārt sarežģītos vienošanos meklējumus esmu iemācījies uzlūkot kā valdības ikdienas darba sastāvdaļu. Sensāciju kāros neesam priecējuši ar skandāliem vai ārišķu izrādīšanos.

Toties šai valdībai īsti latviskā pacietībā un sīkstumā izdevies sarūpēt pienesumu, kuru tagad nav kauns nolikt uz kopīgā svētku galda. Te ir gan reāls algu palielinājums skolotājiem, gan palielināta minimālā darba alga, kas nodrošināja arī vidējās algas pieaugumu, un vismaz daļēji nolīdzināts parāds pensionāriem.

Te ir gan iespēja zemniekiem — pirmoreiz atjaunotās valsts vēsturē! — uz patiesi izdevīgiem noteikumiem saņemt kredītus lauksaimniecības būvju un mājokļu remontam un celtniecībai. Latvija arī varēs gūt reālu labumu no Eiropas Savienības pirmsiestāšanās fondiem. Krietni vairāk līdzekļu nākamajā gadā saņems medicīna, valsts aizsardzība un drošība. To varējām atļauties, pateicoties iekšzemes kopprodukta pieaugumam — 2001. gadā mūsu valsts kļuva par apmēram 7 līdz 8 procentiem turīgāka.

Nevaru palielīties, ka šobrīd pilnīgi visi valsts mājokļa kakti jau tīri un amatpersonas soļo cauri sidraba birzij, ne zariņa nenolaužot… Taču valsts uzkopšana turpināsies.

Šajā vakarā, kad sirds gatava noticēt neiespējamajam, man tomēr gribētos cilvēkus brīdināt no brīnumdariem, kas sola teiksmainu tautsaimniecības attīstības tempu pieaugumu un leiputriju tūlīt pēc vēlēšanām.

Kuram gan nekārojas apseglot zelta zirgu… Taču ekonomika nav pasaku grāmata. Ekonomika ir nepielūdzami lietišķa un nepakļaujas mājieniem ar burvju nūjiņu. Domājot par tautsaimniecību, neaizmirsīsim arī sociāli neaizsargāto cilvēku daļu. Nav manā dabā sist galdā dūri vai pacelt balsi. Taču es nepieļaušu, ka medicīnas palīdzību saņemtu tikai turīgie un ka talantīgiem jauniešiem būtu liegta iespēja studēt par valsts naudu.

Cienījamie Latvijas ļaudis!

Pa aizvadīto dienu kāpnēm soļojot, esam pienākuši tik tuvu Eiropas Savienībai un Ziemeļatlantijas aliansei, lai jau nākamajā gadā saņemtu uzaicinājumu tur iestāties. Mums vēl ir daudz darāmā, taču pirmsiestāšanās sarunās Latvija nav biklas pelnrušķītes lomā. Mēs esam līdztiesīgi un stipri sarunu partneri, vienmēr aizstāvam savas nacionālās intereses un tiekam uzklausīti.

Eiropā mums nav jābaidās pazaudēt savus gadsimtiem cauri nestos Jāņu ugunskurus, mirušo piemiņas dienas, Dziesmu svētkus un pārējo, kas latvietim dārgs. Arī šīm vērtībām nepieciešama drošība, ko saskatām Ziemeļatlantijas aliansē. Ievedot Latviju NATO, būsim izpildījuši atmodas laikā doto solījumu nodrošināt visām nākamajām paaudzēm iespēju dzīvot savā — drošā un neatkarīgā — Latvijā. Drošība ir vajadzīga gan latviešiem, gan citu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo mūsu valstī.

Izmantojot iespēju, gribu valdības vārdā pateikties katram, kurš ar savu ikdienas darbu ceļ mūsu valsti. Atzinību pelna gan liels nodokļu maksātājs, gan nomaļa Latvijas pagasta ģimene, kas sīksti sarūpētos latus iegulda bērnu izglītībā. Pateicība pienākas zinātniekam un gadu nastas saliektai lauku māmuliņai, kura ik vasaru pie savas mājas iestāda puķes, pieliekot roku acij tīkama valsts tēla veidošanā. Paldies visiem godīgajiem, pacietīgajiem un cītīgajiem!

Bet tagad pulksteņa rādītāji mudina mani pāriet pie novēlējumiem Jaunajā gadā. Gribētos, lai tajā mūsu sabiedrotā būtu sirdsgudrība, kas palīdz atšķirt reālas iespējas no melīgiem apsolījumiem. Es novēlu veselību un saticību jūsu ģimenēs, bet mums visiem kopā — dvēseles līdzsvaru un spēku, pilnveidojot sevi un ceļot Latviju!

Daudz prieka, mīlestības un gandarījuma 2002. gadā! Lai Dievs arī turpmāk svētī mūsu zemi!

Saņemot apsveikumus Ziemassvētkos un Jaunajā gadā

Ministru prezidents Andris Bērziņš ir saņēmis gandrīz simt oficiālos Ziemassvētku un Jaunā gada apsveikumus no ārvalstu oficiālajām amatpersonām, organizāciju pārstāvjiem, kā arī Latvijā rezidējošiem vēstniekiem un goda konsuliem.

Apsveicēju vidū ir gan NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes premjerministrs Tonijs Blērs, gan Japānas premjerministrs, Izraēlas premjerministrs Ariels Šarons un citi.

Ikgadējo sveicienu Pasaules Miera dienā — 1. janvārī — Ministru prezidentam atsūtījis Romas pāvests Jānis Pāvils II. Šī gada vēstījuma pamatā viņš teicis vārdus: “Nav miera bez taisnīguma. Nav taisnīguma bez piedošanas.” Viņš aicina cilvēkus nepalikt vienaldzīgiem baiļu, atmaksas un naida priekšā, bet kļūt par miera vēstnešiem. Vēstījumā pāvests Jānis Pāvils II uzsver, ka šī gada Miera diena tiek pavadīta pagājušā gada 11. septembra notikumu ēnā. Miera priekšnosacījums esot taisnīgums un piedošana, pēc tā visiem jādzīvo. “Lai šajā nemierīgajā laikā cilvēce rod patiesu un ilgstošu mieru, kā pamatā ir taisnīgums un žēlastība,” teikts vēstījumā.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments