Ārlietu ministrs Indulis Bērziņš:

Domāsim, kā pašiem padarīt savu darbu

Intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” 2002.gada 2.janvārī

— Šī gada pirmajā raidījumā runāsim par Latvijas ārpolitiku, kam šogad būs īpaši svarīga nozīme.

Klāt jauns gads ar jaunām iecerēm un jauniem plāniem. Kāda būs Latvijas ārpolitikas minimuma programma šim gadam, kas noteikti mums ir jāizdara, un kāda varētu būt maksimuma programma, par kādiem papildu uzdevumiem vēl varētu padomāt?

Indulis Bērziņš: — Man liekas, minimums un maksimums šogad sakritīs, godīgi sakot, mums ir jādara viss, lai mēs panāktu savu divu svarīgāko Latvijas parlamenta noteikto ārpolitisko mērķu izpildīšanu. Tātad — Eiropas Savienības sakarā pabeigt visas sarunu sadaļas un gada beigās ideālā formā, ja mēs lietojam vārdu “maksimums”, parakstīt jau iestāšanās līgumu ar Eiropas Savienību, un tad 2003.gads būtu referendumam, attiecīgi ratifikācijai Saeimā, ja Latvijas pilsoņi referendumā balsotu pozitīvi, es ceru, ka tā tas arī būs. Un 2004.gads būtu gads, kad mēs varētu baudīt tos augļus un tās iespējas, kādas dod jebkuras nacionālas valsts, tai skaitā Latvijas, līdzdalība Eiropas Savienībā. NATO sakarā mums ļoti svarīgs būs 21.novembris – sammits Prāgā. Es uzskatu, ka mums ir visas iespējas saņemt uzaicinājumu un nākotnē kļūt par NATO dalībvalsti. Bet, lai to izdarītu, ļoti krietni un godīgi ir jāpastrādā šeit, Latvijā, turpinot veidot labas attiecības divpusējā līmenī ar NATO valstīm, Eiropas Savienības valstīm, ar mūsu kaimiņiem.

— Jūs jau minējāt, ka ir daudz darāmā, bet kas konkrēti mums ir jāizdara šo mērķu sasniegšanai šeit pat, Latvijā ?

I. Bērziņš: — Nu par to diezgan daudz jau ir runāts, arī pagājušā gada beigās, ja konkrēti runājam par Eiropas Savienību, tad mums ir jābūt pēc iespējas labāk sagatavotiem dalībai, tie Eiropas Savienības labumi, par ko tik daudz runā, jau nenāks tikai tādēļ, ka kāds mums ko gribētu dot. Jo labāk būsim sagatavoti, jo vairāk mēs varēsim izmantot to pozitīvo, ko dod dalība Eiropas Savienībā. Konkrēti: pirmajā pusgadā Spānijas prezidentūras laikā mums vajadzētu slēgt vismaz 2–3 sadaļas un sagatavot sevi pašu būtiskāko un svarīgāko sadaļu slēgšanai tad, kad Eiropas Savienība būs gatava šīs sadaļas slēgt. Šeit es runāju par nodokļiem, jo tur mums ir diezgan nopietna diskusija, pozīcijas atšķiras, šeit es runāju par lauksaimniecību, piemēram. Un NATO sakarā, domāju, mums būs iespēja par to runāt arī vēlāk, bet pirmkārt jau Latvijai ir jābūt demokrātiskai valstij, un tieši tādu — sev līdzīgu, ar kopējām vērtībām — NATO grib redzēt savu nākotnes dalībvalsti Latviju.

— Kādi faktori varētu apgrūtināt mūsu virzīšanos uz Eiropas Savienību un NATO? Es minēšu kaut vai dažus iespējamos faktorus, kurus min analītiķi. Piemēram, pastāv bažas par vēlēšanu klimatu vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs, tostarp Francijā, arī par to, ka Nicas līguma ratifikācija varētu nenotikt tik raiti, kā iecerēts, un ļoti svarīgs faktors varētu būt arī iekšpolitiskās cīņas tepat, Latvijā.

I. Bērziņš: — Godīgi sakot, par pirmajiem diviem ir dažādi pieņēmumi, tiek piesauktas dažādas valstis, kas varētu kļūt par klupšanas akmeni vēlēšanās valstīs, bet, domāju, tās visas ir vairāk vai mazāk politiskas spekulācijas, katrā ziņā tas nav atkarīgs no mums. Mums nevajag uztraukties par to, kas nav atkarīgs no mums. Piemēram, šodien lamāt laiku, ka ir tik daudz sasnidzis, nebūtu nekāda pamata. Ir jādomā, kā tīrīt sniegu, nevis jādusmojas par to, ka tas ir uzkritis. Tātad trešais punkts, ko jūs minējāt, jau ir atkarīgs no mums. Un tas tiešām būs priekšvēlēšanu laiks. Politiķi un analītiķi ir prognozējuši, ka šis laiks būs saistīts arī ar zināmiem savstarpējiem apvainojumiem, un ir jādomā, lai mēs, to netīro ūdeni viens otram gāzdami virsū, neizlietu ārā arī bērnu. Ja mēs tik daudz slikta nesarunātu, kas gan vēlēšanu laikā, it sevišķi opozīcijai, ir pilnīgi “loģiski”, jaunienācēji grib pierādīt, ka viņi nu būs tie īstākie un labākie, tāpēc tiek lamāts viss un visi. Tas, protams, varētu traucēt, bet Latvija ir demokrātiska valsts, un priekšvēlēšanu cīņa demokrātiskās valstīs ir saistīta arī ar savstarpējiem apvainojumiem un ne vienmēr tiek domāts, piemēram, par valsts prestižu. Kopumā, kā jau es teicu, neuztrauksimies tik daudz par to, kas var notikt Francijā, Vācijas vēlēšanās, Polijā vai Slovākijā, bet domāsim par to, kā pašiem labāk padarīt savu darbu, jo no tā paši arī būsim ieguvēji.

— Latvijas iedzīvotāju attieksme pret NATO un Eiropas Savienību nav viennozīmīga. Eiropas Savienības kritiķu skaits pagaidām pārsniedz piekritēju skaitu. Kādi izskaidrojoši pasākumi šogad iecerēti?

I. Bērziņš: — Pirmkārt es nevarētu piekrist, ka pārsniedz. Kopumā apmēram plus desmit procenti ir par labu tiem, kas iestājas par Eiropas Savienību, apmēram 40 līdz 45 procenti visās aptaujās ir “par”, 30 līdz kādi 36, 37 ir “pret”, tātad, ja šobrīd būtu referendums un ja šī socioloģija ir precīza, tad cilvēki nobalsotu par Eiropas Savienību atbilstoši mūsu likumdošanai. Bet es jums pilnīgi piekrītu, ka ir jāsniedz vairāk informācijas, turklāt es ceru, ka šogad izdosies sniegt ne tikai vispārēju informāciju par Eiropas Savienību, bet arī konkrētu informāciju, ko tas varētu dot zemniekiem, skolotājiem, tātad vērsties pie konkrētām vecuma, sociālajām, profesionālajām grupām, jo tas ir tas veids, kā cilvēkus pārliecināt par to, ka mums ir jāstājas Eiropas Savienībā. Jo bieži vien parādās pilnīgi nepamatoti mīti, piemēram, šodien no rīta es zvanīju mammai, un viņa man saka: dēliņ, kā ir ar to Eiropu, vai tagad nav jāuztraucas, kas būs ar mūsu latu? Latvija pagaidām nav Eiropas Savienības, kur nu vēl eirozonas, valsts, un, kā jūs zināt, arī trīs Eiropas Savienības valstis pagaidām nav pievienojušās eiro — tās ir Lielbritānija, Dānija un Zviedrija. Tā ka tikai pārējās valstīs šī jaunā nauda tiek ieviesta. Tāpēc uztraukties par ko tādu mums šobrīd nav nekāda pamata. Ir pietiekami daudz mītu, un, pats galvenais, eiroskeptiķi pielieto diezgan negodīgu taktiku — viņi vienkārši visu kritizē un visu apgāž, nedodot neko pretī. Pēc referenduma jau mums visiem tepat Latvijā būs jādzīvo, iestāsimies vai neiestāsimies, un tad, mīļie kritiķi, ja jūs panāksit savu un Latvijā nobalsos “pret”, tad jums būs jānāk ar savām idejām un jārāda, kā tad Latvijai dzīvot apstākļos, kad neesam Eiropas Savienības valsts, bet pārējās valstis būs iestājušās. Šobrīd ļoti daudz ir valstu, kas dzīvo kā kandidātvalstis, bet apstākļos, ja desmit vai pat deviņas valstis iestātos Eiropas Savienībā, mums varētu būt ļoti lielas problēmas.

— Jūs kā vienu no galvenajiem virzieniem, kam šogad būtu jāpievērš uzmanība, esat minējis Latvijas vēstures izpēti.

I. Bērziņš: — Jā. Vāclavs Havels savā laikā uzsvēra, ka NATO uzņem valstis, nevis armijas. Es šodien runāju par demokrātijas nozīmīgumu, ka Latvijai ir jābūt demokrātiskai valstij. Šinī sakarā EDSO misijas slēgšana Latvijā pagājušā gada beigās, gandrīz gadu mijā, ir ļoti pozitīva zīme, ļoti labs signāls, ko tieši tā arī ir uztvērusi pasaules sabiedrība, vismaz Eiropas un NATO valstis. Krievijai un Baltkrievijai šeit ir savs viedoklis, bet, nu, katrai valstij ir tiesības uz savu viedokli, un mums ir pienākums skaidrot. Ar vēstures pētīšanu es pirmkārt domāju vēsturnieku komisiju, kas ļoti veiksmīgi strādā prezidentes paspārnē. Prezidenta institūcija vēl Ulmaņa kunga laikā bija iniciatore šai vēsturnieku komisijai, un šobrīd tā ļoti labi darbojas ar prezidentes Vairas Vīķes–Freibergas atbalstu, ir jāizpēta tie sāpīgie un sarežģītie jautājumi, tātad Latvijas okupācija, Otrais pasaules karš, tai skaitā holokausts, jo kopējās vērtības un demokrātija ir ne tikai godīgās vēlēšanās un ne tikai tiesībās brīvi izteikties, preses brīvībā, vārda brīvībā kopumā, tas ir saistīts arī ar kopēju pagātnes izpratni, tādu izpratni, kāda eiropiešiem ir par notikumiem no 1941. līdz 1945.gadam šeit, bijušajā Padomju Savienības teritorijā, pareizāk sakot, no 1939.gada, ja runājam par Otro pasaules karu, līdz 1945.gadam.

— Un, ja runājam par valsts demokrātiskās sistēmas sakārtošanu, kas tur mums vēl būtu jāpaveic?

I. Bērziņš: — Es domāju, ka ne velti prezidente nāca ar savu iniciatīvu mainīt vēlēšanu likumu. Es tiešām nevaru piekrist izteikumiem, ka prezidente gribot tagad kaut kādā veidā ierobežot latviešu valodu. Es vienkārši tam neticu, es zinu prezidenti, es zinu, ka viņas rūpes par latviešu valodu ir vienas no galvenajām rūpēm. Man liekas, ka latviešu valoda vēlētās institūcijās ir jāaizsargā savādāk, droši vien ir jāizdara izmaiņas arī pašvaldību sakarā, kur jānosaka, ka, teiksim, visa lietvedība, darba valoda šinīs institūcijās ir latviešu valoda, kā pagaidām, starp citu, nav pašvaldībās, Saeimā tas ir. Ja Saeimā kāds, kurš nav viesis, izdomātu runāt krievu valodā, tad Saeimas spīkeram Straumes kungam vienkārši vajadzētu izslēgt mikrofonu, tas ir elementāri, to nosaka Kārtības rullis. Man liekas, ka tieši tā ir jābūt arī pašvaldībās. Un, ieliekot šādu aizsardzības normu valsts valodai vēlēšanu likumā, mēs pārkāpjam to principu, kas ir visās citās valstīs, jo varam jau ilgi stāstīt par mūsu grūto vēsturi, es pats arī to daudz stāstu ārzemniekiem. Bet atcerēsimies, ka nevienā citā valstī tagad, kad Igaunija izdarījusi šos labojumus, šinī likumā tāda panta nav. Es domāju, ka latviešu valodu vajag un var aizsargāt, to var aizsargāt ar citiem likumiem, panākt, ka šie cilvēki institūcijās runā tieši latviešu valodā un nevienā citā. Es domāju, ka prezidente nenāca ar šādu iniciatīvu nepārdomāti, tā ir ļoti pārdomāta iniciatīva, un prezidente zina, ko viņa runā un dara.

— Un, ja Latviju lūgs piedalīties misijā Afganistānā vai kaut kur citur starptautiskā terorisma apkarošanas kampaņas ietvaros, kāda varētu būt Latvijas atbilde?

I. Bērziņš: — Šis jautājums būtu Ģirtam Valdim Kristovskim – aizsardzības ministram, bet es gribu teikt, ka pirmām kārtā mūsu ieguldījums terorisma apkarošanā ir šeit pat mājās, mums ir jāpanāk, lai Latvija būtu droša vieta mums pašiem, mūsu draugiem, vieta, kur teroristi nevar ne savu naudu slēpt, ne savus ļaunos plānus kalt, ne izmantot eksporta vai importa sakarā. Un būs izmaiņas likumdošanā, ko pašlaik veic dažādas mūsu institūcijas, kas saistītas ar valsts drošību, šeit Latvija dara lielu darbu, ko no mums arī prasa un gaida, pirmkārt panākt, lai Latvija un Baltija kopumā būtu ļoti droša vieta, kā jau teicu, — mums pašiem pirmkārt. Kas attiecas uz mūsu līdzdalību, tad mēs jau piedalāmies, mēs esam atbildīga tauta, mēs ne tikai prasām no citiem un gaidām, ka mums palīdzēs... Mūsu līdzdalība miera uzturēšanā Balkānos ir ļoti labs pierādījums tam, ka latvieši prot un dara ļoti labu darbu. Tieši tādas ir atsauksmes par mūsu puišiem, Latvijas pilsoņiem, kas dienē tur. Kas attiecas uz iespēju piedalīties misijā Afganistānā, es personīgi neesmu dzirdējis nevienā sarunā, ne kuluāros, ne kur citur, ka mūs aicinātu piedalīties Afganistānā. Pilnīgi iespējams, ka mūs varētu lūgt kopā ar kādām mums draudzīgām NATO valstīm piedalīties kādās papildu nodrošināšanas operācijās, bet katrā ziņā ne Afganistānā. Es personīgi par to neesmu dzirdējis. Bet, vienalga, par kuru valsti arī būtu runa, par to atbilstoši likumdošanai lems Latvijas parlaments. Un tikai Latvijas parlaments pēc pašreizējās likumdošanas var nolemt — ļaut brīvprātīgajiem tur doties vai neļaut, jo visas šīs miera uzturēšanas lietas, kā jūs zināt, balstās uz brīvprātības principa.

— Cerēsim, ka šogad pasaulē tomēr būs mierīgāk.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā