Ar baltu sniegu, laimes pakavu un laba vēlējumiem

Otrajos Ziemassvētkos Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā atkal iedegās pavarda uguns Kurzemes sētā

Lielā egle pie Priedes kroga sagaidīja visus lielos un mazos rīdziniekus, kas šai baltajā ziemas dienā nāca iedziedāt un iedancot Kurzemes sētas dzīvojamo māju. Tā pagājušajā vasarā tika pārvesta no Liepājas rajona Dunikas pagasta Vecķērvjiem, kur tikusi celta 19. gadsimta 40. gados. Māja ir trīsdaļīga: vidū atrodas caurstaigājams nams ar apvalkdūmeni jeb manteļskursteni, vienā pusē istaba ar krāsni, otrā — vasarā apdzīvojama telpa ar maltuvi un pieliekamo. Ēka iegādāta, pārvietota un restaurēta par iedzīvotāju ziedojumiem un Kultūrkapitāla fonda atvēlētajiem līdzekļiem. Otrajos Ziemassvētkos namā atkal iedegās pavarda guns un istabā rosījās muzikanti, dziedātāji un rotaļnieki no malu malām. Viņi visi devuši savu artavu Kurzemes sētas atdzimšanā.

Kopš lielās ugunsnelaimes 2000. gada 26. maija vējainajā pēcpusdienā, kad Kurzemes sētā aizdegās dižais laidars un liesmas pārsviedās arī uz dzīvojamo māju, ko neizdevās vairs glābt, soli pa solim neatlaidīgi gādāts par tās atjaunošanu. Jau dažas nedēļas pēc ugunsgrēka posta vieta bija sakopta, un tieši te sākās ziedojumu vākšana. Retais spēja vienaldzīgi paiet garām lieliskā tautas celtniecības pieminekļa krāsmatām. Līdz 2001. gada oktobrim Kurzemes sētas atjaunošanai bija saziedoti 18 960 lati. Kopā ar Kultūrkapitāla fonda piešķirtajiem 6000 latu pietika, lai nopirktu, nojauktu un pārvestu uz muzeju citu māju un citu laidaru. Vislielāko ieguldījumu deva Dailes teātra saime: aktieru labdarības koncerts 2000. gada vasarā ienesa 7173 latus. Pārvestās mājas spāru svētkos 2001. gada jūlijā sarīkotā latviešu etnomūzikas, rokzvaigžņu un aktieru koncerta ienākumi ļāva uzlikt mājai pienācīgu niedru jumtu. Pārvests ir arī laidars, taču tā uzstādīšanai pagaidām vēl nav līdzekļu. Darbs turpinās.

Šai dienā Ziemassvētku noskaņa valdīja visā muzejā. Usmas baznīcā skanēja ērģeļu stabules, estrādē dziedāja un jokus plēsa Liepājas “Atštaukas”, bērni vizinājās rakstītās kamanās un nebēdīgi laidās no kalniņiem, pie daudzajiem ugunskuriem sprēgāja valodas. Un kalējs kala lielākus un mazākus pakavus, kas Zirga gadā visi solās būt laimes pakavi.

Iedancota nu jaunā Kurzemes sētas dzīvojamā māja būtu, var sākties iekārtošana. Kā saka Mārtiņš Kuplais, kas muzejā ir direktora vietnieks zinātniskajā darbā, gandrīz visu nepieciešamo varēšot atrast muzeja noliktavās, tomēr kāda etnogrāfiskā ekspedīcija būšot vēl jārīko: “Neesam panākuši tādu stāvokli, ka visas lietas būtu divos eksemplāros, lai vienu varētu likt ekspozīcijā, bet otru glabātu noliktavā. Tagad nu mums pietrūkst sakņu krēsla, guļamā sola un vēl dažu arhaisku istabas piederumu, kas raksturīgi 19. gadsimta pirmajai pusei un ko pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Kurzemes sētai bija iegādājusi Pieminekļu valde.” Muzeja ļaudis tomēr cer, ka līdz pavasarim Kurzemes māju izdosies iekārtot un 27. aprīlī to varēs godam atklāt.

Uz jautājumu, cik naudas vēl nepieciešams laidara uzstādīšanai, Mārtiņš Kuplais tā noteikti nemaz nevarot atbildēt: “Laidars ir ļoti liels, un tāme liela — vairāki desmiti tūkstoši latu. Jāsaka gan, ka viena lieta ir — cik vajag, un pavisam cita lieta — ar cik mēs tiekam galā. Jo katrā darbā nāk klāt cilvēku entuziasms, par ko netiek maksāts un par ko nevar samaksāt.” Tomēr naudas vēl daudz vajadzēs. Savu entuziasmu būs iespēja apliecināt arī ziedotājiem, ikvienam no mums.

“LV” informācija