In memoriam:

Latviešu mūzikas lielgaram Leonīdam Vīgneram aizejot

Viņš bija latviešu mūzikas leģenda. Ģeniāls simfoniskā orķestra un Dziesmu svētku kopkora diriģents, Jāzepa Vītola skolnieks, komponists, Latvijas Mūzikas akadēmijas profesors. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks. Personība. Mežaparka priežu galotnēs vēl vibrē Jurjānu Andreja kantāte “Tēvijai”, ko Atmodas Dziesmu svētkos diriģēja sirmais Maestro. “Tev mūžam dzīvot, Latvija!” — tāds ir arī viņa, Leonīda Vīgnera, novēlējums, tāds bija viņa dzīves vadmotīvs. “Mana garīgā būtība koncentrējas uz mūsu kultūras būtību — latviešu, latviešu un vēlreiz — latviešu. Kultūra un tieši Latvijā. Man ir pilna galva ar idejām par to, kas būtu jāuzsver, kādā virzienā jāiet. Vienu varu pateikt uzreiz: pirmajā vietā ir latvietība.” Tās ir rindas no Rūtas Paulas grāmatas “Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru”, kas tika atvērta Meistara 95. dzimšanas dienā 2001. gada 9. novembrī.

Ziemassvētku priekšvakarā noslēdzās Leonīda Vīgnera radoši dāsnais mūžs. Bēru rīcības komiteja, ko vada kultūras ministre Karina Pētersone, ziņo, ka atvadīšanās no Maestro notiks 2002. gada 5. janvārī no pulksten 10 līdz 12 Doma baznīcā. Turpat, no kurienes 1933. gada 29. maijā tika izvadīts viņa tēvs, pirmais profesionālais latviešu mūziķis Ernests Vīgners. Apbedīšana I Meža kapos pulksten 13.

“LV” informācija

Foto: A.F.I.

Rūtas Paulas grāmatā par Maestro Leonīdu Vīgneru stāsta daudzi ievērojami Latvijas mūziķi un kultūras darbinieki. Šoreiz — no diriģentes Ausmas Derkēvicas izjūtām:

Rūta Paula “Maestro Leonīda Vīgnera stāsti un stāsti par Leonīdu Vīgneru”.

Rīga. Pētergailis. 2001.

“Es nezinu un neredzu nevienu viņam līdzīgu lielāku diriģentu — ne mūsu, ne svešzemju. Strādājot ar Valsts kori, man gadījies satikties ar ļoti daudziem pasaules klases diriģentiem gan no bijušās savienības, gan ārzemēm, esmu bijusi daudzos festivālos, kuros piedalījušies dažādi orķestri un diriģenti ar pasaules vārdu. Bet tādu muzikālu atklāsmi kā Vīgneram es nevienam neesmu izjutusi. Ir spoži, eleganti orķestri un brīnišķīgi spēlē, arī daudzi diriģenti strādā labi, tomēr tā mūzikas emocionālās jušanas spēka nav! Šīs spējas ir Dieva dotas, tās nevar iemācīt.

(..) Prasīgs, durstīgi asprātīgs saskarsmē ar svešiem cilvēkiem un mēģinājumos, kuros dziedātāji viņu dievināja, viņš bija sirsnīgs un cilvēcīgs personīgajās attiecībās. Viņš vienmēr bija vienkāršs un demokrātisks un nekad, nekad, nekad kundzisks vai augstprātīgs. Viņš bija robusts attiecībās ar kolēģiem, orķestrantiem un dziedātājiem, taču aiz tā slēpās ārkārtīgi trausls un dvēselisks cilvēks ar smalkām izjūtām, kuras viņš dzīvē reti izrādīja, bet kuras parādījās viņa daiļradē — interpretācijās un kompozīcijās.

Man bija liela laime klausīties leģendāro Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumu Sanktpēterburgā, toreizējā Ļeņingradā. Dziedāja gan mūsu Valsts akadēmiskais, gan Radio koris. Kā viņš izveidoja šo simfoniju! Beidzamo daļu no absolūta klusuma, kad gandrīz nemaz nav skaņas, līdz grandiozām gavilēm. Tik ideālu skanošu klusumu, kad skaņa it kā būtu, it kā nebūtu, mācēja dabūt tikai Vīgners. Kaut ko tādu Ļeņingrada nebija dzirdējusi un mēs — arī. Tā laikam bija laimes stunda arī pašam Vīgneram.

Viņam vispār patika dramatiski darbi. Arī viņa paša kora dziesmās līdzās smalkai, trauslai emocionalitātei ir filozofisks dramatisms ar Raiņa dzeju.

Īpaša vieta profesora dzīvē bija viņa mīļotajam korim “Mūza”, kura mēģinājumi notika pirmdienās un ceturtdienās. Un kamēr vien viņš, pieturoties kādam pie rokas, varēja pavilkt kājas, devās uz mēģinājumiem. Vai ledainā aukstumā, sniegputenī, vai slapdraņķī. Tā kā man tajā pašā laikā Kaļķu ielā 11a sākās mēģinājumi ar kori “Dzintars”, es bieži vēroju: cik gan tas cilvēks var būt izturīgs. Tā kā viņš bija prīma, neviens viņu ar mašīnu neveda... Vīgners brauca ar tramvaju, un viņu uz šiem mēģinājumiem vadāja zem rokas kāds no kolēģiem kormeistariem.

Vīgners savos uzskatos vienmēr bijis diezgan konservatīvs. Kad virsdiriģentiem šuva tērpus, mākslinieks katru reizi izdomāja kādu īpašu modeli. Tur frakas ar astēm, kleitas kā gari tautiski svārki. Vīgners nekad nepieļāvās uzšūt sev šos kostīmus — neparko! Tikai normālu, klasisku uzvalku. Viņam vienam šuva citādāku nekā citiem.

No viņa esmu saņēmusi daudz pamācību. Vīgners nekad nav klusējis, ja viņam ir bijis ko teikt, ja ir bijis kas aizrādāms. Tā viņš vienmēr pārdzīvoja, ka nepareizi diriģē Latvijas himnu “Dievs, svētī Latviju”. Viņš teica: “Tā ir lūgšana, tādēļ tā jāinterpretē nevis kā himna, bet kā lūgšana.” Tā man ir svēta lieta.

Man vairākkārt bijusi darīšana ar Em. Melngaili. Kad viņam Universitātes aulā atzīmēja kādu no jubilejām, uz koncertu klausīties bija atnācis arī Vīgners. Dziedāja trīs toreiz labākie kori: “Dzintars”, “Gaudeamus” un “Juventus”. Melngailis sieviešu koriem nav uzrakstījis pārāk daudz dziesmu, bet es kādas astoņas biju atlasījusi. Pēc tam, kad nodziedājām, Vīgners sita man pa plecu un teica: “Tu labi darīji, es darītu tieši tāpat.” Tas ir viens no lielākajiem komplimentiem, kādu vien es vispār esmu no viņa dzirdējusi. Viņš mani paslavēja arī 1990. gada Dziesmu svētkos par Em. Melngaiļa “Senatni”. Tas nav viņam tipiski, jo parasti Maestro runāja par to, kas nav bijis īsti labi. Tāpēc šie man bija gandarījuma brīži. Tas bija fantastiski!

Man šķiet, ka Vīgneru ne tikai nenovērtēja, bet viņam netika dota iespēja tai virzībai, kādai viņš bija dzimis. Godīgi sakot, viņš savā interpreta būtībā, savā mūzikas izjūtā un dziļumā ir pasaules klases mūziķis. Visu cieņu mūsu pārējiem diriģentiem, taču nav otra tāda, kas var tik dziļi iegremdēties mūzikā, tik dziļi to atklāt un parādīt.”