Ministru prezidents Andris Bērziņš:

Mēs daudz ko varam, ja gribam darīt

Intervijā Latvijas Radio raidījumā “Mūsu viesis” 2002.gada 3.janvārī

— Es gribētu teikt, ka to nevajadzētu uztvert kā kādu briesmīgu katastrofu, ziema ir ziema, un es ļoti labi atceros no savas bērnības — tādas ziemas bija katru ziemu, un, protams, ir dažkārt apgrūtinājumi, kad tiek putināts un pirmajā brīdī nevar visus ceļus iztīrīt. Es, piemēram, šodien runāju ar Kandavas novada vadītāju, viņš man teica, ka viss ir kārtībā, visu iztīrījuši, arī visi lauku ceļi ir iztīrīti, visas mājas ir pieejamas, un tas droši vien ir atbildīga pašvaldību vadītāja uzdevums — sakārtot, lai arī mazie lauku celiņi būtu sakopti. Katrā gadījumā Gorbunova kungs man teica, ka uz lielajiem valsts pirmās un otrās šķiras ceļiem šobrīd viss esot pilnīgā kārtībā. Tā problēma, protams, varētu rasties rīt — sāks atkal šausmīgi snigt, bet tas vairs nebūs apgrūtinājums autovadītājiem, bet gan meža zvēriņiem, jo radīsies sērsna, un tad vilkiem tos mazākos zvēriņus būs vieglāk ķert.

Par mūsu labklājību jārūpējas pirmām kārtām jau katram pašam — vismaz tiem, kuri var to izdarīt, tiem, kuri ir darbspējīgi, tiem, kuri ir pie labas veselības, tiem ir jāstrādā, pašiem jādara ļoti daudz un mazāk ir jāsūkstās un jāstāsta, kāpēc to nevar izdarīt, bet vairāk jādomā, kā to izdarīt. Savukārt tie, kuri objektīvu iemeslu dēļ ir nokļuvuši kādā grūtākā situācijā — saslimuši vai ir jau tādā statusā, ko saucam par pensionāriem, par tiem ir jārūpējas valstij un pašvaldībām kopā. Tas bija tieši tas, ko es mēģināju pateikt, un es gribu atkārtot arī pašlaik — mēs ļoti daudz ko varam, ja gribam, ja koncentrējamies uz darīšanu, nevis uz žēlošanos un vaidēšanu. Diemžēl pieredze ir tāda, ka diezgan daudz jaunu cilvēku vai arī cilvēku, kuri vēl ir spēka gados un daudz ko varētu izdarīt, sūdzas un meklē iemeslus un tērē enerģiju tam, lai pamatotu, kāpēc viņš to nevar izdarīt, tā vietā, lai to darītu.

Andris Bērziņš: — Labdien! Vispirms gribu novēlēt visiem laimīgu jauno gadu, lai jums piepildās viss, ko esat iecerējuši šajā gadā, un ieceriet daudz! Vairāk nekā pagājušajā!

— Paldies! Mēs vēlam jums to pašu! Sāksim ar tādu šobrīd aktuālu lietu, ka Latvija ir piesnigusi gandrīz līdz koku galotnēm, bet tā liekas, ka Latvijā ar šo situāciju ir tikuši galā, tā vismaz saka autoceļu zinātāji un tīrītāji.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka to nevajadzētu uztvert kā kādu briesmīgu katastrofu, ziema ir ziema, un es ļoti labi atceros no savas bērnības — tādas ziemas bija katru ziemu, un, protams, ir dažkārt apgrūtinājumi, kad tiek putināts un pirmajā brīdī nevar visus ceļus iztīrīt. Es, piemēram, šodien runāju ar Kandavas novada vadītāju, viņš man teica, ka viss ir kārtībā, visu iztīrījuši, arī visi lauku ceļi ir iztīrīti, visas mājas ir pieejamas, un tas droši vien ir atbildīga pašvaldību vadītāja uzdevums — sakārtot, lai arī mazie lauku celiņi būtu sakopti. Katrā gadījumā Gorbunova kungs man teica, ka uz lielajiem valsts pirmās un otrās šķiras ceļiem šobrīd viss esot pilnīgā kārtībā. Tā problēma, protams, varētu rasties rīt — sāks atkal šausmīgi snigt, bet tas vairs nebūs apgrūtinājums autovadītājiem, bet gan meža zvēriņiem, jo radīsies sērsna, un tad vilkiem tos mazākos zvēriņus būs vieglāk ķert.

— Rīt gan atkal sola, ka būs gandrīz vai nulle grādu... un tad atkal kusīs, būs jāskatās, lai kaut kas uz galvas neuzkrīt.

A.Bērziņš: — Tai skaitā arī, kas notiks ar lielajām sniega kupenām uz jumtiem — taisnība, taisnība.

— Bet galvenā lieta ir tā, ka tas paņem daudzus miljonus no naudas maciņa — sniega tīrīšana, ceļu tīrīšana.

A.Bērziņš: — Tas atkarīgs no tā, kā to saplāno. Latvijā, teiksim, ir katros piecos vai septiņos gados divas bargas ziemas, kuras iekrīt tajos septiņos gados, vai piecas pēc kārtas ir siltas un pēc tam divas aukstas vai kā citādi, bet tāda ir vidējā statistika, tā ka pašvaldībām un tajā skaitā arī valsts institūcijām, Ceļu satiksmes fondam ir jāpieskaņojas un jāmēģina kaut kā notrāpīt. Ir arī jāskatās, kā dzīvnieki ēd — man kaķis ļoti daudz ēda, jau sākot ar septembri. Es domāju — kur viņš tik daudz var ēst! Izrādās, ziema būs barga un gara.

— Vēl, runājot par tām dienām, kas pagājušas, vai jums nav jādomā, ka arī turpmāk būs svētku dienas un ka varbūt būs arī jāmaina strādājamās dienas pret kādu citu dienu un darbadienas jāpamaina vietām? Vai tikko pagājusī pieredze attaisnojās?

A.Bērziņš: — Godīgi sakot, nav pareizi, ka, teiksim, divas vai trīs nedēļas vai dienas pirms svētkiem pēkšņi notiek kādas maiņas, un es tiešām nupat, vakar, parakstīju rezolūciju un lūdzu Kalvīša kungu mēneša laikā sagatavot iespējamos grozījumus par darbadienu pārcelšanu visam gadam, lai cilvēki jau laikus varētu plānot visas lietas. Šī darbadienu pārcelšana jau faktiski attiecas tikai uz valsts institūcijām. Pašvaldību institūcijas var rīkoties tā, kā uzskata par pareizāku un iedzīvotājiem vajadzīgāku katrā konkrētā pašvaldībā, savukārt privātuzņēmumi var noteikt citu darba ritmu atbilstoši Darba likumu kodeksam, bet, lai viss būtu savstarpēji saskaņots un mēs daudzmaz vienoti pārietu uz šīm svinamajām dienām, atpūtas dienām, brīvdienām, tuvākā mēneša laikā Ministru kabinets jau paudīs savu attieksmi pret šo iespējamo darbadienu grozīšanu visa gada garumā.

— Un tagad par jūsu svētku runu. Jūs sacījāt, ka labklājība, drošība un tautsaimniecības augšupeja ir vērtības, ko rūķi dāvanu maisos nepiegādā. Mēs gribētu, lai jūs sīkāk pakavētos pie šiem trim vārdiem, ko jūs sacījāt. Tātad labklājība — kas konkrēti šajā, 2002.gadā tiks paveikts, lai labklājība patiešām ietu uz augšu?

A.Bērziņš: — Par mūsu labklājību jārūpējas pirmām kārtām jau katram pašam — vismaz tiem, kuri var to izdarīt, tiem, kuri ir darbspējīgi, tiem, kuri ir pie labas veselības, tiem ir jāstrādā, pašiem jādara ļoti daudz un mazāk ir jāsūkstās un jāstāsta, kāpēc to nevar izdarīt, bet vairāk jādomā, kā to izdarīt. Savukārt tie, kuri objektīvu iemeslu dēļ ir nokļuvuši kādā grūtākā situācijā — saslimuši vai ir jau tādā statusā, ko saucam par pensionāriem, par tiem ir jārūpējas valstij un pašvaldībām kopā. Tas bija tieši tas, ko es mēģināju pateikt, un es gribu atkārtot arī pašlaik — mēs ļoti daudz ko varam, ja gribam, ja koncentrējamies uz darīšanu, nevis uz žēlošanos un vaidēšanu. Diemžēl pieredze ir tāda, ka diezgan daudz jaunu cilvēku vai arī cilvēku, kuri vēl ir spēka gados un daudz ko varētu izdarīt, sūdzas un meklē iemeslus un tērē enerģiju tam, lai pamatotu, kāpēc viņš to nevar izdarīt, tā vietā, lai to darītu.

— Bet runāsim varbūt par tiem, kuriem ir tiesības kaut ko arī prasīt, tātad par pensijām un pensiju paaugstinājumu — iespējamo — šajā gadā. Cik jūs varat solīt?

A.Bērziņš: — Es negribētu saukt kādus konkrētus skaitļus, es vienkārši nebūtu nopietns cilvēks, ja tā darītu. Šajā amatā es tā nevaru, bet tātad Saeima ir pieņēmusi grozījumus pensiju likumā, kas, pēc manām domām, ir ļoti, ļoti saprātīgs kompromiss un, pats galvenais, dos pensiju pieaugumu visiem. Pirmkārt indeksācija nenotiks vairs tikai pēc inflācijas, bet tur tiek ievērtēts arī vidējās darba samaksas pieauguma temps, tātad būs divi komponenti, un, ja inflācija būs zema, bet darba samaksas temps pieaugs, attīstoties ekonomikai, tad pensionāri var cerēt uz lielāku pensiju indeksāciju. Un tas nebūs tā, kā bija pēdējos divus trīs gadus, kad visa indeksācija notika tikai atbilstoši inflācijai un, ja Latvijā inflācija bija maziņa, tad faktiski indeksācija arī bija maziņa.

— Vai jūs konkrēti varat pateikt — ja cilvēkam ir 55 latu pensija, vai viņš arī kaut ko gūs klāt šajā gadā?

A.Bērziņš: — Protams, visi gūs, visi gūs. Otrs — es gribētu teikt, ka Saeima izlaboja arī zināmu netaisnību, kas bija pensiju likumā attiecībā uz tiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus bija nostrādājuši, kuriem darba stāžs bija lielāks par 30 gadiem, bet kuri tīri objektīvu iemeslu dēļ pēdējos savos darba gados bija maksājuši salīdzinoši mazas apdrošināšanas iemaksas — tiem tagad būs iespējas šo pensiju pārrēķināt. Strādājošie pensionāri varēs strādāt un saņemt peniju — arī tas ir ļoti liels ieguvums, par ko Saeima ir nobalsojusi.

— Vai būs kāda palīdzība arī daudzbērnu ģimenēm?

A.Bērziņš: — Daudzbērnu ģimenes pamatā palīdzību saņem divējādi — caur valsts budžetu un caur savām konkrētajām pašvaldībām, kuras konkrēti redz katras šīs ģimenes specifiskās vajadzības, vai tās būtu brīvpusdienas skolā, vai tā būtu palīdzība, laižot bērnus skolā, vai tie paši bērnu kopšanas pabalsti, kurus izmaksā valsts katru mēnesi.

— Un valsts politika šajā jomā?

A.Bērziņš: — Valsts politika ir definēta Labklājības ministrijas izstrādātajos normatīvajos dokumentos, mēs pie tā arī turēsimies. Protams, visas lietas prasa samērā lielu naudu, un šobrīd prioritātes budžetā bija tādas, kādas es minēju arī Jaungada runā.

— Pie labklājības varbūt varētu domāt arī par medicīnu. Vecgada vakarā runāja viena daktere, viņa sacīja, lai arī medicīnai ir pielikts vairāk naudas, nekā varbūt bija domāts un nekā varēja, tomēr medicīnai atvēlētais budžets ir smieklīgi mazs, salīdzinot ar Eiropas valstīm.

A.Bērziņš: — Jautājums ir — kā skaita. Ja skaitām tīro budžeta naudu, kas nonāk medicīnas apritē, tad tas ir viens skaitlis, un pamatā dakteri vienmēr skaita šo skaitli; ja mēs runājam par visu naudu, kas nonāk veselības apritē caur apdrošināšanas sabiedrībām, tātad caur pacientu līdzdalības maksājumiem, caur budžetu, caur dažādiem ārpusbudžeta ieņēmumiem, caur dažādiem slimnīcu pašu ieņēmumiem, tad šī naudas summa ir pilnīgi citāda. Kas attiecas uz veselības aprūpi, tad šī nozare ir saņēmusi papildus klāt pie budžeta šajā gadā 21,4 miljonus latu — tas ir otrais lielākais pieaugums, ja runājam par visām ministrijām, kuras saņēmušas vispār līdzekļus.

— Otra lieta, par kuru jūs runājāt, bija drošība. Vai jūs sīkāk pasacītu, kurās jomās, jo tās jomas var saprast dažādi — tas var būt par bruņotajiem spēkiem, par amatpersonu drošību, par ekonomisko drošību. Konkrēti kā jūs domājāt?

A.Bērziņš: — Es domāju, tā ir drošība, kas vajadzīga mums visiem visās jomās un pilnīgi visur. Savā Jaungada uzrunā lietojot vārdu “drošība”, es domāju drošību visplašākajā izpratnē, es domāju drošību valstī, kura nodrošina drošību katram cilvēkam, un šeit mums vēl ir pietiekami daudz ko darīt. Mums ir jāsakārto tiesu sistēma, mums ir jāsakārto aizsardzības spēki, un tiem šogad ir vislielākais pieaugums mūsu budžetā. Un, ja es teicu, ka kopumā valsts kļuvusi par astoņiem procentiem bagātāka, tad diezgan liela šīs kopējās bagātības daļa ir novirzīta tieši drošībai, pirmām kārtām aizsardzībai, otrām kārtām tiesu sistēmai un daļēji arī Iekšlietu ministrijai, ar to es saprotu vārdu “drošība”.

— Vai izvēlēties šo vārdu jūs mudināja arī tas, ka Latvijā pret amatpersonām ir bijuši uzbrukumi un nogalināšana, Ļiscovs un Laukroze, lai atceramies arī uzņēmējus Peimani un Šķesteri, jo tā arī ir katra cilvēka drošība.

A.Bērziņš: — Jums ir pilnīga taisnība, šie bija tie gadījumi, kuri diezgan skaidri parādīja, ka organizētā noziedzība un noziedzība vispār ir tas lielais ļaunums, pret kuru mums ir jācīnās, tieši tāpēc es savā Jaungada runā teicu, ka visi valsts kakti vēl nav izmēzti, ka mēs turpināsim darīt šo darbu un ne visas valsts amatpersonas varbūt var staigāt kā caur sudraba birzi, neviena zariņa nenolaužot. Ir vēl daudz ko darīt, un pie tā mēs strādāsim.

— Arī par tautsaimniecības augšupeju jūs runājāt. Kas būtu tie galvenie aspekti, kuros mēs šogad ietu augšup?

A.Bērziņš: — Runājot par tautsaimniecības augšupeju, es pirmkārt domāju galvenos makroekonomiskos rādītājus, un tas ir, protams, iekšzemes kopprodukta pieaugums. Mēs, Latvija, aizpagājušajā un pagājušajā gadā esam parādījuši visaugstākos attīstības tempus starp visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm. Aizpagājušogad mums bija 6,6 procentu pieaugums, pagājušā gada īsto skaitli droši vien mums nosauks kaut kad marta vidū vai beigās, kad statistiķi to visu sarēķinās, bet es paredzu, ka tas būs robežās starp septiņiem un astoņiem procentiem, un tas ir ļoti augsts pieauguma temps. Tas mums arī ir atļāvis kaut kādā veidā parisināt gan šīs pensiju problēmas, gan veselības problēmas, gan aizsardzības problēmas, un es ceru, ka mums izdosies šo tempu noturēt arī nākamgad. Tā kopējā konjunktūra varbūt nav tik laba, kā bija šogad, — te es domāju lielos procesus, kas notiek pasaulē, zināmu ekonomisko svārstīšanos lielajos pasaules tirgos, lielajās pasaules valūtās un tā tālāk, taču, no otras puses, mēs esam salīdzinoši maza ekonomika un salīdzinoši diversificēta ekonomika, kas orientēta uz ļoti daudziem un dažādiem tirgiem, un neviens nav pilnīgi dominējošs tirgus. Tas varbūt ļauj mums straujāk un adekvātāk reaģēt uz dažādām svārstībām, un es ceru, ka mums izdosies noturēt šo ekonomiskās attīstības tempu, pirmām kārtām jau radot ļoti labus apstākļus uzņēmējiem. Mēs otro gadu pēc kārtas neesam paaugstinājuši nevienu nodokli mūsu valstī, un tas ir pirmo reizi desmit gadu vēsturē. Taisni otrādi — mēs abus šos gadus esam nodokļus pazeminājuši.

— Un tomēr Raimonds Pauls, Saeimas deputāts, ir sacījis, ka pie varas esošā koalīcija sevi ir izsmēlusi.

A.Bērziņš: — Es gribētu teikt, ka katram var likties kaut kas, katrs var paust savu viedokli, tādēļ jau mēs dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Es, piemēram, domāju, ka Raimonds Pauls ir pilns jaunu, radošu ideju un ka viņš noteikti sacerēs mums ļoti daudz skaistu dziesmu.

— Vai jūs jau jūtat 8.Saeimas vēlēšanu tuvošanos?

A.Bērziņš: — Varbūt tieši vēl ne, bet droši vien priekšvēlēšanu kampaņa jau šā vai tā ir sākusies.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā