2002.gada 3.janvārī Vangažu apkaimē Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Tik bagāti sniegotu un bargi aukstu ziemu kā šī Latvija nav piedzīvojusi vismaz pēdējos piecus gadus. Jaunais gads sākās pat ar īstu sniega vētru, kas lielākās problēmas sagādāja plašajai mūsu valsts autovadītāju saimei. Taču, kā noskaidrojās sarunā ar Latvijas autoceļu direkcijas Ceļu uzturēšanas pārvaldes direktoru Aldi Lāci, nav pamata spriedumiem par ārkārtas ziemu. Ziema ir ziema, un runa var būt vienīgi par ārkārtas apstākļiem atsevišķos laikposmos, kuru sekas izjūt gan autoceļu uzturētāji, gan tie, kas pa ceļiem pārvietojas. Tā kā Latvijas autoceļu direkcija ir atbildīga par kārtību lielākajā daļā valsts ceļu — 20 400 kilometru kopgarumā (krietna daļa brauktuvju ir pašvaldību rūpju lokā un atsevišķu resoru, piemēram, Valsts robežsardzes vai Valsts meža dienesta uzraudzībā), “Latvijas Vēstnesis” skaidro, kāpēc pēdējā laikā ceļu stāvoklis neapmierina ne vienu vien autovadītāju un kas tiek darīts, lai braukšanu padarītu drošu un iespējamu, cik tas vispār ir iespējams mūsu klimatiskajos un ekonomiskajos apstākļos.

— Kāda ir situācija uz Latvijas autoceļu direkcijas pārziņā esošajiem ceļiem šobrīd?

— Situācija uz Latvijas galvenajiem un pirmās šķiras autoceļiem ir apmierinoša. Iespējams, ka ir zināmas caurbraukšanas grūtības kādos otrās šķiras ceļos, bet ir jārēķinās, ka Kurzemē putenis pierima krietni vēlāk nekā valsts lielākajā teritorijā un ceļu dienestu darbinieki, kas bieži vien ir strādājuši 16 un vairāk stundas diennaktī, vēl visu nav paspējuši padarīt.

Jārēķinās arī ar to, ka vairāk nekā 3000 kilometru Latvijas ceļu ziemas apstākļos tiek klasificēti kā bezklases ceļi — tas nozīmē, ka satiksmes plūsma pa šiem ceļiem ir niecīga (mazāk par 100 automašīnām diennaktī, un pa šiem ceļiem nenotiek autobusu kustība), līdz ar to šie ceļi tiek tīrīti atkarībā no iespējām un ne biežāk kā četras reizes sezonā vai gadījumos, ja kādam pēc tā ir nepieciešamība. Kopumā pastāvīgā ziemas dienestu aprūpē ir 16 737 kilometri valsts ceļu. Latvijas autoceļu direkcijas galvenais uzdevums ir nodrošināt satiksmes plūsmu valsts galvenajos un pirmās šķiras autoceļos, un tas ir paveikts.

Atkarībā no valsts autoceļu klasifikācijas un satiksmes intensitātes Latvijas ceļi ir sadalīti piecās uzturēšanas klasēs. Katrai no tām ir sava specifika un savas uzturēšanas prasības konkrētos laika apstākļos. Tā, piemēram, A klases ceļos, kas ir arī valsts galvenie ceļi, laika apstākļos, kad nav nokrišņu, nav izteiktu gaisa temperatūras svārstību un vēja ātrums ir mazāks par 8 metriem sekundē, brauktuvei ir jābūt bez sniega un ledus. Mainīgos laika apstākļos, kad ir nokrišņi, izteiktas gaisa temperatūras svārstības, vēja ātrums lielāks par 8 metriem sekundē, A klases ceļu brauktuvēs pieļaujams svaiga sniega biezums līdz 6 centimetriem, slapja sniega vai sniega un sāls, un smilts maisījuma sajaukums līdz 3 centimetriem, risu dziļums uz ceļa — līdz 1 centimetram. Ja gaisa temperatūra ir zemāka par –6 grādiem, brauktuves atbrīvošana no ledus netiek garantēta, bet ceļš tiek nokaisīts ar pretslīdes maisījumu. B klases ceļos pastāvīgos laika apstākļos tiek pieļauts sasaluša vai piebraukta sniega biezums līdz 4 centimetriem, risas — līdz 2 centimetriem. Mainīgos laika apstākļos uz šīs kategorijas brauktuvēm var būt pat līdz 8 centimetriem dziļš svaigs sniegs vai 4 centimetrus dziļš slapjš sniegs — tā ir norma, un šādu ceļu nevar uzskatīt par netīrītu vai necaurbraucamu. Uz C klases ceļiem labvēlīgā laikā pieļaujams līdz 10 centimetriem biezs piebraukts vai sasalis sniegs, nepastāvīgā laikā — līdz 10 centimetriem biezs svaigs sniegs vai uz pusi plānāka slapja sniega klājums.

No šī apraksta izriet, ka ziemas apstākļos nav reāli prasīt no ceļu uzturētājiem melnu asfaltu kā vasarā vai pastāvīgi kaisītus ceļus. Bieži vien kaisīšanas vietā tiek lietota tā sauktā ceļu rievošanas tehnoloģija, pēc kuras ceļa segums izskatās balts, bet ir pat drošāk braucams nekā ar smilts un sāls maisījumu kaisīts ceļš, kas zemās temperatūrās var veidot ledainu piebraukumu.

Un vēl — tādus laika apstākļus, kādi valdīja Latvijas lielākajā daļā naktī no 1. uz 2. janvāri, nevar saukt pat par mainīgiem. Tie bija ārkārtas apstākļi, kas attiecīgi prasīja arī ilgāku laiku ceļu sakopšanai. Šādi ārkārtas apstākļi ar lielu nokrišņu daudzumu, lielu vēja ātrumu, kas pārvieto brīvo sniegu, zemām gaisa temperatūrām, šogad jau bijuši vairākkārt. Taču, manuprāt, nav iemesla runāt par ziemu kā ārkārtas parādību, ar kuru Latvijas ceļu uzturētāji netiek galā. Ziema Latvijas klimatiskajos apstākļos nav un nevar būt nekas ārkārtējs, runa var būt tikai un vienīgi par atsevišķām ārkārtas situācijām, kuru seku likvidēšanai ir savs objektīvs laiks un iespējas.

— Vai pastāv kādi noteikumi, cik ilgā laikā un kādos diennakts posmos ceļiem ir jābūt notīrītiem, lai tie atbilstu iepriekš sniegtajam aprakstam?

Dažkārt autovadītājiem ir priekšstats, ka ceļi tiek tīrīti tikai naktīs vai arī tas tiek darīts krietni par maz.

— Laiks, kas paredzēts autoceļa brauktuves attīrīšanai no sniega, tiek skaitīts no snigšanas beigām līdz laikam, kad ceļš ir notīrīts. Uz A klases ceļiem sniegs jānotīra 3—4 stundu laikā pēc snigšanas, no B klases ceļiem — 6 stundu laikā un no C klases ceļiem — 24 stundu laikā. Ja ilgstoši snieg, ceļu tīrīšana tiek sākta tad, kad sniega segas biezums uz brauktuves pārsniedz ceļa uzturēšanas klasei un laika apstākļiem vidēji pieļaujamo. Ja vēja ātrums ir lielāks par 8 metriem sekundē, tad uz ceļa šķērsvirzienā tiek pieļauti sniega sanesumi, kuru biezums ir lielāks par pieļaujamo sniega biezumu.

Laiks ir paredzēts arī A klases ceļu atbrīvošanai no ledus — tāpat 3 līdz 4 stundas. Uz B un C klases ceļiem apledojuma likvidēšana netiek normēta laikā, noteiktā laika sprīdī ceļu uzturētājiem jāveic vien brauktuves kaisīšana ar pretslīdes materiālu vai jānovērš slīdamība, ceļu rievojot. Uz C klases ceļiem kaisīšana vai rievošana jāveic tikai autoceļu bīstamajās vietās.

Lai arī ceļu uzturēšanai ziemā ir paredzēti šie laika un pretslīdes nodrošināšanas normatīvi, bieži vien ceļu uzturētāji dara vairāk, nekā ir paredzēts — kaisa arī tos ceļus, kur tas nebūtu jādara, tīra ātrāk, jo svarīgi ir nodrošināt reālu satiksmes plūsmas iespējamību. Tā, piemēram, tiek kaisīti daudzi ceļi Latvijas kalnainajos rajonos — Madonas, Cēsu, Alūksnes, kaut to uzturēšanas klase šādu standartu neparedz.

Jāatceras arī tas, ka ceļu tīrīšanas tehnika nevar braukt pa priekšu katram autovadītājam, turklāt sliktos laika apstākļos ceļš var kļūt grūti caurbraucams, ja pēc sniega tīrīšanas ir pagājis ilgāks laiks. Ceļu tīrīšanas tehnika uz valsts ceļiem ir izvietota pēc noteiktas shēmas un norit pēc noteikta grafika. Daudziem autovadītājiem šķiet, ka ceļi tiek nepietiekami tīrīti arī tāpēc, ka to malās neredz vēl nesen labi zināmos lielos sniega vaļņus. Tas ir ceļu uzturēšanas tehnikas nopelns, kuras modernizācijā ieguldīti ievērojami līdzekļi. Ātrgaitas sniega tīrīšanas mašīnas sniegu aizmet tālu prom no ceļa, vaļņi veidojas vien tur, kur ir barjeras vai tilti. Kopumā šajā ziemas sezonā ceļu uzturēšanas darbiem tiek izmantoti 177 autogreideri, 117 ekskavatori, 196 traktori, 32 buldozeri, 215 automašīnas.

— Vai tas ir pietiekami? Vai pietiek arī naudas?

— Šoziem ceļu uzturēšanai paredzēti 7,5 miljoni latu. Novembrī un decembrī mēs esam iztērējuši mazliet vairāk par paredzēto, bet tas nebūt nenozīmē, ka naudas trūks. Ziema, kas ir agri sākusies, var arī agri beigties. Pagājušajā ziemā, kad ceļu uzturēšanai bija paredzēta tikpat liela naudas summa, iztērējām mazliet vairāk par 6 miljoniem latu, tātad kopumā mazliet ietaupījām. Latvijas autoceļu uzturēšanai visa gada garumā paredzēti 16 miljoni latu, no tiem lauvas tiesa pienākas ziemas dienesta darbam, 5 miljoni latu — ceļu seguma uzturēšanai kārtībā un labošanai vasarā, 1,5 miljoni latu — satiksmes organizācijas uzlabošanai, vēl ir nauda citiem izdevumiem. Tā ka, ja ziemas darbiem līdzekļu pietrūks, kaut ko ir iespējams paņemt no vasarai domātās naudas. Ja trūks ļoti daudz, būs jādomā, ko darīt, ir jau notikusi ārkārtas apspriede par šo tēmu, bet pagaidām lielam satraukumam pamata nav.

— Vai 7,5 miljoni ir pietiekami, lai ziemā visu paveiktu, kā nākas?

— Optimāli būtu, ja valsts varētu atrast 16 miljonus latu ziemas sezonai vien, taču tā ir utopija. Jebkurš papildu finansējums dotu iespēju nodrošināt augstāku ceļu uzturēšanas kvalitāti.

— Kā tiek kontrolēti braukšanas apstākļi uz Latvijas ceļiem, un kādas iespējas pārbaudīt ceļu stāvokli iecerētajā maršrutā ir autovadītājiem?

— Latvijā darbojas 30 laika apstākļu novērošanas stacijas, kas sniedz objektīvu informāciju par stāvokli uz ceļiem — gaisa temperatūru, vēja ātrumu un brauktuves apstākļiem. Tāpat katrā rajonā darbojas ziemas dienesta diennakts dežuranti, kas jebkurā laikā var sniegt informāciju. Interneta lietotājiem ir pieejama arī Latvijas autoceļu direkcijas mājaslapa (www.lad.lv), kurā ir īpaša nodaļa — jaunākās ceļu ziņas. Tajā atrodama visa aktuālā informācija par braukšanas apstākļiem uz visiem valsts nozīmes ceļiem. Tiek sniegtas ziņas par laika apstākļiem un caurbraucamību. Caurbraucamība var būt vai nu apmierinoša, apgrūtināta, vai grūti caurbraucama. Visi šie apzīmējumi liecina par to, ka konkrētais ceļa posms ir izbraucams.

— Jūs daudz runājāt par to, ko dara par ceļu kārtību atbildīgie. Ko varētu vēlēties un gaidīt no autovadītājiem?

— Tā kā tik barga ziema nav bijusi vismaz pēdējos piecus gadus, daudziem autovadītājiem ar pietiekami lielu braukšanas stāžu un labām, ar ziemas riepām aprīkotām mašīnām, vienkārši nav pieredzes un iemaņu ziemas braukšanā. Te nu liels darbs būtu darāms autoskolām. Bailes no braukšanas ziemā un pieredzes trūkums bieži vien neļauj autovadītājiem objektīvi novērtēt apstākļus un saprast, ka ziemas ceļš ir ziemas ceļš — ar sniegu un arī ar ledu, kas nebūt nenozīmē to, ka ceļš ir neizbraucams vai netīrīts. Latvijā satiksmes plūsma ziemā ir ļoti nevienmērīga — daudz ir to, kas brauc ļoti lēni, ir tādi, kas steidzas, nenovērtējot reālo situāciju. Rezultātā ir pietiekami liels avāriju skaits.

Ļoti neaizsargāts ziemā ir gājējs, jo sniegs to “izdzen” uz ceļa, kas īpaši bīstami ir uz neapgaismotajiem lauku ceļiem. Cilvēkiem vajadzētu apzināties, ka autovadītājam tiešām ir grūti viņus ieraudzīt, un lietot gaismu atstarojošus elementus.

Lielākais satiksmes negadījumu skaits ziemā notiek nevis sliktu laika apstākļu vai netīrītu, nekaisītu ceļu pēc, bet gan autovadītāju nepietiekamas uzmanības vai nedrošas braukšanas paradumu rezultātā. Varu autovadītājiem ieteikt tikai vienu — samaziniet ātrumu un piemērojieties braukšanai ziemas apstākļos.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore