Atmiņa runā:

Lai sasildītu un apmīļotu savu strēlnieku dvēseles

Sestdien un svētdien Latvija atzīmēja mums liktenīgo Ziemassvētku kauju 85.gadskārtu Varoņi dus mūžīgo mūžības sapni

Piemiņas brīdī Antiņu kapos pie Tīreļu mājām 5.janvārī: Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis un Nacionālās aizsardzības akadēmijas leitnants Edmunds Svenčs

Rīgas Brāļu kapos 6.janvārī

Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Katru gadu Babītes pagasta padomes priekšsēdētājs Andrejs Ence rīko piemiņas svētbrīdi, godinot 1240 kritušos strēlniekus, kas guldīti Antiņu kapos pie Tīreļu mājām. Ap 15 km slēpojumu pa kauju vietām veica Nacionālās aizsardzības akadēmijas (NAA) kadeti un virsnieki. Antiņu kapos svētbrīdi vadīja NAA kapelāns Atis Vaickovskis. Pie pieminekļa sagūla ziedi, iedegās svecīšu liesmiņas, un varenajās eglēs kā katedrāles velvēs atbalsojās karavīru dziesmas.

Piemiņas brīži ar karavīru dziesmām, svecīšu aizdegšanu un ziedu nolikšanu, par spīti dziļajām sniega kupenām, notika daudzās lielāko kauju vietās — Ložmetējkalnā, Tīreļpurva plašumos, pie Ķekavas, Nāves salā un citviet.

Svētdien, Zvaigznes dienā, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Nacionālo bruņoto spēku augstākie virsnieki, kareivji un kadeti piedalījās klusā piemiņas brīdī Brāļu kapos pie Mātes Latvijas tēla. Šogad šī klusā uguntiņām iezīmētā procesija bija sevišķi skaista, jo pati māte Daba bija uzsegusi biezu jo biezu seģeni Brāļu kapos dusošajiem, un Kārļa Zāles akmens jātnieki bija kā biezās kupenās iestiguši.

Un sākās viņu apvienošanās varoņgaitām

Ziemassvētku kaujas bija latviešu strēlnieku bataljonu kaujas spēju augstākais pārbaudījums. Apvienoti nacionālos bataljonos, iedvesmoti ar cerībām par savu brīvu valsti, latviešu vīri parādīja izcilu varonību un izturību, kuru apbrīnoja tā laika militārie speciālisti, par to rakstīja visas Eiropas prese. Doma par latviešu strēlnieku bataljonu izveidi radās laikā, kad visur vismaz atklātībā jūsmoja par Krievijas patriotismu, un latviešu strēlnieki mira par “ticību, ķeizaru un tēviju”, kad ar tēviju tika domāta visa plašā Krievzeme. Laikā, kad par Latvijas neatkarību varēja runāt tikai ar lielu piesardzību.

1915.gada 1.augustā Krievijas valsts domes locekļi Jānis Goldmanis un Jānis Zālītis izplatīja uzsaukumu iestāties latviešu strēlnieku bataljonos. Latviešu virsniekiem un kareivjiem, kuri bija izkaisīti pa visu plašo Krieviju, nācās pārvarēt ārkārtīgi lielas grūtības, lai no krievu karaspēka daļām pārceltos uz latviešu bataljoniem. Tomēr sajūsma un vēlēšanās pulcēties kopā savas tautas ieroču brāļiem ātri pāršalca visu plašo Krieviju, un drīz jau pirmie divi bataljoni devās uz apmācību vietu Mīlgrāvī.

Sākumā katrā bataljonā bija četras rotas, kuras vēlāk papildināja līdz astoņām, un 1916.gada vidū jau bija astoņi bataljoni, kurus apvienoja divās brigādēs pa četriem pulkiem katrā. Rezerves pulki atradās Tērbatā. Par pirmās latviešu strēlnieku brigādes komandieri iecēla ģenerāli Augustu Ernestu Misiņu, pirms tam viņš bija komandējis 12. Sibīrijas kājnieku pulku un 79. divīzijas brigādi. Vēlāk Ziemassvētku kaujās ģenerālmajors komandēja apvienoto latviešu divīziju, kas bez artilērijas sagatavošanas nakts uzbrukumā pie Mangaļiem pārrāva ienaidnieka nocietinātās pozīcijas. Par otrās brigādes komandieri kļuva ģenerālis Andrejs Auzāns. Pulkus komandēja, ar savu varonību un kara mākslu savu vārdu ierakstot militārajā vēsturē, gan Ziemassvētku kaujās, gan citās cīņās, kuru latviešu vīriem netrūka, tādi pulkveži kā Frīdrihs Briedis, Jānis Kalniņš, Zeltiņš, Jukums Vācietis, Kārlis Goppers, Rūdolfs Bangerskis, Mārtiņš Peniķis, Lielgalvs.

Īsi pirms 1916. gada Ziemassvētkiem abās brigādēs bija ap 35 tūkstoši strēlnieku un tūkstotis virsnieku. Tērbatas rezerves pulkā atradās desmit līdz piecpadsmit tūkstoši strēlnieku. Īsi pirms Ziemassvētku kaujām abas brigādes apvienoja divīzijā, kuru komandēja ģenerālis A.E.Misiņš. Latviešu strēlnieku pulki izveidojās un tapa stipri ne tikai no militāri profesionālā tā laika viedokļa, bet ar savu garīgo saturu, jo tos vienoja šī bezgalīgā tautas uzticība un mīlestība. To sajuta katrs strēlnieks, un tā kā glāsti slīdēja pār strēlnieku galvām ledus aukstajos purva ierakumos, lienot zem ienaidnieka uguns vai nāvē ejot. Dāvanas naudā, zeķēs, cimdos bagātīgi plūda uz bataljoniem. Pie strēlniekiem uzstājās tādi mākslinieki kā Ernests Vīgners, Pauls Sakss, Ādolfs Kaktiņš. Katrā strēlnieku pulkā izveidoja orķestri. Dažos pulkos izdeva savus žurnālus, piemēram, 1. Daugavgrīvas pulkā iznāca “Latviešu Strēlnieks”. Citos rīkoja sporta sacensības, dibināja korus. Tas viss kopumā veidoja to latviešu karavīru, kas ar savu patriotismu un garīgo spēku spēja pārspēt labāk apbruņotos vācu karotājus Nāves salā, pie Ķekavas, Tīreļpurvā un Ložmetējkalnā.

Iedvesmas nesēji

1916. gada Ziemassvētku kaujas sākās 23. decembrī (7. janvārī pēc jaunā kalendāra), kad sniegotā rītā latviešu strēlnieki bez artilērijas sagatavošanas uguns Tīreļpurvā pārgrieza vācu nocietinājuma dzeloņdrātis, piepeši uzbrūkot pārsteigtajam pretiniekam, pārrāva fronti, apdraudēdami uzbrukuma attīstību Jelgavas virzienā. Tomēr krievu pavēlniecības neizlēmība un nesaskaņotā darbība šo panākumu neizmantoja.

Tā beidzās Ziemassvētku kaujas, kuras, pēc pulkveža Andreja Auzāna uzskatiem, bija “vislielākā krievu armijas uzvara pasaules karā visā Rīgas frontē, un šī uzvara bija izcīnīta galvenā kārtā ar latviešu strēlnieku varonību”. Strēlnieki aiznesa Latvijas vārdu pasaulē, bet par dārgu samaksu, jo vēlāk apkopotie dati liecina, ka šajās kaujās krituši, ievainoti vai pazuduši ap pieci tūkstoši strēlnieku un 132 latviešu virsnieki. Arī morālā ziņā šis un sekojošās 1917. gada janvāra kaujas, kurās upuru skaits bija vēl lielāks, radīja naidu pret krievu virspavēlniecību un arī dažiem latviešu virsniekiem. Tomēr no militārā viedokļa šīs kaujas stiprināja pārliecību par latviešu karavīru spēku, par virsnieku augsto kara mākslu.

Latviešu strēlnieku bataljoni neapšaubāmi ir mūsu nacionālās armijas izveides iedvesmotāji. Ziemassvētku kaujām bija arī liela politiskā nozīme. Toreiz ausa cerība par brīvu Latviju. Strēlnieku bataljonu dibinātājs Jānis Goldmanis 1920. gadā rakstīja:

“(..) gadu simteņus no aizbildņiem pie malas bīdītā latvju tauta rādīja, ka viņa prot aizstāvēt savu godu un izkarot sevim tiesības. Varējām sagaidīt, ka visām kliedzošajām netaisnībām, kuras valdīja Latvijā, nākotnē pienāks gals... Tagadējās nacionālās armijas stiprums ir strēlnieku norūdīšanās sākums kara vienībās. Mums radās savs virsnieku kodols, kuru salasīja vienkopus no dažādām daļām. Strēlnieku vārds mums arvien jātur kā priekšzīme mūsu darbam!”

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Piemiņas brīdī Brāļu kapos 6.janvārī: Nacionālās aizsardzības akadēmijas rektors Juris Maklakovs, aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, Rīgas garnizona komandieris Juris Vectirāns; Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns Raimonds Locs un Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis