Kad monopols kļūst par bremzi attīstībai

Ērti un lēti telefonsakari sekmē saimniecisko darbību, attīsta savstarpējos cilvēku kontaktus. Tā ir aksioma. Lasītājs iebildīs, ka var izmantot faksu, zibeņātrus interneta sakarus. Jā, modernās elektroniskās sakaru tehnoloģijas ir ar lielām priekšrocībām. Tomēr arī tām pamatā ir tālruņa pieslēgums. Taču bez dzīvā dialoga nereti ir grūti iztikt. Turklāt ne katrā mājā ir fakss un iespēja pieslēgties internetam. Joprojām visizplatītākais tiešais sakaru līdzeklis, kas viscaur pieejams, pagaidām ir un paliek telefons.

To labi sapratuši Eiropas Savienības (ES) dižvadītāji, vecā gada nogalē pārejot uz visai lētu telefonsakaru sistēmu. Piemēram, Vācijā visupirms jāuzgriež numurs 0 10023, un par 7 feniņiem minūtē vari runāt ar abonentiem visās ES valstīs, izņemot Grieķiju. Ir gan nosacījums: vienas sarunas minimālajai cenai jābūt DM 1; turpmāk pēc noteiktā kursa attiecīgi vienam eiro (51,13 santīmi). Pašā Vācijā t.s. “brīvajā laikā” ik dienas no sešiem vakarā līdz nākamā rīta astoņiem viena minūte maksā tikai 5 feniņus, ja saruna nebūs īsāka par 10 minūtēm. Brīvdienās un svētku dienās telefonsarunas notiek pēc tā paša pazeminātā tarifa.

Bet cik tagad jāmaksā par tālruņa sarunas minūti ar valstīm, kas Eiropas Savienībā neietilpst? Šveice un ASV pēc tarifa ir pielīdzinātas ES valstīm, tātad 7 feniņi par minūti. Toties ar citām valstīm tarifs ir tik dažāds un raibs kā dzeņa vēders. Zvanot uz Kanādu un Norvēģiju, par minūti jāmaksā 10 feniņi, uz Japānu — 18, uz Izraēlu — 25, uz Argentīnu un Krieviju — 45 feniņi, Dienvidkoreju un Čīli — 20, Čehiju un Grieķiju — 35, Austrāliju — 13, Irānu — 150, Rumāniju — 60, Tunisiju — 75 feniņi.

Šāda tarifu daudzveidība liekas nesaprotama — nav nekāda korelatīva sakara starp attālumu un 1 minūtes cenu. Saruna ar Vācijai tuvo Ungāriju un Ukrainu maksā 45 feniņus par 1 minūti, bet ar tālo Kanādu — tikai 10 feniņus, ar vēl tālāko Austrāliju — 13 feniņus. Vācijas telekomunikāciju darbinieki paskaidroja: starptautisko tālsarunu tarifu lielums ir vienošanās rezultāts, ka noteikumus būtībā diktē ES partneri.

Jā, bet cik tad jāmaksā, zvanot no ES līdervalsts Vācijas uz Baltiju? Viszemākais tarifs ir Lietuvai — 35 feniņi par minūti, Igaunijai — 55 feniņi, mūsu dzimtā Latvija ir Baltijas telefonsakaru dārguma čempione — 75 feniņi. Pēc dārgumu skalas pasaules mērogā Latvijai līdz ar Tunisiju pienākas sudraba medaļa — pēc Irānas otrais dārgākais tarifs. Kam par to jāpateicas? Mūsu monopolistam SIA “Lattelekom”. Sarunās ar ES tā stāvējusi ciets kā krams — 75 feniņi un ne feniņa mazāk. Tā viena monopola mantrausība kļūst par šķērsli saimnieciskiem sakariem un cilvēku kontaktiem starp Latviju un Eiropas Savienību (uz kuru Latvija tā tiecas) un arī pārējo pasauli.

Ko par šo “Lattelekom” sasniegumu saka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija, kuras pienākums ir tarifus apstiprināt? Vai tiešām “Lattelekom” savtīgais monopols pretēji veselam saprātam ir nesalaužams? Runa ir par saimniecisku kaitējumu un cilvēku kontaktu brīvības ekonomisku iegrožojumu.

Dr.oec. Georgs Lībermanis,

šobrīd Vācijā