Kultūras ministre Karina Pētersone:

“Viņš viss bijis latvietībai un mūzikai”

Kultūras ministres Karinas Pētersones uzruna Leonīda Vīgnera izvadīšanā Rīgas Domā 2002. gada 5. janvārī

Cienījamie Leonīda Vīgnera ģimenes locekļi, tuvinieki! Godātais Ministru prezidenta kungs! Eminence arhibīskap! Cienījamie Saeimas un valdības locekļi! Ļoti cienījamie profesora kolēģi, skolnieki, koristi! Viņa talanta apbrīnotāji visur Latvijā!

Šodien tik tiešām visa Latvija sēro kopā ar mums, kas sanākuši Doma baznīcā, lai teiktu pēdējās ardievas Leonīdam Vīgneram. Mēs šodien atvadāmies no visu laiku lielākā latviešu diriģenta, no izcilas, unikālas un ģeniālas personības.

Dižā Vecmeistara aiziešana mūsu tautai ir liels zaudējums, bet reizē viņu pavadām ar tādu kā gaišuma sajūtu — viņa mūžs bijis tik bagāts un garš un, kaut arī grūts, tomēr radoši piepildīts.

Maestro ir Vīgneru Ernesta pēcnieks un aizgājušā gadsimta pirmās puses nozīmīgo kultūras un mūzikas vērtību mantinieks. Un tomēr savu vārdu viņš ir spilgti un patstāvīgi ierakstījis latviešu kora kultūras un Dziesmusvētku vēsturē.

Tiem, kas saskārušies ar viņa vienreizējo mūzikas patiesības izjūtu, droši vien ir grūti izšķirties par galveno Vīgnera dominanti — viens no pasaulē izcilākajiem simfonisko un vokāli simfonisko lielas formas skaņdarbu interpretiem un vienlaikus ģeniāls skolotājs, skolotājs, no kura mācīties un gūt atklāsmi varēja ne jau tikai tad, kad viņš strādāja klasē.

Var tikai brīnīties, no kuras zvaigznes profesors smēlās savu neizsīkstošo enerģiju, gan pēc kara atjaunodams Operu, gan dalīdams savu ārkārtīgi garo darbadienu starp rīta cēlienu Mūzikas akadēmijā, vai tā būtu orķestra diriģēšanas, vai operas klase, vai studentu orķestra mēģinājumi, starp pēcpusdienas mēģinājumiem radio, vēlāk simfoniskajā orķestrī, un vakaros darbu ar savu kori un koncertiem.

Leonīds Vīgners mums paliks atmiņā ar savu stalto stāju, prasīgumu un pat spītību. Bet ne jau tas viņu padara neaizmirstamu — viņa brīnums bija mūzikas būtības, tās dvēseles atklāsme. Var teikt, tā bija ielikta viņam krūtīs un tāpēc arī mūziķiem un klausītājiem trāpīja tik dziļi sirdī. Vārdos būdams lakonisks, dzēlīgs, pat bravurīgi skarbs, viņš savu smalkā, sirsnīgā un dziļi jūtīgā cilvēka dabu vispilnīgāk atklāj savās kompozīcijās, īpaši dziesmās.

Maestro erudīcija kāpa pāri stereotipam par to, kas ir diriģents. Iestudēdams kādu skaņdarbu, īpaši operu, viņš sevi apliecināja arī kā režisors un mūzikas vēstures pārzinātājs.

Leonīds Vīgners visu savu dzīvi ir nesavtīgi kalpojis diviem lieliem aicinājumiem — latvietībai un mūzikai.

Mūzikai viņš atdeva sevi visu — viņš dzīvoja mūzikā un aizgāja, klausoties mūziku. Viņa pēdējie cieņas pilnie vārdi bija pateicība saviem skolotājiem Jāzepam Vītolam un Emilim Melngailim, kuri ļāvuši viņam ieskatīties tautas mūzikas skaistumā un patiesumā.

Maestro bija caur un cauri latvietis. Latviešu komponisti viņam ir pateicīgi par neaizmirstamiem pirmatskaņojumiem un savas mūzikas interpretējumu.

Pāri visam — profesors visu savu garo mūžu ir bijis nelokāms patriots. Guldot viņu šodien zemes klēpī, skanēs himna „Dievs, svētī Latviju”, jo tieši Maestro uzdrošinājās to diriģēt trešās atmodas sākumā.

Jā, savas nelokāmās pārliecības, savas neatkarības un latvietības dēļ viņš kļuva par tik neatkārtojamu personību, bet reizē viņam ir nācies daudz un nepelnīti ciest. Viņš ir bijis spiests aiziet no Operas, 70. gadu vidū zaudējis savu orķestri, 80. gados pat svītrots no Dziesmusvētku virsdiriģentu saraksta.

Un tomēr tautas atmiņā viņš paliks kā viens no 20.gadsimta latviešu un pasaules mūzikas milžiem. Viņš ir izdarījis tik daudz un ar savu personības spēku un apbrīnojamo mūzikas izjūtu atstājis pēdas tik daudzu cilvēku sirdī un muzicēšanā, ka visu paveikto ir grūti pieminēt. Bet tas nekas, jo Leonīda Vīgnera talanta spēks ir tik liels, ka viņa mūzikā un skolniekos tas dzīvo tālāk un kļūst nemirstīgs.

Atļaujiet, profesor, noliekt galvu cieņā un apbrīnā Jūsu bagātā mūža priekšā un atvadīties no Jums. Mana līdzjūtība bērniem un mazbērniem.