• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Šķiet, ka ar valsts valodas politiku kaut kas īsti nav kārtībā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 9.01.2002., Nr. 4 https://www.vestnesis.lv/ta/id/57234

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Sniegs pār Rīgu kritis kā pār visu Latviju

Vēl šajā numurā

09.01.2002., Nr. 4

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga:

Šķiet, ka ar valsts valodas politiku kaut kas īsti nav kārtībā

Intervija Latvijas Radio 8. janvāra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.08. Vada žurnālists Jānis Krēvics

 

— Jautājumu loks šodien ir diezgan plašs, un tādēļ sāksim uzreiz ar konkrētām lietām. Decembrī jūs sākāt diskusiju par to, vai Saeimas vēlēšanu likumā nepieciešams saglabāt valsts valodas kritērijus, nosaucot tos par nedemokrātiskiem. Šī iecere grozīt vēlēšanu likumu parādījās tieši brīdī, kad EDSO, kurā liela ietekme ir Krievijai, gatavojās lemt par misijas slēgšanu, kas varētu arī kavēt Latvijas virzību uz NATO. Pēc dažām dienām notiks jūsu izveidotās latviešu valodas ekspertu grupas noslēguma sēde, kurā tiks pieņemts galīgais lēmums jautājumā par iespējamiem grozījumiem Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos. Kādas var būt šī likuma izmaiņas?

Vaira Vīķe–Freiberga: — Līdzšinējās norādes vedina mūs domāt, ka mūsu patlabanējais labojums vēlēšanu likumā, kas uzliek dažiem no Latvijas pilsoņiem valodas eksāmenu jeb tam valodas prasmes apliecinošus dokumentus un citiem — ne, ir diskriminējošs pēc savas būtības un kā tāds ir pretrunā gan ar mūsu pašu Satversmes vairākiem punktiem, gan arī pretrunā ar vairākām starptautiskām konvencijām, kuras Latvijas valsts ir parakstījusi un kas mums ir saistošas. Bet ekspertu komisija, kam es lūdzu rūpīgi izvērtēt situāciju, tika aicināta ne tik vien domāt par šī likuma implikācijām, bet arī par to, kāda vispār ir latviešu valodas situācija Latvijā, jo tas jau ir tas būtiskais šai jautājumā. Tie ir divi jautājumi. Viens — vai mums ir demokrātiska valsts, demokrātiska iekārta, kur visiem pilsoņiem bez aizspriedumiem, bez atšķirības rases, reliģijas, dzimuma, tautības, ticības ziņā ir vienādas tiesības likuma priekšā, ieskaitot vienādas tiesības kandidēt parlamentā vai pašvaldībā. Otrs — vai mums ir tāda valsts, kurā valsts valoda — latviešu valoda — ir tik tiešām aizsargāta, vai mums ir latviešu valodas attīstības politika. Jau līdzšinējās ziņas, ko es esmu saņēmusi no ekspertiem, liecina, ka mūsu valstī pat nav īsteni izstrādātas valodas politikas. Kāda ir situācija valodas aizstāvības jomā, cik efektīvas ir mūsu valodas apmācības programmas, kādi ir līdzekļi, ko Latvijas valsts latviešu valodas attīstībai ir atvēlējusi, tur mums vēl ir ļoti daudz jautājumu, tamdēļ man būs vairākas tikšanās vēl ar ekspertiem nākamo dienu laikā.

— Kā jūs minējāt pirmo daļu — vai mums ir demokrātiska valsts, pēc šiem likumiem spriežot?

V.Vīķe–Freiberga: — Redziet, šis viens punkts, kas prasa dažiem pilsoņiem veikt eksāmenu vai sniegt atbilstošus dokumentus, pēc visiem starptautiskiem demokrātijas interpretējumiem īstenībā nav gluži traktējams kā demokrātisks. Pilsonim vajag būt vienādām tiesībām likuma priekšā, ieskaitot vēlēšanu likumu. Ja reiz cilvēks ir ieguvis pilsonību, tad viņam nedrīkst uzlikt diskriminējošas prasības. To mēs vēlamies arī tīri juridiski vēl izskatīt un pārbaudīt, bet līdz šim tas ir mans pagaidu secinājums.

— Tomēr daži eksperti ir atzinuši, ka no juridiskā aspekta valsts valodas statuss valstī ir nodrošināts un šobrīd pastāv valsts valodas izmantošanas problēmas reālajā dzīvē. Piemēram, Valsts valodas centrs atzīst, ka tā kontroles daļā 13 inspektoriem, kas nodrošina likuma izpildes kontroli, ir jāapseko pat pieci rajoni vienam, līdz ar to centrs var darboties tikai uz iesniegumu un sūdzību pamata.

V.Vīķe–Freiberga: — Pēc manām ziņām, tur ir tikai 12 inspektori, ne 13, tas ir vēl sliktāk.

— Kā atrisināt šo jautājumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Par to mēs vēlamies runāt, un tas ir tas jautājums, kas būtu būtisks. Un es aicinātu, piemēram, visus Saeimas deputātus, kas ir izteikuši it kā savu rūpi par to, kādas nu būs mūsu latviešu valodas tiesības, piemēram, Saeimā vai pašvaldībās un tā tālāk, nopietni šiem jautājumiem pievērsties un pārdomāt. Jo par to, cik mēs atvēlam līdzekļos Valsts valodas centram vai valodas politikai, vai Universitātes letonikas programmai, par to mēs varētu debatēt, varbūt Saeimas deputātiem vajadzētu domāt par to, ka lielāki līdzekļi jāpiešķir valodas atbalstam, reāli domāt par to, kas tiek valstī darīts, lai latviešu valodas lietošana un prasme tiktu nostiprinātas, nodrošinātas, garantētas. Es jums, piemēram, varu pastāstīt piemēru. Mans dēls tikko nopirka veļas mazgājamo mašīnu un nebija spējīgs saprast, kā šo mašīnu lietot, jo tur bija instrukcijas visādās valodās, bet ne latviešu. Nu ja Latvijas pilsonim un iedzīvotājam nav iespējams iegādāties kādu mājturības tehniku ar normāliem izskaidrojumiem un direktīvām, kā to lietot, tad kaut kas ar valsts valodas politikas pielietošanu, es domāju, nav gluži kārtībā. Mēs neesam pietiekami līdzekļu veltījuši šādu prasību izpildei un tamlīdzīgi, tur daudz kas mums vēl darāms.

— Runājot par pašas diskusijas sākumu decembrī, — vai EDSO lēmums par tās misijas slēgšanu būtu pozitīvs Latvijai, ja jūs nebūtu nākusi klajā ar šo paziņojumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Tie ir tādi tukši minējumi, kā būtu bijis, ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu trolejbuss. Nu kā mēs varam tā spriest.

— Jānis Jurkāns, PCTVL priekšsēdētājs, decembrī atzina, ka mēnesi pirms jūsu paziņojuma arī viņa partija precīzi vārds vārdā tāpat, kā sacījāt jūs, aicinājusi Saeimu mainīt šo likumu un palīdzēt Latvijai pēc iespējas ātrāk integrēties tajās struktūrās, kurās mēs gribam iestāties, taču Saeima to noraidīja, un, pēc Jurkāna vārdiem — prezidente klusējusi.

V.Vīķe–Freiberga: — Prezidente jau nekomentē katru vienu iesniegumu, kas iesniegts Saeimā. Es domāju, ka man ir pietiekami daudz situāciju, kurās man ir bijis jākomentē, un šajā gadījumā es esmu par jautājumu izteikusies un turpināšu to darīt. Tajā brīdī tas notika ļoti ātri, man nekāds viedoklis netika vaicāts, tas viss notika vienas dienas laikā, un cauri. Bet tas nenozīmē, ka situācija nav nopietna.

— Par citu likumu. Komerclikuma stāšanās spēkā datums tika atlikts trīs reizes, līdz 1.janvārī stājās spēkā Komerclikums un likums, kas nosaka tā spēkā stāšanās kārtību, bet jūs parlamentam esot otrreizējai caurlūkošanai nosūtījusi Komerclikuma grozījumus. Vai šobrīd pieņemtais Komerclikums ir tāds, kāds tas bija plānots, vai lēmums par likuma spēkā stāšanos tika pieņemts tikai tāpēc, lai nebūtu vēlreiz jāatliek tā stāšanās spēkā datums?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ir pēdējais laiks, lai Latvijai būtu savs Komerclikums. Šis likums tika izstrādāts 2000.gada aprīlī, tas ir ļoti sen, tā spēkā stāšanos atlika un vēlreiz atlika, atkal atlika. Tad tiek iesniegti grozījumi, kas, pēc manas izpratnes, nav būtiski, nav pamatoti, nav loģiski. Mums ir nepieciešams sakārtot savu uzņēmējdarbības vidi ar adekvātu komerclikumu, mēs nevaram mūžīgi dzīvot bez šāda likuma sakārtošanas.

— Vai šis likums ir adekvāts?

V.Vīķe–Freiberga: — Līdz šim iebildumi, kas pret to celti, ir ļoti virspusīgi un pamatā nav būtiski, tamdēļ es to atdevu atpakaļ ar lūgumu Saeimai vēlreiz pievērsties šiem jautājumiem, jo es neredzu tur nopietnu, būtisku, principiālu pamatu, kamdēļ šis komerclikums nevarētu stāties priekšā, jau sākot ar šī gada janvāri.

— Iepriekš izskanēja solījumi, ka tiks veidots vienots likums, kas ietvers visus uzņēmējdarbībai nepieciešamos nolikumus — koncernu likumu, ķīlu likumu, tirdzniecības likumu un tamlīdzīgi. Tomēr atbildīgās komisijas vadītājs Linards Muciņš skaidroja, ka likumdevēji jau netiekot galā ar šo likumu, tāpēc tas esot atlikts. Kāpēc, pēc jūsu domām, spēkā stāšanās termiņš daudzkārt atlikts un tomēr likums, lai arī stājies spēkā, faktiski palicis sākotnējā formā?

V.Vīķe–Freiberga: — Tagad, es domāju, ir vairāk nekā skaidrs, ka ir spēki Latvijā, politiski, ekonomiski, kas nevēlas, lai mums būtu sakārtota uzņēmējdarbības vide. Tas ir vairāk nekā skaidrs. Mēs to nevaram vairs atļauties, tādēļ es aicinu visus nopietni pārdomāt — vai mēs kā valsts varam atļauties turpināt dzīvot haotiskā, nesakārtotā uzņēmējdarbības vidē un cerēt būt konkurētspējīgi savā ekonomiskajā attīstībā.

— Vai jums neradīja jautājumus dažu deputātu, piemēram, Andra Šķēles, rīcība, kad notika balsošana par Komerclikumu?

V.Vīķe–Freiberga: — Katrā ziņā tos lingvistiskos argumentus, kurus Šķēles kungs un viņa partijas pārstāvji izvirzīja kā būtiskus, es esmu pārbaudījusi un atzinusi par nepamatotiem. Tādēļ es esmu pārsteigta, ka tik inteliģenta persona kā Šķēles kungs uzskata, ka “komersants” un “uzņēmējs” ir sinonīmi, tie nav lingvistiski sinonīmi. Tas ir ļoti elementārs lingvistisks moments, ko Šķēles kungam kā inteliģentam cilvēkam vajadzēja zināt.

— Un kā jums šķiet, kāpēc viņš tā dara?

V.Vīķe–Freiberga: — Acīmredzot viņam ir vēlme nokavēt šī likuma stāšanos spēkā.

— Visos Eiropas Savienības veiktajos ikgadējos novērtēšanas aprakstos par Latviju ir minētas trīs negatīvas lietas — nesakārtota komerclikumdošana, par ko jau mēs runājām, administratīvās kapacitātes nepietiekamība, kā arī tieslietu un iekšlietu sistēmas nesakārtotība. Ko jūs kā prezidente šajā gadā plānojat darīt, lai šīs jomas sakārtotu?

V.Vīķe–Freiberga: — Plānoju darīt visu, kas nepieciešams, lai visus šos trīs jautājumus virzītu uz priekšu. Sāku jau ar Komerclikumu, noteikti skaidrs, ka turpināšu ar pārējiem.

— Kas būs nākamais?

V.Vīķe–Freiberga: — Viss, kas nāks priekšā, kas būs saistīts ar šiem jautājumiem.

— Skaidrs. Jaunās sociāldemokrātu frakcijas veidotāji vakar vakarā Saeimas prezidijam iesniedza frakcijas nolikumu, līdz ar to tās priekšsēdētājs ir bijušais Bojāra partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Egils Baldzēns, un šodien jaunās frakcijas deputāti izstāsies no partijas. Kā jūs vērtējat jaunās frakcijas veidošanos un martā plānoto jaunās sociāldemokrātu partijas dibināšanu, cik lielu atbalstu tā varētu saņemt, un cik lielu atbalstu varētu zaudēt Bojāra partija?

V.Vīķe–Freiberga: — Kārtējo reizi ir jāsaka — man nav gaišredzības spējas. Es nekādā veidā nevaru pareģot uz priekšu, kādu ietekmi tas varētu atstāt uz elektorātu un viņu izvēli attiecībā uz kreiso spēku pārstāvniecību Saeimā, jo par to jau mēs šeit runājam. Būs tātad divas frakcijas, kas abas divas atsauksies uz sociāldemokrātu ideoloģiju, tātad tīri tehniski viņi jāvērtē kā kreisi no centra, jautājums ir — kurš no šiem spēkiem spēs varbūt pārliecinošāk piesaistīt tā sektora elektorāta atbalstu, to mums var rādīt nākotne un sabiedriskās aptaujas. Es šajā sakarībā pareģes lomu absolūti neuzņemos.

— Vai jūs neesat dzirdējusi kādus norādījumus uz to, ka sociāldemokrātu partiju plānots sašķelt, palīdzot kādam no malas, vai arī to varbūt veicinājušas labējās partijas?

V.Vīķe–Freiberga: — Ziniet, dzirdēt jau var daudz, un runāts tiek daudz, bet vai man būtu kādi pierādījumi vai fakti — nē, tādu man nav.

— Vai Latvijā nevajadzētu tomēr mainīt likumdošanu, lai nepieļautu deputātu staigāšanu Saeimas ietvaros no vienas partijas uz otru, kā tas sanāk šobrīd, vienkārši — līdzko deputāts pamet partiju, viņš automātiski izstājas no Saeimas, un viņa vietā nāk nākamais deputāts no šī paša saraksta.

V.Vīķe–Freiberga: — Tas varētu būt diezgan nopietni apsverams jautājums, jo — kā panākt, lai deputāts būtu atbildīgs savu vēlētāju priekšā par to, uz kā pamata viņš ir ticis ievēlēts. Mūsu sistēmā deputāts iekļūst Saeimā politiskas partijas sarakstā, šī politiskā partija sevi prezentē tautas priekšā ar zināmu platformu, ar zināmām idejām, ar zināmiem mērķiem un darbībām, ko tā vēlētos virzīt un panākt. Ja šis cilvēks tagad, sava mandāta pusceļā pārceļo pilnīgi citā virzienā, viņš ir būtībā nodevis to uzticību, ko vēlētāji viņam dāvājuši. Vēlētāji viņam ir dāvājuši uzticību zināmas partijas ietvaros. Tajā brīdī, kad viņš šo partiju atstāj, šī uzticība ir pievilta. Tā ir nopietna lieta, viņš turpinās vēl kalpot Saeimā, bet īstenībā vēlētāji viņu nevar saukt pie atbildības par savu novirzi. Piemēram, cilvēks varētu būt ievēlēts no kreisā spārna, bet pēc tam pieņemt labā spārna pilnīgu ideoloģiju. Bet, no otras puses, saprotiet, demokrātiskā sistēmā ir arī tā, ka deputātam ir jāatstāj izvēles brīvība, ir, piemēram, tādas lietas kā brīvais balsojums zināmos jautājumos, kur kādai partijai varētu būt ļoti stingra līnija kādā jautājumā, ko šī partija atbalsta, tomēr tas ir ļoti kontraversāls, viņi pat atļauj saviem deputātiem brīvo balsojumu. Te ir jāsavieno partijas politikas un virzības, publiskās atbildības moments ar to momentu, kas ir deputāta brīvība, arī deputāta sprieduma spējas un izvēles, tas ir ļoti delikāts līdzsvars, un tur ir jāmeklē mehānismi, lai varētu teikt, ka vilks ir paēdis un kaza dzīva.

— Un no kā puses varētu nākt šī iniciatīva, jo ir skaidrs, ka deputāti paši to varētu neierosināt?

V.Vīķe–Freiberga: — Es domāju, ka deputātiem dialogā ar tautu šeit būtu īstie risinājumi jāmēģina. Ja tauta izteiks savu pietiekamu neapmierinātību ar patlabanējo sistēmu, tad kaut kas varētu notikt, varētu arī nākt iniciatīvas tieši no politiskajām partijām vai arī no pašas Saeimas, kā šāda veida jautājumus risināt.

— Šī ir jūsu otrā oficiālā darba diena pēc atvaļinājuma, ko pavadījāt Tobago, īsi, lūdzu, pastāstiet par savu ceļojumu.

V.Vīķe–Freiberga: — Ceļojums bija iecerēts kā pilnīga atpūta un mans ilgi gaidītais atvaļinājums, bet diemžēl izvērsās arī daļēji par darba vizīti Tobago, bet patīkama vizīte tādā sakarā, ka man bija daudz arī oficiālu tikšanos, es piedalījos pieņemšanās, spiedu daudziem simtiem rokas, agri cēlos, lai runātu vietējā televīzijā, iepazinos ar vietējiem ļaudīm, varētu teikt, ka strādāju Latvijas labā un reklamēju Latviju.

 

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!