Latvija ārpus Rīgas un Eiropas palīdzība

Aizvadītā gada sākumā Eiropas Kustība Latvijā izveidoja sabiedrisko Eiropas integrācijas padomi (SEIP). Nu tā jau ceturto reizi aicināja interesentus un, nodrošinot Latvijas Radio tiešo translāciju, arī klausītājus uz piedalīšanos apspriedē. Diskusijai, kas notika 2001. gada 6.decembrī, starp valdības amatpersonām, SEIP, Pašvaldību savienības pārstāvniecību, tika piedāvāts temats “Latvija ārpus Rīgas: kas un kā izmantos Eiropas Savienības palīdzību”.

Kā, sarunu sākot, uzsvēra žurnālists un Eiropas Kustības Latvijā prezidents Ainārs Dimants, dažādās auditorijās ir dzirdēta barga kritika par Latvijas reģionālās attīstības politikas nekonsekvenci no valsts puses un par Eiropas Savienības (ES) strukturālo fondu izmantošanas ierobežotajām iespējām Latvijas pašvaldību vajadzībām.

Kad pašvaldības jūtas ierobežotas

Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs, informējot par situāciju Latvijas pašvaldībās ES strukturālo fondu apgūšanā, atzīmēja novadu attīstības aģentūru darbu reģionālajā plānošanā. Patiesībā šīs aģentūras ir reģionu attīstības virzītājspēks, uz ko cer un paļaujas Latvijas pašvaldības. A.Jaunsleinis atgādināja, ka aizvadītajā gadā valsts īpašais atbalsts bija piešķirts Latgalei un, skatot Nacionālā attīstības plāna (NAP) projektu, ir iespējams izdarīt secinājumus, kāda ir reģionu atdeve augsta līmeņa projektu sagatavošanā. Pieredze kohēzijas fonda sadalē 2000.gadā, piešķirot finansējumu Latgales un Zemgales novadiem, nav bijusi veiksmīga, tādējādi par prioritārām 2001. gadā bija noteiktas nozares un ministrijas. Šāda valdības izvēle ir radījusi pamatotas bažas pašvaldībās, jo mācību programmas un izglītības iespējas tika piedāvātas ministriju darbiniekiem, izslēdzot iespēju apgūt ES projektu sagatavošanu reģionu cilvēkiem. Pašvaldību savienība uzskata, ka šī pozīcija valdībai būtu jāpārskata.

“Mums ir godīgi jāatbild uz jautājumu: vai Eiropas Savienībā gatavojas iestāties Latvija Republikas valdība un ministrijas vai visa Latvijas valsts ?” jautāja A.Jaunsleinis. Viņš norādīja, ka šāda valsts politika nav lojāla pret pašvaldībām un nevalstisko sektoru un neveicinās iespējas reģioniem ārpus Rīgas sekmīgi iesaistīties Eiropas Savienības strukturālo fondu izmantošanā. Nacionālās attīstības plāna izstrādē pašvaldību intereses var uzskatīt par pārstāvētām no reģionālo aģentūru puses, taču nevalstisko organizāciju iespējas piedāvāt projektus tika bremzētas.

Paužot pašvaldību viedokli, LPS priekšsēdētājs izteica priekšlikumu mainīt finansējuma piešķiršanas procesuālo kārtību, atdalot lēmējinstitūciju un finansējuma piešķīrēju, jo šobrīd abas darbības veic Finansu ministrija.

No šobrīd kandidātvalstīm pieejamajiem ES pirmsstrukturālajiem fondiem A.Jaunsleinis kā pašvaldībām aktuālu atzīmēja vienīgi ilgtermiņa vienoto ISPA vides projektu — upju baseinu programmu ūdenssaimniecības sakārtošanā. Taču viņš norādīja, ka nekādas acīmredzamas aktivitātes nenotiek ISPA transporta attīstības daļā un salīdzinājumā ar Igauniju arī SAPARD programmās. Statistikas pārvaldes sniegtie dati par iekšzemes kopprodukta mainību pēdējo gadu laikā liecina, ka pieaugums ir konstatēts vienīgi Rīgas reģionā, turpretim kritums visos citos pārējā valsts teritorijā. Līdzīgi rādītāji ir iedzīvotāju ienākumu analīzē — lauku rajonos ienākumu līmenim pēdējo desmit gadu laikā ir tendence kristies. A.Jaunsleinis savu uzstāšanos pabeidza ar jautājumu: “Vai NAP apturēs šo nelīdzsvarotību un reģionu atpalicību, un cik ilgā laikā mēs šī procesa virzību spēsim panākt?”

Bet novadu nākotne ir attīstības aģentūru kompetencē

Īpašu uzdevumu ministrs sadarbībai ar starptautiskajām finansu institūcijām Roberts Zīle savā ziņojumā par atbalstu reģioniem pirms un pēc iestāšanās ES sākotnēji atgādināja, ka ES kontekstā Latvija tiek uzskatīta par vienotu teritoriju NUTS II reģionu un pirmsiestāšanās finansu instrumenti, kas pēc savas darbības principiem ir pietuvināti ES struktūrfondiem PHARE, SAPARD, ISPA, ir jaunas programmas, ar kurām darbs Latvijā ir uzsākts. Ministrs minēja, ka šī iemesla dēļ tieši ar PHARE kohēzijas (ekonomiskās un sociālās saliedētības) projektiem izrādījās vissarežģītākā situācija.

R.Zīle atgādināja, ka pirmsiestāšanās strukturālo fondu uzdevums ir veicināt adekvātu institucionālās bāzes un tās kapacitātes veidošanos valstī, lai pēc iestāšanās ES Latvija būtu gatava strādāt ar ekonomiskajai un sociālajai izdzīvošanai novirzīto ES finansējumu. Šobrīd kā kandidātvalsts Latvija no šiem ES pirmsstrukturālajiem fondiem saņem atbalstu 100 miljonus eiro gadā, bet, kļūstot par dalībvalsti, atbalsts var pieaugt līdz 250 miljoniem eiro, protams, iemaksājot ES budžetā savu daļu noteiktā līdzfinansējuma. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, Latvija, arī veicot visus ikgadējos dalības maksājumus, no ES saņems izdevīgu finansējumu, tādējādi Latvija nepieder pie tām valstīm, kam izdevīgāk līdz 2006. gadam ir nekļūt par ES dalībvalsti līdzmaksājumu dēļ.

R.Zīle norādīja, ka koncentrācijas princips valstī tiks īstenots, līdz galam izstrādājot Nacionālās attīstības plānu, kurā jau šobrīd ir noteikts ierobežots skaits valsts ekonomiskās un sociālās attīstības prioritāšu: atbalsts uzņēmējdarbībai, cilvēkresursu attīstība un ekonomiskās infrastruktūras nostiprināšana. Šo prioritāšu mērķis ir ietekmēt bezdarba samazināšanos, ekonomiskās aktivitātes pieaugumu mazo un vidējo uzņēmumu jomā, investīciju piesaisti un iedzīvotāju dzīves līmeņa uzlabošanos. Savukārt NAP ir jākļūst par nozīmīgāko dokumentu darbam ar ES reģionālo politiku un struktūrfondiem.

Gatavojot NAP projektu, tika mēģināts to veidot kā vienotu kompleksu un kompromisu starp dažādām valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un citām interešu grupām. Tika iesniegti projekti kopsummā par vairāk nekā 3,1 miljardu latu, kas atspoguļoja Latvijas sabiedrības viedokli un intereses, pie kā valstij prioritāri līdz 2006.gadam jāstrādā un kādas jomas jāattīsta.

Netika noliegts, ka projektu sagatavošanā kapacitāte ir bijusi nepietiekama, kā galveno iemeslu minot speciālistu trūkumu, kas ir kompetenti augsta līmeņa projektu sagatavošanā un vadībā. Šādu speciālistu trūkst ne tikai ministrijās, vēl mazāk to ir reģionos. R.Zīle norādīja, ka Latvijas reģionu attīstība nav traktējama kā prioritārs valdības uzdevums. Reģionālās attīstības aģentūras ir tās institūcijas, kam sadarbībā ar saviem dibinātājiem — pašvaldībām — jāplāno un jāveido savu reģionu ilgtspējīga attīstība. Tika atzīts, ka šajās struktūrās jau šobrīd strādā labi speciālisti un viņu tiešais uzdevums ir sniegt kompetentas atbildes uz visiem jautājumiem, kas skar attiecīgo plānošanas reģionu, bet valsts var atļauties finansējumu piešķirt tikai aģentūru darba stimulēšanai, kapacitātes celšanai, nevis reģionālās attīstības projektiem.

Lai sabiedrība apzinātos Nacionālā attīstības plāna būtību

Vides aizsardzības kluba pārstāvis Jānis Ulme atzīmēja, ka bieži, runājot par ES finansu instrumentiem, tiek lēsts par to, kā Latvija nākotnē, iespējams, izmantos šo naudu, taču apzināti aizmirstot faktu, ka patiesībā nauda jau tiek reāli lietota — projekti rakstīti, apstiprināti, notiek to realizēšana. Tādēļ konstruktīvāk būtu runāt un diskutēt par praktiskā darba pieredzi, kas jau ir izveidojusies. Runātājs izteica viedokli, ka ES pirmsstrukturālo fondu uzdevums ir radīt Latvijai sagatavošanās un apmācības iespējas turpmākajam darbam ar pamatnostādnēm un principiem, ko ES pieprasa savām dalībvalstīm. A. Ulme norādīja uz konkrētām programmām ISPA un SAPARD, kur atsevišķi projekti ir noslēgušies, taču no Latvijas puses ir pieļautas būtiskas nepilnības projektu uzraudzībā. Turklāt pieļauta prioritāšu maiņa, piekrītot uz ļoti minimālu līdzekļu izlietojumu atsevišķām ES noteicošajām prioritātēm. Tādējādi uztraukumu rada tieši stratēģiskais skatījums un kritiku pelna Latvijas atbildīgās institūcijas, kas nespēj pieņemt Eiropas Savienības izvirzītās darba metodes.

Vērtējot NAP, tika izteikta atziņa, ka ir veikts liels un nopietns darbs, taču jāpievērš uzmanība nozīmīgam faktam: Latvijas sabiedrība šobrīd neapzinās Nacionālās attīstības plāna nozīmību divu iemeslu dēļ — informācijas trūkums un arī tas, ka šī plāna izstrādē un apspriešanā tika iesaistīta ierobežota sabiedrības daļa. Bet šim dokumentam, kā atzina LPS priekšsēdētājs A.Jaunsleinis, nepārprotami jākalpo nevis kā instrumentam, lai iestātos ES, bet gan Latvijas valstij, tās pastāvēšanai un attīstībai, lai plāna izpildē būtu iespējas piesaistīt ārējo resoru līdzekļus neatkarīgi no valsts statusa.

Domu par reģionālo augstskolu attīstīšanu kā potenciālo reģionālo projektu sagatavošanas bāzi un konkrētu cilvēku piesaisti dzīvei un darbam reģionā izteica SEIP loceklis Roberts Konovaļenko. Bet Baltijas un ASV partnerattiecību fonda vadītājs Igors Klapenkovs atzina, ka turpmākajā sadarbībā vēlētos, lai tiktu sekmēta procesa atklātība un caurskatāmība. Kā viens no iemesliem sabiedrības iesaistīšanā nozīmīgu dokumentu apspriešanā ir ne tikai formāla iespaida radīšana, bet cilvēku apmācība un pieredzes gūšana projektu sagatavošanas darbā.

Ar reģiona attīstības un teritorijas apdzīvotības kopsakara mērauklu

Ministru prezidents Andris Bērziņš bija aicināts šajā diskusijā sniegt atzinumus un secinājumus par debatēs izskanējušajiem viedokļiem. Atsaucoties uz I. Klapenkova piezīmi par atklātības veicināšanu, A. Bērziņš norādīja, ka nav pamata pārmest valdībai informācijas nepieejamību, jo gan Valsts kancelejas, gan nozaru ministriju interneta mājaslapā laikus ir pieejami visi valdībā izskatīt paredzamie dokumenti un cita aktuālā informācija. Viņš arī atgādināja, ka ir apstiprināta kārtība, kādām ir jāizskatās valdības, ministriju un pārējo valsts institūciju mājaslapām, ieskaitot veidlapu un to aizpildīšanas paraugus. Repliku, ka dokumentu pieejamība elektroniskajā versijā nav uzskatāma par pilnīgu vadības atklātības modeli, tā iemesla dēļ, ka lielākajai sabiedrības daļai Latvijā pagaidām interneta pieslēgums nav pieejams, Ministru prezidentam izteica pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis. Bet Jānis Ulme piezīmēja, ka sabiedrisko organizāciju izpratnē atklātība no valdības puses pašreizējā sociālo transformāciju laikā nenozīmē tikai dokumentu pieejamību, bet gan konkrētu stratēģiju un palīdzību nevalstisko organizāciju pilsoniskas sabiedrības veidošanas procesā.

Uz diskusijas svarīgāko jautājumu: ko valdība dara, lai sekmētu finansu resursu izlietojumu ārpus Rīgas un ko domā par valsts līdzsvarotu attīstību, Andris Bērziņš atbildēja, ka dažādu reģionu attīstība norit ar atšķirīgu amplitūdu. Šobrīd straujāks tempa pieaugums vērojams lielāku pašvaldību un blīvāk apdzīvotās teritorijās. Administratīvās teritorijas mērogam ir pietiekami nozīmīga loma attīstības nevienmērībā, tāpēc pašvaldību interesēs ir sekmēt administratīvi teritoriālo reformu.

Ministru prezidents informēja, ka nākamajā, 2002.gadā, 82% no kopējā budžeta apjoma investīcijām infrastruktūras attīstībai ir paredzēts izlietot ārpus Rīgas. “Valdība uzskata, ka reģionālās attīstības aģentūras katram plānošanas reģionam tā izaugsmei un augšupejai ir tik būtiski nozīmīgas, ka valdība nevar atļauties par tām nelikties ne zinis. Kaut gan pamatā to dibinātāji ir vietējās uzņēmējsabiedrības un pašvaldības, kuru rīcībā ir nesalīdzināmi lielākas iespējas šo struktūru darbības atbalstam nekā valdībai, no valsts puses otro gadu tiek sniegts finansiāls atbalsts 50 tūkstošu latu apmērā. Savukārt Latvijas pašvaldībām, neraugoties uz kredītiem un kredītprocentiem, kas tām jāņem, lai rezultātā iegūtu 3/4 projekta kopējam finansējumam, sevi jāatzīst par ieguvējām Eiropas naudas izmantošanā,” teica A. Bērziņš.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore