Saeima ir pieņēmusi un

Valsts prezidents izsludina šādu likumu:

Valsts drošības iestāžu likums

 

Šis likums nosaka nacionālas drošības jēdzienu un saturu, valsts drošības iestāžu darbības tiesisko pamatu, mērķus un uzdevumus, pienākumus un atbildību, kā arī reglamentē šo iestāžu darbības finansēšanas, uzraudzības un kontroles kārtību.

PIRMĀ NODAĻA

VISPĀRĪGIE NOTEIKUMI

1. pants. Nacionālās drošības jēdziens

Nacionālā drošība Latvijas Republikā ir politisko, ekonomisko sociālo, militāro un tiesisko pasākumu kopums, ko realizē valsts varas, pārvaldes, tiesu varas un pašvaldību institūcijas, lai nosargātu valsts konstitucionālo iekārtu, valstisko neatkarību un teritoriālo neaizskaramību, valsts ekonomisko, zinātnisko, tehnisko un militāro potenciālu, lai aizsargātu valsts noslēpumus, vidi (ekoloģisko situāciju) un citas vitāli svarīgas valsts intereses pret ārējiem un iekšējiem apdraudējumiem, kā arī nodrošinātu valsts pilsoņu politiskās tiesības un brīvības, sabiedrisko un politisko organizāciju, valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju normālu darbību Satversmes ietvaros.

2. pants. Valsts drošības iestādes

Valsts drošības iestādes ir valsts institūcijas, kuras šā likuma 1. pantā norādīto uzdevumu realizēšanai un mērķu sasniegšanai savas kompetences ietvaros veic izlūkošanas (pretizlūkošanas) darbības un operatīvās darbības pasākumus.

3. pants. Izlūkošana un pretizlūkošana

(1) Izlūkošanas saturu veido izlūkošanas un pretizlūkošanas darbības.

(2) Izlūkošana ir īpaši pilnvarotu valsts iestāžu darbība, kuras nolūks ir iegūt informāciju par ārvalstu valdību, to institūciju, organizāciju vai atsevišķu personu nodomiem un darbību (rīcību), kas vērsta vai var tikt vērsta pret Latvijas Republiku, tās vitāli svarīgām valsts interesēm.

(3) Pretizlūkošana ir īpaši pilnvarotu valsts iestāžu darbība, kuras nolūks ir nodrošināt valsts konstitucionālās iekārtas, valstiskās neatkarības, valsts ekonomiskā, zinātniskā, tehniskā un militārā potenciāla, valsts noslēpumu un vitāli svarīgu valsts interešu un drošības aizsardzību pret spiegošanu, diversijām, kaitniecību, terora aktiem un cita veida apdraudējumiem, kā arī veikt īpašus pasākumus šo apdraudējumu novēršanai, izbeigšanai vai to izraisīto seku likvidēšanai.

4. pants. Valsts drošības iestāžu darbības tiesiskais pamats

Valsts drošības iestāžu darbības tiesiskais pamats ir Satversme, šis likums, Operatīvās darbības likums, citi likumi un normatīvie akti, kā arī starptautiskie līgumi, kas reglamentē nacionālās drošības un valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzību, sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanas subjektu uzdevumus, pienākumus un tiesības.

5. pants. Valsts drošības iestāžu darbības pamatprincipi

(1) Valsts drošības iestāžu darbība organizējama un veicama, pamatojoties uz likumību, ievērojot vispārējās cilvēka tiesības, sadarbojoties ar pilsoņiem un citiem iedzīvotājiem un balstoties uz viņu palīdzību.

(2) Valsts drošības iestāžu darbība ir vērsta tikai uz Latvijas Republikas drošības garantēšanu, un tā nedrīkst apdraudēt citu valstu drošību.

(3) Veicot izlūkošanas (pretizlūkošanas) vai citus ar valsts drošības garantēšanu saistītus pasākumus, aizliegts nodarīt personām fizisku vai materiālu kaitējumu, apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, draudēt pielietot vai lietot fiziskās ietekmēšanas līdzekļus.

(4) Valsts drošības iestāžu darbības veidam, apjomam un intensitātei ir jāatbilst valsts drošības apdraudējuma veidam un bīstamības pakāpei.

(5) Valsts drošības iestāžu darbība nav ierobežojama atkarībā no personu pilsonības (pavalstniecības), dzimuma, tautības, vecuma,

dzīvesvietas, izglītības, sociālā, dienesta un mantiskā stāvokļa un amata, to politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, piederības pie partijām vai citām sabiedriskajām organizācijām.

(6) Valsts drošības iestāžu amatpersonām ir aizliegts tieši vai pastarpināti rīkoties politisko partiju, organizāciju, kustību vai personu interesēs, iesaistīties valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju, prokuratūras un tiesu iestāžu, kā arī sabiedrisko, politisko un reliģisko organizāciju darbībā, lai tās ietekmētu vai iespaidotu, izņemot gadījumus, kad tas nepieciešams noziegumu un valsts drošības apdraudējumu novēršanai vai atklāšanai.

(7) Neviens, izņemot amatpersonas, kuras tam īpaši pilnvarojis likums, nav tiesīgs iejaukties valsts drošības iestāžu un to amatpersonu darbībā, ja vien tā nav pretlikumīga. Šo iestāžu amatpersonas un darbinieki par savu darbību ir atbildīgi likumā noteiktajā kārtībā.

(8) Valsts drošības iestāžu darbībā tiek ievērots ar likumu noteikto pilnvaru (kompetences) norobežošanas princips. Šo iestāžu darbinieku statuss nav izmantojams citādi kā vienīgi viņu likumisko pienākumu veikšanai. Viņu darbība drīkst būt vērsta vienīgi uz to mērķu sasniegšanu vai to uzdevumu pildīšanu, kas noteikti šajā likumā.

6. pants. Personas tiesību un brīvību aizsardzība

Ja persona uzskata, ka valsts drošības iestādes ar savu rīcību ir pārkāpušas tās likumīgās tiesības un brīvības, šī persona ir tiesīga iesniegt sūdzību prokuroram, kas, veicis pārbaudi, sniedz atzinumu par valsts drošības iestādes amatpersonas rīcības atbilstību likumam, vai arī griezties ar prasību tiesā.

OTRĀ NODAĻA

VALSTS VARU UN PĀRVALDI REALIZĒJOŠO INSTITŪCIJU KOMPETENCI VALSTS DROŠĪBAS IESTĀŽU VADĪŠANA

7. pants. Saeimas kompetence

Saeima nosaka prioritātes šā likuma 10. pantā norādīto galveno uzdevumu izpildē un šajā nolūkā:

1) veido valsts drošības iestāžu darbības tiesisko bāzi;

2) apstiprina valsts budžeta līdzekļu asignējumus valsts drošības iestādēm, realizē šo iestāžu darbības parlamentāro kontroli un piešķirto budžeta līdzekļu izlietošanas kontroli;

3) ratificē un denonsē starptautiskos līgumus un nolīgumus nacionālas drošības jautājumos;

4) ieceļ amatā un atbrīvo no amata Satversmes aizsardzības biroja direktoru.

8. pants. Nacionālas drošības padomes kompetence

Nacionālās drošības padome:

1) izvērtē valsts drošības un iedzīvotāju aizsardzības stāvokli, iekšējo un ārējo apdraudējumu bīstamības pakāpi, nosaka iespējamos šo apdraudējumu novēršanas un neitralizācijas līdzekļus un metodes;

2) nosaka prioritāros valsts drošības iestāžu darbības galvenos virzienus un uzdevumus;

3) kontrolē valsts drošības iestāžu darbību un šo iestāžu galveno uzdevumu izpildi;

4) izskata un akceptē valsts drošības iestāžu iesniegtos priekšlikumus par to skaitlisko sastāvu, struktūru, amatu sarakstu, darba samaksu, nepieciešamajiem budžeta līdzekļiem;

5) noklausās valsts drošības iestāžu vadītāju ziņojumus un pārskatus, izskata šo iestāžu darbības pārbaudes rezultātus;

6) izskata valsts drošības iestāžu darbības pilnveidošanas jautājumus;

7) apstiprina Satversmes aizsardzības biroja nolikumu;

8) iesniedz priekšlikumus Saeimai par Satversmes aizsardzības biroja direktora iecelšanu amatā un atbrīvošanu no amata, kā ari apstiprina šā biroja kolēģijas locekļus.

9. pants. Ministru kabineta kompetence

Ministru kabinets īsteno izpildvaru valsts drošības jomā un šajā nolūkā:

1) organizē pieņemto likumu izpildi vai pilda tos pats;

2) izvērtē valsts drošības apdraudējumus, nosaka šo apdraudējumu novēršanas un neitralizācijas pasākumus un realizē tos;

3) nodrošina valsts drošības infrastruktūras izveidošanu un vada savā pakļautībā vai pārraudzībā esošo valsts drošības iestāžu darbību;

4) realizē likumdošanas iniciatīvas tiesības, izdod likumiem pakārtotus normatīvos aktus valsts drošības jautājumos;

5) savas kompetences ietvaros ieceļ amata un atbrīvo no amata valsts drošības iestāžu vadītājus.

TREŠĀ NODAĻA

VALSTS DROŠĪBAS IESTĀŽU ORGANIZĀCIJA

10. pants. Valsts drošības iestāžu galvenie uzdevumi

Valsts drošības iestāžu galvenie uzdevumi ir: 1) politiskās, ekonomiskās, sociālās, militārās, zinātniskās, tehniskās un citas ar valsts drošības un ekoloģiskajiem apdraudējumiem

saistītās informācijas vākšana, uzkrāšana, analīze un izmantošana likumā noteiktajā kārtībā;

2) valsts noslēpumu un citu valstij vitāli svarīgu interešu aizsardzība;

3) valsts drošības apdraudējumu prognozēšana, priekšlikumu, rekomendāciju un programmu izstrādāšana valsts drošības jautājumos;

4) valsts drošības apdraudējumu novēršana vai neitralizācija;

5) valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju savlaicīga un pilnīga informēšana par jebkuru valsts drošības apdraudējumu;

6) par valsts drošības jomā konstatētajiem noziegumiem iegūtās informācijas un materiālu iesniegšana prokuratūrai;

7) izziņas veikšana tām noteiktās kompetences ietvaros;

8) sadarbība un līdzdalība starptautiskā miera uzturēšanā.

11. pants. Valsts drošības iestāžu kopums

(1) Valsts drošības iestāžu kopumu veido:

1) Satversmes aizsardzības birojs;

2) Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests;

3) Iekšlietu ministrijas Drošības policija;

4) Zemessardzes štāba Informācijas dienests.

(2) Šā panta pirmajā daļā norādītās valsts drošības iestādes tām noteiktās kompetences ietvaros darbojas patstāvīgi.

(3) Nacionālās drošības padome vai Ministru kabinets, saskaņojot ar Nacionālās drošības padomi vai izpildot tās lēmumu, var iesaistīt valsts drošības pasākumu izpildē un nodrošināšanā arī citas valsts pārvaldes institūcijas.

12. pants. Valsts drošības iestāžu padome

(1) Valsts drošības iestāžu vadītāju kopums ir Valsts drošības iestāžu padome, kuras vadītājs pēc amata ir Satversmes aizsardzības biroja direktors.

(2) Valsts drošības iestāžu padome darbojas saskaņā ar Nacionālās drošības padomes apstiprinātu nolikumu. Valsts drošības iestāžu padome:

1) izskata valsts drošības iestāžu darbības prioritātes, šīm iestādēm izvirzāmās prasības un uzdevumus;

2) saskaņo informācijas apriti, tās analīzes un izmantošanas kārtību valsts drošības iestādēs

3) izstrādā valsts drošības iestāžu budžeta projektu un iesniedz to Saeimas Nacionālās drošības komisijai;

4) apkopo valsts drošības iestāžu priekšlikumus un prasības, iesniedz un uztur tās valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijās;

5) izskata normatīvo aktu projektus valsts drošības iestāžu darbības jautājumos;

6) izvērtē valsts drošības iestāžu darbības efektivitāti. (3) Valsts drošības iestāžu padome ar vienkāršu balsu vairākumu sēdēs pieņem lēmumus, kuriem ir ieteikuma raksturs.

13. pants. Satversmes aizsardzības birojs

(1) Satversmes aizsardzības birojs ir nemilitāra valsts drošības institūcija.

(2) Satversmes aizsardzības birojs:

1) veic pats, kā arī organizē un koordinē valsts drošības iestāžu izlūkošanas (pretizlūkošanas) un operatīvo darbību;

2) iegūst pats, kā arī saņem, apkopo, uzkrāj, uzglabā, analizē un noteiktā kārtībā izmanto ar valsts drošību saistīto informāciju;

3) nodrošina valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas un to atbildīgās amatpersonas ar savlaicīgu, pilnīgu un objektīvu informāciju valsts drošības jomā;

4) nosūta citām valsts drošības iestādēm atbilstoši to kompetencei saņemto (iegūto) un apstrādāto (izvērtēto) informāciju tālākai izmantošanai.

(3) Satversmes aizsardzības birojs ir operatīvās darbības subjekts.

(4) Satversmes aizsardzības birojam ir izziņas tiesības attiecībā uz noziegumiem, kas izdarīti valsts drošības jomā vai valsts drošības iestādēs, kā arī citos gadījumos, kad izziņas veikšanu uzdevis ģenerālprokurors.

(5) Satversmes aizsardzības birojs ir pakļauts Nacionālās drošības padomei.

(6) Satversmes aizsardzības birojs ir juridiskā persona.

(7) Satversmes aizsardzības birojs ir tiesīgs:

1) uzdot atsevišķu uzdevumu izpildi valsts drošības iestādēm;

2) koordinēt valsts drošības iestāžu sadarbību;

3) akceptēt un koordinēt valsts drošības iestāžu darbību ārpus valsts teritorijas un to attiecības ar ārvalstu speciālajiem dienestiem;

4) noteikt valsts drošības iestāžu darbības prioritātes un šīm iestādēm izvirzāmās prasības atbilstoši Nacionālās drošības padomes lēmumiem;

5) koordinēt un kontrolēt informācijas apriti starp valsts drošības iestādēm un šīs informācijas izmantošanas kārtību tajās;

6) novērtēt valsts drošības iestāžu iegūtas informācijas noderīgumu tās izmantotājiem;

7) pieprasīt un saņemt jebkuru valsts drošības iestādes rīcībā esošo informāciju un dokumentus neatkarīgi no šīs informācijas un dokumentu slepenības pakāpes un iepazīties ar to (ar biroja direktora atļauju to var darīt īpaši pilnvarota Satversmes aizsardzības biroja amatpersona). Valsts drošības iestāžu pienākums ir sniegt Satversmes aizsardzības birojam to rīcībā esošo uz valsts drošību un citām vitāli svarīgām valsts interesēm attiecināmu informāciju, neminot informācijas avotus;

8) noteikt, saskaņojot ar attiecīgo valsts pārvaldes institūciju vadītājiem, kārtību, kādā izmantojami šo institūciju darbinieki, kā arī tehniskie līdzekļi un visu veidu informācijas nesēji, ja tas nepieciešams likumos noteikto valsts drošības iestāžu uzdevumu veikšanai;

9) veikt pasākumus, lai nodrošinātu operatīvo informāciju,.

tās avotus, operatīvās darbības pasākumus un metodes,

kā arī operatīvo uzskaiti pret to nesankcionētu atklāšanu;

10) izdarīt Nacionālās drošības padomes uzdevumā valsts

drošības iestāžu pārbaudes.

(8) Uzdevumi un norādījumi, ko likumā noteiktās kompetences ietvaros devis Satversmes aizsardzības biroja direktors, valsts drošības iestādēm ir obligāti. Ja tie netiek izpildīti, direktors ir tiesīgs ierosināt pret vainīgajām amatpersonām disciplinārlietu un nodot to izskatīšanai pēc piekritības. Šo direktora lēmumu var pārsūdzēt Nacionālās drošības padomē.

(9) Satversmes aizsardzības biroja amatpersonas ir valsts civildienesta ierēdņi. Atsevišķus Satversmes aizsardzības baroja amatus var ieņemt Aizsardzības ministrijas un Aizsardzības spēku, Iekšlietu ministrijas un Zemessardzes aktīvā dienesta amatpersonas.

14. p a n t s. Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests

(1) Aizsardzības ministrijas Militārās pretizlūkošanas dienests (turpmāk — Militārās pretizlūkošanas dienests) ir Aizsardzības ministrijas institūcija, kas veic pretizlūkošanas un izlūkošanas darbību militārajā jomā un ir pakļauta aizsardzības ministram.

(2) Militārās pretizlūkošanas dienests:

1) iegūst un izmanto militāri politisku informāciju par ārvalstu bruņotajiem spēkiem un to nodomiem, kas ir vai var būt vērsti pret Latvijas Republiku;

2) atklāj un sadarbībā ar citām valsts drošības un tiesībaizsardzības iestādēm novērš ārvalstu speciālo dienestu, organizāciju, citu naidīgu spēku vai atsevišķu personu

graujošo darbību Aizsardzības spēkos un Aizsardzības ministrijas struktūras.

(3) Militārās pretizlūkošanas dienests darbojas saskaņā ar Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

(4) Militārās pretizlūkošanas dienests ir operatīvās darbības subjekts.

(5) Militārās pretizlūkošanas dienests ir juridiskā persona.

(6) Militāras pretizlūkošanas dienesta personālsastāvā ir militārpersonas un valsts civildienesta ierēdņi un valsts kalpotāji.

15. pants. Iekšlietu ministrijas Drošības policija

(1) Iekšlietu ministrijas Drošības policija (turpmāk — Drošības policija), būdama valsts policijas sastāvdaļa, ir atsevišķs patstāvīgs dienests, kas veic šajā likumā noteiktos uzdevumus un atbild par to izpildi. Drošības policija ir pakļauta iekšlietu ministram.

(2) Drošības policija valsts drošības jomā veic:

1) izlūkošanas (pretizlūkošanas) un operatīvās darbības pasākumus, lai apkarotu organizēto un ekonomisko noziedzību, terorismu, diversijas, kaitniecību, bandītismu, korupciju, naudas viltošanu, kā arī narkotisko un citu (ķīmisko, radioaktīvo) stipras iedarbības vielu, šaujamo un cita veida ieroču, sprāgstvielu nesankcionētu izplatīšanu;

2) pretizlūkošanas un operatīvās darbības pasākumus, kas nepieciešami Iekšlietu ministrijas struktūrvienību aizsardzībai;

3) valsts noslēpumu aizsardzību Ministru kabineta noteiktās kompetences ietvaros.

(3) Drošības policija darbojas saskaņā ar likumu «Par policiju», šo likumu un Ministru kabineta apstiprinātu nolikumu.

(4) Drošības policija ir operatīvās darbības subjekts.

(5) Drošības policijai ir izziņas tiesības. Tā veic izziņu attiecībā uz noziegumiem savas kompetences ietvaros un gadījumos, kad izziņas veikšanu tai uzdevis ģenerālprokurors.

(6) Drošības policija ir juridiskā persona.

16. pants. Zemessardzes štāba Informācijas dienests

(1) Zemessardzes štāba Informācijas dienests (turpmāk — Informācijas dienests) ir Zemessardzes pretizlūkošanas institūcija. Tas darbojas saskaņā ar Zemessardzes priekšnieka apstiprinātu nolikumu un ir pakļauts Zemessardzes štāba priekšniekam.

(2) Informācijas dienests:

1) veic Zemessardzes darbības informatīvo nodrošināšanu;

2) veic Zemessardzes struktūru aizsardzībai nepieciešamos pretizlūkošanas pasākumus;

3) sadarbojoties ar valsts policiju, iegūst informāciju, kas saistīta ar sabiedriskās drošības un kārtības nodrošināšanu un uzturēšanu.

(3) Informācijas dienests ir ierobežotas operatīvās darbības subjekts. Tam nav tiesību veikt Operatīvās darbības likumā norādītos operatīvās darbības pasākumus sevišķajā veidā.

(4) Informācijas dienests ir juridiskā persona.

(5) Informācijas dienesta amatpersonas ir pastāvīgā algotā Zemessardzes dienestā.

17. pants. Informācijas aizsargāšana

(1) Valsts drošības iestāžu dienestā esošajām un atvaļinātajām amatpersonām un darbiniekiem bez iestādes vadītāja īpaša pilnvarojuma aizliegts izpaust informāciju, kas viņiem kļuvusi zināma vai ir pieejama sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu. Šādu informāciju kriminālprocesā var izpaust tikai ar Nacionālās drošības padomes vai valsts drošības iestādes vadītāja atjauju.

(2) Valsts drošības iestāžu amatpersonas un darbinieki dod slepenības zvērestu:

«Es, ___________________, zvēru, ka bez īpaša pilnvarojuma neizpaudīšu vai nedarīšu zināmu nevienai iestādei vai personai informāciju, kas man ir kļuvusi zināma vai pieejama sakarā ar dienesta pienākumu pildīšanu ___________________.»

(iestādes nosaukums)

(3) Zvēresta došanai pakļauto amatpersonu un darbinieku kopumu, kā arī zvēresta došanas kārtību nosaka valsts drošības iestādes vadītājs.

(4) Par zvēresta laušanu vainīgās personas atbild reglamentā (nolikumā) un likumā noteiktajā kārtībā.

CETURTĀ NODAĻA

. DIENESTS VALSTS DROŠĪBAS IESTĀDES

18. pants. Dienests valsts drošības iestādēs

(1) Tiesības ieņemt amatus valsts drošības iestādēs ir tikai Latvijas Republikas pilsoņiem. Pamatnosacījumus iecelšanai amatā, profesionālās sagatavotības kritērijus un citus ar dienestu (darbu) un iecelšanu amatā saistītos jautājumus reglamentē likums «Par valsts civildienestu», likumi par attiecīgajām valsts drošības iestādēm, šo iestāžu nolikumi un citi normatīvie akti.

(2) Ārvalstu pilsoņi (pavalstnieki), arī tās personas, kurām ir .vairākas pilsonības (pavalstniecības), un bezvalstnieki izņēmuma gadījumos drīkst veikt valsts drošības iestādes eksperta vai konsultanta pienākumus uz darba līguma vai vienošanas pamata tikai noteiktu laiku un tikai ar Nacionālās drošības padomes atļauju.

(3) Valsts drošības iestāžu amatpersonas, izpildot savus amata pienākumus, ir varas pārstāvji un atrodas valsts aizsardzībā. Šo amatpersonu goda aizskaršana, pretošanās tām, to dzīvības un veselības apdraudējums, kā arī rīcība, kura traucē tām pildīt dienesta pienākumus, ir sodāma saskaņā ar likumiem.

(4) Zaudējumi, kas sakarā ar dienesta darbību nodarīti valsts drošības iestādes amatpersonas vai tās tuvu radinieku mantai, pilnā apmērā atlīdzināmi no valsts budžeta līdzekļiem.

(5) Valsts drošības iestāžu amatpersonas valsts teritorijā bez ģenerālprokurora piekrišanas nav saucamas pie kriminālatbildības, tās nedrīkst pakļaut aizturēšanai (arī administratīvajai aizturēšanai), kratīšanai, piespiedu atvešanai; kratīšanai vai apskatei nav pakļaujamas to dzīvojamās vai dienesta telpas, personiskie vai dienesta transporta līdzekļi. Kriminālprocesuālie ierobežojumi uz šīm amatpersonām nav attiecināmi gadījumos, kad tās ir notvertas nozieguma izdarīšanā, par ko 24 stundu laikā jāinformē ģenerālprokurors un attiecīgās valsts drošības iestādes vadītājs.

(6) Valsts drošības iestāžu amatpersonas nav saucamas pie administratīvās atbildības, bet ir sodāmas disciplināri saskaņā ar likumiem par attiecīgajām valsts drošības iestādēm un to nolikumiem.

(7) Valsts drošības iestāžu amatpersonām ir visas ar likumu noteiktās sociālās garantijas. Tām tiek nodrošināta bezmaksas medicīniskā aprūpe.

(8) Valsts drošības iestāžu amatpersonas ir pakļautas obligātai valsts apdrošināšanai.

19. pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu tiesības

Valsts drošības iestāžu amatpersonām ir tiesības:

1) savas kompetences ietvaros saņemt no valsts un pašvaldību institūcijām un amatpersonām nepieciešamo informāciju, dokumentus un citus materiālus neatkarīgi no to izmantošanas lieguma. Prasītā informācija, dokumenti un materiāli izsniedzami bez maksas;

2) savas kompetences ietvaros brīvi iepazīties ar visu veidu valsts un pašvaldību informācijas nesēju, arī ar elektronisko datu banku, kartotēkām, arhīvu materiāliem un citiem dokumentiem neatkarīgi no to izmantošanas lieguma;

3) brīdināt personas un pieprasīt, lai tās izbeidz prettiesiskas darbības un citu rīcību, kas ir vērsta pret valsts drošību vai var tai kaitēt, vai arī iesniegt materiālus par šādu prettiesisku darbību prokuroram;

4) pildot dienesta pienākumus, iekļūt (ieiet) iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un privātpersonām piederošajās nedzīvojamās telpās un zemes gabalu teritorijā, Nacionālo bruņoto spēku apakšvienības, izņemot telpas un zemes gabalu teritoriju, kam ir eksteritoriāls statuss;

5) ja nepieciešams, ārpus kārtas tikt nodrošinātām ar braukšanas biļetēm jebkura veida sabiedriskā transporta līdzekļos, bet, ja biļešu nav, — tikt nodrošinātām ar iespēju iekāpt un braukt šajos transporta līdzekļos;

6) dienesta interesēs bez maksas izmantot valsts un pašvaldību, bet izņēmuma gadījumos — arī privātpersonām piederošos sakaru un masu informācijas līdzekļus. Izdevumi par privātpersonām piederošo sakaru un masu informācijas līdzekļu izmantošanu jāatlīdzina, ja īpašnieks to pieprasa;

7) glabāt un nēsāt dienesta vai personiskos ieročus un speciālos līdzekļus pašaizsardzībai. To glabāšanas un nēsāšanas kārtību nosaka valsts drošības iestādes vadītājs. Pielietojot ieročus un speciālos līdzekļus, jāievēro likuma «Par policiju» prasības.

20. pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu un darbinieku tiesību ierobežojumi

(1) Valsts drošības iestāžu amatpersonām un darbiniekiem ir aizliegts:

1) veikt politisko darbību, organizēt streikus, demonstrācijas, piketus un piedalīties tajos;

2) veikt citu algotu darbu, izņemot zinātnisko, pedagoģisko un radošo darbu;

3) izmantojot dienesta stāvokli, izlemt jautājumus, kas saistīti ar pašas amatpersonas vai darbinieka vai to tuvu radinieku personiskajām interesēm.

(2) Valsts drošības iestāžu amatpersonām un darbiniekiem piederošais īpašums un tā pārvaldīšana nedrīkst būt par šķērsli vai kavēkli dienesta pienākumu pildīšanai vai šo amatpersonu un darbinieku pārcelšanai citā amatā.

21. pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu atbildība

(1) Valsts drošības iestāžu amatpersonas par prettiesisku rīcību ir atbildīgas likumos noteiktajā kārtībā, ievērojot šā likuma 18. panta piektās un sestās daļas prasības.

(2) Par likumpārkāpumu netiek atzīta tāda rīcība, kas, pildot dienesta uzdevumu, izdarīta attaisnota profesionāla riska situācijā, nepārkāpjot nepieciešamās aizstāvēšanās vai galējās nepieciešamības robežu.

22. pants. Sociālās garantijas valsts drošības iestāžu ļ amatpersonas ievainojuma vai bojāejas gadījumā

(1) Ja valsts drošības iestādes amatpersona, pildot dienesta pie-» nākumus, ir guvusi ievainojumu vai sakropļojumu vai ja tās veselībai nodarīts citāds kaitējums un saskaņa ar medicīnisko atzinumu šī amatpersona vairs nevar pildīt dienesta pienākumus, tai tiek izmaksāta kompensācija viena gada līdz piecu gadu vidējās darba samaksas apmērā, ņemot vērā darbspējas zuduma pakāpi.

(2) Ja ievainojuma rezultātā iestājusies nepārejoša invaliditāte, kompensāciju izmaksā piecu līdz desmit gadu vidējās darba samaksas apmērā.

(3) Ja valsts drošības iestādes darbinieks vai amatpersona, pildot dienesta pienākumus, ir gājusi bola, tās ģimenei papildus likumdošanas aktos noteiktajām kompensācijām tiek izmaksāts vienreizējs pabalsts desmit gadu vidējās darba samaksas apmērā. Bojā gājušās amatpersonas un darbinieki tiek apbedīti par valsts budžeta līdzekļiem.

23. pants. Valsts drošības iestāžu amatpersonu pensijas Valsts drošības iestāžu

amatpersonām izdienas pensijas tiek piešķirtas saskaņā ar normatīvajiem aktiem, kas regulē aizsardzības un iekšlietu iestāžu darbinieku izdienas pensijas.

PIEKTĀ NODAĻA

VALSTS DROŠĪBAS IESTĀŽU STRUKTŪRA, TO DARBĪBAS FINANSĒŠANA, VISPĀRĒJĀ VADĪBA UN KONTROLE

24. pants. Valsts drošības iestāžu struktūras un amatu saraksta apstiprināšana, šo iestāžu darbības finansēšana

(1) Valsts drošības iestādes personāla skaitlisko sastāvu, struktūru un amatu sarakstu izstrādā iestādes vadītājs un pakļautības kārtībā iesniedz Nacionālās drošības padomei apstiprināšanai.

(2) Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu darba samaksu {amatalgu, piemaksas, pabalstus) pēc biroja direktora priekšlikuma nosaka Nacionālās drošības padome piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Pārējo valsts drošības iestāžu amatpersonu darba samaksu nosaka Ministru kabinets piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

(3) Valsts drošības iestāžu darbība tiek finansēta no valsts budžeta līdzekļiem.

(4) Līdzekļu izlietošanas un iekšējās kontroles kārtību nosaka valsts drošības iestādes vadītājs.

(5) Ziņas par valsts drošības iestāžu personāla skaitlisko sastāvu un iekšējo struktūru, to amatu sarakstiem, finansēm un tehnisko aprīkojumu ir valsts noslēpums. Nacionālās drošības padomes noteiktie šo iestāžu darbības virzieni un uzdevumi arī ir valsts noslēpums, ja Nacionālās drošības padome nav noteikusi citādi.

25. pants. Valsts drošības iestāžu darbības kontrole

(1) Valsts drošības iestāžu galveno uzdevumu izpildi kontrolē

Nacionālas drošības padome. Ministru kabinets kontrole tā pakļautībā vai pārraudzībā esošās valsts drošības iestādes.

(2) Valsts drošības iestāžu darbības parlamentāro kontroli veic Saeimas Nacionālās drošības komisija.

(3) Nacionālās drošības padome ir tiesīga noklausīties valsts drošības iestāžu vadītāju ziņojumus un pārskatus, kā arī iepazīties ar šo iestāžu dienesta dokumentiem un informāciju, izņemot dokumentus par informācijas slepenajiem avotiem.

26. pants. Uzraudzība pār likumu ievērošanu valsts drošības iestādēs

(1) Uzraudzību pār valsts drošības iestāžu darbības atbilstību likumiem veic ģenerālprokurors un viņa īpaši pilnvaroti prokurori. Veicot uzraudzību, viņi ir tiesīgi iepazīties ar valsts drošības iestāžu rīcībā esošajiem dokumentiem, materiāliem un informāciju. Informācijas avotu identitāte atklājama tikai tādos gadījumos, kad tie ir tieši iesaistīti nozieguma izdarīšanā, turklāt vienīgi ģenerālprokuroram, bet viņa īpaši pilnvarotiem prokuroriem — tikai ar valsts drošības iestādes vadītāja atļauju; informācijas avotu identitāti atklāt uzraudzības kārtībā ir aizliegts.

(2) Prokuroriem, kuri uzrauga valsts drošības iestādes, informācijas aizsargāšanas pienākumi ir tādi paši kā šo iestāžu darbiniekiem.

(3) Valsts drošības iestāžu pārbaudes un to apjoms jāsaskaņo ar Nacionālās drošības padomi. Ar pārbaudes rezultātiem jāiepazīstina Nacionālās drošības padome un Saeimas Nacionālās drošības komisija.

(4) Valsts drošības iestādes ir pakļautas tiesas kontrolei Operatīvās darbības likumā noteiktajos gadījumos un kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma spēkā stāšanās brīdi atzīt par spēku zaudējušiem šādus Latvijas Republikas Augstākās padomes un Augstākās padomes Prezidija lēmumus:

1) Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta izveidošanu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 35./36.nr.);

2) Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu «Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumā «Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta izveidošanu»» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 35./36.nr.).

2. Divu mēnešu laikā pēc šā likuma spēkā stāšanās Ministru kabinetam pārņemt Latvijas Republikas Drošības dienestu savā pakļautībā, izstrādājot šajā laikā jaunu Drošības dienesta nolikumu.

3. Ar brīdi, kad Ministru kabinets pārņēmis savā pakļautībā Latvijas Republikas Drošības dienestu un apstiprinājis šā dienesta nolikumu, atzīt par spēku zaudējušiem:

1) Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu «Par Latvijas Republikas Drošības dienesta nolikuma apstiprināšanu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 44./45.nr.);

2) Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu «Par Latvijas Republikas Drošības dienesta štatu saraksta apstiprināšanu»;

3) Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu «Par grozījumiem Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija 1992. gada 4. jūnija lēmumā «Par Latvijas Republikas Drošības dienesta nolikuma apstiprināšanu»» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1993, 3./4.nr.);

4) Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidija lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās padomes Apsardzes dienesta šaujamieroču, munīcijas un brizantīvo vielu iegādes, uzskaites, glabāšanas un izsniegšanas reglamentu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1991, 49./50.nr.);

5) Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu «Par Latvijas Republikas Augstākās Padomes Apsardzes dienesta pārdēvēšanu» (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 6./7.nr.).

Likums stājas spēkā ar tā izsludināšanas dienu.

Likums Saeimā pieņemts 1994. gada 5. maijā.

Valsts prezidents G.ULMANIS

Rīgā 1994. gada 19. maijā