Lai sekmētu valsts valodas attīstību un nostiprināšanu

Vakar, 9.janvārī, Rīgas pilī tika spriests par valsts valodas nākotni Latvijā

Vakar, 9. janvārī, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, tiekoties ar sabiedrībā cienījamām personībām, lai pārrunātu iespējas veicināt valsts valodas attīstību un lietošanu Latvijā (augšējā attēlā); tikšanās laikā: Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete, dzejniece Māra Zālīte, Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš (apakšējos attēlos) Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga vakar, 9. janvārī, aicināja uz sarunu sabiedrībā cienījamas personības, lai pārrunātu iespējas veicināt valsts valodas attīstību un lietošanu Latvijā. Valsts prezidente vēlējās uzklausīt klātesošos par ieceri pie Valsts prezidenta institūcijas izveidot valodas komisiju, iespējams, ar starptautisku ekspertu un citu tautību pārstāvju līdzdalību, lai dažādos līmeņos sekmētu valsts valodas attīstību un statusa nostiprināšanu, kā arī dialogu starp valodu telpām Latvijā. V.Vīķe–Freiberga atzinīgi novērtēja Ministru prezidenta pausto atbalstu šādas idejas īstenošanai un kopīga rīkojuma parakstīšanai tuvākajā nākotnē par šādas komisijas dibināšanu. Sanāksmes dalībnieki vienojās drīzumā tikties atkārtoti, lai turpinātu diskusiju par iespējamās komisijas konkrētiem uzdevumiem un citiem ar komisijas radīšanu saistītiem jautājumiem.

Valsts prezidenta preses dienests

Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš, LZA korespondētājloceklis Tālis Tisenkopfs, Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Dzintars Ābiķis, LZA akadēmiķe Aina Blinkena, LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja akadēmiķe Valentīna Skujiņa un Ventspils Augstskolas profesors Jānis Sīlis (augšējos attēlos); Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Valdis Rūmnieks, Ventspils Augstskolas profesore Maija Baltiņa un LZA akadēmiķe Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte (apakšējā attēlā)

Valsts prezidente pēc tikšanās ar ekspertiem:

— Šīsdienas sanāksmē izteiktā iniciatīva ir ilgāka laika posma lolojums, jo man jau pirms gada bija līdzīga saruna ar dažādu jomu ekspertiem par valodas jautājumiem tās lietošanā, tulkošanā un citās jomās. Jau toreiz es izteicu vēlmi atbalstīt centienus, kas ir virzīti uz latviešu valodas kā valsts valodas statusa nodrošināšanu, valodas saglabāšanu un attīstības veicināšanu. Šīsdienas sarunas laikā mēs vienojāmies par valodas komisijas izveidošanu, kas nodarbosies ar valsts valodas jautājumu lietām, un es izteicu gatavību kā Valsts prezidente uzņemties šīs komisijas vadību. Šai komisijai varētu būt līdzīgs statuss kā jau sekmīgi strādājošai Vēstures komisijai, un tās sākotnējais darbības laiks būtu trīs gadi. Uzskatu, ka šī iniciatīva ir pietiekami svarīga un nozīmīga, lai izpildvara to atbalstītu. Mēs vērsīsimies pie Latvijas vadības un Saeimas ar lūgumu saņemt finansējumu komisijas aktivitātēm. Tiekoties šodien ar Ministru prezidentu Andri Bērziņu, es guvu pārliecību, ka mums ir vienādas domas valodas komisijas izveidošanas jautājumā. Iespējams, ka jau mūsu nākamajā tikšanās reizē tiks parakstīts rīkojums par valodas komisijas dibināšanu Valsts prezidentes institūcijas paspārnē.

Mūsu tikšanās izvērtās spraiga, jo pārrunājamā šajā jautājumā ir daudz. Līdzīgā sastāvā mēs esam tikušies jau pirms gada, toreiz mēs konstatējām situāciju, ka Latvijā aktīvi rosās vairākas gan atšķirīgi, gan arī vienādi domājošas organizācijas, kas ar lielu atbildību strādā pie valodas jautājumiem, bet bieži vien jūtas savstarpēji izolētas. Šīs mūsu kopējās sarunas ir veicinājušas tuvināšanos arī starp tādiem sektoriem, kas agrāk nav varējuši veidot dialogu. Iepriekšējās sarunās mēs esam konstatējuši to problēmu loku, kam līdz atrisinājumam vēl tāls ceļš ejams, esam arī izvirzījuši sev noteiktus un sasniedzamus mērķus.

Izskanēja ļoti dažādi viedokļi, tāpēc vienojāmies, ka tuvāko dienu laikā vēlreiz sanāksim kopā. Valodnieki izteica vēlmi piedalīties paralēli notiekošajās debatēs ekspertu grupā, kuru esmu sapulcējusi, lai apspriestu valodas lietošanas prasību izmaiņu Vēlēšanu likumā. Šīs grupas nākamā sēde notiks 17. janvārī, un šodienas sarunas dalībnieki ir uzaicināti tajā piedalīties. Es aicināju klātesošos ekspertus izteikt priekšlikumus par skaitlisko apjomu un izvirzīt pārstāvjus komisijas sastāvam, kā arī ierosināt nepieciešamo apakškomisiju dibināšanu. Aicināju jau šodien sākt domāt par tuvākajiem un tālākajiem mērķiem, ko centīsimies īstenot komisijas darbības laikā. Sarunas gaitā izskanēja vērā ņemami ieteikumi par ārvalstu ekspertu iesaistīšanu, kam ir pieredze mazu tautu valodu saglabāšanas nodrošināšanā. Šādas problēmas ir aktuālas daudzviet pasaulē un arī Eiropā, piemēram, situācija ar kataloņu valodas tiesībām Spānijā. Latviešu valodas tiesību atgūšana divvalodības situācijā, kāda tā izveidojās bijušās Padomju Savienības laikā, ir analoga Beļģijas situācijai ar valoņu un franču valodu.

Otrs atbalstāmais priekšlikums, ko izteica sarunas dalībnieki, bija krievvalodīgo pārstāvju — valodnieku un citu speciālistu — iesaistīšana komisijas darbā, lai uzzinātu viņu viedokli par valodas situāciju Latvijā.

Šodienas latviešu valodas situācija ir okupācijas seku rezultāts, ar šo faktu mums ir jārēķinās un jāmācās sadzīvot. Valsts ar šīm sekām ir veiksmīgi cīnījusies pēdējos desmit neatkarības gadus, un es ceru, ka ar katru nākamo gadu tās mazināsies. Ir paveikts ļoti daudz, mēs esam panākuši gandrīz neticamu rezultātu, jo, neraugoties uz Latvijas ļoti īpatnējo demogrāfisko situāciju, esam izcīnījuši cīņu un atjaunojuši valstī latviešu valodai tiesības būt vienīgajai valsts valodai. Šī cīņa ir bijusi gan politiska, gan juridiska. Un šodien nekur pasaulē, ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalstīs neviens to neapšauba. Tas ir ļoti daudz, ko esam panākuši, un turpmāk mums ir jāprot šo situāciju izmantot. Mums jāgādā par valsts valodas publiskā pielietojuma sistemātiskumu, kvalitāti un konsekvenci, bet neiejaucoties iedzīvotāju privātajā dzīvē un netraucējot katram pēc izvēles piekopt savu kultūras mantojumu.

Ilgas debates šodien mums bija arī par latviešu valodas augstākās zināšanu prasmes nosacījuma svītrošanu no Saeimas vēlēšanu likuma un Likuma par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes , pagasta padomes vēlēšanām. Bija dažādi viedokļi. Taču izskanēja doma, ka Saeimas vēlēšanu likumā un Likumā par pilsētas domes, rajona padomes, novada domes, pagasta padomes vēlēšanām nav ietekmīga mehānisma, kas nodrošinātu valsts valodas lietošanu. Ļaudis raizējas, ka latviešu valodā nerunājošo vidū tiktu psiholoģiski raidīts nepareizais signāls, ka pazeminās vajadzība pēc valsts valodas prasmes un tās vērtība. Komisijas uzdevums būtu ieteikt risinājumus, lai šāda situācija neveidotos. Latviešu valoda jau šobrīd oficiāli ir vienīgā valsts valoda, tās lietošanu pieprasa Saeimas Kārtības rullis. Valodas tiesības ir nodrošinātas ar citiem likumiem.

Tādēļ mums nav vajadzīgas diskriminējošas, nedemokrātiskas prasības — šķirot pilsoņus pēc viņu tautības, dažiem pieprasot īpašus dokumentus, ja viņi vēlas kandidēt vēlēšanās. Mūsu vēlēšanos panākt sabiedrībā lielāku interesi par latviešu valodas mācīšanos nenoteiks Vēlēšanu likums, uzmanība jāvērš uz lietām, kas saistītas ar latviešu valodas lietošanas palielināšanu sabiedrībā. Nedemokrātiskas likuma normas, kas ir pretrunā ar Satversmi, ar starptautiskiem līgumiem, ko Latvija parakstījusi, nav pieļaujamas. Pilsoņiem ir jābūt vienlīdzīgiem likuma priekšā.

Valodas komisijas uzdevums būs sniegt ekspertu slēdzienus, vērtējumus, priekšlikumus, bet to izpilde tiks nodota attiecīgu izpildvaras institūciju rīcībā.

Zaida Kalniņa, “LV” korespondente

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Eksperti pēc tikšanās ar Valsts prezidenti:

Latvijas Universitātes profesore Ina Druviete:

Es priecājos par iniciatīvu veidot šādu valodas komisiju Valsts prezidentes aizgādībā, kas perspektīvā nodarbotos ar valsts valodas attīstības un valodas politikas jautājumiem. Pagaidām ir pāragri runāt par to, kāda šī komisija būs, bet acīmredzot tiks aptverts viss valodas politikas spektrs. Arī juridiskie jautājumi. Es joprojām uzskatu, ka ir liela kļūda, runājot par Vēlēšanu likuma grozījumiem, neuzklausīt sociolingvistus. Runāsim arī par pedagoģisko aspektu, bet tādā nozīmē kā latviešu valodas mācīšana pašiem latviešiem, lingvistiskās kompetences veidošana, kas pēdējos desmit gados ir būtībā aizlaists darbalauks, un runāsim par latviešu valodas kvalitātes uzturēšanu un paaugstināšanu. Tātad — par latviešu valodas pētīšanu, par latviešu valodas kopšanu, dažādu izglītojošu materiālu izdošanu. Bet gribētos uzsvērt, ka par visiem šiem aspektiem jārunā kompleksi. Vislielākā kļūda būtu tā, ja mēs pievērstu uzmanību tikai tā sauktajai valodas bagātināšanai un valodas pareizībai. Pašreizējā situācijā, kad jānodrošina latviešu valodas konkurētspēja ļoti sarežģītā situācijā, mēs nedrīkstam šo latviešu valodas kopšanu uzskatīt par prioritāti attiecībā pret latviešu valodas statusa nodrošināšanu. Pirmām kārtām ir svarīgas latviešu valodas politiskās pozīcijas, kas jābalsta ar adekvātu juridisko mehānismu, un jāizvērtē sekas, kādas varētu būt, pieņemot vai grozot jebkuru likumu, kas tieši vai netieši saistās ar valodu. Piemēram, Vēlēšanu likuma grozījumi nekādā gadījumā nav tikai juridisks jautājums. Tas drīzāk ir politisks jautājums. Ja tā tiešām ir obligāta prasība Latvijas iestājai NATO un Eiropas Savienībā, tādā gadījumā šis likums ir noteikti jāgroza. Bet ir jānovērtē sekas, kādas tas atstās uz valodas situāciju. Mēs esam gatavi sniegt šādu ekspertīzi, norādot uz sekām, kādas var iestāties sakarā ar Vēlēšanu likuma grozījumu: vai varētu būt iespējamas negatīvas sekas un lavīnas efekts vai ne. Un, ja ir iespējamas negatīvas sekas un lavīnas efekts, tad — kā to iespējams novērst un kompensēt. Jo ir taču iespējams viena likuma trūkumu kompensēt ar kāda cita likuma pastiprināšanu un adekvātiem pasākumiem valsts valodas statusa celšanai. Ne ar juridiskiem, bet informatīviem un izglītojošiem līdzekļiem, arī labā nozīmē rūpējoties par latviešu valodas popularizēšanu un prestiža paaugstināšanu. Līdz ar to būtu iespējams panākt efektu, kas būtu normāls jebkurā rietumu sabiedrībā — tātad vairāk izmantot pozitīvos stimulus. Bet pašlaik likums Latvijas situācijā ir absolūti nepieciešams. Nekādā gadījumā tas nebūtu uzskatāms par negatīvu stimulu. Drīzāk tas norāda uz lietu kārtību. Likums ir arī Latvijas valodas politikas koncepcija, bet ir apsveicami, ka viens no šīs iecerētās valodas komisijas darbības virzieniem būtu Latvijas valodas politikas formulēšana rakstiskā veidā. Tātad beidzot mums būs ar Ministru prezidenta vai kādas citas augstas amatpersonas parakstu apstiprināts plāns latviešu valodas un citu valodu koeksistencei Latvijā.

Dzejniece Māra Zālīte:

— Tātad tiek ierosināts izveidot pilnīgi jaunu struktūru, kuras priekšgalā būtu pati Valsts prezidente. Tā būs latviešu valodas komisija. Varbūt var rasties priekšstats, ka kaut kas līdzīgs ir jau bijis. Nē, tagad pirmo reizi tiek veidota komisija, kas izstrādās ilglaicīgu programmu reāla valsts valodas statusa nodrošināšanai. Lēmums par šādas komisijas izveidošanu šajā sanāksmē bija galvenais. Notika diskusijas, jo ekspertu viedokļi daudzos jautājumos ir atšķirīgi. Analoģiski kā Valsts prezidentes vadībā strādājošā Vēsturnieku komisija arī šī komisija darbosies ilglaicīgi. Runa ir par valodas politiku. Kaut arī eksistē Valsts valodas likums un ir pieņemti dažādi normatīvie akti, diemžēl jākonstatē tas bēdīgais fakts, ka Latvijā īstas valsts valodas politikas nav. To pierāda tas, ka finansējums tādām institūcijām kā Valsts valodas centrs ir nožēlojams. Iecerētajai komisijai būs jārūpējas par reālu valsts valodas politiku. Šādas politikas realizēšanai nepieciešami budžeta piešķīrumi, lai pieņemtie likumi varētu reāli darboties.

Valsts valodas centra vadītāja Dzintra Hirša:

— Ierosinājums par valodas komisijas izveidošanu Valsts prezidentes pārraudzībā ir ļoti būtisks. Tika izteikti dažādi viedokļi par to, kā šo komisiju veidot, ar ko tā nodarbosies. Piemēram, Ābiķa kungs ierosināja veidot divas komisijas: viena būtu valodas politikas komisija, kas kārtotu juridiskos dokumentus un dalītu naudu, un otra būtu valodas attīstības komisija vai varbūt apakškomisija. Katrā ziņā pozitīvi vērtējams tas fakts, ka veidosies ciešāki kontakti starp dažādām institūcijām, kas nodarbojas ar valodas jautājumiem. Tas novērsīs dublēšanos, būs iespējams ar kolēģiem pārrunāt dažādas problēmas. Jāapzinās, ka valodu iespējams aizsargāt tikai tai gadījumā, ja pastāv nepieciešamo normu kopums, kas nodrošina valodas lietošanu. Ja pamatā šāda kopuma nav, neviena valodas aizsardzības celtne nevar būt stipra. Turklāt valodas prašana un valodas lietošana ir atšķirīgas lietas. Tāpēc mums jāgādā, lai vienlīdz tiktu uzturētas spēkā gan latviešu valodas prasmes, gan tās lietošanas normas. Jāapzinās, ka vairākas normas ir vājinātas. Pirmkārt tas attiecas uz privāto sfēru. Piemēram, Imants Ziedonis runāja par taksometru šoferiem. Kur jūs atradīsit normu, ka privāta taksometra šoferim nepieciešama latviešu valodas prasme? Tādas normas nav! Taksometrs gan ir privāts, taču tā izmantošana pieder sabiedriskajai sfērai. Tas pats attiecas uz frizieriem un pārdevējiem. Tādu piemēru ir daudz, un šie fakti ir jāapzinās un ir jāgādā par attiecīgiem kompensācijas mehānismiem.

Ventspils Augstskolas profesori Maija Baltiņa un Jānis Sīlis:

— Mūsu pilsētā ir īpaši labvēlīga attieksme pret izglītību, pret valodu izglītībā un valodas kvalitātes celšanu. Abās mūsu augstskolas fakultātēs ir latviešu valodas kultūras jautājumu kurss. Pie mums mācās arī daudz krievu tautības studentu, bet situācija ir ļoti labvēlīga, valda savstarpēja sapratne un iekšēja konstruktīva rīcība. Tā tas ir mūsu augstskolā. Šo pieredzi, šo labo vēsti vajadzētu izplatīt. Piemēram, jautājumā par valodas pētniecību. No iecerētās latviešu valodas komisijas mēs gaidām atbalstu zinātniskās pētniecības darbam. Mūsu augstskolā ir profesionālas programmas, tās nav akadēmiskas programmas, tāpēc zinātniskajai pētniecībai ir nepieciešami līdzekļi.

LZA Terminoloģijas komisijas priekšsēdētāja akadēmiķe Valentīna Skujiņa:

— Izveidot latviešu valodas komisiju prezidentes pārziņā ir lielisks priekšlikums. Darāmā mums ir ļoti daudz. Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija strādā ļoti aktīvi, mums ir izveidojusies tieša saikne arī ar Saeimu. Kopš pieņemti Ministru kabineta noteikumi attiecībā uz mūsu komisiju, visi darbinieki strādā ar lielu entuziasmu, nesaņemot par to pienācīgu atalgojumu. Taču šie jautājumi ir jānokārto. Finansējums ir nepieciešams. Tāpat kā pētniecības darbam. Patlaban līdzekļi paredzēti tikai pusotrai štata vienībai. Es ceru, ka latviešu valodas komisijai, kas darbosies Valsts prezidentes aizgādībā, veidosies kāda apakškomisija arī terminoloģijas jautājumu saskaņošanai. Jāpiekrīt ir Ābiķa kungam, ka šajā komisijā jābūt pārstāvētām dažādām institūcijām. Es domāju, ka īpaša rūpe jāuzņemas Izglītības un zinātnes ministrijai, jo patlaban pastāv divu latviešu valodas normu paralēla eksistence. Tāpēc būtu jāsanāk kopā ārzemju latviešiem un Latvijas valodniekiem un šie jautājumi jānokārto, citādi pastāv zināma visatļautība un dažādās skolās ir atšķirības latviešu valodas mācīšanā.

Attiecībā uz Vēlēšanu likumu es gribētu piebilst, ka mūsu juristiem bieži pietrūkst valodas izpratnes, un tas ļoti atspēlējas par sliktu latviešu valodai kā valsts valodai un līdz ar to arī latviešu cilvēktiesībām. Man dažkārt ir šaubas par juristu valodniecisko kompetenci. Piemēram, kad es savulaik iedziļinājos van der Stūla izvirzītajos noteikumos, es konstatēju, ka rekomendācijas bieži vien tiek tulkotas nevis kā ieteikumi, bet gan kā obligāti pildāmas prasības. Un arī citos starptautiskos noteikumos, uz kuriem atsaucas, vēlējuma izteiksmes vietā bieži vien tulkojot pāriet uz vajadzības izteiksmi — tas un tas ir jādara.

Aina Roziniece, “LV” nozares redaktore

Pēc ieraksta “LV” diktofonā