Lai tvaika pietiktu ne tikai svilpei, bet arī tālam ceļam

Andris Biedriņš, Latvijas Dzelzceļnieku biedrības valdes loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Jaunais gads iesākās ar interesantu jaunumu Ziemeļlatvijas divu rajonu — Gulbenes un Alūksnes — ikdienā. Šeit darbu sāka jauns uzņēmums ar īpašu darbības profilu. SIA BO “Gulbenes — Alūksnes bānītis” pašlaik ir vienīgā privātā sabiedrība un otrā uzņēmējsabiedrība aiz valsts akciju sabiedrības “Latvijas dzelzceļš” (VAS “LDz”), kas šāgada 3.janvārī sākusi pasažieru pārvadājumus dzelzceļa līnijā Gulbene — Alūksne. Uzņēmējsabiedrība dibināta 2000.gada aprīlī, savstarpēji vienojoties Latvijas Dzelzceļnieku biedrībai (LDzB), Gulbenes pilsētas, Stāmerienas pagasta un Alūksnes pilsētas pašvaldībām un vēl sešām privātpersonām. Aizvadītajā gadā nokārtotas visas dokumentālās formalitātes, saņemta pasažieru pārvadājumu licence, bet pašā gada nogalē, 28. decembrī, darba dienas nobeigumā izsniegts drošības sertifikāts. Patīkamu emociju fonā, apmierināts ar izdarīto un ar nākotnē vērstām tālredzīgām domām, savu stāstījumu “Latvijas Vēstnesim” pauda viens no jaunās sabiedrības dibinātājiem LDzB valdes loceklis Andris Biedriņš.

Par savu mērķi jaunā sabiedrība izvirza tūrisma biznesa attīstīšanu uz vēsturiskā Gulbenes — Alūksnes dzelzceļa bāzes un pasažieru pārvadājumu kvalitātes uzlabošanu. Atbalstu SIA “Gulbenes — Alūksnes bānītis” saņēmis gan no Satiksmes ministrijas, Valsts dzelzceļa administrācijas, gan arī no valsts akciju sabiedrības “ Latvijas Dzelzceļš” (VAS “LDz”) vadības.

— Mazliet par SIA “Gulbenes — Alūksnes bānītis” dibināšanas vēsturi.

— Doma par uzņēmuma dibināšanu bija radusies jau labu laiku, apmēram pirms četriem gadiem. Sākotnēji domājām par sabiedriskā fonda izveidi, kas rūpētos par šīs dzelzceļa līnijas darbību, taču Dzelzceļa pārvadājumu likuma pieņemšana 2000.gadā noteica dzelzceļa infrastruktūras pieejamības iespējas arī privātiem operatoriem. Tādējādi izvēlējāmies iet likumā pieļaujamo ceļu, dibinot privāto dzelzceļa operatoru sabiedrību. Vienprātīgu atbalstu šādai darbībai izteica arī Gulbenes, Alūksnes un Stāmerienas pašvaldības, kuru teritorijas šķērso šis šaursliežu dzelzceļš, dibinātāju pulkam piebiedrojās Latvijas Dzelzceļnieku biedrība un vēl sešas ar dzelzceļu vairāk vai mazāk saistītas privātpersonas — Toms Altbergs, Jānis Eiduks , Osvalds Lucāns, Andris Biedriņš, Aldis Kreislers, Andris Sitņiks. Dibinātāji vienbalsīgi par direktoru ievēlēja profesionālu dzelzceļnieku Osvaldu Lucānu, kurš līdz 2001.gada beigām strādāja par LDz Kontroles un revīzijas daļas priekšnieku.

— LDz jau vairākkārt paudis viedokli par pasažieru pārvadājumu slēgšanu šajā līnijā, motivējot to kā nerentablu un ekonomiski neizdevīgu. Taču mazbānītis ir ērts, lēts un iecienīts vietējo iedzīvotāju satiksmes līdzeklis. Vai jūsu uzņēmuma dibināšana bija arī pretimnākšana vietējiem iedzīvotājiem?

— Mūsu izvēli nevar uzskatīt par plašu labdarības žestu, to var vērtēt kā apzinātu un skaidri motivētu rīcību. Mēs uzskatām, ka ļoti labvēlīgs pamats darba sekmīgai veikšanai ir valsts piešķirtā pasažieru pārvadājumu dotācija. Kopš 1999.gada dotāciju šīs līnijas apkalpošanai saņēma VAS “LDz”, šobrīd mums 2002.gadam ir noslēgts sadarbības līgums ar Satiksmes ministriju, un turpmāk valsts finansējums ik ceturksni tiks ieskaitīts SIA BO “Gulbenes — Alūksnes bānītis” kontā. Protams, apzināmies, ka pasažieru pārvadājumi šajā līnijā, vismaz tuvākajā nākotnē, nevar būt rentabli, un vienam gadam piešķirtā valsts dotācija 100 tūkstoši latu būs summa, kas nodrošinās izdzīvošanas iespējas. Gribētos ticēt, ka valsts attieksme un Satiksmes ministrijas vārdiskais solījums dotācijas piešķiršanā arī turpmākajos gados būs nemainīgs.

Par vienu no saviem galvenajiem mērķiem uzskatām šaursliežu dzelzceļa saglabāšanu kultūrvēsturiskā nozīmē un līdzīgi kā rietumvalstīs veicināt tā izmantošanu tūrisma vajadzībām. Tā būtu arī laba iespēja sekmēt novada attīstību, jo bānītis visas valsts mērogā ir īpašs un uzmanību piesaistošs objekts. Nenoliegšu arī, ka Dzelzceļnieku biedrības ietvaros esam metuši nelielu izaicinājumu paši sev, jo beidzot no runāšanas esam nonākuši pie konstruktīvas rīcības. Visnotaļ jāteic, ka mūsu ideja no visām pusēm tika uztverta pozitīvi, ar izpratni un atbalstu. Pats uzņēmuma izveidošanas process nebija viegls. Juridisko formalitāšu kārtošana bija pietiekami sarežģīta un birokrātiska. Zināmā mērā šos procesus atviegloja neplānotās reklāmas kampaņas — Bānīša svētki, grāmatas izdošana un interneta mājaslapas www.banitis.lv izveide, jo bijām sagatavojuši augsni un ar mums runāja kā par atpazīstamu lietu. Patiesībā iepriekšminētais tika darīts vairāk uz entuziasma pamata, bet saskaņā ar likumdošanu, sākot gatavot visas nepieciešamās instrukcijas, palīdzību saņēmām no VAS “Latvijas dzelzceļš”, Valsts tehniskās inspekcijas, Valsts dzelzceļa administrācijas, un tajā brīdī mums tas bija svarīgi un nozīmīgi. Gala rezultāts apmierina visas puses.

— Kāda būs jūsu pasažieru pārvadājumu stratēģija un biļešu cenu politika?

— Stratēģija ir katra nopietna darījuma būtiska sastāvdaļa. Mūsu gadījumā darbības zināmā mērā ierobežo līgums ar Satiksmes ministriju — par piešķirto valsts naudu mums jāsniedz izlietojuma atskaite, jānodrošina konkrēti pakalpojumi, gan pašvaldībā, gan ministrijā jāsaskaņo vilcienu kustības saraksti un arī tarifi. Biļešu cenu jautājumā plānojam saglabāt līdzšinējo cenu, kas ir pietiekami zema, pieņemama un labvēlīga iedzīvotājiem. Par vienu braucienu no Gulbenes stacijas līdz Alūksnes stacijai ir jāmaksā tikai 62 santīmi. Domājam, ka tuvākajā laikā centīsimies saglabāt arī līdzšinējo vilcienu kustības grafiku — šobrīd vilciens kursē četras reizes dienā, bet nākotnē, ņemot vērā pasažieru un pašvaldību vēlmes, veikt arī izmaiņas. Mūsu biznesa plānā ir minēta iecere tuvākajā nākotnē pasažieru pārvadāšanai pieprasītākajos maršrutos izmantot sliežu autobusu jeb automotrisi, kas pārvietotos krietni ātrāk un arī pasažieriem būtu pieņemamāka ērtību ziņā. Sliežu autobusi ar panākumiem tiek izmantoti nenoslogotās dzelzceļa līnijās ārzemēs, un tos lietoja jau Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.

Sadarbības projekts, kas saistīts ar dzelzceļa nākotni, mums ir iecerēts kopā ar Rīgas Dzelzceļnieku skolu — nodrošināt jaunajiem dzelzceļniekiem praktiskās mācības un audzēkņu praksi vasaras periodā. Mums tas ir saistoši arī tādā ziņā, ka būs iespēja saņemt palīdzību dzelzceļa sakopšanai un atjaunošanai!

— Kāda būs Gulbenes, Alūksnes un Stāmerienas pašvaldību loma un uzdevumi šajā uzņēmējsabiedrībā?

— Pašvaldību īpašumā un pārvaldīšanā VAS ”Latvijas dzelzceļš” jau nodevusi staciju ēkas un ir sākta to sakopšana.

Turklāt šāds uzņēmums nevar veiksmīgi pastāvēt bez pašvaldību līdzdalības un ieinteresētības. Mūsu savstarpējās sadarbības mērķis ir sekmēt reģiona attīstību, saglabājot un iespēju robežās radot jaunas darba vietas, sakārtojot un saglabājot kultūrvēsturisko vidi. Līdzšinējā sadarbības pieredze ar pašvaldībām ir tikai pozitīvi vērtējama, ar pašvaldību atbalstu un iespējām notikuši abi Bānīša svētki.

— Gulbenes — Alūksnes bānīša mājaslapā internetā norādīts ļoti plašs un interesants tūrisma objektu saraksts. Kādas ir ieceres un iespējas iekļaut mazbānīti tūrisma maršrutos?

— Savā projektā vienmēr akcentējam, ka Gulbenes — Alūksnes bānītis ir ne tikai tūrisma objekts un transporta līdzeklis, bet arī šī reģiona tūrisma attīstības mugurkauls.

Uzskatām, ka ir ļoti svarīgi atrast kādu abpusēji izdevīgu starplaiku pasažieru pārvadājumu kustībā, lai varētu veikt tā sauktos čarterreisus tūrisma vajadzībām. Esam jau saņēmuši pieteikumus no ārzemēm šādu tūrisma reisu organizēšanai. Un mūsu piedāvājumam ir jābūt atbilstoši atraktīvam — gan vilciena sastāva noformēšanā, gan ar iespējām tūristiem izkāpt un apskatīt kādu objektu, tad atgriezties un turpināt braucienu. Esam iecerējuši nākotnē atjaunot kādu no bijušajiem vilcienu izmaiņas punktiem Stāmerienas, Kalnienas vai Papardes stacijās, tādējādi dodot iespēju tūrisma vilcienam iegriezties šajā sānu ceļā, tūristiem doties apskatīt Stāmerienas pili, Ates dzirnavas, un, netraucējot pasažieru vilcienam, turpināt maršrutu. Protams, šā projekta īstenošanai būs vajadzīgi lielāki ieguldījumi, bet pats projekts aizvadītajā gadā tehnisko zinātņu doktora Jāņa Eiduka vadībā kopā ar Rīgas Tehniskās universitātes Dzelzceļa transporta institūta studentiem jau ir izstrādāts.

No vēsturiskā viedokļa vilciena ritošais sastāvs nav ne īpaši sens, ne eksotisks, jo divas dīzeļlokomotīves ir izgatavotas pagājušā gadsimta piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, vēl divas 1987. un 1988. gadā. Mūsu bānītis ir pievilcīgs, īpaši ārzemju tūristiem un dzelzceļa entuziastiem, ar to, ka ir padomju laika tehnika, kas nav īpaši redzēta un izjusta. Vēlāk, kad sabiedrība būs bagātāka, domāju, ne viens vien gribēs maksāt par iespējām kopā ar mašīnistu, piemēram, vadīt lokomotīvi, šajā līnijā tas jau pašreiz ir un būs iespējams, protams, saskaņojot šādas darbības ar Valsts dzelzceļu tehnisko inspekciju un izpildot visus drošības tehnikas noteikumus un normas.

Tūrisma maršruti jau sen sevi veiksmīgi pierādījuši, īpaši jāmin divi objekti — Stāmerienas pils Gulbenes rajonā un Kalncempju pagasta brīvdabas muzejs “Ates dzirnavas” Alūksnes rajonā. Ates dzirnavas īpašu popularitāti ieguvušas ar ikgadējiem pļaujas svētkiem, kas jau vairāk nekā 10 gadus notiek septembrī un arvien pulcē skatītāju tūkstošus, bet Stāmerienas pilī ir sākti atjaunošanas darbi. Patiesībā abas šīs vietas apmeklēt var ne tikai tūrisma sezonā, tur allaž jebkurš viesis jutīsies īpaši gaidīts un mājup atgriezīsies apmierināts ar redzēto.

— Jūsu jaunā sabiedrība pastāv salīdzinoši neilgu laiku, taču jau ir kļuvusi par Eiropas tūristu un muzejdzelzceļu federācijas FEDECRAIL biedru. Kādi ir nākotnes nodomi?

— Rietumeiropā dzelzceļa modelisms, kā arī dzelzceļu restaurēšana, tūrisma un vēsturisku dzelzceļu veidošana ir izplatīts un atzīts vaļasprieks. Un arī mūsu “Gulbenes — Alūksnes bānītis” no aizvadītā gada maija ir kļuvis par Eiropas tūristu un muzejdzelzceļu federācijas FEDECRAIL biedru, bet šajā pavasarī Latvijā, Rīgā un Gulbenē notiks federācijas ikgadējā konference. Domājam, ka tā būs mums ne tikai svarīgs pasākums sagatavošanas ziņā, bet arī vairos publicitāti. Kā pastāstīja federācijas citi biedri un apliecināja arī mūsu ārvalstu konsultanti, neviens no šiem mazajiem tūrisma dzelzceļiem nav uz peļņu orientēti. Tāpēc arī mēs, veidojot uzņēmumu, izvēlējāmies uzņēmējdarbības formu — bezpeļņas organizācija, sabiedrība ar ierobežotu atbildību. Mūsu uzņēmums nav tik komerciāls, kā varbūt daudziem labpatiktos domāt. Kā Eiropas federācijas biedri mēs noteikti iegūstam arī atbalstu mūsu mērķu īstenošanā, savstarpējo kontaktu un konsultāciju jomā.

— Šaursliežu dzelzceļa kā tūrisma objekta popularitāti sekmējuši īpašie Bānīša svētki. Vai šāds pasākums paredzēts arī turpmākajos gados?

— Šķiet, ideja par Bānīša svētkiem radās Alūksnes rajona padomes tūrisma darba organizatorei Andai Salakai. Pirmie svētki notika 2000. gadā, un kopumā tie bija labi izdevušies, jo no apmeklētājiem saņēmām atzinīgas atsauksmes un novērtējumu. Svētku rīkotāji bija Latvijas Dzelzceļnieku biedrība, Alūksnes, Gulbenes, Stāmerienas un Kalnienas pašvaldības. Bānīša svētki abas reizes notika vienlaikus ar Ates dzirnavu Pļaujas svētkiem. Abu šo svētku apvienojums ir veiksmīgs risinājums ne tikai to rīkotājiem, bet arī izdevīgs apmeklētājiem — pie viena ir iespēja redzēt vairākus pasākumus. Salīdzinājumā ar pirmajiem Bānīša svētkiem aizvadītajā gadā bija krietni vairāk apmeklētāju arī Pļaujas svētkos. Kā mums vēlāk pastāstīja Ates dzirnavu muzeja darbinieki, jau ap pusdienas laiku bija izpārdotas visas ieejas biļetes, kas bija īpaši izgatavotas, ņemot vērā iepriekšējā gada apmeklētāju skaitu. Domājam, ka tradīciju turpināsim ik gadu arī turpmāk, bet 2003. gadā ir paredzēts svinēt bānīša simtgadi.

— Cik jums ir strādājošo, un kāds ritošais sastāvs un tehniskais aprīkojums atrodas jūsu pārvaldījumā?

— Kopumā šajā līnijā 24 cilvēkiem bija darba attiecības ar valsts akciju sabiedrību “Latvijas dzelzceļš”, un, ja līnija tiktu slēgta un satiksme pārtraukta, viņiem nāktos darbu zaudēt. Arī darba samaksā saglabājām līdzšinējo apmēru. Tiek domāts arī par iespējām vairāk stimulēt godīgi un centīgi strādājošos. Īpaši tas attiecas uz apkalpojošo personālu, kas vilcienā pārdod pasažieriem biļetes, jo esam atteikušies no kases izmantošanas Gulbenes stacijā. Vienīgais jaunais amats ir tās direktors, taču tā pienākumu veicēju Osvaldu Lucānu nevar nosaukt par iesācēju dzelzceļa lietās. Ir doma arī turpmāk saglabāt līdzšinējo darbinieku skaitu. Visa infrastruktūra joprojām ir valsts īpašumā, mēs maksājam par tās izmantošanu, savukārt visu ritošo sastāvu — 4 lokomotīves un 7 vagonus — mēs ar pieņemamiem noteikumiem nomājam no VAS “Latvijas dzelzceļš”. Ritošais sastāvs gan ir nolietojies, un tā remonts prasa ievērojamas investīcijas.

— Kādus jauninājumus jau esat paguvuši ieviest?

— Mēs esam privāta operatoru sabiedrība, kam ir līgumattiecības ar VAS “Latvijas dzelzceļš” par dzelzceļa iznomāšanu. Runājām ar darbiniekiem, lai viņus ieinteresētu, lai radītu apziņu, ka arī viņi ir uzņēmuma attīstības līdzdalībnieki, jo, tikai taupot un godīgi pildot savus pienākumus, iespējams uzlabot arī ikviena darbinieka materiālo stāvokli. Īpaši tas attiecas uz biļešu pārdošanu. Mēģināsim lauzt gadu gaitā iegājušās tradīcijas un neloģisku instrukciju pielietojumu, piemēram, lieku tukšo vagonu vizināšanu. Turpmāk bānītis ikdienā kursēs tikai ar vienu pasažieru vagonu, jo ziemas sezonā pasažieru plūsma nav tik liela. Šis vagons ir izremontēts un nedaudz lielāks nekā pārējie. Ir izgatavotas jaunas trīs veidu biļetes — pasažieru pārvadājumiem, bagāžai un tūrismam. Kas attiecas uz neloģisku instrukciju piemērošanu, es negribu aizvainot dzelzceļniekus, kas ir ļoti precīzi un disciplinēti ļaudis, taču iepriekšējos gados bija kuriozi gadījumi: iestājoties ļoti siltam laikam, vagoni tika apkurināti, jo nebija saņemta attiecīga instrukcija par apsildes pārtraukšanu. Šādas un līdzīgas situācijas turpmāk nepieļausim, jo lēmumu pieņemšana būs tieša un atbilstoši situācijai elastīga. Esam valstī otrā sabiedrība, kas nodarbosies ar dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem, un gribas to salīdzināt ar izmēģinājumu poligonu, kādā veidā turpmāk saskaņā ar valsts likumdošanu varētu veidoties sadarbība ar pašvaldībām, valsts institūcijām un operatoru kompānijām, kādai būtu jābūt dzelzceļa pārvaldīšanas sistēmai nākotnē.

— Vai jūs sevī un pārējos SIA “Gulbenes — Alūksnes bānītis” dibinātājos atzīstat retro dzelzceļa patriotus?

— Gribas minēt kādu pozitīvu ievirzi, kā laika gaitā ir mainījusies arī augstu amatpersonu attieksme pret šaursliežu dzelzceļu. Sākotnēji “Latvijas dzelzceļa” prezidents Andris Zorgevics izteicās noliedzoši, bet pagājušā gada Bānīša svētku viesu pulkā viņš pauda atbalstu mūsu sabiedrības dibināšanai un pat izteica gatavību nepieciešamības gadījumā atbalstīt mūsu projektu. Pats es neesmu dzelzceļnieks, taču ļoti labi saprotu šīs profesijas pārstāvju dvēseles izjūtas. Bānīša svētkos vīri bariem pulcējās pie tvaika lokomotīves, vēroja to darbojamies, vecākie dalījās atmiņās un pašu pieredzē lokomotīves vadīšanā. Lai arī pašlaik mūsu šaursliežu dzelzceļa uzņēmuma rīcībā šādas tvaika lokomotīves, kas vilktu mazbānīša vagonus, nav, tomēr ir pavisam reālas ieceres to iegādāties ar mūsu sadarbības partneru palīdzību. Varbūt to izdosies īstenot līdz bānīša simtgades pasākumam.

— Kā izdevās atklāšana?

— Saņēmām ļoti daudz apsveikumu un laba vēlējumu. Tos mums bija atsūtījuši gan FEDECRAIL partneri, draugi, dzelzceļa entuziasti no Dienvidāfrikas, Amerikas, Anglijas un arī Bānīša svētku viesi. Piemēram, viens no tiem bija Anglijas vēstnieka Latvijas Republikā vietnieka Nika Kārtera apsveikums. Tos dzirdēt bija patīkami. Arī bānītis par godu šim notikumam bija izpušķots, tā riteņi un lokomotīves vadītājs, par spīti lielajam aukstumam, tika iesvētīti ar šampanieti. No pašvaldībām direktors Osvalds Lucāns saņēma simboliski nozīmīgu dāvanu — tvaika lokomotīves modeli. Uz pirmo reisu bija sapulcējies arī krietns pasažieru pulciņš, zīmogojām pirmās biļetes.

— Gulbenes — Alūksnes šaursliežu dzelzceļš ir valsts nozīmes kultūras piemineklis. Kāda ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas nostādne bānīša saglabāšanā?

— Es pats esmu Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas darbinieks, un pēc mana ieteikuma šī šaursliežu dzelzceļa līnija 1984. gadā tika iekļauta vietējās nozīmes valsts aizsargājamo un saglabājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Domāju, ka arī turpmāk nekādu domstarpību nebūs, jo esam vienoti domā par bānīša saglabāšanu nākamajām paaudzēm pašreizējā veidolā, nevis to modernizējot.

Pasažieru pārvadājumi šajā līnijā skaitliski ir ļoti nelieli. Ar bānīti brauc tie, kam vienkārši nav citas izvēles. Ceļa posms 33 km garumā tiek mērots stundu un divdesmit minūtes, vidējais ātrums ir 25 līdz 30 km stundā. Domāju, ka šie skaitļi nekādus komentārus neprasa, gluži tāpat kā patērētās degvielas izmaksas — 100 litri dīzeļdegvielas uz 100 kilometriem. Savukārt kā tūrisma objekts bānītis cilvēkus piesaista ar izjūtu gammu — īsu brīdi izbaudīt, kā reiz bijis braukt šādā mazā un ne pārāk ērtā vilcienā.

— Kādu redzat dzelzceļa un SIA BO “Gulbenes — Alūksnes bānītis” nākotni?

— Domājam, ka drīzumā licences dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem kārtos arī citas privātās sabiedrības, jo LDz notiek restrukturizācija, kuras rezultātā veidosies koncerns ar tajā ietilpstošiem meitas uzņēmumiem jeb akciju sabiedrībām (a/s). Pirmā no tām jau šogad sāk darbu — a/s “Pasažieru vilciens”, kuru vada Linda Baltiņa. Domājams, ka arī kravu pārvadājumiem būs atsevišķa akciju sabiedrība kā LDz meitas uzņēmums, bet pats LDz būs valsts infrastruktūras pārvaldītājs. Arī Eiropas valstīs, par ko mūs nesen konferencē informēja Eiropas Dzelzceļu asociācijas (AEC) prezidents Žans Pjērs Estivāls, cīnās par vienlīdzīgas attieksmes veidošanu attiecībā uz auto un dzelzceļa pasažieru pārvadājumiem.

Mūsdienu dzīves ritms ir straujš, laiks pelna naudu, taču ne vienmēr darbojas šie biznesa vides noteikumi. Mūsu uzņēmums ir kā bērns, kas atstājis savu ģimeni, mēģinot iet patstāvīgu ceļu, un gribētos vēlēt visiem iespējamajiem sadarbības partneriem izpratni un iecietību.

Zaida Kalniņa, “LV” pašvaldību lietu redaktore