Foto: A.F.I. |
Kultūra kā tautas saimniecības resurss
Latvijas kultūras ministre Karina Pētersone:
Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūtā Raitas Karnītes vadībā veikts pētījums par kultūras atmaksāšanos tautsaimnieciskajā nozīmē, kur ir konkrēti cipari. Par skaitli – viens vai divi – nevarēšu konkrēti atbildēt. Tās kultūras institūcijas, kuras kaut daļēji darbojas pēc uzņēmējdarbības principiem, tādas kā teātri vai izdevējdarbība, arī citas, ir motivēti palielinājušas pašu ieņēmumu daļu, jo līdz ar to tām palielinās gada kopbudžeta apjoms. Un neviens līdz šim nav samazinājis dotācijas daļu tāpēc, ka pašieņēmumu daļa palielinājusies. Tāpēc ieinteresētība ir. Bet kultūrā tirgus nav modelis, uz ko orientējamies. Vismaz Eiropas kultūra, ne Amerikas modelis – ir jāveido ar valsts finansiālu atbalstu. Kultūras nevar pašatmaksāties, tā nav tāda nozare. Kultūras devums ir caur netiešo atmaksāšanos: piemēram, katrs lats, kas ieguldīts teātra izrādes producēšanā, piemēram, rada papildu ieņēmumus gan transportā, cilvēkiem braucot uz teātri, gan – tas ir audums, kas ir dekorācijām, grims… Glezniecībā tas ir audekls. Tās ir telpas un elektrība. Visi līdzekļi, kas aiziet nodokļos valsts budžetā, aiziet uzņēmējiem, kas ir kā piegādātāji… Grāmatniecībā – tur ir poligrāfiskā rūpniecība blakus. Tautsaimnieciskā atdeve nāk caur piegādātāju, caur apkalpojošo sfēru. Šādi aprēķini ir veikti. Tie tiešām rāda pārsteidzoši lielu atdevi no kultūras – nemaz nerunājot par mūzikas industriju, kur gan, protams, ir daudz darāmā, lai ierobežotu pirātismu. Tā ir vairāk muitas un policijas atbildība, jo kultūras nozarē likumdošana ir optimāli sakārtota, tas bija nepieciešams arī sarunām ar Eiropas Savienību, tagad ir darbs institūcijām, kas kontrolē situāciju.
“LITERATŪRA UN MĀKSLA LATVIJĀ”