Kā latvietim noturēties laikā un telpā

Akadēmiķis Jānis Stradiņš:

Bet vajadzētu, lai Latvijas okupāciju atzītu Eiropas Savienības pamatvalstis un Krievija, Baltkrievija, Ukraina, mūsu tuvākie kaimiņi. Tas būtu pietiekami un to arī varētu panākt.

Ja palasām, ko Krišjānis Barons rakstīja “Pēterburgas Avīzēs”, tad ap šo laiku, kurā dzīvojam tagad, latviešiem būtu jābūt jau iznīkušiem. Dižais atmodas gars taču toreiz teica - paies simts vai simt piecdesmit gadu un latviešu vairs nebūs. Fricis Brīvzemnieks to pašu saka savā otrajā grāmatiņā “Augsti krievu vīri no zemas kārtas”. Tur zemrindā ir tāda piezīme, ka latvieši izkusīs krievu jūrā. Nu nepiepildījās taču! Rainis ap 1916. gadu arī rakstīja, ka ar laiku visas tautas mirs. Šķiet, arī tas nav piepildījies. Ir jau dzirdēti arī svaigāki visai savdabīgi viedokļi par Latvijas neatkarību un nākotnes izredzēm. Padomju Savienībai brūkot, Latvijas kādreizējā “preses karaļa” mazdēls Antons Benjamiņš juniors rakstā “City-State Manifesto. A Letters to Riga”, kas publicēts 1990. gadā, ieteica Latvijai atteikties no nacionālās valsts statusa un pasludināt sevi par Rīgas pilsētvalsti – līdzīgi Honkongai, Kuveitai, Singapūrai. Un par valsts valodu, pēc raksta autora domām, varētu izvēlēties angļu valodu, bet latviešu valodai piešķirt “kvazireliģisku” atzīšanu kā simboliskai, sakrālai valodai. Tajā laikā domāja, ka Latvija neatgūs pilnīgu neatkarību, bet gan kļūs par kaut ko līdzīgu NVS valstīm.

Tajā pašā 1990. gadā ASV pazīstamajā Hadsona institūtā bija apspriede par Baltijas valstu nākotni. Tika prognozēts stāvoklis Rīgā 2018. gada 18. novembrī - tad Rīga varētu būt 2,5 miljonus liela kosmopolitiska tirdzniecības pilsēta ar 700 000 latviešu, 300 000 krievu, 200 000 indiešu, tikpat ķīniešu, 150 000 vjetnamiešu, 100 000 korejiešu, tikpat žīdu, pa 50 000 japāņu un vāciešu. Tika prognozēts, ka Rīgā varētu būt augstāks dzīves līmenis nekā, piemēram, Zviedrijā. Rīga augtu Daugavas grīvā uzplūdinātajās smilšu salās kā Manhetena Ņujorkā. Nu arī tas, šķiet, vēl tik drīz nepiepildīsies.

Mazām tautām ir liela pielāgošanās spēja. Un tā vēsture mums tomēr ir bijusi žēlīga. Kamēr esam dzīvi – cerēsim uz labu. Un darīsim, lai tas piepildītos.

“LAUKU AVĪZE”