ATSAUCĒ IETVERT:
Ne vien jaunību, bet arī Jaunatnes teātri atceroties. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.01.2002., Nr. 6 https://www.vestnesis.lv/ta/id/57377
RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.
Ne vien jaunību, bet arī Jaunatnes teātri atceroties
Teātra un kino kritiķe
Maija Augstkalna:
Pasakaini skaista lapa manā dzīvē bija darbs Jaunatnes teātrī pie Ādolfa Šapiro par literārās daļas vadītāju. Bija pasakainas izrādes, izcilas teātra viesizrādes Maskavā. Par laimi, teātra traģiskajā finālā es nepiedalījos. Taču brīnos, kā cilvēkiem bija tik šausmīgi īsa atmiņa, ka vienā brīdī tika aizmirsts viss, ko Ādolfs kā izcils režisors bija paveicis teātrī, padarīdams to slavenu visā toreizējā Padomju Savienībā. Tiesa, Ādolfs bija stingrs, nežēlīgs, neļāva izvērsties citiem, bet viņš bija arī ļoti liels mākslinieks. Vienu brīdi bija ļoti grūts periods teātra dzīvē, kad iestudēja maz izrāžu un aktrises, kas spēlēja zaķīšus un kaķīšus, pēkšņi palika bez darba, taču Singai (Verai Singajevskai) viņš iedeva Kurāžas māti un pats iestudēja divas pareģojošas izrādes – “Demokrātiju” un “Jubilejas gadu”.
Ar kādu ļoti izcilu viņa aktrisi es arī šodien nevaru sasveicināties, viņa nedrīkstēja to darīt, ko izdarīja Ādolfam. Ja paskatās teātra vēsturē, tad visi zinām, kādi režisori bija Smiļģis un citas slavenības. Režisors nedrīkst būt altruists, tad nav teātra. Jaunatnes teātris bija, un tas bija noziegums – iznīcināt šo mūsu spožo kultūras vērtību!
Labāk par Māri Čaklo to nav pateicis neviens – es esmu bagāts, man pieder viss, kas ar mani ir noticis. Tiešām esmu bagāts un laimīgs cilvēks, man patīk tas, kas tagad notiek, un esmu pārliecināta – kad noplaks putas, cilvēki sapratīs, ka bez garīguma, bez kultūras nevar dzīvot, un viss nostāsies savās vietās.
“DIENAS” pielikums “SESTDIENA”