Foto: A.F.I. |
Lai mazbērniem nav aizvainojuma smaguma
Latvijas Sabiedrības integrācijas fonda padomes priekšsēdētāja
Ramona Umblija:
Es nekad neesmu jutusies speciāliste šajā nozarē, taču ar integrāciju sadūros jau 1988. gadā. Tad pēc Gorbačova iniciatīvas tika nodibināts Latvijas Kultūras fonds. Precīzāk, PSRS fonda republikas nodaļa. Es uzskatu, ka līdz ar fondu Latvijā sāka veidoties demokrātiski toleranta sabiedrība. Par priekšsēdētāju ievēlēja Imantu Ziedoni, bet vietniekos viņš uzaicināja mani. Galvenais priekšnoteikums bija pārzināt visu, sākot ar lauku sētu un beidzot ar Zinātņu akadēmiju. Tika izraudzīta visplašākā cilvēku savstarpējo attiecību skala. Un astoņi gadi, kurus es tur nostrādāju, kļuva par galveno dzīves skolu.
Tajā laikā mainījās valsts politiskā sistēma un mainījās ideāli. Un fonds palīdzēja saglabāt galveno vērtību – tautas mantojumu. Tad es pārliecinājos, ka laucinieku morālie pamati ir daudz stiprāki. Un pievienojos tiem, kas saka, ka Latvijas nākotne ir laukos. Kaut gan piekrītu, ka pagaidām tie ir tikai vārdi, jo laukos pašlaik ir vislielākā nabadzība, bads… Bet ar tukšu vēderu vispārcilvēciskas vērtības neradīsi. Gluži otrādi, tieši laukos tās ar dramatisku ātrumu iet bojā. Bet lauku bojāeja ir Latvijai bīstams process.
“TEĻEGRAF”