Ar mūžības sūtību savas tautas priekšā

Lībiešu laikraksta “Līvli” pirmajam numuram — 70

Ziemassvētkos apritēja tieši 70 gadu, kopš sācis iznākt pirmais lībiešu preses izdevums “Līvli”. No 1931. gada decembra līdz 1939. gada augustam tas iznāca lībiešu valodā. Sākumā Jelgavā, vēlāk — Mazirbē. Līdz ar padomju karaspēka parādīšanos Lībiešu krastā tā pastāvēšana izbeidzās. Laikraksts atdzima līdz ar Atmodu un atkal iznāk kopš 1992. gada. Tagad — latviešu valodā. Tas ir Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd rānda” (“Lībiešu krasts”) mēnešraksts. Atdzimušā laikraksta jaunākajā numurā, kas iznāca īsi pirms gadu mijas, par lībiešu preses aizsākumiem stāsta vēsturniece Valda Šuvcāne un valodnieks Tenu Karma. Viņi abi ir arī kultūras vēsturnieki un vieni no pašiem rosīgākajiem “Līvli” autoriem, kas savas publikācijas allaž balsta uz pirmavotu studijām.

Par “Līvli” izdevējiem, izskatu, saturu un lasītājiem raksta Tenu Karma.

Oficiālie izdevēji bija Emīlija Štālere (Jelgavas posmā) un Margarete Stalte (Mazirbes posmā), bet mēnešraksts nebūtu varējis iznākt, ja to neatbalstītu somi — Helsinku Akadēmiskais radu tautu klubs (Helsingin Akateeminen Heimoklubi). Līdzekļus ziedoja arī Somiskuma savienība (Suomalaisuuden Liitto), Somu Literatūras biedrība (Suomalaisen Kirjallisuuden Seura), Somugru biedrība (Suomalais — ugrilainen Seura) un dažādas studentu organizācijas. Somi deva arī rakstāmmašīnu ar nepieciešamajiem burtiem un zīmēm, pavairojamo aparātu (multigrāfu) un pat papīru.

Izdevuma formāts bija 35,5 x 22,5 cm. Tas izskatījās visai atturīgs, neatgādināja ārēji ne žurnālu, ne avīzi. Mēnešraksta nosaukumu uzspieda ar gumijas zīmogu. Teksts bija rakstīts ar mašīnu un izvietots divās slejās. Numura apjoms parasti bija četras lappuses. Visi raksti bija lībiešu valodā.

Tirāža bija 400—500 eksemplāru, tātad uz trim lībiešiem pa numuram. Numura cena sākumā bija 15 santīmi, vēlāk — 10 santīmi. Paši lībieši to gan saņēma par velti. Taupības nolūkā katra ciema iedzīvotājiem kārtējais numurs tika sūtīts vienā kopējā bandrolē. Sūtīja arī uz Ventspili (40 eks.), Rīgu un citām adresēm. Somijā bija pasūtināti kādi 60 eksemplāri. “Līvli” lasīja arī Igaunijā, Zviedrijā un pat tālajā Brazīlijā, kur arī bija nokļuvuši lībieši.

“Līvli” pirmais redaktors oficiāli bija pensionēts Jelgavas telefona priekšnieks, lībiešu patriots Andrejs Štālers (no Kolkas), bet praktiski redakcijas darbu veica trīs lībiešu jaunieši, kas mācījās Jelgavas skolotāju institūtā, — Pēteris Dambergs, Hilda Cerbaha (vēlāk Grīva; abi no Sīkraga) un Alīse Gūtmane (no Mazirbes). Kad institūtniekiem tuvojās mācību nobeigums, rūpes par mēnešrakstu pārņēma cits lībiešu patriots — Mazirbes ķesteris Kārlis Stalte ar savu meitu Margaretu.

Katru numuru parasti ievadīja garīga satura raksts, kam Mazirbes posmā sekoja pa garīgam dzejolim, dziesmai. Mēnešraksts deva aktuālu informāciju par jūrmalnieku dzīvi — par zveju, sabiedrisko darbību, par Tautas nama tapšanas gaitu, svinībām, lībiešu valodas apgūšanu, par pētnieku un citiem apciemojumiem, arī par aizsaulē aizgājušajiem. Tika sniegtas ziņas arī no pārējās Latvijas (pirmkārt no Ventspils un Rīgas, kur arī darbojās lībieši un viņu draugi), tāpat no citām zemēm (īpaši no Somijas, Igaunijas un Ungārijas). Literārajā daļā pārsvarā bija dažādi folkloras žanri, daiļliteratūru pārstāvēja galvenokārt dzeja, bet bija arī īsi stāsti un ceļojuma piezīmes, šis tas tika tulkots. “Līvli” informēja par grāmatām lībiešu valodā un par lībiešiem (plaši jo plaši tika recenzēts, piem., lībiešu kalendārs 1933. gadam), bet parādījās arī pašu raksti par lībiešu vēsturi, valodu un citas izglītojošas publikācijas.

Rakstītāji nebija tikai redakcijas cilvēki. Rakstīja korespondenti arī no jūrmalas ciemiem, no Ventspils, Jelgavas, Rīgas, Cēsīm, pat no Somijas, Igaunijas.

Mēnešraksta saturs bija daudzpusīgs un interesants. Neraugoties uz necilo izskatu, pirmais lībiešu periodiskais izdevums ātri kļuva populārs.

Lai labāk raksturotu “Līvli” gaitas trīsdesmitajos gados, Valda Šuvcāne citē vairākas lībiešu vēstules somu valodniekam Lauri Ketunenam. Tā Jelgavas skolotāju institūta audzēkņu Hildas Cerbahas un Pētera Damberga vēstules sniedz atbildes uz jautājumiem par to, kādi apstākļi sekmēja lībiešu avīzes iznākšanu, kāpēc tā sākumā iznāca Jelgavā un tikai ar 1933. gada septembri -—Mazirbē, kur atradās Līvu savienība. Par nepārtrauktajām materiālajām grūtībām un citiem sarežģījumiem laikraksta izdošanas gaitā vairākkārt rakstījuši izdevēji Andrejs Štālers un Kārlis Stalte. Savukārt lībietis Albīns Bertholds no Cēsīm atsūtījis Lauri Ketunenam ļoti cerīgu vēstuli ar uzmundrinošiem ceļavārdiem. Viņš 1932. gada 16. janvārī rakstījis: “Man uz galda ir “Līvli” 1. numurs. Tas ir mazs un vājš bērns savā sākumā, bet liels solis jau ir tas, ka viņš ir dzimis. Jācer un jārauga, lai mazais ceļa gājējs izaugtu liels, lai viņam būtu garš mūžs ...”

Jau agrāk par “Līvli” tapšanu un Jelgavas periodu plašāk rakstījusi Renāte Blumberga, Helsinku universitātes doktorante. Viņas doktora disertācijas tēma ir “Etnogrāfiskie materiāli par lībiešiem Somijas avotu krātuvēs”.

Kaut arī “Līvli” gājumu pārtrauca karš un okupācija, kopš 1992. gada mēnešraksts atkal mundri iet tautā, un atjaunotais izdevums var atskatīties jau uz pirmajiem desmit darba gadiem. Ar “Lībiešu krasta” gādību tagad regulāri iznāk arī “Lībiešu gadagrāmata”. Abu periodisko izdevumu autoru lokā ir pazīstami arheologi, antropologi, etnogrāfi, valodnieki un vēsturnieki, viņu vidū arī senu lībiešu dzimtu pārstāvji. Kā atzīmē Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, kurš arī pieskaitāms pie aktīvākajiem autoriem, abiem lībiešu periodiskajiem izdevumiem ir atsaucīgi lasītāji gan Kurzemē, gan Vidzemes senajos lībiešu novados. Par tiem interesējas arī Somijā, Igaunijā, Ungārijā un tajos Krievijas apvidos, kur dzīvo Baltijas somi.

“Līvli” jaunākajā numurā, kas stāsta par laikraksta 70 gadiem, vairākas lappuses veltītas Paulīnei Kļaviņai, kuras bagātais mūžs noslēdzās septembra sākumā. Paulīne nāca no senās un cienījamās Bertholdu dzimtas, pūrā saņemot paaudzēs krātas garamantas, lībiešu valodas prasmi un vecvecmāmiņas strīpotos lībiešu brunčus, aubi un zeķes. Viņa bija ansambļa “Līvlist” veidotāja, valodas konsultante, dziedātāja un arī dziesmu autore, viņa aktīvi piedalījās lībiešu mācību grāmatas rakstīšanā un dzejas antoloģijas radīšanā. Profesors Dzintars Kļaviņš un “Līvlist” dziedātāja Dagmāra Ziemele atvadu vārdos raksta par viņas vienkāršību, tiešumu un labestību, prāta un jūtu harmoniju, ko saucam par sirds inteliģenci. Daudzu cilvēku domas izsaka Valda Šuvcāne: “Lībiešiem ar Paulīni Kļaviņu aizgājis mūžībā vesels laikmets. Bet viņas vārds un nozīmīgais devums arvien paliks mūsu kultūrvēsturē.”

Arī tā ir “Līvli” sūtība — rakstīt par lībiešu dzimtām, to saknēm un atvasēm, par mūžiem un mūža devumu.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore