Mirdz pāri tikai debesis no bezgalības loga

Atvērta pirmā “Aleksandra Čaka gadagrāmata”

A. Čaka gadagrāmatas sastādītāja Andra Konste un ievada autors dzejnieks Jānis Rokpelnis Foto: Kārlis Pakārklis

Kāpēc kopš senseniem laikiem dzejnieki ir izraisījuši dīvainu bijību, neizpratni, nesapratni, slavināšanu un nozākāšanu reizē? Kāpēc dzejnieks kā privātpersona var būt gana parasts un vājš, taču viņa māksla spēj gadsimtiem satriekt aizvien jaunus prātus un sirdis?

Tā “Aleksandra Čaka gadagrāmatā” vaicā dzejnieks Jānis Rokpelnis. Un tos pašus jautājumus, kuriem var būt visdažādākās atbildes, viņš atkārtoja arī gadagrāmatas atvēršanas svētkos Latvijas Rakstnieku savienībā 8. janvārī, apcerot Aleksandra Čaka vietu pilsētas atainojumā pasaulē, bet visupirms katra lasītāja dzejas uztverē.

Andra Konste ar vakara vadītājas un grāmatas sastādītājas tiesībām pirmā ņēma vārdu un aicināja jauno grāmatu pavērtēt no neparastāka skatupunkta: lai varētu izvērsti aplūkot Aivas Šteinas vāku zīmējumu. Izrādās — uz tiem attēlota leijerkaste, salīdzinot varētu teikt, ka tā 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā mūzikas mīļiem bija tas pats, kas mūsdienās kompaktdisku atskaņotājs. Bet 21. gadsimta sākumā, kad tuvojies grāmatas nodošanas brīdis, nav nemaz bijis tik viegli leijerkasti sameklēt pat muzejos. Kā jau tas bieži notiek, kad kas vajadzīgs saistībā ar Aleksandru Čaku, palīgos nāca gadījums: māksliniece ieraudzījusi leijerkastes spēlētāju Vecrīgas ielās, guvusi iespēju nofotografēt senatnīgo instrumentu no visām pusēm. Un nu tās atveids kalpos par gadagrāmatas vāku pamatu, bet priekšmeti un notikumi trijos ielogos ik gadu būs citi.

Jā, ir iedibināts un ceļu pie lasītājiem sācis jauns izdevums, kam, cerams, būs ilgs un laimīgs mūžs. Par to solīja gādāt gadagrāmatas sastādītāja Andra Konste un rakstnieks Valdis Rūmnieks. Īpašu prieku, ka beidzot literatūrzinātnē sāk zaļot cerību asni, izteica kritiķe Silvija Radzobe. Jo pēdējā desmitgadē diemžēl biežāk viņai nācies stāvēt nevis pie izdevumu šūpuļa, bet pie kapa: vairs neiznāk Raiņa un Aspazijas gadagrāmata, pārtrūcis visilggadīgākās gadagrāmatas — almanaha “Teātris un Dzīve” — mūžs, pa skuju taku aizgājis literatūrkritikas un literārā mantojuma gadagrāmatas “Varavīksne” ceļš...

Svētku reizē par Aleksandra Čaka gadagrāmatu vēl runāja tās autors aktieris Imants Skrastiņš, Aleksandra Čaka dzejoļus lasīja un dziesmas ar dzejnieka vārdiem dziedāja aktieris Artis Robežnieks.

Starp citu, Imants Skrastiņš atgādināja, ka, viņaprāt, pats emocionālākais Aleksandra Čaka 100. dzimšanas dienas brīdis bijis nevis jubilejas sarīkojumā Jaunajā Rīgas teātri, bet gan tūdaļ pēc tam Raiņa kapos, kad dzejnieka talanta cienītāji visi kopā dziedājuši “Lai dzīvo sveiks!”

Un “Latvijas Vēstnesis” bija vienīgais preses izdevums, kas par šiem mirkļiem tūdaļ pēc dzejnieka jubilejas pastāstīja saviem lasītājiem. Atgādināsim: “Brīdī, kad tika iedegta pirmā svecīte, Imants Skrastiņš lūdza precizēt, cik rāda pulkstenis. 21.16 — to nu turpmāk nosacīti var uzskatīt par mirkli, kad pirms simt gadiem, 1901. gada 27. oktobrī, svētdienā, pasaulē nācis nākamais dzejnieks Aleksandrs Čaks, kura kapa plāksnē iekalti paša vārdi: “Un zuzdams es nebūšu zudis”, tie bija skaidri salasāmi arī

Andra Konste ir pārliecināta, ka Aleksandra Čaka gadagrāmata iznāks arī nākamgad; dzied un spēlē aktieris Artis Robežnieks; aktieris Imants Skrastiņš stāsta, ka jaunā grāmata patīkami silda plaukstas, kā jau viss, kas saistīts ar Čaku Foto: Kārlis Pakārklis — “Latvijas Vēstnesim”

svecīšu apgaismojumā. Jubilāram par godu klusi un izjusti skanēja “Ormaņa dziesma”, pēc tam arī “Liepas satumst”. Degošo svecīšu dzejnieka kopiņas pakājē beigu beigās sarindojās tik daudz, ka no tām nācās izveidot skaitli 100.”

Bet jaunā gadagrāmata lasītājiem piedāvā jaunus pētījumus un atklājumus par Aleksandru Čaku — par dzejnieka daiļradi un trimdas literatūru, par “Mūžības skarto” garo un ērkšķaino gaitu līdz pēckara izdevumam autora dzimtenē, par Aleksandra Čaka draudzību ar mākslinieku Niklāvu Strunki un māsām Skujiņām. Apceru un pētījumu autori: Vitauts Kalve, Valdis Rūmnieks, Ilgonis Bērsons, Ieva Zole, Marta Balode, Dzintra Andrušaite, Jānis Zālītis, Iveta Ruskule, Andra Konste.

Ir ievietotas līdz šim nepublicētas vēstules dzejniekam, to autori — Jānis Sudrabkalns un Milda Grīnfelde. Grāmatu noslēdz Māras Izvestnijas bibliogrāfisks pētījums par A. Čaka daiļradi no 1923. gada līdz 1929. gadam. Pētniece raksta: nav atrasts bibliogrāfisks apstiprinājums atziņai, ka daiļrades sākumā A. Čaks publicējies Krievijas periodiskajos izdevumos. Toties gūtas papildu ziņas par A. Čaka pseidonīmu Ilgvars Cukurs, par ko jau rakstīts “Latvijas Vēstneša” apgādā izdotajā grāmatā “Aleksandra Čaka logi”. Izrādās, ka Ar Ilgvara Cukura vārdu žurnālā “Jauno Lira” 1928. gadā publicēti trīs A. Čaka dzejoļi.

Ieskatam viena no Mildas Grīnfeldes vēstulēm, kas iespiesta gadagrāmatā. Gadagrāmata nākusi klajā ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu, atbildīgā par izdevumu ir Rita Meinerte.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors