Mildas Grīnfeldes vēstule Aleksandram Čakam

* Īstenībā A. Čaku atbrīvoja no darba 1950. gada 16. janvārī

Rīgā,

1949. gada 27. novembrī

Mīļo Sašīt,

ir tāda muļķīga svētdiena ar pavisam labu garastāvokli, kaut gan laukā nepārtraukti līst. Vai varbūt Tu mani šodien iedomājies, un šās labās domas no manis aizdzen visu īgnumu, manu (varbūt iedomāto) sajūtu, ka Tu mani tomēr nemīli. Tā visa šodien nav, pagaist pat bezdibenīgais Rīgas — Ķemeru attālums, kas pēdējā laikā man ir šķitis kā šausmīgs kaps, kura vienā galā esi aprakts Tu, otrā es. Un aprakti dzīvi.

Sašīt, nav godīgi tā, kā Tu dari. Ja Tu mani esi kādreiz mīlējis un ja tā vairs nav, tad jau var to pasacīt. Tas nemaz nebūs tik briesmīgi. Šai garajā laikā esmu šai ziņā aprakusi visas cerības. Esmu Tev naktīs rakstījusi vēstules, jaukas un nejaukas, taču sapratu, ka šos nakts murgus nedrīkstu sūtīt Tev. Un labi ir. Tā bija liela pašsavaldīšanās skola, kas mācīja apspiest jūtas, tā pat mācīja nokaut jūtas. Bet tiktāl es vēl netiku.

Sašīt, piedodi vēl tikai šoreiz, ja tas ir slikti, ka Tev rakstu. Es jau nelūdzu Tavas vēstules, Tavas atbildes, ne arī Tavas mīlestības es varu lūgt. Bet vai tad tiešām es esmu nolemta tikai sāpēm. Vai par visu to, ka esmu Tevi mīlējusi turpat septiņus gadus, man vajadzētu sajusties un — galvenais — būt tik vientulīgai? Kas mīl, tas alkst mīlamā tuvuma. Tu taču nemīli, Saša, — un kādēļ Tu runā citādi?? Ne reizes Tu mani neesi saucis pie sevis. Tu taču mani pazīsti, cik jutīga es esmu. — Zini, man atkal mācas virsū izmisums, un atliek tikai nožēlot, ka esmu sākusi rakstīt. Bet šo vēstuli es tomēr nosūtīšu. Tikpat jau visam beigas. Bet es jau zinu, ka izturēšu, kaut arī jaušu, ka vēl būs daudz daudz daudz asaru.

Redzi, kas ir labi, — ka man ir griba strādāt. Vakaros, kad nekur neeju, rakstu arī mājās vārdnīcu. Pagājušajā pirmdienā man bija atskaite institūtā. Par visu sektoru. Darbu esam veikuši ar uzviju — kvantitātes ziņā. Kvalitāte? Krauliņš man divi reizes sēdē stingri noprasīja: “Vai Staļina prēmija vārdnīcai būs?” Man vēlāk sametās bailes — viņš tak laikam sāk uz to cerēt. Ir jau labi, ka tagad visi strādās vēl apzinīgāk, bet baidos, ka viņš tomēr pievilsies. Pēdējā ZA sēdē šis — vārdnīcas — jautājums bijis centrālais. VAPam — ar valdības rīkojumu — līgums ar mums jālīgst, un tas būs janvārī. Lai kā, bet atzinīgais darba novērtējums man deva daudz spēka. Šai ziņā lieli nopelni arī prof. Larinam — visdrīzākā laikā esmu apņēmusies nobeigt arī augstskolu. Ja nebijusi tā vārdnīca, es jau tagad gatavotu kādu eksāmenu. Kas mani traucē, tā ir sliktenā fiziskā sajūta. Bija pat tik traki, ka aizgāju pie ārsta. Esmu tomēr slima. Viss tas ir kaut kā nenormāli, kaut gan ārsts saka, ka tā esot diezgan bieži. Viņš mani patur savā uzraudzībā, un pēc mēneša man atkal jāpārbaudās. Esmu mazliet nobažījusies, un arī tas man liek kādreiz justies izstumtai. —

Taču ar labu stāju un darbu centīšos visu izpirkt. Jaunjelgavā visi veseli. Ieviņa ir komjauniete.

Vakar es biju simfoniskajā koncertā. Diriģēja Eliasbergs. Klavieres spēlēja laureāts Gilells. Sen–Sansa 2. klavierkoncertu ar simfonisko orķestri. Lieliski. Visu laiku cīnījos ar asarām — tik aizrautīgi tas bija. Vispār — te ir daudz jautājumu. Vai pēdējo Skolotāju Avīzi lasīji? Ja ne — izlasi. Būs diskusija. Tu ar 11. XI vairs i–ā neskaities.* Un neļaunojies, Sašīt, ka Tev rakstu. Veseļojies. Ieliku Tev vienu Ieviņas bildīti — to tak drīkstu?

Milda