Ministru prezidents Andris Bērziņš:

“Jāatceras: politikā nekad nesaki nekad”

Kuģniecība ir strādājusi ar peļņu, arī šis gads tiek plānots ar peļņu. Kopumā šobrīd tendences kuģošanas biznesā ir normālas, lai arī naftas cenas nedaudz ir kritušās, līdz ar to arī kāda peļņa ir kritusies, jo naftas pārvadājumi ir vieni no dominējošiem “Latvijas kuģniecības” biznesā, tomēr es ceru, ka šis patēriņš saglabāsies, un ja OPEC valstis ļoti stingri turēsies pie tās savas stratēģijas, ko viņi ir pauduši attiecībā uz šo gadu (stratēģija bija — ierobežot ieguvi, lai noturētu salīdzinoši augstu cenu pasaules tirgū).

Vienu es varu pateikt: “Latvijas kuģniecībai” kā ļoti lielam uzņēmumam ir nepieciešami savi apgrozāmie līdzekļi, apgrozāmo līdzekļu rezerves, un šādas apgrozāmo līdzekļu rezerves tiešām “Latvijas kuģniecībā” ir, bet tā ir nauda, kas vajadzīga normālai kuģniecības eksistēšanai un funkcionēšanai.

Tātad pirmais solis — Ekonomikas ministrija sagatavos, iesniegs valdībā šos privatizācijas pamatprincipus, tālāk valdība tos skatīs, akceptēs; tad tālāk jau būs darbs konkrēti Fondu biržai braukājot, izsolot, runājot, piedāvājot visā pasaulē uzņēmējiem braukt un piedalīties, organizējot šo izsoli. Tad atkarībā no izsoles rezultātiem mēs varēsim runāt, cik akciju būs nopirkts, cik daudzi vēlēsies piedalīties, cik liela būs akciju cena, tad no tā zināmā mērā būs atkarīgs arī tas, cik līdzekļu ienāks valsts budžetā un vai mēs, piemēram, šogad varēsim atļauties vēl kādas investīcijas, kuras ir ļoti nepieciešamas; vai mums būs pamats runāt, teiksim, ar Starptautisko valūtas fondu par to, ka privatizācijas process ir pavirzījies uz priekšu un ka mēs daļu no investīciju projektiem, kas mums šobrīd ir budžetā un tiek finansēti no budžeta naudas, varētu pārcelt uz privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem un savukārt šos līdzekļus ieekonomēt, lai sakārtotu kaut vai darba samaksas sistēmu tiem visiem, kas strādā valsts struktūrās, tur ir daudzi tādi savstarpēji saistīti jautājumi.

— Mēs pievērsīsimies jautājumam, par kuru pēdējā laikā raksta prese, un tā ir “Latvijas kuģniecības” privatizācija — jautājums, kurš drīz, drīz tiks aktualizēts arī valdībā, bet par kura pamatprincipiem jau tika runāts vēl pagājušajā gadā.

Andris Bērziņš: — Jā, nezinu, kāds nu pēc skaita tas ir — ceturtais vai piektais mēģinājums. Katrā gadījumā mana valdība mēģināja kuģniecību pārdot ar stratēģiskā investora piesaisti, no šīs domas nekas neiznāca, un tādēļ valdība ir pieņēmusi principiālu lēmumu pārdot kuģniecību caur Rīgas Fondu biržu. Rīgas Fondu birža piesaista attiecīgus konsultantus, apbraukā visas pasaules biržas, piedāvā šo kuģniecību pirkt, nākt pasaules biržām uz šo izsoli, kas notiks Rīgas Fondu biržā, un pašlaik Privatizācijas aģentūras un Ekonomikas ministrijas uzdevums ir sagatavot privatizācijas noteikumus. Šādi privatizācijas noteikumi pagaidām Ministru kabinetā vēl nav iesniegti, mēs vēl esam tādā gaidīšanas režīmā, tādēļ neko sīkāk un konkrētāk es nevaru pateikt.

— Jebkurā gadījumā jūs noteikti lasāt arī avīzes un esat lasījis “Dienā”... dažādi eksperti un šī avīze satraucas ka, pirms tiek pārdots šis 51 procents par naudu, papriekš liela daļa — 32 procenti, ja nemaldos, — jau februārī tiek laista biržā par sertifikātiem.

A.Bērziņš: — Es neesmu redzējis nevienu dokumentu, par kuru varētu ko spriest, bet man liekas, ka šai privatizācijai gan par sertifikātiem, gan par naudu ir jāiet vienlaikus, tātad droši vien varētu būt viena izsole, kur abas šīs lietas būtu vienlaikus.

— Kāpēc tas būtu svarīgi, jūsuprāt?

A.Bērziņš: — Es domāju, ka nav īpaši lielas atšķirības, kā tas notiek. “Unibankas” privatizācija, ja man pareizi ir atstāstīts, esot noritējusi tieši tā, ka papriekš privatizēta daļa par sertifikātiem un pēc tam par naudu, un tas ir viens no veiksmīgākajiem projektiem, no kuriem valsts budžetā ienāca vislielākais naudas daudzums. Tur no sākuma tiek radīta intriga, un tad notiek ļoti liela sacensība par to, kā nopirkt šīs kontroles jeb nepieciešamās daļas, lai kontrole būtu. Taču es šodien neesmu gatavs kvalificēti par šo jautājumu runāt, jo vienkārši neesmu redzējis ne sagatavotus dokumentus, ne argumentus, tā ka, man liekas, vienkārši nebūtu nevienam nevajadzīgi jautājumi par šo secību.

— Jautājums ir, protams, par pašu principu un par to, ko jūs esat jau sprieduši valdībā — tas, ko apšauba daudzi eksperti, Karnītes kundze un pārējie, ka nebūs liela interese šī pircēja, ārvalstu investora, viņasprāt — to varētu nebūt gandrīz nemaz tieši tāpēc, ka tie pārējie sīkie akciju turētāji būs pārāk sadrumstaloti, kurus nevarēs īsti atpazīt.

A.Bērziņš: — Nu, Karnītes kundzei ir taisnība tajā apstāklī, ka, protams, šis ir ļoti liels uzņēmums, kur ir nepieciešami ļoti lieli resursi, šie ļoti lielie resursi ir jākoncentrē, kur acīmredzot ir nepieciešams piesaistīt kādas bankas, kuru rīcībā ir kādi noteikta apjoma resursi — tas nav tā kā, teiksim, privatizēt kādu nelielu zemes gabaliņu vai kādu dzīvokli, vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Tā ka, protams, šeit vajadzēs tiem cilvēkiem vai tām kompānijām, kas gribēs pirkt, koncentrēt resursus, un pilnīgi skaidrs, ka ar salīdzinoši mazu naudu tur neko īpaši daudz nevar iesākt. Un tai pašā laikā šī pārdošana Fondu biržā rada tādu iespēju, ka faktiski jebkurš var nākt un piedalīties, ja viņam ir līdzekļi — tātad šeit viss ir pilnīgi caurspīdīgs, pilnīgi viss skaidri redzams, publisks, nekādas konfidencialitātes — tātad pilnīgi pārskatāms process.

— Ar ko jūs varētu ieintriģēt klausītājus, kuri, jādomā, ir daļa akciju turētāju, iet un iepirkt šīs “Latvijas kuģniecības” akcijas?

A.Bērziņš: — Kaut vai ar kuģniecības pēdējo divu gadu darbības rezultātiem. Kuģniecība ir strādājusi ar peļņu, arī šis gads tiek plānots ar peļņu. Kopumā šobrīd tendences kuģošanas biznesā ir normālas, lai arī naftas cenas nedaudz ir kritušās, līdz ar to arī kāda peļņa ir kritusies, jo naftas pārvadājumi ir vieni no dominējošiem “Latvijas kuģniecības” biznesā, tomēr es ceru, ka šis patēriņš saglabāsies, un ja OPEC valstis ļoti stingri turēsies pie tās savas stratēģijas, ko viņi ir pauduši attiecībā uz šo gadu (stratēģija bija — ierobežot ieguvi, lai noturētu salīdzinoši augstu cenu pasaules tirgū), tad, protams, šis bizness būs ar peļņu un, es ceru, arī nākošajos gados ar peļņu.

— Vai, jūsuprāt, tas nevar atbaidīt daudzus pircējus un tajā pašā laikā arī samazināt akciju cenu, ka tiek runāts par to, ka droši vien vietējie politiķi sapirks pirms vēlēšanām tās akcijas un pēc tam brīvos līdzekļus, kādi ir šobrīd “Latvijas kuģniecībai”, iztirgos un izsaimniekos?

A.Bērziņš: — Es nezinu, ko jūs domājat ar jēdzienu “vietējie politiķi”. Katrā gadījumā es netaisos pirkt kuģniecību, man nav tādas naudas, par ko to nopirkt.

— Nu, te ir runa par oligarhiem, tiek minēts Lemberga kungs, kurš šobrīd esot nodibinājis kādu akciju sabiedrību, protams, viņš neatbild, vai viņš piedalīsies kādā veidā kuģniecības iegādē vai ne.

A.Bērziņš: — Redziet, saskaņā ar jauno Komerclikumu visām kompānijām noteiktā laikā ir jāpārreģistrējas, un agrāk vai vēlāk šī informācija būs sabiedrībai zināma. Pašlaik ir pilnīgi skaidrs — mēs esam pateikuši, ka kuģniecību privatizēsim, mēs to liekam publiskā izsolē. Katrs, kuram ir likumīgi iegūti līdzekļi, kurš var pierādīt, no kurienes viņš tos ir ņēmis, var nākt un piedalīties.

— Es tikai domāju par šo nenoteiktību... kamēr nebūs skaidrs, kas tad pamatā kontrolēs...

A.Bērziņš: — Ziniet, jebkurā izsolē visā pasaulē ir tā, ka papriekš notiek izsole un tad, kad ir nopirkts, tad informācija kļūst pieietama, īpašnieks vienkārši nevar nenosaukt sevi vai neparādīties.

— Tad, kad tika pirkti “Latvijas kuģniecības” jaunie tankkuģi, atjaunota flote, toreiz daudzi protestēja pret to, sacīja, ka nevajadzēja šos tankkuģus pirkt; tad pārējie, kas atkal bija atbalstītāji, uzskatīja, ka tādējādi šie protestētāji cerot vēlāk privatizēt “Latvijas kuģniecību”, varētu šos brīvos līdzekļus, tika minētas diezgan lielas summas, kādas ir “Latvijas kuģniecības” rīcībā, pēc tam vienkārši izmantot, faktiski gandrīz par neko privatizējot kuģniecību. Šobrīd runā, ka joprojām vēl esot ap 50 miljoniem ASV dolāru “Latvijas kuģniecības” brīvajā rīcībā.

A.Bērziņš: — Man katrā gadījumā nav tik konkrētas un precīzas informācijas, bet vienu es varu pateikt: “Latvijas kuģniecībai” kā ļoti lielam uzņēmumam ir nepieciešami savi apgrozāmie līdzekļi, apgrozāmo līdzekļu rezerves, un šādas apgrozāmo līdzekļu rezerves tiešām “Latvijas kuģniecībā” ir, bet tā ir nauda, kas vajadzīga normālai kuģniecības eksistēšanai un funkcionēšanai. Jo situācija ir tāda — tad, kad tiek slēgts kāds frakta līgums un kaut kas pārvadāts, nauda uzreiz neienāk, papriekš ir jāizdara darbs, un tikai pēc tam tiek samaksāts. Līdz ar to ir nepieciešami noteikti apgrozāmie līdzekļi, un šādi līdzekļi “Latvijas kuģniecības” rīcībā tiešām ir.

— Vai sabiedrībai šajā gadījumā — pircējiem, kas dosies uz Fondu biržu, būs skaidrs pārskats, kāda situācija šobrīd ir kuģniecībā, cik viņiem ir brīvo līdzekļu seifā?

A.Bērziņš: — Protams, protams. Visai kuģniecības bilancei ir jābūt skaidri redzamai — vai tā būs gada bilance, vai deviņu mēnešu bilance — tā ir brīvi pieejama Uzņēmumu reģistrā tāpat kā visas iepriekšējo gadu bilances, viss pilnīgi caurskatāmi, un, protams, neviens jau nepērk nevienu uzņēmumu, tai skaitā arī “Latvijas kuģniecību”, ja viņam nav pilnīga priekšstata par to, ko viņš pērk. Kaķi maisā, man liekas, sen neviens vairs nepērk.

— Kāds ir tālākais scenārijs, kad, jūsuprāt, kuģniecība varētu jau kļūt par privātuzņēmumu?

A.Bērziņš: — Tātad pirmais solis — Ekonomikas ministrija sagatavos, iesniegs valdībā šos privatizācijas pamatprincipus, tālāk valdība tos skatīs, akceptēs; tad tālāk jau būs darbs konkrēti Fondu biržai braukājot, izsolot, runājot, piedāvājot visā pasaulē uzņēmējiem braukt un piedalīties, organizējot šo izsoli. Tad atkarībā no izsoles rezultātiem mēs varēsim runāt, cik akciju būs nopirkts, cik daudzi vēlēsies piedalīties, cik liela būs akciju cena, tad no tā zināmā mērā būs atkarīgs arī tas, cik līdzekļu ienāks valsts budžetā un vai mēs, piemēram, šogad varēsim atļauties vēl kādas investīcijas, kuras ir ļoti nepieciešamas; vai mums būs pamats runāt, teiksim, ar Starptautisko valūtas fondu par to, ka privatizācijas process ir pavirzījies uz priekšu un ka mēs daļu no investīciju projektiem, kas mums šobrīd ir budžetā un tiek finansēti no budžeta naudas, varētu pārcelt uz privatizācijas rezultātā iegūtajiem līdzekļiem un savukārt šos līdzekļus ieekonomēt, lai sakārtotu kaut vai darba samaksas sistēmu tiem visiem, kas strādā valsts struktūrās, tur ir daudzi tādi savstarpēji saistīti jautājumi.

— Un kas notiek, piemēram, ar tām akcijām, kuras beigās nenopērk, ja, piemēram, kādi 15 procenti paliek neieinteresētu pircēju akcijas? Vai valstij paliek?

A.Bērziņš: — Nu, ja paliek valstij, tad acīmredzot šīs akcijas jāatdod kādai no ministrijām pārvaldījumā — līdzīgi kā, piemēram, “Latvenergo” pašlaik ir Ekonomikas ministrijas pārvaldījumā un ekonomikas ministrs ir pilnvarnieks. Līdzīgi varētu būt ar kuģniecības akcijām, ja kādas netiek nopirktas, — tās tiek atdotas varbūt, teiksim, Satiksmes ministrijas pārraudzībā, kur ir Jūrniecības departaments, un Jūrniecības departaments ir šo akciju turētājs līdz brīdim, kamēr kāds tās atkal vēlas nopirkt. Tā ka tur nav nekādu milzīgu sarežģījumu.

— Es pieļauju, ka mēs par šo tematu turpināsim tad, kad būs skaidrāk redzami arī privatizācijas nosacījumi. Cits temats — 7.janvāris turpmāk varētu būt brīvdiena?

A.Bērziņš: — Par šo jautājumu ir jālemj Saeimai. Es tikai zinu, ka ministrs Krūmiņš ir šādu jautājumu ierosinājis; es nezinu, kā viņš to turpinās virzīt uz priekšu — vai viņš to darīs caur savu Jauno kristīgo partiju, vai viņš šo jautājumu rosinās izskatīt Ministru kabinetā...

— Jūs atbalstītu?

A.Bērziņš: — Ziniet, principā man nebūtu nekas pretī, ja arī pareizticīgo Ziemassvētki būtu brīvdiena.

— Sociāldemokrātu šķelšanās partijā ir notikusi, kā zinām, no frakcijas viena daļa deputātu aizgājuši prom; jautājums, protams, kā norisināsies situācija tālāk. Vai, jūsuprāt, šī sociāldemokrātu šķelšanās valstī varētu sekmēt nākotnes izredzes, es domāju, pozitīvā virzienā vai negatīvā?

A.Bērziņš: — Man ir grūti no ārpuses komentēt kādas iekšējas norises kādā partijā, acīmredzot tā ir pašu sociāldemokrātu problēma, kādēļ viņi šķeļas un kas tie ir par principiem jeb nosacījumiem, uz kuru pamata viņi šķeļas. Taču es gribētu teikt, ka, protams, sociāldemokrātiem ir vieta politiskajā spektrā, bet, protams, tādiem sociāldemokrātiem, ar kuriem runā starptautiskā sociāldemokrātija tiešām rietumnieciskā izpratnē. Varbūt šis ir tas ceļš, kāds sociāldemokrātiem ir jāiet — mokošs, sāpīgs un garš.

— Kā mēs zinām, Juris Bojārs nevēlējās nekādā gadījumā jūsu partiju, es domāju “Latvijas ceļu”, redzēt kā sabiedrotos. Baldzēna kungs intervijā Latvijas Televīzijai beigās atzina, ka “Latvijas ceļš” varētu būt tā partija, ar kuru viņi varētu sadarboties. Vai jūs redzat nākotnē šos sociāldemokrātus kā iespējamus sadarbības partnerus?

A.Bērziņš: — Vispirms es esmu priecīgs, ka Baldzēna kungs beidzot ir atzinis, ka mēs varētu būt kaut kādā veidā sadarbības partneri, jo līdz šim viņš ir ļoti nežēlīgi kritizējis ļoti daudzus dažādus viedokļus, tā ka šobrīd nekas neliecina, ka mēs tuvinātos sociāldemokrātiem. Katrā gadījumā mēs esam meklējuši un droši vien nākotnē, ja būs tāda nepieciešamība, pirmkārt meklēsim politisku atbalstu starp centriski un labēji no centra noskaņotām partijām un tādā veidā mēģināsim risināt valsts problēmas.

— Bet ja šāda nepieciešamība būs, kā mēs zinām, politikā visādi gadās?

A.Bērziņš: — Es neesmu tas cilvēks, kurš mēģina kafijas biezumos izteikt kādus paredzējumus — tas lai paliek astrologiem un zvaigžņu tulkiem...

— Jautājums ir par pieļaušanu — vai jūs pieļaujat šādu iespēju? Par PCTVL parasti saka — ar šiem mēs nekad nepieļaujam, tā visi pēc kārtas ir sacījuši...

A.Bērziņš: — Ir tāds politikas princips, kuru es negribu pierakstīt sev, bet kuru vienkārši visi atkārto, un tas ir tāds, ka politikā nekad nesaki “nekad”. Tieši to es arī pašlaik daru.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā