Ar brīvības gaismu, dzīvību savai zemei un tautai

Latvijas bruņoto spēku pirmajam virspavēlniekam pulkvedim Oskaram Kalpakam — 120

Piemiņas sveces aizdedza sirmais karavīrs Voldemārs Rulliņš un Štāba bataljona dižkareivis Kaspars Balodis

Nacionālie bruņotie spēki (NBS) šajās dienās atzīmēja Latvijas bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka (1882.gada 6.janvāris — 1919.gada 6.marts) 120.dzimšanas dienu. Kara muzejā 11.janvāra novakarē pulcējās karavīru sabiedrisko organizāciju pārstāvji, virsnieki, NBS štāba bataljona kareivji, kadeti.

Klātesošos uzrunāja aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un NBS komandieris pulkvedis Raimonds Graube.

Ministrs savās pārdomās kavējās pie iespaida, kādu Oskars Kalpaks atstājis uz šodienas cilvēkiem, bruņotajiem spēkiem. Dažkārt šķiet, ka var izvēlēties vieglāku ceļu, kas prasa mazāk pūļu un sviedru, mazāku risku, bet, atskatoties pasaules un mūsu tautas vēsturē, tur var atrast cilvēkus, kas izvēlējušies iet grūtāko ceļu. Arī Oskars Kalpaks bija tas vīrs, kas nebaidījās brist šo grūto ceļu. Oskars Kalpaks nevis nogaidīja, kad būs zināms iznākums, bet gāja šo ceļu cauri tumsai, lai kopā ar saviem līdzgaitniekiem nestu gaismu citiem, ticību, cerību un mīlestību savai zemei un tautai. Katrā no tiem, kas šodien nebaidās iet grūtus ceļus, ir Oskara Kalpaka ietekme. Tas vēlreiz liecina, ka cilvēka gars, liela personība ir pārlaicīga. Ministrs uzsvēra, ka daudzi cilvēki grūtos brīžos cīņā par mūsu valsti ir iedvesmojušies no Oskara Kalpaka un arī mūsdienās to dara, sastopoties ar grūtībām un šķēršļiem. Spilgtus salīdzinājumus savā runā izmantoja pulkvedis Raimonds Graube:

“Oskars Kalpaks ir brīnums, Oskars Kalpaks ir mesija latviešu tautai, latviešu karavīriem, kas kā Polārzvaigzne rāda ceļu uz brīvību, uz neatkarību... Oskaram Kalpakam bija bezgalīga ticība. Man kā komandierim grūti iedomāties, iztēloties, kā var ar divsimt karavīriem atstāt galvaspilsētu un doties garā atkāpšanās ceļā, simtiem kilometru, un cerēt, ka varēs pagriezt šo riteni atpakaļ!”

1920.gadā, tūlīt pēc brīvības cīņām, Saldus kapsētā atklāja pirmo pieminekli brīvības cīņās kritušajiem. Nāca lēmums valsts mērogā celt pieminekļus un godināt varoņus, apbalvot cīnītājus, kā arī dzīvajiem palīdzēt, dodot zemi un sniedzot cita veida palīdzību.

1921.gadā nodibinājās organizāciju savienība “Pulkveža Oskara Kalpaka bataljons”. Šī organizācija pārņēma minētā lēmuma īstenošanu. Aprūpē bija arī Oskara Kalpaka atdusas vieta Meirānu Visagala kapos, kā arī piemineklis pulkveža nāves vietā Airītēs.

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ZS pulkvedis Raimonds Graube, Ārija Grundmane–Kalpaka un aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis

Vijolnieks Reinis Galenieks spēlē Oskara Kalpaka vijoli Foto: Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”

Piemiņas vakarā Kara muzejā piedalījās arī pulkveža brāļameita Ārija Grundmane–Kalpaka. Dzīvodama Rietumos, viņa 1982.gadā emigrācijā nodibināja Oskara Kalpaka fondu, kuru turpināja vadīt, atgriežoties dzimtenē. Saņemot atbalstu no Aizsardzības ministrijas, sadarbojoties ar citām organizācijām, ieguldot lielus personīgos līdzekļus, Ā.Grundmane–Kalpaka atjaunojusi nopostītās Kalpaku dzimtas mājas Liepsalas Madonas pusē, izveidojusi tur pulkveža piemiņas muzeju. Ārija ir enerģijas pilna, viņa priecājas, ka uz Liepsalām no tuvienes un tālienes brauc jaunatne, ka Oskara Kalpaka gars nav zudis mūsu tautā.

“Stāv ļaužu pulks atsegtām galvām, gods atdots no kareivjiem tiek.

Viens otrs pie nodurtām acīm sev roku trīcošu liek—... “Ar šīm Eduarda Virzas leģendārajām rindām no dzejoļa “Pulkveža atgriešanās” savas izjūtas paust nāca dzejnieks un Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs Vitauts Ļūdēns. Ilgs ceļš dzejniekam bijis jāiet, līdz viņš, kā pats sacīja, varējis būt tiesīgs rakstīt poēmu par Oskaru Kalpaku “Airītes”. Pēdējais impulss bijis ceļš uz barikādēm, kad, nelielā somiņā salicis pašu nepieciešamāko, atvadījies no sievas un meitiņas ar domu, ka viņas vairs neredzēs, jo pirms tam bija Lietuvas notikumi. Tādas izjūtas bija tūkstošiem. Oskars Kalpaks bija daudz vientuļāks savās izjūtās, jo ar viņu bija tikai ap divi simti līdzgaitnieku.

Interesantās atmiņās, kurās pats stāstītājs atzinās, ka grūti tajās atšķirt patiesību no leģendas, dalījās kalpakieša dēls Zemessardzes padomnieku rotas kapteinis Ojārs Stefans, kura tēvs bijis ložmetējnieks Oskara Kalpaka bataljonā. Iespējams, ka uz tēva strēlnieka šineļa viņa ložmetēja kamanās mira Latvijas bruņoto spēku pirmais komandieris. Atmiņu stāstus, leģendas un varonības cildinājumu pavadīja Oskara Kalpaka vijole, no kuras gan smeldzīgas, gan priecīgas skaņas izvilināja Reinis Galenieks, gluži tāpat kā sen, sen dižais karavīrs, atsēdies uz akmens savās Liepsalās.

Brīvības cīņas ir cieši saistītas ar Latvijas bruņoto spēku pirmā virspavēlnieka pulkveža Oskara Kalpaka un viņa bataljona varonīgo cīņu un traģismu. Kalpakieši kā pirmie brīvprātīgie karavīri ierakstījuši slavenas lappuses mūsu valsts vēsturē, un viņu varoņgaitas tika apbrīnotas nākamajās paaudzēs.

Piemiņas vakara norisi izkārtoja Kara muzeja nodaļas vadītāja Ieva Kvāla.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”