Ar brāļu tautas barikāžu ierindnieka medaļu

Lietuvas Republikas

prezidenta d e k r ē t s Nr. 1635

Viļņā 2002. gada 4. janvārī Izraksts

Par apbalvošanu ar 13. janvāra piemiņas medaļu

1. pants

Sakarā ar Brīvības aizstāvju dienu ar 13. janvāra piemiņas medaļu apbalvot šos Lietuvas Republikas un ārvalstu pilsoņus, kas 1991. gada janvārī un augustā aktīvi aizstāvēja Lietuvas brīvību un neatkarību:

Andris Aramins (Latvijas Republika);

Laimute Balode (Latvijas Republika);

Regīna Beļavska (Latvijas Republika);

Jovita Budzinauskiene (Latvijas Republika);

Aļģimants Eičins (Latvijas Republika);

Biruta Flandere (Latvijas Republika);

Valdis Girgensons (Latvijas Republika);

Vaidilute Indreliene (Latvijas Republika);

Zigrida Daļa Jureviča (Latvijas Republika);

Dārija Juškeviča (Latvijas Republika);

Rimvīds Kazlausks (pēc nāves, Latvijas Republika);

Sigita Kazlovska (Latvijas Republika);

Jons Klisevičus (pēc nāves, Latvijas Republika);

Jozs Kružiks (Latvijas Republika);

Stefans Masjuļānis (Latvijas Republika);

Jadviga Neimane (Latvijas Republika);

Vītauts Pronckus (Latvijas Republika);

Romualds Ražuks (Latvijas Republika);

Jānis Rudaks (Latvijas Republika);

Vītauts Sabaļausks (Latvijas Republika);

Broņislavs Spridzāns (Latvijas Republika);

Romualds Stabiņģis (Latvijas Republika);

Jūrate Šidlauskiene (Latvijas Republika);

Jons Tomkvaitis (Latvijas Republika);

Aldona Treija (Latvijas Republika).

2. pants

Dekrēts stājas spēkā tā parakstīšanas dienā.

Lietuvas Republikas prezidents Valds Adamkus

“LV” (Andris Sproģis) neoficiāls tulkojums

no lietuviešu valodas

Pie Latvijas karoga pēc medaļas saņemšanas: no kreisās Jozs Kružiks, Sigita Kazlovska, Zigrida Daļa Jureviča, Lietuvas vēstnieks Petrs Vaitiekūns, Regīna Beļavska, Laimute Balode un Biruta Flandere Foto: Andris Sproģis

Svētdien, 13. janvārī, grupai Latvijas un citu valstu pilsoņu tika pasniegtas Lietuvas Republikas 13. janvāra piemiņas medaļas par līdzdalību Lietuvas neatkarības aizstāvēšanā 1991. gada janvārī un augustā.

Medaļas tika pasniegtas Rīgā Barikāžu dalībnieku atbalsta fonda telpās, un vispirms sanākušos ar namatēva tiesībām uzrunāja atbalsta fonda prezidents Renārs Zaļais, atgādinot, ka arī pirms 11 gadiem 13. janvāris bija svētdiena, diena, kad Daugavmalā bija paredzēta tautas manifestācija, kurai īpašu zīmogu uzspieda iepriekšējās nakts asiņaino notikumu Viļņā atbalss. 13. janvāris vēlreiz lika izjust, ka brāļu tautām jābūt vienotām arī visskaudrākajās likteņstundās.

Renārs Zaļais teica, ka Barikāžu atbalsta fonds jau vairākkārt ir bijis Viļņā, lai pasniegtu mūsu valsts apbalvojumus Lietuvas iedzīvotājiem par Latvijas atbalstu neatkarības aizstāvēšanā 1991. gadā. Un tagad latviešu un lietuviešu pulcēšanās iemesls ir ne tikai kopīgās atmiņas par paveikto, bet arī Lietuvas prezidenta Valda Adamkus dekrēts par 25 Latvijas iedzīvotāju apbalvošanu ar Lietuvas 13. janvāra piemiņas medaļu.

Pirms apbalvojumu pasniegšanas visus latviešu valodā uzrunāja Lietuvas vēstnieks Latvijā Petrs Vaitiekūns:

— Mīļie un dārgie lietuvieši un latvieši, dāmas un kungi! Man ir liels gods jūs šodien sumināt šeit.

1991. gada 13. janvārī Lietuva izturēja grūtāko eksāmenu vēsturē. Nedaudz dienu vēlāk eksāmenu kārtoja Latvija. Lietuva atbalstīja Latviju, Latvija atbalstīja Lietuvu. Mūsu tautas, parādot augstu pilsonisko briedumu, vēstures eksāmenu cienīgi nokārtoja. Tāpēc esmu pārliecināts, ka šīs janvāra dienas ir mūsu optimisma un ticības saviem spēkiem stiprināšanas dienas. Mēs stāvējām uz katastrofas sliekšņa, bet panācām uzvaru. Mēs neprovocējām un nepadevāmies provokācijām, mēs nenogriezāmies no nevardarbīga brīvības un valsts atjaunošanas ceļa — briesmu priekšā bijām vienoti — lietuvieši, latvieši, igauņi. Tāpēc janvāra dienas ir mūsu valstu gudrības, kā arī Baltijas vienotības dienas.

Laikam ejot, 13. janvāra nozīme nekļūst bālāka — mūsu varoņi krita, aizstāvot te dzīvojošo cilvēku tiesības atjaunot šeit Eiropas civilizāciju un piederēt pie drošas un plaukstošas Eiropas kopienas. Es šodien redzu spēcīgus priekšnosacījumus Baltijas valstu centieniem turpināt iekšpolitiku un ārpolitiku, kas vērsta uz dalību Eiropas Savienībā un NATO. Šis turpinājums ir vienīgais uzticības valsts drošībai garants un novērstu iemeslus, kas nepieļautu 13. janvāra notikumiem atkārtoties nākotnē. Tas ir pietiekams iemesls piesardzīgākam, bet ne vājākam optimismam.

Medaļas saņemot, vairāki apbalvotie ne tikai pateicās par atzinību, bet uzsvēra, ka arī turpmāk veltīs visus spēkus Latvijas un Lietuvas sadarbības un vienotības stiprināšanai, izskanēja arī vārdi: “Gods kalpot Latvijai un Lietuvai!”

Apbalvojumu saņem Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks Foto: Andris Sproģis, “LV”

Latvijas Saeimas priekšsēdētāja biedrs Romualds Ražuks, arī viens no tiem, kas saņēma 13. janvāra piemiņas medaļu, 1991. gadā bija Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs. Viņš atgādināja, ka 1991. gada janvāris ir viena no skarbākajām, bet arī slavenākajām lappusēm tautas vēsturē. Ārkārtīgi smaga bija iepriekšējā gada nogale — neatkarību deklarējušās Baltijas valstīs stāvoklis kļuva arvien grūtāks. Toreiz Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājam esot bijis visgrūtākais laiks, jo visu laiku nācies atlikt brīdi, kad rīkot milzīgu tautas manifestāciju, kur vairāk nekā pusmiljons cilvēku pateiktu agresoram “nē”, bet valsts neatkarībai “jā”. Un noraidītu tos visus neskaitāmos piedāvājumus parakstīt jaunu Savienības līgumu, ko Maskava un Mihails Gorbačovs centās uzspiest Latvijai.

Romualds Ražuks atzina, ka rīkotāji tolaik ļoti labi sapratuši: divreiz šādu manifestāciju nevar sarīkot — nav tādu resursu. Izšķirošo lēmumu pieņemt pamudināja notikumi Viļņā, kad krita Kazimieras Prunskienes vadītā valdība. Tad 12. janvārī Latvijas Tautas frontes sēdē tika nolemts nākamajā dienā rīkot tautas manifestāciju. Otrs lēmums publikācijai netika nodots: ka cilvēki pēc manifestācijas paliek Rīgā sargāt svarīgākos objektus. Tas viss jau bija iepriekš saskaņots, spēki sadalīti. Cilvēki jau zināja, kurp viņiem jādodas, kur paliks. Taču lēmums bija slepens. Un Tautas frontes koordinatoriem nācās dežurēt pie radiouztvērējiem un klausīties Latvijas Radio 1. programmu, lai saņemtu šo otro pavēli. Kad naktī pustrijos sāka pienākt satraucošā informācija no Lietuvas, tad arī Tautas fronte pa radio deva komandu ļaudīm doties uz Rīgu.

R. Ražuks teica, ka Lietuvas prezidenta piešķirtais apbalvojums ir ierindnieka medaļa, bet tā ir svarīgāka par visiem ordeņiem, jo tā apliecina, ka tu esi tur bijis. Un visi šie apbalvotie cilvēki pirms 11 gadiem te bija, gatavoja radiopārraides, uzturēja ārkārtīgi ciešus sakarus ar Saeimu, ar Lietuvas Seimu.

Kā tas toreiz izskatījās ar Tautas frontes ierindnieka un radiožurnālista acīm? Par to “Latvijas Vēstnesim” stāsta Latvijas Radio ģenerāldirektora vietniece Dārija Juškeviča:

— 1991. gada 13. janvāra rītā informācija par Viļņā notikušo vēl bija diezgan skopa. Tomēr es atceros, ka dzēru rīta kafiju un man krūzītē bira asaras. Uz darbu steidzos ar taksometru, lai tiktu ātrāk. Doma laukumā rīta pusē jau bija karogi, ļaužu gan diezgan maz, tie sāka pulcēties vēlāk.

Un tad jau mēs nācām kopā, lai nospriestu, ko katrs darīs. Mans uzdevums bija sēdēt Latvijas Radio pie pults dispečera vietā, kas agrāk vadīja radio programmas, un sastādīt, un koriģēt programmu — es tolaik biju programmu direktora vietniece, programmu direktore bija Daina Ostrovska. Nebija jau sarežģīti: ziņas, mūzika, ziņas, mūzika, vēl arī sludinājumi — kur aiziet, kam tēju, kam transportu vai vēl ko.

Sākumā tik raiti neveicās, bet tad aizgāja. Un radio darbā jau ir tā, ka nav laika domāt par briesmām — ēteram ir jāskan, raidījumam ir jābūt. Arī tad, kad visām sievietēm bija rīkojums palikt mājās, uz mani un Dainu tas neattiecās.

Jau uzreiz meklējām iespējas, kā var raidīt uz ārzemēm. Pirmais, ko darījām, — izmantojām kanālu “Atlantija”, bija tāds žurnāls, kas raidīja īsviļņos tāljūras zvejniekiem krievu valodā. Mēs tā vietā sniedzām ziņas par notikumiem Lietuvā. Un domājām, cik ilgi to mums ļaus, gan jau raidījumu pārtrauks... Pēc dienas vai divām tā arī bija: uzzinājām, ka īsviļņos nekāda signāla vairs neesot.

Nākamais, ko darījām, — gatavojām ziņas lietuviešu valodā līdz piecām reizēm dienā, toreiz mūsu rīcībā bija lielais 520,7 raidītājs, ko varēja uztvert arī Lietuvā, te palīdzēja vietējie lietuvieši. Vēl raidījām igauniski, angliski, vāciski, krieviski, zviedriski. Ziņas bija katru stundu. Lietuvas kolēģi apstiprināja, ka viņiem mūsu gatavotie raidījumi ļoti noderējuši. Droši vien tas arī ir galvenais, kāpēc mūs tagad apbalvoja. Jo Lietuvā taču 1991. gada janvārī nedarbojās ne televīzija, ne radio.

Man ir saglabājušies to dienu lietišķi pieraksti, vienīgi žēl, ka tur nav manu emociju, jo laiks bija ļoti piesātināts.

Tad pienāca vēsts, ka iespējamas provokācijas, tāpēc rūpīgāk jāizvērtē, kas tiek raidīts. Tik tiešām atklājās, ka tika pieprasīta barikāžu dalībniekiem tēja un maizītes vietā, kur nebija neviena cilvēka. Tātad kāda pretdarbība tomēr mums bija. Arī viens otrs no toreizējās Latvijas Augstākās padomes maisījās pa radio un mēģināja regulēt, kādu pat izlikām aiz durvīm, lai netraucē. Bet pirmie Latvijas Radio sargi bija no Aizputes. Ar viņiem mums draudzība turpinās līdz pat šim laikam.

Lietuvā 13. janvāra piemiņas medaļa ir pirmais no jauna iedibinātais valsts apbalvojums, ar to apbalvoti vairāk nekā 3000 Lietuvas neatkarības un brīvības aizstāvju.

Tagad šī medaļa ir arī divdesmit pieciem Latvijā.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors