Ir tāda vieta Latvijā — Bārbele, kas piederīga Zemgalei, taču ir arī pakāpeniska pāreja uz Sēlijas novadu. Aizgājušais 2001.gads te bijis bagāts vairākām apaļām jubilejām.

Vispirms pieminama seno zemgaļu pils, kas izpostīta pirms 670 gadiem (1321). Kā sena liecība palicis tikai pilskalns, kas ir tālākais Zemgalē uz austrumu pusi. Pēc māju vārda tas tiek saukts par Pilveru pilskalnu, nav sīkāk izpētīts, tātad darbs vēsturniekiem.

Pirms 435 gadiem (1567) Bārbelē uzcelta pirmā koka baznīca, tā vairākkārt cietusi ugunsgrēkos, pārbūvēta no mūra 18.gs. beigās, aizvien uzlabota — “Drīzumā mūsu dievnamu pušķos ne vien grezns tornis, bet arī jaunas ērģeles, kuras Jēkabštatē pagatavo” (“Balss”, 1883, Nr.33). 1845.gadā te iesvētīta Raiņa māte bārbeliete Dārta Grikovska, bet 1853.gadā viņa un Krists Pliekšāns no Stelpes uzsaukti kā laulājams pāris (tomēr laulāti citur).

Pretī baznīcai ceļu krustojumā atradies neiztrūkstošais baznīcas krogs, kas pirms 75 gadiem (1926) kapitāli pārbūvēts par lauksaimniecības namu “Tīrums”, vēlāk saukts par tautas namu, kultūras namu. Tagad šajā pašā ēkā atrodas arī pagasta padome, bibliotēka, pasts, kafejnīca–bārs un vēl dzīvoklis. Nez, vai vēl kur citur Latvijā kāds baznīckrogs izmantots tik lietderīgi. Kādas te bijušas viesizrādes! Kad Valmieras teātris ap 1952.g. viesojies ar Raiņa lugu “Mīla stiprāka par nāvi” (Elza Radziņa Maijas lomā), skatītāju bijis tik daudz, ka visi zālē netikuši, tie ārpusē sakāpuši smagajā automašīnā un skatījušies pa lielo zāles aizmugures logu, kas ir tieši pretī skatuvei. Burzmā logs saplīsis, izrāde turpinājusies un tikusi atkārtota arī nākamajā vakarā. Citā reizē Bauskas tautas teātra izrāde “Skroderdienas Silmačos” orķestra kavēšanās dēļ sākusies tikai pēc pusnakts; protams, zāle pārpildīta. Kad izrāde beigusies, saule jau bijusi gabaliņā.

Bet kāpēc Bārbele? Vēl pirms baznīcas uzcelšanas ceļu krustojumā atradusies kazu aizbildnes svētās Bārbales statuja. Par kazu popularitāti Bārbelē liecina vietvārdi — netālu viens no otra pie “Ģērķu” un “Zvēru” mājām atrodas Kazu kalni. Kaza tāpēc arī Bārbeles emblēmā (tā vairākkārt redzēta lielo Dziesmu svētku gājienā, kopā ar bārbeliešiem — dejotājiem). Kas tās par kazām, kuras kāpušas kalnos, — tas vēl jāskaidro. Arī bārbeļu krūmi te aug, bet ne tik ļoti daudz, lai tāpēc rastos nosaukums. Varbūt kādreiz šo krūmu bijis ārkārtīgi daudz? To noskaidrot būs diezgan grūti.

Starp citu — Jaunsudrabiņa “Baltajā grāmatā”, stāstā “Bildes” aprakstītā cilvēka mūžu attēlojošā bilde atrodas Bārbelē, pielīmēta ļoti sena skapja iekšpusē, “Salmiņu” mājās (Bārbelē ir divas “Salmiņu” mājas).

Lielāko slavu Bārbelei nesis tās sēravots — jau 1651.gadā (pēc skolas novadpētnieku savāktām ziņām) to augstu vērtējis hercogs Jēkabs. Tomēr plašāk pieminēts un pazīstams no Bīrona laikiem 1739.gadā, kad atvērta pirmā ūdens dziednīca Latvijas teritorijā (pēc dažām ziņām — pirmā Baltijā). Te braukuši ārstēties no plašas apkārtnes, Krievijas abas galvaspilsētas ieskaitot. Kad sērūdeņraža koncentrācija ūdenī samazinājās un arī radās konkurence Ķemeros un Baldonē, Bārbeles avota slava mazinājās; un Fridrihs Mālberģis (1824—1907) uzrakstīja skumju dzejoli:

“Kā Bārbele guļ aizmirstībā,

Ko senāk tālu slavēja,

Kur vājiniekiem veselība

Ar kausiem bija smeļama,

Kur brauca, gāja, rāpus līda,

Gan kropli, tizli, vārguļi,

Tur jaukus dzīves priekus zīda

Un projām gāja veseli.”

Taču aizmirstībā Bārbele neguļ vis, avota skaistās apkārtnes dēļ 1929.gadā “Grāmatu drauga” izdotajā Latvijas skatu albumā tā nosaukta par Valteršveici, bet kopš 1977.gada avota apkārtne ir aizsargājams dabas objekts. Ūdens spēks arī gluži zudis nav.

Bārbele pieder pie pagastiem, kur apmēram pirms 550 gadiem palika dzīvot krieviņi — no Krievijas ievestie voti (somu–ugru cilts), kuri cēla milzīgo Bauskas pili. Izrādās, ka vēl pirms 70 gadiem Bauskas novada pētnieks homeopāts Mārtiņš Šimiņš (1866 — ?) ir apliecinājis, ka Bārbeles Medummuižas apkārtne saukta par Krieviņu galu. Viņš atcerējies arī kādu dzejolīti krieviņu valodā:

Tulu teni velgi volka,

non missivli ittule.

(Nāču, puisīt, sukāšu galviņu, būsi tu mans mīļākais. — žurnāls “Latvijas Saule”, 1931.)

Kaut ne ar kādu jubilejas skaitli saistītu, tomēr gribas pieminēt daudz jaunākos laikos Bārbelē dzīvojošu “minoritāti” — čigānus no Kozlovsku dzimtas. Kad 1949.gadā visiem bija jāstājas kolhozā, to izdarīja arī minētā čigānu ģimene, atskaitot pašu vecāko viņu ciltstēvu. Kad gribēja piespiest kļūt par kolhoznieku arī viņu, čigānu prātniekam bijušas divas diametrāli pretējas atrunas:

“Kas tad dēliem maizi pelnīs, kad es arī stāšos tai kolhozā?”

“Kur tad mums tādas klētis, kur to kolhozā sapelnīto labību bērsim?”

Pati svarīgākā no visām gadskārtām ir Bārbeles skolas uzcelšanas 130 gadu jubileja (pirms tam mācības notikušas ķestera mājā, iespējams, pat 30 gadus agrāk). 1871.gada 10.novembrī notikušo skolas ēkas atklāšanu aprakstījis iepriekšējā laika Bārbeles skolotājs (arī pirmais “Minhauzena piedzīvojumu” latviskotājs, vairāku ļoti savdabīgu grāmatu autors) Fricis Mekons (?–1901) “Latviešu Avīžu” pielikumā “Baznīcas un Skolas Ziņas” 1872.gada 5.nr.: “Pie lielceļa no Jaunjelgavas uz Bausku, 33.verstē no pirmās vietas, stāv jauks, krāšņs ķieģeļu nams. Šis nams ir Bārbeles draudzes skolas nams...

Pēc gadu gadiem, pēc dzimumu dzimumiem tas Bārbeles draudzes bērniem un bērnu bērniem varēs uzsaukt: “Redzat! Ko jūsu tēvi un tēvu tēvi priekš jums ir darījuši!” Priekš gada Bārbeles draudze bija no augsta kroņa priekš skolas nama vietas un būves izlīgusi un dabūjusi 1 desetīnu zemes un baļķus. (..) Bārbeles draudze bija dedzīga garā un nepiekususi darbā (..) un redzi — vienā pašā vasarā prāvais skolas nams bija pilnīgi gatavs. Neesmu dzirdējis, ka vēl kaut kur citur tāda mūra skola tik ātri būtu tikuse gatava. (..) Skolas nams patiesi stalts un prāvs, 12 asis garš un 5 asis plats. Klasē ir rūmes priekš 100 bērniem, un skolmeistariem 4 istabas priekš dzīvošanas. Bez tam vēl augšstāvā ir 3 lielas istabas, 2 no tām guļamas istabas, priekš zēniem viena, priekš meitenēm otra, un trešā ir viņu ēdama istaba.”

Šie vārdi par tēvu tēvu pūliņu pieminēšanu nav tikuši teikti veltīgi — Bārbeles skolā ik pēc pieciem gadiem tiek atzīmēta skolas jubileja, un jau kopš 1958. gada ļoti rūpīgi un neatlaidīgi tiek vāktas ziņas gan par skolas, gan pagasta vēsturi (to vada skolotājs Voldemārs Barens).

2001. gada 29. septembrī skola sagaidīja savus audzēkņus kuplā skaitā. Sarunās un atmiņās veidojās tāda kā skolas un apkārtnes mazā vēsture. Lūk, 1934. gada absolventes vēlējums:

“Ja es varētu kā senāk, salasītu lielu klēpi margrietiņu un skolas durvju priekšā noliktu, bet logos gaišas sveces iedegtu. Lai mirdz skola savā jubilejā!

Apāvos’i baltas kurpes,

Gludu galvu sasukāju.

Šodien manim svētku diena —

Skolai liela jubileja!”

Skolas vecākajā daļā tagad iekārtoti mūsdienīgi kabineti datormācībai un mājturībai Foto: no Bārbeles skolas arhīva

Savukārt 1951. gada pirmklasnieki, arī piedalīdamies kā jubilāri, dāvāja skolai savu atmiņu kopojumu “Mans ceļš uz skolu”. Īpaši pieminēti tika skolotāji — katrs no viņiem savu sirds daļiņu atdevis audzēkņiem. Skolotāja Rasma Tenovsha — vairāk nekā 50 gadus. Un joprojām skolotāja, kaut skolā vairs nestrādā. Tik ilgi vēl strādājis laikam gan tikai skolotājs Alfrēds Reinics (1870).

Bārbeles skolā mācījušies revolucionārā dzejniece Astra (1890—1985), vēlāk aktīva padomju kultūras darbiniece Maskavā. Otrs Bārbeles rakstnieks — Valdemārs Akacis (Bračka) (1922—1980) savu literāro darbu sāka trimdā Vācijā. Un bārbelieši var būt gandarīti par savam novadam veltīto stāstu krājumu “Kanupene” (ASV, Gauja, 1977), šo savu “Balto grāmatu”.

Bārbeles skolā mācījies “Helsinki–86” aktīvists Juris Ziemelis (1941–1988) un 6. Saeimas deputāts Jānis Priedkalns (1934), kas 1998. gadā kandidēja Valsts prezidenta vēlēšanās.

Un simtiem citu — zemnieki, skolotāji, mediķi, mūziķi, karavīri, ķīmiķi, bibliotekāri, audējas. Skolā sanākuši, viņi ir skolēni. Un visa labākā vēlējumus saka savai skolai, kas ir tik jauka un mājīga, ka gribētos sākt mācības vēlreiz. Tagad — kopā ar skolas jauno, skaisto karogu.

Velga Kince, Bārbeles skolas absolvente,  — “Latvijas Vēstnesim”

Dažas lappusītes no absolventu atmiņu kopojuma “Mans ceļš uz skolu”:

Savas skolas 130 gadu jubilejā arī mēs jūtamies kā jubilāri, jo pagāja tieši 50 gadi, kopš sākām savas skolas gaits. Esam kara pēdējos gados dzimuši bērni. Mūsu spēļmantas bija mežā atrastas sarūsējušas karavīru konservu bundžas, tukšas (un arī pilnas) patronas, vecas blašķes. Vēl ilgi mājās atradās melnie papīra ruļļi, ar ko kara laikā vajadzēja aptumšot logus. Vistas un suņi ēda no zaldātu kaskām.

Šis laiks bija nesaprotams un baismīgs, Dainai Cālītei, Velgai Palejai un vēl citiem uz Sibīriju bija izvesti piederīgie. “Spriņģos” notika baismīgas slepkavības. Dažā mežmalā atradās svaiga, nezināma kapu kopiņa. Dzintra Marnauze piedzīvoja briesmīgus brīžus, ieraugot vedam nogalinātus cilvēkus. Stāstīja, ka Taurkalnes mežos esot slepenas mītnes...

Mūsu apģērbi bija trūcīgi, kājās vislabākā gadījumā bija tenisa čības, bet ziemā — smagi zābaki, kurus sauca par tankiem. Siltākā laikā dažs labs gāja arī basām kājām. Skolas ballēs skanēja akordeona mūzika, daudzās dejās arī paši dziedājām līdzi. Mācību grāmatas bija pelēcīgas un gandrīz bez bildēm, taču tur neiztrūka Ļeņina un Staļina attēlu. Mēs mācījāmies pašos baismīgākajos padomju varas gados, un tagadējiem skolas bērniem būtu ko brīnīties, lasot mūsu skolas grāmatas.

Marija Ābeltiņa (Savicka):

Mans ceļš uz skolu bija tāls, tāpēc tētis veda ar motociklu. Bija arī tādas reizes, kad to nevarēja iedarbināt. Tad nu uztraukumi lieli. Es tieku iesēdināta blakusvāģī, priekšā iejūdz zirgu. Memmīte uzšauj ar pātagu, zirgs salecas un skrien. Motocikls ierūcas! Mājās nācu kājām. Atceros, kā pavasara debesīs trillināja cīruļu kori. Vēlāk nekad neesmu dzirdējusi tik skanīgas, dzidras, aizrautīgas putnu balsis.

Lietainajos rudeņos un bargajās ziemās dzīvoju internātā. Sākās skaistas, neaizmirstamas draudzības, kas turpinās visu dzīvi.

Daina Cālīte (Balode):

Manas dzimtas mājas “Bērznieki” , jeb kā agrāk sauca “Piebalgas”, atrodas pagasta nomalē — nepilni 2 km no Stelpes pagasta. Līdz skolai ceļš jāmēro apmēram 7 km. Taisnākais ceļš gar kolhoza zāģētavu uz “Pāčām”, “Jušiem”, tad pa Rīgas—Skaistkalnes šoseju līdz “Rušķeru” kalnam, pa veco lielceļu līdz “Jēkapiņiem” un pa nelielu lauku ceļu līdz skolai. Ceļš nelikās tāls, jo uz skolu gāja daudz bērnu. Tas bija ļoti skaists skats, kad taisnā šoseja no “Jušu” kalna līdz “Rušķeru” kalnam bija pilna ar bērnu pulciņiem.

Es gāju kopā ar savām kaimiņienēm Veltu Strautiņu, Lūciju Kļaviņu un pa ceļam pievienojās citi bērni. Gājām garām Ilgas Andersones mājiņai, un viņa dažreiz nāca ar mums kopā. Viņas mājiņa bija maza, bet rudeņos tur ziedēja milzīgi daudz dāliju — augstas, zemas, lielām ziedu galvām un sīkas. Mājās nākot, dažreiz iegriezāmies “Jušu” veikaliņā, kur par dažām kapeikām varēja nopirkt kādas stiklenes vai zirnīšus. Bet vispār manā bērnībā konfekšu nebija, pareizāk sakot, to bija ļoti maz.

Ziemā gaidīju tēti, lai viņš sestdienas pēcpusdienā atbrauktu man pakaļ. Pirmdienas rīti, kad jābrauc uz skolu, bija tumši un auksti. Tētis ragavās sakrāva salmus un apsedza ar lupatdeķi un aitādas kažociņiem. Ragavas bija pilnas ar bērniem, somām un sainīšiem. Mēs ņēmām uz skolu līdzi brokastis un vakariņas. Skolā bija ļoti labas pusdienas (tik garšīgi nekur neesmu ēdusi), bet par pārējām ēdienreizēm bija jārūpējas pašiem. Tētis pirms braukšanas visus apčubināja un pārbaudīja, vai visi esam sasegti. Neatceros, kurš gads tas bija, kad ziema bija tik auksta un bagāta ar sniegu, ka zirdziņš vairākos ceļa posmos brida līdz vēderam. Šosejai gar malām bija izšķūrēti milzīgi sniega vaļņi.

Kādā ziemā, kad Ziemassvētki bija nedēļas vidū, es tik ļoti sailgojos pēc svētku noskaņas, ka nedēļas vidū devos mājās. Otrā rītā māmiņa, ar lukturi rokās, nāca mani pavadīt līdz “Pāčām”.

Dzintra Marnauze (Olava):

Skatoties Bārbeles ciema kartē, attālums no manām mājām “Zemītēm” līdz skolai liekas gluži īss. Grūtākais bija tumšais rudens laiks. Katru rītu, kad aizvēru aiz sevis mājas durvis, mani apņēma melna tumsa, ka gandrīz neko nevarēja redzēt. Pēc brīža es biju jau ieguvusi “kaķa acis” un it labi samanīju taciņu. Devos no kalna lejā, pāri strautam un atkal kalnā. Atskatījos un redzēju vēl spīdam gaismiņu no savas siltās istabas, tuvojos “Jukumu” mājām.

Pa braucamo ceļu es negāju, jo tas meta līkumu. Es gāju pa “robežiņu”, jo tā atdalīja vairākus laukus vienu no otra un bija ļoti taisna. Cilvēki, pat dziļajā sniegā, iebrida taciņu, lai tikai nebūtu jāmēro līkums pa ceļu. Tālākajā ceļa posmā nebija nevienas mājas, tikai krūmi un tālāk pa labi un kreisi — meži. Es ļoti baidījos no vilkiem, un dzirde bija sasprindzināta līdz pēdējai iespējai. Reizēm pat zemākais krūms izlikās pēc vilka, tad es sāku svilpot vai dziedāt. Ļoti ātri atskatīdamās, devos uz priekšu, nemanot ne dziļo sniegu, ne dubļus, ne to, ka mugura bija slapja. Atviegloti uzelpoju, kad izdzirdēju gaili dziedam “Vārpu” mājās, tās bija pie meža. Koku ieskautais mālainais ceļš bija slapjš gandrīz visu gadu. Pārejot pāri Dzērvītes upītei, kalna galā gar “Līplantiem” varēja tālumā ieraudzīt skolas gaišos logus. Vēl bija palicis taisnais ceļa gabals līdz “Mūrniekiem”, tad no kalniņa lejiņā, kalniņā augšā, pagrieziens pa labi un skolā iekšā. Tumsa palika aiz muguras.

Mājās es nācu pa ceļu ar lielo līkumu, gar priežu jaunaudzi un smilšaino ceļmalu. Mežā vēl varēja būt paslēpies sniegs, bet es noāvu basas kājas un gāju pa sakarsušo smilti. Mežmalā vēroju skudru pūzni, tur bija ļoti daudz skudru un no tālienes izskatījās kā ar brūnu kažoku apsegts. Smilšainajā grāvmalā meklēju vietas, kur redzamas nelielas ieejas aliņās. Klusu stāvot, sagaidīju, kamēr no aliņas izlīda zaļās ķirzaciņas. Tās bija skaistā krāsā un miklas.

Savi jaukumi bija tad, kad zeme sasala, uzsniga sniegs, varēja uz nebēdu izslidināties pa ledu. Netika taupīti ne apavi, ne drēbes. Uzsēdusies uz skolas somas, laidos no kalniņiem kupenās iekšā.

Sevišķi patika pavasara rīti, kad izveidojās stipra sērsna un varēja iet pa tās virsu bez neviena līkuma. Pavasaris sākās ar plūdiem. Bija reizes, kad es ar sausām kājām nevarēju tikt pāri šiem ūdeņiem, tad vajadzēja atgriezties mājās.

Apkārtnē pazinu katru cilvēku un viņu mājdzīvniekus, kas dzīvoja mana skolas ceļa tuvumā. Bija savas raizes ar suņiem, zostēviņiem un pat negantiem buļļiem. Dažreiz ceļā satiku Krastiņu, Limpuci, Bajāru — jāšus vai braukšus, bet Ozoliene pīpēja gluži kā Bebene Skroderdienās.

Velga Paleja (Kince):

Mans ceļš uz skolu iesākās piecu gadu vecumā “Zvēru” mājas lielajā istabā, kur, neskaitāmas reizes soļodama uz riņķi, centos pierādīt, ka varēšu noiet tos četrus kilometrus līdz skolai. Šo attālumu mēroja manas māsīcas Dzintra un Gundega Vējkrīgeres, māsa Maija, vēlāk brālēns Andris. “Zvēri” ir tipiska meža ieloka māja, kaimiņu nav tuvumā, tāpēc arī mīļākais ceļa posms man bija tas, kur iznāca iet gar mežu. Aptuveni aprēķinot, pa šiem septiņiem gadiem esmu nostaigājusi 9408 kilometrus!

No mājām es izgāju tad, kad radio raidīja rīta vingrošanu. Man šķiet, ka toreiz, kad mēs augām, labais tonis prasīja būt skolā kādu pusstundu pirms zvana.

Pirmā kaimiņmāja bija čigānu Kozlovsku īpašums “Bicāļi” (tagad latvāņiem apaugusi izgāztuve). Skolas vecuma bērni tur bija diezgan, taču uz skolu viņi negāja, un vecais čigāns mēdza teikt: “Čigāns jau tā ir gudrāks par latvieti, kas tad būs, kad viņš vēl skolā ies!” Tālāk vēl meža malā atradās mazākā mājiņa, kādu jebkad esmu redzējusi, — “Salgrāvji”. Tagad tur ir tikai ābele un divi milzīgi, izcili, skaisti ozoli. Šajā mājiņā dzīvoja izdarīgā Latviene, kas pašuva man balto skolas priekšautu un arī citas drēbes. Tālāk no Baltā kroga puses nāca Zaiga un Janītis, apbruņojušies ar sērkociņiem, jo tur lielajos mežos bija jābaidās no vilkiem. Vienmēr jau saule gan nespīdēja, aukstajos ziemas rītos tas bija mēness, dažreiz arī lija un sniga, bet tas viss kopā veidoja šo vairs tikai domās izjūtamo brīnumu — manu skolas ceļu.