Ministru kabineta noteikumi Nr. 177

Rīgā 1994. gada 30. augustā (prot. Nr. 43 24. §)

Ārstniecības noteikumi

Izdoti Satversmes 81. pantā noteiktajā kārtībā

NOTEIKUMOS LIETOTIE TERMINI

Ārstniecība — profesionāla slimību profilakse, diagnostika, ārstēšana, pacientu rehabilitācija un aprūpe.

Ārstniecības personas — personas, kuras nodarbojas ar ārstniecību.

Ārstniecības iestāde — valsts vai pašvaldības iestāde, uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kurai ir likumā noteiktās tiesības nodarboties ar ārstniecību. Par ārstniecības iestādēm šo noteikumu izpratnē uzskatāmas medicīnas augstskolu klīnikas, institūti, slimnīcas, rehabilitācijas iestādes, nozaru hospitāļi, specializētie centri, neatliekamās medicīniskās palīdzības iestādes, doktorāti (ambulances), poliklīnikas, veselības punkti, speciālie terapijas kabineti, kā arī funkcionālo, morfoloģisko, hematoloģisko, bioķīmisko, seroloģisko, patologanatomisko un tiesu medicīnas izmeklējumu laboratorijas.

Ārstniecības personu sertifikāts — dokuments, kas apliecina personas profesionālo sagatavotību un norāda tiesības, ar kādām ārstniecības persona kā speciālists pastāvīgi nodarbojas ar ārstniecību (speciālista praksi).

Ārstniecības iestādes akreditācija — ārstniecības iestādes profesionālās un materiāltehniskās gatavības vērtēšana, lai atļautu nodarboties ar ārstniecību un pozitīva vērtējuma gadījumā izsniegtu akreditācijas apliecību.

Licence — speciāla atļauja (licence) uzņēmējdarbībai.

Lipīgās slimības — slimības, kuru izplatīšanās var izraisīt epidēmijas.

Medicīniska izglītība — Latvijas Republikā akreditētas medicīniskas izglītības iestādes absolventa diplomam atbilstīgs iemaņu un zināšanu kopums, kā arī turpmākā specializācija un kvalifikācijas celšana.

Medicīniskās tehnoloģijas — ārstniecībā izmantojamās metodes un manipulācijas, kā arī instrumenti un aparatūra.

Neatliekamā medicīniskā palīdzība — palīdzība cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī, ko sniedz šādiem gadījumiem īpaši sagatavotas (apmācītas, ekipētas) personas ar atbilstīgu kvalifikāciju medicīnā, kurām saskaņā ar šo kvalifikāciju ir juridiska atbildība par savu darbību vai bezdarbību un tās sekām.

Pacients — persona, kas saņem ārstēšanu vai kas ir reģistrēta pie kādas no ārstniecības personām un nepieciešamības gadījumā saņem ārstēšanu.

Pirmā palīdzība — palīdzība cietušajiem (saslimušajiem) dzīvībai vai veselībai kritiskā stāvoklī, ko savu zināšanu un iespēju apjomā sniedz personas ar kvalifikāciju medicīnā vai bez tās neatkarīgi no sagatavotības un ekipējuma.

Rehabilitācija — medicīnas nozare, kas nodarbojas ar cilvēka fiziskā, psiholoģiskā, sociālā, aroda un izglītības potenciāla attīstīšanu vai atgūšanu atbilstoši viņa fizioloģiski vai anatomiski noteiktiem ierobežojumiem vai stabilu veselības traucējumu gadījumā — pacienta dzīves piemērošanu apkārtējai videi un sabiedrība].

Speciāla medicīniska izglītība — teorētisku un praktisku zināšanu kopums,_ ko pēc Latvijas Republika akreditētas medicīniskas izglītības iestādes diploma saņemšanas iegūst īpašā apmācībā kādā no medicīnas nozarēm.

PIRMĀ NODAĻA
Vispārīgie jautājumi

1. Šie noteikumi regulē sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību un traumu kvalificētu profilaksi, diagnostiku, ārstēšanu un pacienta rehabilitāciju.

2. Iedzīvotāju sanitārās, higiēniskās, darba medicīnas, epidemioloģiskās, ekoloģiskās labklājības, katastrofu medicīnas un farmācijas jautājumus regulē īpaši likumi.

3. Veselība ir fiziska, garīga un sociāla labklājība, valsts un tautas pastāvēšanas un izdzīvošanas dabiskais pamats. Veselības aprūpe (ieskaitot iedzīvotāju primāro veselības aprūpi) ir pasākumu komplekss veselības nodrošināšanai un uzturēšanai.

4. Iedzīvotāju primārās veselības aprūpes un medicīniskās palīdzības apjomu, par kuru samaksa tiek garantēta no valsts pašvaldību budžeta līdzekļiem, kā ari samaksas kārtību nosaka atsevišķi Ministru kabineta noteikumi.

5. Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt un kopt (aprūpēt) savu un tuvāko radinieku un apgādībā esošo personu veselību, un katrs ir atbildīgs par savu un tuvāko radinieku un apgādībā esošo personu veselību.

6. Katram iedzīvotājam ir tiesības brīvi izvēlēties ārstu un ārstniecības iestādi Latvijā. Pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņas pilnu ārstēšanu un kopšanu.

7. Personas tiesības saņemt veselības aprūpi Latvijas Republikas teritorijā garantē valsts ar valsts akreditētu ārstniecības iestāžu un sertificētu ārstniecības personu starpniecību.

8. Ārstniecības personu darbību ārstniecībā nosaka īpaši likumi, šie noteikumi, iegūtais izglītības diploms (grāds) medicīnā, speciālista prakses tiesības vai speciālista prakses tiesībām pielīdzinātās tiesības, kā arī citi Ministru kabineta noteikumi.

OTRĀ NODAĻA
Ārstniecības uzraudzība

9. Ārstniecības uzraudzību valstī saskaņā ar likumiem veic Labklājības ministrija, reģionālās veselības aizsardzības nodaļas, rajonu, pilsētu un pagastu pašvaldības, valsts ārsti, kā arī citas likumos noteiktās valsts institūcijas.

10. Labklājības ministrija ir centrāla valsts pārvaldes institūcija, kas izstrādā un īsteno valsts veselības politiku. Labklājības ministrijas, tās departamentu un amatpersonu funkcijas, tiesības un pienākumus nosaka likumi, citi Ministru kabineta tiesību akti un ar tiem pamatotie attiecīgie Labklājības ministrijas un tās struktūrvienību darbības nolikumi.

11. Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politiku veselības aprūpē un medicīniskajā izglītībā, kā ari pārrauga tās īstenošanu;

2) valsts mērogā koordinē un vada palīdzības sniegšanu reģionāla un valsts mēroga ārkārtējās situācijās cietušajiem;

3) apstiprina visu veidu medicīnisko pakalpojumu standartus un to finansēšanas aprēķinu metodiku;

4) ieceļ amatā un atbrīvo no amata valsts ārstus;

5) ieceļ amatā un atbrīvo no amata ārstus — tiesu medicīnas ekspertus;

6) izveido reģionālās veselības aizsardzības nodaļas, apstiprina to personālsastāvu un nosaka rajonus, kas ietilpst attiecīgajā reģionālajā veselības aizsardzības nodaļā (iedzīvotāju kopskaits ne mazāks par 200000);

7) veido, papildina un uztur kartība ārstniecības personu, ārstniecības iestāžu, kā ari ar noteiktām slimībām slimojošu pacientu reģistrus;

8) apstiprina ārstniecībā izmantojamās medicīniskās tehnoloģijas, kā arī jaunu medicīnisko tehnoloģiju ieviešanas kārtību;

9) izveido un vada veselības aprūpes sabiedrisko padomi;

10) publicē to amatpersonu sarakstu, kuras veic ministrijas funkcijas ārstniecības uzraudzībā, kā ari norāda to tiešo pakļautību;

11) izstrādā un iesniedz Ministru kabinetam apstiprināšanai arodslimību sarakstu.

12. Reģionālās veselības aizsardzības nodaļas strādā saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprinātu nolikumu valsts ārsta vadība, un to galvenie uzdevumi ir:

1) plānot veselības aprūpes pasākumus pārziņa esošajā reģiona;

2) pārraudzīt slimnīcas, specializētās medicīniskas palīdzības un zobārstniecības dienestus;

3) sadalīt piešķirtos finansu līdzekļus atbilstoši valsts ārsta apstiprinātajam plānam.

13. Reģionālās veselības aizsardzības nodaļas rīkojumi, pavēles un nolikumi iedzīvotāju veselības aprūpē ir saistoši reģiona esošajām ārstniecības iestādēm, ja tie nav pretruna ar likumiem, Ministru kabineta noteikumiem, Labklājības ministrijas un tas departamentu izdotajiem rīkojumiem.

14. To profesiju sarakstu, kurās nodarbinātas personas pirms stāšanās darbā un turpmāk regulāri ir pakļaujamas obligātajai veselības pārbaudei, apstiprina Ministru kabinets, bet kārtību, kādā notiek obligātās veselības pārbaudes, nosaka Labklājības ministrijas instrukcija.

15. Veselības aprūpes valsts profesionālo un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroli un valsts budžeta izlietojuma kontroli ārstniecības iestādes (neatkarīgi no to īpašuma formas un pakļautības) veic Latvijas Republikas Medicīniskās aprūpes un darbaspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija, kas darbojas saskaņā ar īpašiem Ministru kabineta noteikumiem.

16. Ārstniecības iestādēm, kas nodarbina ārstniecības personas, Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā jāsniedz ziņas Labklājības ministrijai par šo personu pieņemšanu darbā un atlaišanu no darba.

17. Aizliegts bez valsts ārsta atļaujas attiecīgā reģiona masu informācijas līdzekļos ievietot sludinājumus un reklāmu, kas attiecas uz ārstniecību, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām, izņemot darba piedāvājumus un pieprasījumus, kā arī citus saimnieciska rakstura sludinājumus. Šis aizliegums neattiecas uz likumā noteiktajā kartība reģistrētajām sabiedriskajām organizācijām — ārstniecības personu profesionālajām biedrībām, Latvijas Medicīnas akadēmijas un Latvijas Sarkanā Krusta izdevumiem.

18. Personas, kam nav medicīniskās izglītības un kas patstāvīgi nodarbojas ārstniecībā ar slimnieku ārstēšanu, dzemdībpalīdzības sniegšanu (izņemot gadījumus, kad jāsniedz pirmā palīdzība), hipnozi, kodēšanu un citām cilvēka psihes ietekmēšanas metodēm, cilvēka enerģētisko lauku korekciju (biokorekciju), akupunktūru un pārejam cilvēka organisma enerģētisko sistēmu ietekmējošām metodēm, ka arī personas, kas atbalsta patstāvīgā ārstniecības darbībā tādas personas, kurām nav medicīniskās izglītības vai nav speciālista prakses tiesību, ir saucamas pie disciplinārās atbildības, administratīvās atbildības un kriminālatbildības saskaņā ar likumiem.

TREŠĀ NODAĻA
Valsts ārsts

19. Valsts ārsts ir valsts ierēdnis ar augstāko un speciālo medicīnisko izglītību, kas saskaņā ar likumu «Par valsts civildienestu», citiem likumiem, šiem noteikumiem un citiem Ministru kabineta tiesību aktiem īsteno valsts noteikto politiku veselības aprūpē un veic veselības aprūpes pārraudzību reģionālajās veselības aizsardzības nodaļās.

20. Valsts ārsta galvenie pienākumi ir:

1) vadīt reģionālās veselības aizsardzības nodaļas darbu; ;

2) sadarboties ar attiecīgas teritorijas pašvaldībām, sabiedriskajām organizācijām, fiziskām un juridiskām personām veselības aprūpes jautājumos;

3) kontrolēt veselības aprūpei iedalīto finansu līdzekļu izlietojumu;

4) organizēt sadarbībā ar ugunsdzēsības un glābšanas dienestiem un policiju neatliekamās palīdzības sniegšanu epidēmijās un katastrofās cietušajiem, kā arī piedalīties katastrofu medicīnas pasākumu plānošanā;

5) veikt sadarbībā ar valsts veterināro dienestu (rajona vai pilsētas veterinārās pārvaldes priekšnieku) profilakses, ārstnieciskus un informatīvus pasākumus tādu lipīgu slimību izplatīšanās gadījumā, ar kurām var saslimt gan cilvēks, gan dzīvnieks;

6) uzraudzīt likumdošanas un citu normatīvo aktu izpildi veselības aprūpē;

7) organizēt lipīgo slimību izplatības ierobežošanu;

8) piedalīties komisijās un vērtēt valsts dienesta jauniesaucamo, kā ari mobilizējamo un atvaļināto personu medicīniskās apskates rezultātus;

9) uzklausīt iedzīvotāju sūdzības un ziņojumus veselības aprūpes jautājumos;

10) izsniegt šo noteikumu 17. punktā minēto atļauju sludinājumiem un reklāmai masu informācijas līdzekļos.

21. Valsts ārstam ir tiesības:

1) saņemt no valsts un pašvaldības iestādēm, ārstniecības iestādēm un ārstniecības personām informāciju, kas nepieciešama valsts ārsta pienākumu izpildei;

2) pieprasīt anulēt licenci, ja ārstniecības iestādes īpašnieks vai vadītājs neievēro likumus, šos noteikumus un citus tiesību aktus;

3) izdot atsevišķus rīkojumus iedzīvotāju veselības aprūpes jautājumos, kuri ir saistoši visām fiziskām un juridiskām personām attiecīgajā teritorijā, ja ir saņemts Labklājības ministrijas rakstisks pilnvarojums.

CETURTĀ NODAĻA
Medicīnas ētikas komitejas

22. Medicīnas ētikas komitejas ir sabiedriskas un konsultatīvas padomdevēja institūcijas medicīnas ētikas problēmu risināšanai, kuras darbojas saskaņā ar šiem noteikumiem un Ministru kabineta apstiprinātiem nolikumiem.

23. Reģionālās medicīnas ētikas komitejas izveido valsts ārsts, un tās izskata jautājumus, kas saistīti ar ārstniecības personu darbību un jaunām medicīniskām tehnoloģijām.

24. Centrālo medicīnas ētikas komiteju izveido Ministru kabinets pēc labklājības ministra priekšlikuma, un tā izskata jautājumus, kas saistīti ar biomedicīniskā progresa ētiskajām, sociālajām un likumu piemērošanas un likumprojektu izstrādāšanas problēmām.

PIEKTĀ NODAĻA
Pacientu un iedzīvotāju tiesības un pienākumi veselības aprūpē

25. Valsts ikvienam iedzīvotājam garantē tiesības saņemt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību.

26. Valsts noteiktais garantētais medicīniskās palīdzības apjoms par valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem tiek sniegts Latvijas Republikas pilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuru pasēs ir personas kods un kuri reģistrēti Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā, kā arī aizturētajām, izmeklēšanas ieslodzījumā esošajām un ar brīvības atņemšanu notiesātajām personām. Šāda palīdzība tiek sniegta tajā laikā un vietā, kur šī palīdzība bijusi nepieciešama, un ārstniecība šādos gadījumos tiek veikta saskaņā ar Labklājības ministrijas apstiprināto standartu.

27. Pārējā medicīniskā palīdzība šo noteikumu 26. punktā minētajām personām tiek sniegta par apdrošināšanas sabiedrības, darba devēja, pacienta personiskajiem vai citiem līdzekļiem saskaņā ar likumiem.

28. Ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuru pasēs nav personas koda un kuri nav reģistrēti Latvijas Republikas Iedzīvotāju reģistrā, bet kuri legāli uzturas Latvijas Republikā, medicīnisko palīdzību saņem par maksu.

29. Katram, kas zina ka viņš slimo ar kādu lipīgu slimību, ir pienākums griezties pie ārsta un ievērot sanitāri higiēniskās normas, lai nepieļautu slimības tālāku izplatību.

30. Pacientam ir tiesības viņam saprotamā veidā saņemt no ārstējošā ārsta informāciju par savas slimības diagnozi, izmeklēšanas un ārstēšanas plānu, kā ari par citām ārstēšanas metodēm un prognozi.

31. Pacientam ir tiesības saņemt informāciju par ārstniecības procesu no pārējām ārstniecības personām viņu kompetences līmenī.

32. Pacientam vai viņa tuvākajiem radiniekiem, likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības pilnībā vai daļēji atteikties no piedāvātās izmeklēšanas vai ārstēšanas, to apliecinot ar parakstu. Ārstam jāizskaidro šādas rīcības iespējamās sekas. Ja pacients akceptējis ārstēšanas plānu, viņam ir pienākums ievērot visus ar ārstēšanu un aprūpi saistītos ārstniecības personu norādījumus.

33. Pacientam ir pienākums, reģistrējoties ārstniecības iestādē, uzrādīt personu apliecinošu dokumentu.

34. Pacienta pienākums ir ievērot ārstniecības personu norādījumus ārstniecības procesā — ievērot ārstniecības iestādes noteikto režīmu, ārstēšanās laikā pacients nedrīkst veikt darbības, kas varētu kaitēt viņa veselībai (smēķēšana, alkohola, toksisku un narkotisku vielu lietošana u. c.).

35. Pacientam vai tā tuvākajiem radiniekiem, likumīgajiem pārstāvjiem (aizgādņiem, aizbildņiem) ir tiesības saņemt informāciju, kas attiecas uz pacienta ārstēšanu ārstniecības iestādē.

SESTĀ NODAĻA
Ārstniecības personas un to darbība ārstniecībā

36. Nodarboties ar ārstniecību atļauts personām, kurām ir medicīniskā izglītība un kuras ir reģistrētas Labklājības ministrijā.

37. Ārstniecības personu specialitāšu nosaukumus un to klasifikāciju nosaka Ministru kabineta apstiprināts Latvijas Republikas profesiju klasifikators, bet ārstniecības personu darbību noteiktā specialitātē ārstniecībā reglamentē attiecīgo specialitāšu nolikumi, kurus apstiprina Labklājības ministrija.

38. Medicīniskās izglītības diploma (grāda) iegūšana ļauj personai nodarboties ārstniecībā tikai tādas ārstniecības personas uzraudzībā vai vadībā, kurai ir speciālista prakses tiesības.

39. Speciālista prakses tiesības apliecina ārstniecības personas sertifikāts, kuru iegūst pēc sertifikācijas eksāmena nokārtošanas Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā.

40. Labklājības ministrs pēc sabiedrisko organizāciju — ārstniecības personu profesionālo biedrību (apvienību) — un Latvijas Medicīnas akadēmijas iesniegtajiem priekšlikumiem ik gadu izstrādā un Valdības oficiālajā laikrakstā izsludina to ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu sarakstus, kuras noteiktajā kārtībā ir tiesīgas veikt ārstniecības personu apmācību speciālista prakses tiesību iegūšanai.

41. Speciālista prakses tiesības ieguvusi ārstniecības persona var strādāt ārstniecībā patstāvīgi, kā ari uzraudzīt un vadīt ārstniecības iestādi vai tās struktūrvienības.

42. Ārstniecības persona, kurai ir vismaz 25 gadu darba stāžs ārstniecībā, speciālista prakses tiesības var iegūt ari bez sertifikācijas eksāmena kārtošanas un sertifikāta saņemšanas (39. punkts). Šādos gadījumos ārstniecības personai speciālista praksei pielīdzinātas tiesības var piešķirt ar labklājības ministra rīkojumu pēc sabiedrisko organizāciju— ārstniecības personu profesionālo biedrību (apvienību) priekšlikuma, bet tajās specialitātēs, kurās ārstniecības personu profesionālam asociācijām nav tiesību nodarboties ar sertifikācijas jautājumiem, — pēc ārstniecības personas lūguma.

43. Ārstniecības personas var iegūt speciālista prakses tiesības tikai Labklājības ministrijas noteiktajās medicīnas nozarēs.

44. Personas ar ārvalstu medicīniskās izglītības diplomu (grādu) var iegūt tiesības nodarboties ar ārstniecību Latvijas Republikā pēc diplomu (grādu) nostrifikācijas akreditētās Latvijas medicīnas izglītības iestādēs to noteiktajā kārtībā. Speciālista prakses tiesības minētās personas iegūst šajos noteikumos paredzētajā kārtībā.

45. Ārvalstu ārstniecības personas, kas ierodas Latvijā pēc Latvijas Medicīnas akadēmijas, sabiedrisko organizāciju — ārstniecības personu profesionālo biedrību (apvienību) vai Labklājības ministrijas uzaicinājuma, lai apmācītu ārstniecības personas, celtu viņu kvalifikāciju, konsultētu slimniekus, var nodarboties ar ārstniecību Latvijas Republikā tikai ar Labklājības ministrijas izsniegtu termiņatļauju, kuru izsniedz uz laiku līdz vienam gadam.

46. Nepieciešams nosacījums ārstniecības personas reģistrācijai Labklājības ministrijas reģistros ir zvēresta nodošana Latvijā akreditētā medicīnas augstskolā vai medicīnas ētikas kodeksa parakstīšana Centrālās medicīnas ētikas komitejas sēdē.

47. Augstākajās un vidējās medicīniskajās izglītības iestādēs klausītāji mācību programmu ietvaros nodarbojas ar slimnieku ārstēšanu vai dzemdībpalīdzību tikai tādas ārstniecības personas tiešā uzraudzībā, kurai ir speciālista prakses tiesības.

48. Ārstniecības iestādes vadītājs ir saucams pie disciplinārās, administratīvās un kriminālatbildības, ja viņa vadītajā ārstniecības iestādē izvēlas un lieto Labklājības ministrijā neapstiprinātās medicīniskās tehnoloģijas.

49. Ārstniecības iestādes vadītāja pienākums ir noteikt kārtību, kādā ārstniecības iestādē izvēlas un lieto Labklājības ministrijā apstiprinātas medicīniskās tehnoloģijas.

50. Ārstniecības persona ir personīgi atbildīga par izvēlētās Labklājības ministrijā apstiprinātās medicīniskās tehnoloģijas pielietošanu un tās radītajām sekām.

SEPTĪTĀ NODAĻA
Ārstniecības personu pienākumi un tiesības ārstniecībā

51. Katrai ārstniecības personai ir pienākums sniegt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību gadījumā, kad ir apdraudēta cilvēka dzīvība.

52. Ārstniecības personai ir tiesības atteikt pirmo un neatliekamo medicīnisko palīdzību apstākļos, kas rada briesmas viņa paša dzīvībai.

53. Ārstniecības personai savas kompetences ietvaros ir pienākums veikt neatliekamus pasākumus — izmeklēšanu, ārstēšanu ar ķirurģisku iejaukšanos — gadījumos, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību un kad nav iespējams saņemt pacienta, viņa tuvāko radinieku vai likumīgo pārstāvju (aizgādņu, aizbildņu) atļauju. Šādos gadījumos izmeklēšanas un ārstēšanas plānu apstiprina un lēmumu pieņem ārstu konsilijs (izņemot šo noteikumu 51. punktā minēto gadījumu, kad jāsniedz pirmā vai neatliekamā medicīniskā palīdzība).

54. Ziņas par pacienta ārstēšanu, slimības diagnozi un prognozi, kā arī ziņas, ko ārstniecības personas ārstniecības procesā ieguvušas par pacienta un viņa tuvāko radinieku privāto dzīvi, ir konfidenciālas, un tās var sniegt tikai citām ārstniecības personām. Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK), policijas, prokuratūras un tiesu iestādēm šādas ziņas, ja tās skar pacienta veselības, sabiedrības vai valsts intereses, sniedzamas ar ārstniecības iestādes vadītāja parakstītu atļauju tikai pēc šo iestāžu vadītāja rakstiska pieprasījuma, kurā norādīts konkrētais pacients.

55. Ārstniecības personai ir tiesības atteikties telefoniski sniegt šo noteikumu 54. punktā minētās ziņas.

56. Ārstniecības personas Valsts statistikas komitejai regulāri sniedz medicīniskās statistikas ziņas likumos noteiktajā kārtībā.

57. Personas pārejošu darbnespēju konstatē ārstējošais ārsts vienpersoniski, bet ilgstoši fizisko un psihisko spēju ierobežojuma gadījumos — ārstu konsilijs.

58. Pārejošas darbnespējas apliecinošo dokumentu izsniegšanas kārtību nosaka Labklājības ministrijas instrukcija.

59. Gadījumos, kad pacientu dzīvība nav apdraudēta, bet pacients neievēro noteikto režīmu, nepilda ārsta norādījumus vai apzināti kaitē savai veselībai (smēķē, lieto alkoholu u. c.) un šādā veidā tieši ietekmē konkrētās slimības ārstēšanu, ārstniecības personām ir tiesības atteikties no pacienta turpmākās ārstēšanas.

60. Ja ārstniecības persona atklāj aptieku vai farmaceitu nolaidības un ļaunprātības pazīmes zāļu izgatavošanā, izsniegšanā vai to kvalitātē, par to rakstiski jāziņo Farmācijas inspekcijai vai valsts ārstam.

61. Recepšu veidlapu izgatavošanas noteikumus un recepšu izrakstīšanas kārtību reglamentē Labklājības ministrijas instrukcija par recepšu veidlapām.

ASTOTĀ NODAĻA
Ārstniecības iestādes

62. Ārstniecības iestādi var izveidot valsts institūcijas, pašvaldības un fiziskas vai juridiskas personas, saņemot akreditāciju Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā.

63. Ārstniecības iestādes darbojas kā valsts vai pašvaldību budžeta iestādes un uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības) saskaņā ar likumiem, Ministru kabineta noteikumiem, šo ārstniecības iestāžu nolikumiem, satversmi vai statūtiem.

64. Katrai ārstniecības iestādei jānodrošina viss nepieciešamais pirmās un neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanai, bet pēc izvēles un atbilstoši iestādes statusam un profilam — citu medicīniskās palīdzības veidu sniegšanai.

65. Valsts ārstniecības iestāžu vadītājus ieceļ labklājības ministrs, bet pašvaldību ārstniecības iestāžu vadītājus — pašvaldības padomes (domes) priekšsēdētājs pēc valsts ārsta priekšlikuma. Medicīnas augstskolu un to klīniku vadītājus ievēlē (ieceļ) saskaņā ar augstskolas satversmi.

66. Ārstniecības iestāžu — slimnīcu — ietvaros bez licences saņemšanas var darboties tikai tās laboratorijas un klīnisku, funkcionālu, morfoloģisku, bakterioloģisku, seroloģisku un patoloģisku izmeklējumu palīgkabineti, kuri saņēmuši akreditāciju saskaņā ar šiem noteikumiem.

67. Diagnostikas vai speciālās terapijas kabinetus kā patstāvīgu ārstniecības iestādi var atvērt tikai sertificēta ārstniecības persona pēc akreditācijas saņemšanas Labklājības ministrijā.

DEVĪTĀ NODAĻA
Lipīgās slimības

68. Lipīgo slimību sarakstu un detalizētus noteikumus dažādu lipīgo slimību apkarošanai nosaka Labklājības ministrijas instrukcija.

69. Ārstniecības persona, kam radušās aizdomas par lipīgu slimību, nodrošina pacienta izmeklēšanu, ārstēšanu un ar pacientu kontaktā bijušo personu novērošanu, kā arī ziņo par šo gadījumu attiecīgajām valsts institūcijām saskaņā ar Labklājības ministrijas instrukciju.

70. Šo noteikumu 14. punktā minētajā profesiju sarakstā iekļautie darbinieki nedrīkst turpināt darbu, ja viņi vai personas kas ir saskarē ar viņiem, ir saslimuši ar lipīgu slimību. Darba atsākšanas atļauju var dot ārstniecības persona tikai pēc šo darbinieku obligātās veselības pārbaudes.

71. Lipīgu slimību epidēmiskas izplatīšanās gadījumos valsts un pašvaldību iestādēm (institūcijām), uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām) un organizācijām saziņā ar valsts ārstu jānodrošina pretepidēmiskie pasākumi Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kārtībā.

72. Ja lipīgo slimību epidēmiskas izplatīšanās gadījumos to apkarošanai valsts un pašvaldību dienestā esošo ārstniecības personu nepietiek, labklājības ministrs ar rīkojumu var uzdot valsts un pašvaldību ārstniecības personu pienākumus uz laiku veikt jebkurai ārstniecības personai atbilstīgi tās kvalifikācijai.

73. Policijas, muitas un robežapsardzības dienestiem ir saistoši tie labklājības ministra rīkojumi lipīgo slimību apkarošanas jautājumos, kas saskaņoti ar iekšlietu ministru, aizsardzības ministru un finansu ministru.

74. Visiem tuberkulozes slimniekiem, kas slimo ar tuberkulozes aktīvu formu, jānodrošina specifisks ārstniecības režīms stacionārā vai ambulatoriski. Slimniekam, kurš atsakās no noteiktā specifiskā ārstniecības režīma vai prettuberkulozes medikamentu lietošanas, ir nosakāmi medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi likumā noteiktajā kārtībā.

75. Personai, kas slimo ar seksuāli transmisīvo slimību — sifilisu — un tās lipīgajā periodā labprātīgi neārstējas, ir nosakāmi medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi likumā noteiktajā kārtībā.

76. Vecāku, aizbildņu un aizgādņu pienākums ir nodot ārstniecībai viņu apgādībā esošās rīcībnespējīgās un nepilngadīgās personas, ja tās saslimušas ar seksuāli transmisīvu slimību.

77. Ārstniecības personas pienākums ir informēt personas, kas inficētas ar seksuāli transmisīvo slimību izraisītājiem, par šo slimību lipīgumu, izplatīšanās veidu un profilaksi.

78. Ārstniecības personas pienākums ir iztaujāt personu, kas slimo ar seksuāli transmisīvu slimību, un noskaidrot infekcijas avotu un seksuālos partnerus.

79. Ārstniecības personām aizliegts izpaust ziņas par jebkuras personas saslimšanu ar seksuāli transmisīvu slimību, AIDS un inficēšanos ar cilvēka imūndeficīta vīrusu.

80. Ziņas par seksuāli transmisīvu slimību, cilvēka imūndeficīta vīrusu (AIDS) izraisītājiem un slimniekiem, kā arī ziņas par pasākumiem šo slimību izplatības ierobežošanā vāc un apkopo ārstniecības iestādes Labklājības ministrijas instrukcijā noteiktajā kārtība.

81. Lai nepieļautu lipīgo slimību izplatīšanos no citām valstīm, pierobežas joslā Labklājības ministrija ierīko speciālā dienesta struktūrvienības — karantīnsanitāros posteņus. Karantīnsanitāro posteņu ierīkošanu, funkcijas un tiesības nosaka Ministru kabineta noteikumi.

DESMITĀ NODAĻA
Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku ārstniecība

82. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku ārstniecība notiek labprātīgi pēc viņu vēlēšanās narkoloģiskajās ārstniecības iestādēs Ministru kabineta noteikumos paredzētajā kartība.

83. Gadījumos, kad sakarā ar alkoholisku dzērienu vai citu apreibināšanās līdzekļu lietošanu slimnieks izdara sabiedriski bīstamu nodarījumu vai sistemātiski izdara administratīvos likumpārkāpumus, ar savu rīcību apdraudot sevi, savus tuvākos radiniekus vai sabiedrību, tiek piemēroti likumā noteiktie piespiedu sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas līdzekļi, bet nepilngadīgajiem — audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi.

84. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieka sociālā un psiholoģiskā rehabilitācija ir vērsta uz šīs slimības sociālo un bioloģisko seku mazināšanu, un tajā piemēro šādu piespiedu un medicīnisku pasākumu kompleksu:

1) slimnieka izolācija no ierastās negatīvās vides;

2) slimnieka orientācija uz alkoholisko dzērienu un apreibināšanās līdzekļu lietošanas pārtraukšanu;

3) motivācijas veidošana slimnieka tālākai labprātīgas ārstniecības iespējai.

85. Alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieka sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas piespiedu līdzekļi ir:

1) ņemšana policijas profilaktiskajā uzskaitē un policijas oficiāls rakstisks brīdinājums slimniekam pārtraukt alkoholisko dzērienu pārmērīgu lietošanu un apreibināšanās vielu lietošanu un ar to saistītu administratīvu pārkāpumu izdarīšanu, kā arī uzsākt obligātu ārstniecību;

2) uzņemšana narkoloģiskajā uzskaitē un motivācijas veidošana, lai ieinteresētu slimnieku uzsākt labprātīgu ārstniecību no alkoholisma, toksikomānijas vai narkomānijas;

3) nosūtīšana pēc tiesas lēmuma uz sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādi.

86. Ja alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas slimnieks savas slimības ietekmē izdarījis administratīvus un kriminālus likumpārkāpumus un par tiem tiek notiesāts vai jau atrodas ieslodzījuma vietā, viņam ir tiesības prasīt likumā noteiktajā kārtībā tiesai sprieduma izpildīšanas atlikšanu un sprieduma aizstāšanu ar ārstēšanos no alkoholisma, narkomānijas vai toksikomānijas sociālās un psiholoģiskās rehabilitācijas iestādē.

VIENPADSMITĀ NODAĻA
Psihiskās slimības

87. Gadījumos, kad policijai vai civilas drošības dienestiem ir aizdomas, ka likumā noteiktajā kārtībā aizturētajai sabiedrībai bīstamajai personai ir psihes darbības traucējumi, policijas un civilās drošības dienestu pienākums ir nekavējoties organizēt ārstniecības personas — psihiatra — konsultāciju un sniegt ārstniecības personai — psihiatram — rakstisku ziņojumu par aizturētās personas sabiedriski bīstamo nodarījumu.

88. Ārstniecības personas — psihiatra — konsultāciju policija un civilās drošības dienesti organizē, nogādājot aizturēto personu specializētajā ārstniecības iestādē, izsaucot uz policijas iecirkni ārstniecības personu — psihiatru vai specializēto ātrās medicīniskās palīdzības brigādi.

89. To personu apzināšanu, meklēšanu un uzraudzību, kuras slimo ar psihiskajām slimībām un kuru uzvedība ir sabiedrībai bīstama, nodrošina policija un civilās drošības dienesti.

90. Psihiatrisko palīdzību sniedz tikai specializētās ārstniecības iestādēs.

91. Personām, kas likumā noteiktajā kārtībā atzītas par rīcībnespējīgām, psihiatrisko palīdzību sniedz pēc viņu aizbildņu, aizgādņu lūguma vai ar viņu rakstisku piekrišanu.

92. Ja ārstniecības persona — psihiatrs personai, kas ieradusies pati vai likumā vai šajos noteikumos paredzētajā kārtībā atvesta, konstatē slimību, tas ir —tādus psihiskus traucējumus, kuri liedz viņai pieņemt apzinātus lēmumus, un ja šīs personas turpmākā rīcība var kļūt bīstama viņai pašai vai sabiedrībai, ārstniecības personai — psihiatram — ir tiesības veikt slimnieka psihiatrisku izmeklēšanu un ievietošanu specializētajā ārstniecības iestādē bez slimnieka vai viņa vecāku (aizgādņu, aizbildņu) atļaujas.

93. Šo noteikumu 92. punktā minētajos gadījumos ārstniecības personu — psihiatru — konsilijam 72 stundu laikā ir jāizmeklē slimnieks un jāpieņem lēmums par to, vai slimniekam nepieciešama turpmākā ārstniecība specializētajā ārstniecības iestādē. Konsilijs savu lēmumu nekavējoties paziņo slimnieka tuvākajiem radiniekiem vai likumīgajam aizgādnim (aizbildnim). Ja to nav iespējams izdarīt nekavējoties, paziņojums jānosūta rakstiski un jāizdara attiecīgs ieraksts slimnieka reģistrācijas kartē specializētajā ārstniecības iestādē.

DIVPADSMITĀ NODAĻA
Veselības un darbnespējas, tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze

94. Ilgstošu vai pastāvīgu fizisko vai psihisko spēju ierobežojuma gadījumā veselības un darbspējas ekspertīzi veic un invaliditāti nosaka valsts pilnvarotas Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀK), kuru darbību reglamentē likumi un Ministru kabineta noteikumi.

95. Tiesmedicīnisko un tiespsihiatrisko ekspertīzi veic pēc izziņas izdarītāja, izmeklētāja, prokurora vai tiesas lēmuma saskaņā ar likumiem. Kārtību, kādā notiek tiesmedicīniskā un tiespsihiatriskā ekspertīze, nosaka Ministru kabineta instrukcija.

96. Tiesu medicīnas un tiesu psihiatrijas ekspertu darbību, ko veic ārstniecības personas pilsētās un rajonos, nosaka Labklājības ministrijas un Tieslietu ministrijas kopīgi apstiprināts nolikums.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA
Noslēguma jautājums

97. Šo noteikumu 12., 13. punkts un 20.1. un 20.3. apakšpunkts stājas spēkā ar 1996. gada 1. janvāri.

Ministru prezidenta vietā —
valsts reformu ministrs, Ministru prezidenta biedrs M. GAILIS

Labklājības ministrs J. RITENIS