Daidžests Citu rakstītais

"Pieredzējis reklamētājs"

"Washington Times"

— 2000.01.19.

Bijušais Latvijas vēstnieks nevar tikt vaļā no saviem agrāk reklāmas biznesā iegūtajiem ieradumiem.

Ojārs Kalniņš, kas tagad kā Latvijas institūta direktors reklamē Latvijas kultūru, vakar mūsu laikrakstam atsūtīja e-mailu, paziņodams par jauna vēstnieka nozīmēšanu Savienotajās Valstīs.

32 gadus vecais Aivis Ronis pirmdien tika nozīmēts amatam Vašingtonā kā otrais Latvijas vēstnieks kopš tā laika, kad valsts atguva neatkarību Padomju savienības sabrukuma laikā.

"Viņš ir uz vietas izaudzināts profesionāls diplomāts, kas savu karjeru sāka vienlaikus ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Jaunajā gadsimtā viņš ir jaunās paaudzes pārstāvis no jaunās Latvijas," raksta Kalniņš. "Manī mītošais vecais reklāmas speciālists vienmēr vēlas pielikt arī savu roku."

Pēc Otrā pasaules kara Vācijā bēgļu nometnē dzimušais latvietis Kalniņš uzauga Savienotajās Valstīs un pirms nopietnas iesaistīšanās Latvijas lietās strādāja reklāmas biznesā Čikāgā. No 1991. līdz 1999.gadam viņš bija Latvijas vēstnieks.

Kalniņš raksta, ka jaunais vēstnieks esot Latvijas Ārlietu ministrijas veterāns ar 8 gadu darba stāžu un ir strādājis par vēstnieku Turcijā.

"Aivis ir lielisks puisis - enerģisks, zinošs, pieredzējis politiskajos jautājumos - un ir daudzkārt apmeklējis Vašingtonu, lai piedalītos divpusējās sarunās," uzsver Kalniņš.

Kalniņš esot rakstījis savu e-mailu, lūkodamies ārā pa sava biroja logu un "vērodams sniegpārslu deju ap Doma katedrāles smaili Rīgas Vecpilsētas pašā sirdī."

Džeimss Morisons

"Atbalsta miljoni ciešāk piesaistīs

Baltijas valstis"

"Dagens Industri"

— 2000.01.21.

Zviedrijas tirdzniecība ar Baltijas valstīm nemitīgi palielinās. Desmit gados tirdzniecība ar šī reģiona valstīm no gandrīz vai nulles līmeņa ir pieaugusi līdz 14 miljardu kronu apgrozījumam.

Vislielākā tirdzniecība ir ar Igauniju.

Vakar Zviedrijas valdība 2000. gadu pasludināja par Baltijas valstu gadu. Ārlietu ministrija saņems 12 miljonu kronu, lai palīdzētu Igaunijai, Latvijai un Lietuvai reklamēties Eiropas Savienībā. Nauda tiks izlietota arī tādēļ, lai Baltijas valstu iedzīvotājus informētu par Eiropas Savienību, kā arī dažādiem zviedru un Baltijas valstu uzņēmumu sadarbības projektiem.

Šis ieguldījums ir apmēram tikpat liels, kādu valdība izdarīja pagājušajā gadā Polijā, kad tika izlietoti 11 miljoni kronu, lai Zviedriju reklamētu šajā valstī.

"Pirms šī lēmuma notika sarunas ar trīs Baltijas valstu valdībām, un tas ir pieņemts īstajā brīdī, jo Baltijas valstis drīz sāks sarunas par iestāšanos ES", vakar preses konferencē teica tirdzniecības ministrs Leifs Pagrockis.

1990. un 1991. gada mijā tirdzniecības ar Baltijas valstīm nebija gandrīz nemaz. Tagad, pēc nepilniem desmit gadiem, zviedri un baltieši tirgojas kopumā par 14 miljardiem kronu. Zviedrijas eksports uz Baltijas valstīm pagājušajā gadā sasniedza 6 miljardus kronu, un mēs importējām par 8 miljardiem.

Valsts, ar kuru zviedru uzņēmumi slēdz visvairāk pārdošanas un pirkšanas līgumus, ir Igaunija. Šīs tirdzniecības vērtība pērn sasniedza 5000 zviedru kronu uz vienu igauni, redzams visjaunākajā statistikā.

Tirdzniecībā ar Latviju apgrozījums uz vienu iedzīvotāju bija 1500 kronu, bet Lietuva ieņem pēdējo vietu no Baltijas valstīm. Tur Zviedrijas eksporta un importa kopējā vērtība per capita bija 700 kronu.

Mikaēls Esterlunds

 

"Etniskā tīrīšana ir pastāvējusi vienmēr"

"Metro"

— 2000.01.25.

Stokholmā uz konferenci par holokaustu sapulcēsies 47 valstu pārstāvji.

Rīt sāksies Zviedrijas valdības organizēta starptautiskā konference par holokaustu. Apmēram 600 dalībnieku no 47 valstīm ieradīsies Stokholmā, lai diskutētu arī par to, kā pēc pēdējo holokaustā izdzīvojušo nāves saglabāt atmiņu par to, kas notika vācu koncentrācijas nometnēs.

"Nekad agrāk nav sapulcējušies tik daudz līderpolitiķu, lai noskaidrotu, ko mēs varam mācīties no vissmagākā nozieguma, kas jebkad ir izdarīts pret cilvēci", teica premjerministrs Jērans Persons, kas ir šīs konferences iniciators.

Hitlera mēģinājumi iznīcināt ebreju tautu un tās kultūru tomēr nebija vēsturē ne pirmā, ne pēdējā masveida slepkavošana.

"Šis ir briesmīgs fakts, taču tautu slepkavošana pilnīgi noteikti ir neatņemama cilvēces vēstures daļa", teica Tilmans Zuelhs, kas vada vācu bezpeļņas organizāciju Apdraudēto tautu apvienība .

Vairāk nekā 50 gadu ir pagājis kopš brīža, kad tika atklāta neaptveramā patiesība par to, kas bija noticis vācu koncentrācijas nometnēs. Tomēr nepieciešamība izplatīt zināšanas par šo parādību, ko šobrīd sauc par etnisko tīrīšanu, tagad ir tikpat aktuāla kā jebkad agrāk.

Viens no pēdējiem piemēriem ir čigānu vajāšana Kosovā. Gandrīz visi atceras šaušalīgās fotogrāfijas un televīzijas kadrus, kuros redzami Kosovas albāņi, kas pagājušā gada pavasarī bija spiesti bēgt no serbu spēkiem. Mazāk zināms, ka pēc tam, kad Kosovas albāņi rudenī varēja atgriezties mājās, daudzi no agrākajiem etniskās tīrīšanas upuriem paši kļuva par ļaundariem. Kopš tā laika vairāk nekā 100 000 Kosovas čigānu ir padzīti no savam mājām un šobrīd kā bēgļi dzīvo kaimiņvalstīs. Apmēram 100 čigānu, kas pāri Adrijas jūrai mēģināja nokļūt Itālijā, noslīka.

"Kosovas albāņu ekstrēmisti ir atbildīgi par viņu nāvi. Tā bija slepkavība", saka Zuelhs, kas pats ir apmeklējis Kosovu, lai dokumentētu necilvēcīgo apiešanos ar čigāniem.

Merilendas universitātes (ASV) pētnieku sarūpētajā statistikā redzams, ka Kosovas čigāni ir tikai viena no kopumā 275 dažādām tautām pasaulē, kas tiek vajātas, apspiestas vai pakļautas diskriminācijai.

"Ir ļoti maz, varbūt pat nav nevienas valsts, kur nenotiek minoritāšu diskriminācija", teica doktors Montijs Māršals, kas Merilendas universitātē vada pētniecības projektu par vajātām tautām.

Daļa no šīm grupām, kā, piemēram, kurdu partizāni PKK Turcijā, pašas ir izdarījušas ļaundarības, ķeroties pie ieročiem, lai dotu prettriecienu. Tomēr lielākā daļa, kā, piemēram, tibetieši Ķīnā, cīnās nevardarbīgi.

Deviņdesmitajos gados, piemēram, daudzas indiāņu ciltis Latīņamerikā nolika ieročus, lai to vietā izmantotu masu medijus un ar to starpniecību apkārtējai pasaulei pavēstītu savu sakāmo. Visiem tomēr neizdodas pievērst starptautisko uzmanību, kas ir izrādījies ļoti efektīvs veids, kā izdarīt spiedienu uz apspiedējiem režīmiem.

"Vienlaikus notiek tik daudz šādu konfliktu, ka starptautiskās ziņu aģentūras uzmanību retu reizi spēj pievērst vairāk kā vienam", saka Dans Smits, kas pārstāv Oslo starptautisko miera pētniecības institūtu.

Termins "etniskā tīrīšana" pirmo reizi parādījās deviņdesmitajos gados un pirmām kārtām ir saistīts ar Dienvdslāvijas sabrukumu. Lai gan šis termins ir jauns, pati parādība ir tik veca kā cilvēce.

Vispazīstamākais piemērs, bez šaubām, ir Hitlera veiktā ebreju iznīcināšana. Otomāņu impērijas īstenotā lielas armēņu tautas daļas noslepkavošana mūsdienu Turcijas teritorijā un tutsi tautas samazināšana par desmito daļu Ruandā ir citi piemēri.

"Ruanda pierādīja, ka nebūt nav nepieciešama moderna tehnika, lai slepkavotu. To vēl aizvien ir iespējams izdarīt vecajā tradicionālajā veidā - ar rokām", Zuelhs norādīja.

Marija Ullstēna

 

"Zviedrija deva patvērumu

masu slepkavām"

"Metro"

— 2000.01.24.

Zviedrija kļūst par savas vēstures neesamības upuri. "Mums ir sava atbildības daļa par holokaustu." Bez šaubām, taču uz šo daļu ir jāraugās perspektīvā.

Es gribu uzsvērt dažas patiesības. Vācieši inscenēja holokaustu, izplānoja un īstenoja holokaustu un izmantoja visus viņu rīcībā esošos varas līdzekļus, lai panāktu, ka daži šajā cīņā piedalās kā instrumenti. Daži bija tādi darbarīki, piemēram, Latvija un Lietuva, kas iznīcināja gandrīz visus ebrejus, kamēr nacisti paši nogalināja "tikai" 70 procentu.

Skaidrs, ka bija latvieši un lietuvieši, kas 1944. - 1945. gadā nokļuva Zviedrijā un kas, par ko nav ne mazāko šaubu, bija piedalījušies holokaustā. Tas nozīmē, ka pašlaik Zviedrijā dzīvo cilvēki, kas ir piedalījušies, varbūt pat organizējuši un vadījuši masu nogalināšanas, un Zviedrija nav pielikusi ne mazāko pūļu, lai šo situāciju noskaidrotu, bet ir to noraidījusi sakarā ar noilguma iestāšanos.

Tagad tiek apgalvots, ka "zviedri ir karojuši nacistu armijā". Vienmēr ir tādi cilvēki, kuru rīcība radikāli atšķiras. Vācijas armija iesaistīja 12 miljonu cilvēku, un 500 no tiem bija no Zviedrijas.

Visās Eiropas valstīs bija brīvprātīgie, kas iestājās Waffen-SS. Dānijai un Norvēģijai bija 5000 - 10 000 brīvprātīgo, Nīderlandei 20 000 un Francijai daudz vairāk. Salīdzinājumā tā ir maza daļa. Nekur citur neiestājās tik daudz kā Latvijā un Lietuvā, kur desmitiem tūkstošu brīvprātīgo ļāva sevi savervēt no iedzīvotāju skaita, kas ir viens no vismazākajiem Eiropā.

Ar Zviedrijas gādību tika izglābts gandrīz katrs Dānijas ebrejs un daudzi Norvēģijas ebreji. Zviedrija patvērumu deva arī Centrāleiropas ebrejiem un savādāk domājošajiem.

Himlers personīgi pieprasīja, lai holokaustam tiek izdoti 2000 Somijas ebreju, taču Somija to nedarīja. Bulgārija bija Vācijas sabiedrotā. Bulgārijas pareizticīgajam arhibīskapam un premjerministram izdevās kopīgiem spēkiem izglābt 48 000 ebreju. Somi un bulgāri būtu varējuši apmierināt vāciešu prasības, taču viņi uzņēmās risku nepaklausīt, un tādējādi tika izglābti 50 000 ebreju.

Latvieši un lietuvieši aizbildinājās ar šo vāciešu prasību, lai sāktu ebreju iznīcināšanu, ko viņi paši (t.i., latvieši un lietuvieši) bija gatavi inscenēt, kā rezultātā dzīvību zaudēja simtiem tūkstoši cilvēku. 1944. - 1945. gadā daļa no tā laika valdošās elites, mūkot no padomju armijas, aizbēga uz Zviedriju vai arī tālāk caur Zviedriju.

Tieši tādēļ Simona Vīzentāla centrs raksta Jēranam Personam un pieprasa, lai Zviedrija noskaidro, kuriem latviešiem un lietuviešiem 1944. - 1945. gadā tika piešķirts patvērums Zviedrijā. Es nesaskatu nekādus šķēršļus, kādēļ valdība nevarētu izpildīt šo prasību. Zviedrijai tas ir acīm redzams morāls pienākums, ko mēs šodien varam izpildīt.

Jans Šelbergs

"Nezināmi fakti

no Vladimira Putina dzīves"

"Argumenti i fakti"

— 2000.01.19.

1.

Nākamais prezidenta p.i.mācījies divās skolās. Pēc astotās klases pārgājis uz speciālo ķīmijas skolu. Tā bija ļoti progresīva: literatūras skolotājs skolēnus iepazīstināja ar "neieteicamajiem" Solžeņicina darbiem, deva lasīt Viktora Ņekrasova grāmatu "Staļingradas ierakumos". Taču atzīmes Putinam nebija diez kādas. Mēs sameklējām vecus žurnālus to skolu arhīvos, kurās viņš mācījies. Trijnieks ķīmijā. Un vēl fizikā, algebrā un ģeometrijā. Reiz Putins saderēja, atceras klases biedrene Nataša L., ka varēs pakarināties rokās skolas balkona ārpusē (4.stāvā!) un vinnēja derības. Izlaiduma vakarā saderēja ar klases audzinātāju, ka apēdīs veselu paplāti ar eklēriem. Tur bija 20 kūkas — apēda gan viņš tikai 14.

2.

Jau skolā Putins sāka gūt panākumus pie sievišķā dzimuma. Kopš 5.klases jau pilnā sparā skūpstījās ar meitenēm un reiz pat kļuva par neatbildētas mīlestības upuri. Viņa klases biedrene Oksana Lapšova, ieraudzījusi, ka viņš skūpstās ar citu, ziņoja par to klases audzinātājai.

Ar sievu viņš iepazinās, kad mācījās Ļeņingradas valsts universitātē, tā mums pastāstīja valdības informācijas departamentā. Taisnība, viņi mācījās dažādās fakultātēs: viņš — juridiskajā, bet sieva — filoloģijas fakultātē. Tagad viņiem ir divas meitas: vienai 13, otrai 14 gadu. Abas iet skolā Krievijā. Bet vāciski tērgā apmēram tāpat kā krieviski.

3.

Pēc universitātes Putinu nosūtīja uz PSRS VDK. Praktiski visu dzīvi viņš strādājis ārējā izlūkdienestā, mācījies izlūku skolā. No tās otrajā kursā viņu gandrīz vai atskaitīja. Ne par kaut kādiem grēkiem: izlēgt var, ja tu vienkārši neatbilsti kādiem standartiem. Teiksim, vajadzīgi blondīni, bet tu esi brunets.

4.

Vācu valodu Putins prot pilnībā, taču sūrojas, ka bez prakses tā ātri aizmirstoties. 30.decembra pieņemšanā premjers valdības žurnālistiem pastāstīja, ka vēl līdz šai dienai ar drebuļiem atceras savus pirmos darba mēnešus Vācijā, uz kurieni "orgāni" viņu nosūtīja pēc izlūku skolas beigšanas. Sēd Putins kabinetā, telefons zvana, bet Vladimirs Vladimirovičs baidās pacelt klausuli. Bija bailes izdzirdēt vācu valodu un nespēt neko atbildēt. Lai tiktu tam pāri, viņam vajadzēja divus mēnešus.

5.

Kad tajā pašā pieņemšanā viņš sāka stāstīt par izlūkiem, tad jūtami atdzīvojās. Atcerējās, piemēram, tādu gadījumu. Ja čekists strādā ārzemēs, tad viņu noteikti novēro vietējie drošības orgāni, šajā gadījumā — vācu. Īsts izlūks nekad neatrausies no "astes". Ja todien nozīmēta tikšanās, tad viņš vienkārši uz to neies, lai nenodotu cilvēkus. Un, lūk, viņš veselu dienu riņķo pa pilsētu un līdz ar viņu riņķo "aste". Ir nerakstīts likums, dienā izlūkam noteikti jāiet restorānā, lai ļautu paēst tam, kas viņam seko. Citādi var sagaidīt kādu nejaucību. Piemēram, jādodas prom, bet viņš tev riepas pārdur.

Reiz čekists tikās ar informatoru. Un pēkšņi pamanīja "asti". Tad viņš nemanāmi izsēdināja no mašīnas to cilvēku un, lai neizraisītu aizdomas, visu ceļu virs blakussēdekļa turēja viņa cepuri. Radās iespaids, ka mašīnā brauc divi. Tādā veidā viņš "asti" izveda tālu ārā no pilsētas. Kad tie pamanīja apmānu, tad nu gan viņam tika!

6.

1991.gada puča laikā Putins viens no pirmajiem uzrakstīja iesniegumu par izstāšanos no partijas. Kopš 1991.gada Vladimirs Putins ir dzimtās Sanktpēterburgas mērijas ārējo sakaru komitejas priekšsēdētājs. Bet kopš 1994.gada — Sobčaka pirmais vietnieks. "Pēc Sobčaka zaudējuma 1996.gada vēlēšanās mēs visi nokļuvām aiz borta. Taču es nevienam nekā nelūdzu. Atcerējās un uzaicināja," — stāstīja premjers, tiekoties ar krievu rakstniekiem. Vladimirs Vladimirovičs ar to gribēja teikt, ka tūdaļ pēc vēlēšanām Kremlis viņu uzaicināja uz Maskavu. "Es gribēju kompensēt sakāvi, ko guvu Sobčaka zaudējuma rezultātā Pēterburgā."

Principā Maskavā Putinu jau sen gribēja redzēt viņa novadnieks Čubaiss. Un sen pastāvēja plāns norīkot Vladimiru Vladimiroviču gandrīz vai par pirmo personu prezidenta administrācijā. Taču līdz tam laikam viņš kaut kā tika turēts tomēr rezervē.

7.

Astoņus mēnešus viņš strādāja prezidenta lietu pārvaldē un atbildēja par padomju īpašumu ārzemēs. Krievija mantojusi ne vien bijušās PSRS parādus, bet guvusi arī daudzu miljardu vērtu īpašumu ārzemēs, tajā skaitā arī PSKP piederējušo. Kopš 1995.gada uz to pretendēja ārlietu ministrija, jūras flotes ministrija un vēl citi. Bet Jeļcins 1996.gadā parakstīja dekrētu, ar kuru viss īpašums pārgāja prezidenta lietu pārvaldes valdījumā — 715 nekustamā īpašuma objekti (vairāk nekā 550 tūkst.kvadrātmetru) 78 valstīs. Ienākumi no telpu nomas saskaņā ar valsts īpašuma ministrijas oficiālajiem datiem ienes 10 milj.dolāru gadā. To vadīja pašreizējais prezidenta p.i.

8.

Vladimirs Putins ir veiksminieks. 1974.gadā, kā atceras viņa klases biedrs Sergejs Kudrovs, viņš loterijā laimēja zaporožecu. Vispār daudz kas Vladimira Vladimiroviča dzīvē notiek negaidīti: "Par FDB direktoru mani iecēla pilnīgi negaidīti. Un paziņoja, kad dekrēts jau bija parakstīts. Esmu 17 gadus bijis virsnieks — es pakļāvos prezidenta dekrētam." Negaidīti viņu izvirzīja par premjeru. Un pēc tam — par prezidenta p.i.

9.

Kauties Putins iemācījās jau Ļeņingradā Baskova šķērsielas pagalmā, kur aizritēja viņa bērnība. Kad Volodja Putins bija devītajā klasē, viens desmitklasnieks viņu iedunkāja. Izcēlās konflikts, un pēc stundām visa desmitā klase gaidīja Putinu uz ielas, lai izskaidrotos. Un... nākamais p.i. guva uzvaru. Tolaik viņš nopietni nodarbojās ar sambo "Turbostroiteļa" klubā. Kā pastāstīja viņa treneris Anatolijs Rahļins, 1973.gadā Putins kļuva par sporta meistaru sambo, bet 1975.gadā — džudo. Putins aizraujas ne vien ar austrumu cīņām, bet arī ar kalnu slēpošanu. Ja nebūtu šī nozīmējuma, 2.janvārī viņš būtu devies privātā vizītē uz Kamčatku. Tur solījuši viņu ar helikopteru nogādāt kalna virsotnē, bet nolaišanās pēc tam notiktu ar slēpēm. Spriežot pēc terminiem, kurus premjers veikli izmanto, šo sporta veidu viņš pārzina profesionāli.

10.

Ar visu savu acīmredzamo atturīgumu Putinam patīk negaidīti pāriet no oficiālās uz neformālo valodu. Nevar apgalvot, ka viņš speciāli iedarbotos uz publiku: kādā sēdē, kas bija veltīta veco ļaužu mītnēm un kurā preses pārstāvji netika ielaisti, viņš ilgi klausījās gubernatoru referātus un pēc tam izdarīja kopsavilkumus: "Ko jūs visu sarežģījat! Problēma ir viena: veca večiņa mirst badā, un mums viņai jāpalīdz!"

Marija Kakturska,

Sergejs Šahidžanjans

 

"Krievija sakopo savus kodolspēkus

jaunā doktrīnā"

"The Globe and Mail"

— 2000.01.15

Krievijas jaunā valsts drošības doktrīna paplašina valsts līderu iespējas izmantot kodolieročos, kā arī izsaka nosodījumu ASV centieniem kļūt par dominējošo lielvaru pasaulē.

Krievijas prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins pirmdien pasludināja likuma spēku Valsts drošības koncepcijai, tomēr sākotnēji dokuments pilnībā netika publicēts Krievijas laikrakstos. Nodaļā par "Krievijas valsts drošības aizsargāšanu" jaunā doktrīna ļaus valsts līderiem izmantot visus esošos spēkus, "ieskaitot kodolieročus", lai stātos pretī jebkādam uzbrukumam - vai tas būtu kodoluzbrukums, vai parastais, ja citi līdzekļi nespēs atvairīt agresoru. Agrākā doktrīna bija noteikusi, ka Krievija atomieročus lietotu vienīgi tādā gadījumā, ja būtu apdraudēta tās valstiskā suverenitāte. Militārie eksperti apgalvo, ka šāds pavērsiens esot noticis sakarā ar ārkārtējo parastā bruņojuma vājumu, kas nespētu aizstāvēt valsti uzbrukumu gadījumā. Militāro lietu korespondents Sergejs Sorkuts izteicās: "Tā ir garantija, ka Krievijai neuzbruks."

Dokumentā tiek asi nosodītas Savienotās Valstis, jo tās cenšoties vienpersonīgi atrisināt starptautiskās problēmas, apejot starptautisko likumu.

Iepriekšējā valsts drošības doktrīna tika apstiprināta 1997.gadā. Kopš tā laika ir pasliktinājusies Krievijas attieksme pret Rietumiem, kas ir noticis reizē ar NATO paplašināšanos uz austrumiem un Rietumu alianses intervenci bijušajā Dienvidslāvijā.

Jaunajā doktrīnā ir teikts, ka kopš aukstā kara beigām starptautiskajās attiecībās dominē divas tendences: mēģinājums izveidot daudzpolāru pasauli un ASV centieni dominēt pasaulē. Konkurence ir novedusi pie vairāku valstu mēģinājumiem Krieviju ekonomiski, politiski un militāri novājināt, kā tiek apgalvots šajā doktrīnā. Tā brīdina no briesmām, kādas rada Krievijas vājināšanās un tās ietekmes mazināšanās pasaulē.

"Savienotās Valstis: sākas kampaņa

par prezidenta posteni"

"Le Monde"

— 2000.01.24.

Pirmdien, 24.janvārī, ir sākts prezidenta kampaņas process Savienotajās Valstīs.

Sarakstā ir iekļauti divi demokrātu un seši republikāņu kandidāti. Priekšvēlēšanu sapulču grafiks ir bijis ļoti blīvs. Kampaņas aktivizēšanās ir ļāvusi izvirzīties favorītiem - Alam Goram un Džordžam V.Bušam.

Tūkstošgades sagaidīšanas svinības ir nesen beigušās, un amerikāņi ir iegājuši vēlēšanu kampaņas periodā, kas beigsies 2000.gada 7.novembrī. Oficiālā kampaņa, lai divu partiju kandidāti demonstrētu sevi vēlētāju priekšā un publiski sacenstos savā starpā, norisinās kopš vasaras.

Tūkstošgades vēlēšanas simbolizē izvēlētā laika nozīmību. Tās simbolizē Baltā nama iemītnieka maiņu, jo Bils Klintons nevar pretendēt uz trešo mandātu. Tomēr viņš var censties simboliski pagarināt savu ēru, visus spēkus veltot savam viceprezidentam Alam Goram, kamēr republikāņi cenšas iekarot posteni, kuru bija kontrolējuši 20 no pēdējiem 30 gadiem. Taču jaunievēlētajam nāksies izvēlēties arī Augstākās tiesas locekļus. Visbeidzot, jautājums par konsultācijām noteiks vēlēšanu ainas sadalījumu.

Priekšvēlēšanu sapulces norisināsies līdz 6.jūnijam.

Als Gors tic savām iespējām. Džordžs Bušs savukārt rēķinās ar saviem sponsoriem. Tomēr ir simptomātiski, ka trešās tūkstošgades sākumā, Interneta ērā, kandidāti pievēršas daudz klasiskākai vēlēšanu kampaņai. Amerika tomēr ir ļoti mainījusies gan ekonomiski, gan sociāli, par ko liecina arī nesenā grandiozā AOL un Time-Warner apvienošanās, un gravitācijas centrs nav pārvietojies uz austrumiem.

Šodienas vēlētāji atšķiras no vakardienas vēlētājiem: viņi ir gados jaunāki un attieksmē daudz brīvāki, bet viņu lojalitāte pret divām lielākajām partijām vairs nav tik izteikta. Tā ir jauna paaudze, kas ekonomiskajā un fiskālajā ziņā ir daudz konservatīvāka, bet kuras attieksme pret sociālajām problēmām ir daudz mērenāka.

"Satricinātais mīts"

"The Globe and Mail"

— 2000.01.15.

Vēl pirms pāris mēnešiem Helmūtam Kolam Eiropā bija augsta reputācija. Cilvēks, ko vācieši reiz sauca par savu "mūžīgo kancleru", tika slavināts kā mūsdienu varonis.

Vācieši nožēloja viņa partijas sakāvi 1998.gadā. Kols lielījās: "Lai kur arī es neietu, cilvēki man nāk klāt un izsaka nožēlu, ka man bija jāaiziet."

Taču tagad viss ir izvērsies pavisam citādi.

Kad Polijas katoļu universitāte viņam piešķīra goda titulu sakarā ar viņa lomu Austrumu un Rietumu saspīlējuma mazināšanā un Vācijas atkalapvienošanā, vadošie poļu politiķi pat nepapūlējās ierasties un Vācijas TV faktiski ignorēja šo pasākumu.

Kola reputācija nu ir drupās sakarā ar partijas finansējuma skandālu, kas izraisīja kriminālizmeklēšanu par Kola darbību un kas apdraud arī viņa pēcteci CDU līdera postenī Volfgangu Šoibli.

Sabiedrība uz šīm ziņām ir reaģējusi ciniskā riebumā. Kāds Minhenes taksometra vadītājs izteicās: "Cūcība. Padomājiet tik, un es vēl par šiem cilvēkiem balsoju."

Kols, kura milzīgie apveidi gandrīz veselas paaudzes garumā dominēja Vācijas politikā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, ir pārvērties par nožēlas objektu, par veco laiku politiķi, kurš atradās pie varas tik ilgi, ka iedomājās, ka var ignorēt likumus.

Franču Starptautisko attiecību institūta direktora vietnieks Dominiks Muasī teica: "Tas ir ļoti bēdīgi un demoralizējoši."

Muasī, kas vēl arvien apbrīno Kolu kā "ļoti gudru un vērīgu politiķi", ir nobažījies par finansu skandāla ietekmi uz šī cilvēka vērtējumu vēsturē. Bija nepieciešams ilgs laiks, lai Kols iegūtu tik lielu popularitāti.

Intelektuāļi viņu nosodīja un sauca par neartikulētu lempi bez jebkādām svešvalodu zināšanām.

70. gadu beigās CDU meitas partijas līderis Bavārijā Francs Jozefs Štrauss izteicās, ka Kolam nevajadzētu kļūt par kancleru: "Viņš ir absolūti nepiemērots. Viņam trūkst tam nepieciešamo personīgo, intelektuālo un politisko īpašību. Viņam trūkst visa nepieciešamā."

Šis uzskats mainījās tūlīt pēc tam, kad Kols kļuva par kancleru, un jo īpaši pēc 1989.gada, kad viņš kļuva par valstvīru, kas veda savus tautiešus Vācijas vienotības un vienotas Eiropas valūtas virzienā.

Un tomēr šis pasaules līderis, kas bija spējīgs uz dramatiskiem žestiem, pat sadoties rokās ar Francijas prezidentu Fransuā Miterānu, simbolizējot jaunu ēru Francijas un Vācijas attiecībās, nekad nemainīja savu attieksmi pret partiju, kurai viņš pirmoreiz pievienojās 1946.gadā, vēl būdams students, kāpjot pa valsts politikas kāpnēm, lai kļūtu par valsts līderi 1973.gadā.

Finansu skandāls pamazām sāka izraisīties jau rudenī, kad prokurori izmeklēja 1 miljona DM ziedojumu, kuru partijas amatpersonai 1991.gadā nodeva vāciešu izcelsmes Kanādas biznesmenis Karlheincs Šreibers. Šreibers bija izteicies, ka šī nauda esot bijusi leģitīms politisks ziedojums un ka partijas amatpersonas esot atbildīgas par tā nedeklarēšanu. Pagājušā gada augustā viņš Toronto tika arestēts, kur viņš cīnās pret vācu prokuroru prasībām viņu izraidīt, lai biznesmeni varētu tiesāt par izvairīšanos no nodokļiem, kukuļošanu un uzticības laušanu.

Kols, kam aprīlī būs 70, tika ierauts skandālā, kad viņš novembrī atzina, ka esot zinājis par īpašo fondu esamību CDU, kā arī vairāk nekā 2 miljonu marku ziedojumu saņemšanu pēdējos piecos gados, kad viņš atradās kanclera amatā.

Līdz šim Kols bija atteicies atklāt, kurš viņam bija devis naudu, apgalvojot, ka viņš esot solījis saglabāt naudas ziedotāju anonimitāti un ka nauda esot izlietota partijas mērķiem, arī atbalstam aktivitātēm Austrumvācijā.

Lai gan Kols ir atzinis, ka viņa rīcība esot bijusi "briesmīga kļūda", viņš ir izrādījis arī ārkārtīgu nicinājumu pret Vācijas bargajiem partiju finansēšanas likumiem, kas prasa atklāt visus ziedojumus, kas pārsniedz 20 000 marku. Nesenajā TV intervijā Kols sacīja: "Visas savas politiskās dzīves laikā personīgā uzticēšanās man ir bijusi daudz svarīgāka par formālu kontroli."

Kols ir kategoriski noraidījis apgalvojumus, ka viņš esot pieņēmis naudu personīgās iedzīvošanās nolūkos: "Es nekad neesmu bijis korumpēts. Es nekad neesmu ņēmis naudu savām personīgajām vajadzībām. Nekas netika ieskaitīts manā personīgajā kontā."

Lai gan neviens neapsūdz Kolu mēģinājumos iedzīvoties, daudziem cilvēkiem ir aizdomas, ka viņam nekas nebūtu bijis pretī mainīt likumus, ja tas ļautu saglabāt CDU kontroli, kuru viņš vadīja 25 gadus līdz savai sakāvei vēlēšanās 1998.gadā.

Ik reizi, kad radās konkurenti viņa vadībai, tie tika nežēlīgi sakauti.

Politiskais zinātnieks Rainers Olafs Šulce izteicās: "Savu partiju viņš zināmā mērā uzlūkoja kā feodālo īpašumu. Strukturālajā ziņā viņš bija ļoti konservatīvs politiķis. Taču, tā kā viņš spēja palikt pie varas, sabiedrība īpaši neinteresējās par to, kas notika aizkulisēs."

Cits politiskais zinātnieks Jurgens Hofmans izteicies, ka Kols esot "izmantojis šo naudu, lai izveidotu savu partijas struktūru. Viņš netika uzpirkts, taču nopirka citus cilvēkus."

Galvenā problēma ir tā, ka Kols tik ilgu laiku ir bijis partijas līderis un kanclers. Hofmans apgalvo: "Ja kāds atrodas pie varas tik ilgu laiku, viņš vairs nesaredz robežas starp personīgajām, partijas un sabiedrības interesēm." Viņš apgalvo, ka CDU būtu jāsarauj saites ar "Kola sistēmu", jo pretējā gadījumā partija tiks iznīcināta.

Šī sistēma bija balstīta uz "Adenauera sistēmu", ko praktizēja pēckara kristīgo demokrātu kanclers Konrāds Adenauers, kas bija Kola darbaudzinātājs. Hofmans skaidroja: "Tas ir ļoti autoritārs demokrātijas veids, kas galveno uzmanību pievērš kancleram un nevis partijām vai demokrātiskām diskusijām sabiedrībā."

Konservatīvie vēlētāji par to jūtas ļoti nobažījušies. Kāds no viņiem izteicās: "Tas ir šausminoši. Es esmu šokēts par to, ka tas ir bijis iespējams un ka viņi to uzskata par pilnīgi normālu. Es esmu pārsteigts un sašutis par to, ka partijas vadītāji par to nav domājuši agrāk."

Par spīti skandālam šis vēlētājs apgalvoja, ka nekad nebalsošot par sociāldemokrātiem sakarā ar to politiku, un tas nozīmē, ka viņš atkal varētu balsot par CDU: "Es to darītu bez īpašas sajūsmas, bet man nav nekādas izvēles." Šis vēlētājs pauda cerību, ka Vācija izmantos radušos iespēju, lai mainītu politiku: "Ja Kolam un Šoiblem nāksies iet, mums radīsies iespēja piesaistīt gados jaunākus cilvēkus un cilvēkus ar daudz mūsdienīgākiem uzskatiem."

Vācijas sabiedriskās domas aptaujas organizācijas Forsa institūta vadītājs Manfrēds Gilners paziņojis: "Cilvēki jūtas ļoti sadusmoti, jo konstatē, ka Kols nemaz nav bijis nekāds mīts, bet gan normāla cilvēciska būtne, un viņus satracina Kola rīcība."

Skandāls ir ļāvis Sociāldemokrātiem kanclera Gerharda Šrēdera vadībā aptaujās pārspēt CDU. 25% no tradicionālajiem CDU vēlētājiem ir izteikušies, ka viņi par šo partiju nebalsos, lai gan nav izlēmuši, kam pievērsties.

Par spīti reputācijai nodarītajam ļaunumam, pagaidām ir pāragri izdarīt secinājumus, kā vēsture galu galā novērtēs Kolu. Oksfordas universitātes vēstures profesors Entonijs Nikolss teica: "Būtu bēdīgi, ja šīs afēras iespaidā viņa karjera būtu aptraipīta. Tomēr es nedomāju, ka tas spēs mainīt ilgstošā perioda novērtējumu par viņu kā par vēsturisku figūru."

Franču politiskais zinātnieks Muasī arī uzskata, ka šis skandāls būs vienīgi "skumja atkāpe" izcilajā politiskajā dzīvē: "Pamataina nemainīsies. Šis ir cilvēks, kurš pārspēja pats sevi un vēsturi, un viņu atminēsies kā Vācijas vienotības kancleru."

Alans Frīmens

"Kola negods"

"The Economist"

— 2000.01.08./14.

Tam nevajadzētu novērst

Šrēdera uzmanību

Ir pagājuši tikai trīs mēneši, taču šķiet, ka ir pagājusi vesela mūžība. Pagājušajā rudenī, par lielu apmierinājumu no jauna spēkus atguvušajiem kristīgajiem demokrātiem, kanclera Gerharda Šrēdera sociāldemokrāti grīļojās no veselas virknes triecienu, kas bija saņemti federālo zemju vēlēšanās; pret viņa valdības taupības plāniem tika rīkotas agresīvi noskaņotas ielu demonstrācijas; pašam kancleram tikai ar grūtībām izdevās saglabāt vadības stūri savā partijā.

Kā gan laiki ir mainījušies! Šodien Šrēders atkal soļo lepni, viņa partija ir stingri saņemta rokās, ir sagatavotas vairākas ekonomiskās reformas, un - ak, tavu prieku! - opozīcija atkal ir nonākusi jaunās grūtībās sakarā ar aizvien dziļāko korupcijas skandālu, kas centrējas ap bijušo partijas līderi Helmūtu Kolu. Šis pēdējais notikumu pavērsiens var tikai celt Šrēderam popularitāti. Tomēr rodas draudi, ka pašapmierinātība novērsīs viņa uzmanību no neatlaidīgas reformu īstenošanas, kas ir tik ļoti nepieciešama Vācijai.

Nav grūti saskatīt, kādēļ sociāldemokrāti priekā berzē rokas par skandālu, kas tagad izvēršas plašumā labējā spārnā. Vācieši vienmēr ir zinājuši, ka, būdams 25 gadus partijas vadībā un 16 gadu kanclera amatā, Kols vadīja kristīgos demokrātus ar stingru roku. Taču viņi bija apmulsuši vai pat satriekti, izdzirdot, kā kādreizējais varenais valstsvīrs decembrī atzinās, ka viņš esot pārkāpis stingro partiju finansēšanas likumu un no 1993. līdz 1998.gadam pieņēmis slepenus ziedojumus partijai kopsummā apmēram 1,5 līdz 2 miljoni vācu marku. Šonedēļ federālā prokuratūra sāka kriminālizmeklēšanu, vai pret viņu ir ierosināma tiesas lieta. Skandālā tagad tiek minēti arī citi partijas vadītāji.

Pašlaik vēl nevienam nav īsti skaidrs, ko īsti Kols vēlas noslēpt. Lai cik neskaidra arī nebūtu naudas izcelsme un tās izmantošana, Kolam vajadzētu spert pirmo soli un, pakļaujoties Vācijas caurskatāmības likumiem, kurus viņš pats savulaik tika izstrādājis, atklāt lietā iesaistītos ziedotājus. Kols, kas noraida jebkādu personisko labumu, kuru viņš būtu ieguvis no ziedojumiem, un apgalvo, ka tie nekādā gadījumā neesot ietekmējuši valdības politiku, paziņo, ka viņš esot apsolījis donoriem saglabāt viņu anonimitāti un ka viņa vārds esot daudz svarīgāks nekā likuma burts. Pats par sevi saprotams, ka Kolam vispār nekādā gadījumā nebija jādod šādi solījumi. Taču neviena vēlēta amatpersona tradicionālajās demokrātiskajās valstīs arī tad nedrīkst nostādīt sevi pāri likumam. Vēl jo vairāk, ja Kols vispār var izkļūt no šīs situācijas ar godu, tad viņam ir jāatsakās no sava federālā parlamenta deputāta mandāta vismaz tik ilgi, kamēr notiek izmeklēšana.

Tuvojoties vēlēšanām federālajās zemēs februārī un maijā un ņemot vērā to, ka opozīcijas partija ir pilnīga apkaunota, Šrēderam varētu rasties kārdinājums ar zināmu pašapmierinājumu vērot notikumu attīstību pretinieku pašiznīcināšanas procesā. Galu galā ne tikai politiskā ainava vien viņam tagad šķiet rožaināka. Beidzot arī Vācijas saimniecība ir sākusi atkopties. Valdība gaida, ka šogad IKP pieaugs par 2.5 procentiem (salīdzinājumā ar 1.4 procentu izaugsmi iepriekšējā gadā). Lai gan bezdarbs vēl joprojām ir nepiedodami augsts, tas tomēr ir tendence tam samazināties.

 

Populisma briesmas

Taču tā būtu kļūda. Kopš savas ievēlēšanas 1998.gada septembrī, kad viņš deva grandiozus solījumus ieņemt "jaunu centru" Vācijas politikā, tā arī nav kļuvis skaidrs, kādā virzienā mērķē Šrēders; tāpat arī nav skaidrs, vai šis virziens ir zināms vismaz viņam pašam. Reizumis viņš apņēmīgi aizstūrē pa kreisi, atbalstīdams bankrotējušu celtniecības firmu ar nodokļu maksātāju naudu, lai uz kādu brīdi saglabātu darba vietas, vai arī iejaukdamies firmu pārpirkšanas darījumos. Citos gadījumos ar sava apņēmīgā finansu ministra Hansa Eihela palīdzību viņš drosmīgi ir atbalstījis nepopulārus pasākumus, ieskaitot pagājušā gada novembrī pieņemto taupības paketi un decembrī pieņemtos nodokļu samazināšanas pasākumus.

Vispozitīvākais šādas nekonsekvences vērtējums būtu tas, ka Šrēders ir aizguvis kādu triku no sava kaimiņa Francijas premjerministra Lionela Žospēna: kā, ejot pa naža asmeni starp ekonomisko nepieciešamību pēc tirgus reformām un politisko nepieciešamību izlikties aizstāvam vecos valsts sociālo garantiju principus, nezaudēt līdzsvaru.

Iespējams, ka tā arī ir. Tomēr vēl ir par ātru pieņemt šo slēdzienu. Vēl joprojām priekšā stāv vesels kalns nepopulāru, taču ārkārtīgi nepieciešamu pasākumu, sākot no pensiju sistēmas pārskatīšanas, kuriem vēl neviens nav ķēries klāt. Vissliktākās sekas no kristīgo demokrātu pašreizējām nelaimēm būtu tās, ja Šrēders tagad ar kļūdainu apmierinājuma sajūtu pievērstos tikai savu kreiso interešu saglabāšanai. Ja kādreiz arī ir bijis moments drosmīgam politiķim iekarot vietu politiskajā centrā, tad šis ir tieši tāds gadījums.

"Aizmirstiet Pinočetu,

labāk izraidiet Tečeri"

"The Washington Post"

— 2000.01.13.

Tā kā britu ārsti ir secinājuši, ka Čīles bijušais diktators Augusto Pinočets nav Spānijā tiesājams par savu līdzcilvēku spīdzināšanu un slepkavošanu, autors piedāvā britu varas iestādēm kādu citu iespēju: viņa vietā izraidīt Margaretu Tečeri.

Bijusī premjerministre ir bijusi viena no aktīvākajām Pinočeta atbalstītājām, izmantojot izcilus argumentus: tā kā Pinočets palīdzējis Lielbritānijai tās nelielajā, muļķīgajā karā ar Argentīnu par Folklendu salām, varas iestādēm vajadzētu pievērt acis attiecībā uz apsūdzībām spīdzināšanās, slepkavībās, seksuālos noziegumos un terorā, kas raksturo viņa 17 gadus ilgušo vadības stilu Čīlē. Draugs paliek draugs.

Tečere ne tikai publiski izteikusi atbalstu Pinočetam, nosūtot savas vēstules laikraksta redaktoram un sniedzot publiskus paziņojumus; viņa pat devusies Pinočetu apmeklēt. Savā vēstulē The Times of London viņa atzinusi, ka "Čīlē patiesi ir notikuši cilvēktiesību pārkāpumi un vardarbība abās politiskās robežas pusēs," tomēr Čīles ziņā esot nokārtot attiecības ar savu pagātni. Un viņa, protams, pieminējusi arī Folklendu salas.

Te nu ir tā gudrība un drosme, ar kuru Tečere ir tik slavena. Norādīt, ka valdība nav darījusi nekā cita kā apkarojusi parastus ielu zagļus vai revolucionārus, — tā ir pavisam jauna likumu teorija. Šī sieviete, kā to pirmais ievēroja Ronalds Reigans, ir patiesi neparasta.

Bet ne jau vienīgi Reigans un viņa pēctecis Džordžs Bušs ir pamanījuši Tečeres iespaidīgumu. To ir pamanījuši arī viņu pēcteči. Kad republikāņu partijas aprindās tiek pieminēts viņas vārds, tas izraisa klusumu. Viņa tiek uzskatīta par mūsdienu Čērčilu. Taisnība, viņš atvairīja nacistus, bet viņa vienīgi atkaroja Folklendas, tomēr šodien mēs nedzīvojam tik dramatiskā laikā. Un tomēr nesenajās prezidentūras debatēs Stīvs Forbss ierindoja Tečeri blakus Linkolnam, Vašingtonam, Reiganam un Čērčilam – kā tādu, kurai uz viņu ir bijusi "dziļa ietekme." Linkolns, nemaz nerunājot par citiem, varētu iebilst pret šādu kompāniju, kurā viņš ir spiests atrasties.

Neviens nav vairāk piemērots tiesāšanai Spānijā par pašu baronesi Tečeri. Izmantojot savu aso prātu, erudīciju un, protams, drosmi, no kuras tik ļoti baidās visi republikāņi, viņa spētu aizstāvēt principu, ka valsts līderis drīkst slepkavot un spīdzināt savus tautiešus, ja vien viņš ir sabiedrotais. Šāda bija ASV pozīcija aukstā kara laikā, un tas ļauj izskaidrot, kādēļ briti tik draudzīgi izturas pret Pinočetu, un tam varēja būt zināma nozīme apvērsumā, kas ļāva viņam nākt pie varas. Diemžēl, tas noveda pie Čīles ievēlētā prezidenta Salvadora Aljendes bojāejas.

Taču aukstais karš ir beidzies un lielākā daļa pasaules cenšas radīt jaunu likuma principu: Tev nebūs spīdzināt un noslepkavot nevainīgus cilvēkus. Tas nav nemaz tik grūti aptverams. Šāds princips tiek piemērots bijušajam Bosnijas serbu prezidentam Radovanam Karadžičam, kas tiek apsūdzēt noziegumos pret cilvēci – piemēram, par 6,000 līdz 8,000 Bosnijas musulmaņu noslepkavošanu Srebreņicā 1995.gadā. Vēl viena persona, ko meklē Starptautiskais kara noziegumu tribunāls, ir šī slaktiņa vadītājs Ratko Mladičs. Ja viņi būs pietiekami gudri, tad ātri vien ieņems profolklendu pozīciju.

Ko lai mēs iesākam ar šiem cilvēkiem? Vai mums vajadzētu ignorēt viņu izdarītos noziegumus, tāpēc, ka viņi bija vēlētas amatpersonas, kuras atbalstīja tūkstošiem viņu tautiešu? Vai tas attaisno daudzkārtēju ieslodzītas sievietes izvarošanu vai vīrieša homoseksuālu izmantošanu, piekaušanu un vēl citas briesmu lietas, kuras pat negribas pieminēt? Vai Tečere spēs izskaidrot kādam spīdzināšanu upurim, kuru vēl tagad naktīs moka murgi, kas viss ir kārtībā, jo Pinočets atbalstīja Lielbritāniju tai grūtā brīdī? Diezin vai.

Vecais diktators droši vien sevī smejas. Viņš neatbrīvoja cietumniekus viņu slimību dēļ. Gluži pretēji – viņš šīs slimības izraisīja. Kāda gan viņam bija daļa gar likuma varu? Un Folklendu salām? Kāds bija viņa mērķis? Demokrātija? Smieklīgi. Argentīna bija viņa ienaidnieks.

Lai jau Pinočets iet. Viņš ir vecs un slims. Tomēr tiem, kuri viņu aizstāv; tiem, kuru rūpes par cilvēktiesībām ir tik paviršas, ka tām nav nekādas jēgas, vajadzētu savu pozīciju izskaidrot.

Sapulciniet spīdzināšanu upurus, apkopojiet šausminošās fotogrāfijas, un lieciet 3 000 mirušajiem kliegt no kapiem, un nostādiet Margaretu Tečeri tiesas priekšā. Viņa par daudz ko ir atbildīga.

Miera uzturēšana un konfliktu novēršana:

kāds ģeopolitisks risks

un draudi pastāv nākotnē?

NATO ģenerālsekretāra lorda Robertsona runa konferencē "Transatlantiskā drošība" 13.janvārī Romā.

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Britu rakstniekam Džoisam Kerijam savulaik jautāja, kādēļ viņš pieteicies brīvprātīgajos, lai piedalītos 1912. gada Balkānu karos. Viņš atbildēja, ka nevēlējies palaist garām kara pieredzi, jo tas, kā viņš uzskatīja, būs pēdējais karš. Diemžēl, Kerija steiga bija pilnīgi nepamatota. Pat pēc 80 gadiem viņa tik dedzīgi meklētā pieredze joprojām ir traģiski pieejama.

Konflikti Bosnijā un Kosovā ir absolūti skaidri likuši saprast, ka miera uzturēšana un konfliktu novēršana vairs nav jēdzieni, kuri attiecas tikai uz citiem pasaules reģioniem, bet ne uz mūsdienu Eiropu. Tāpat tie nav jēdzieni, kuri interesētu tikai Apvienotās Nācijas vien. Tieši pretēji. Eiropai ir jāpieņem, ka šis kontinents joprojām ir pakļauts politiskam, ekonomiskam un militāram spiedienam, kas var un arī noved pie atklāta konflikta. Tātad attiecīgi visām mūsu institūcijām ir jāsagatavojas saskarties ar šiem jaunajiem izaicinājumiem.

NATO gatavojas vērsties pie šiem izaicinājumiem. 90. gadu gaitā šī alianse ir pielāgojusi savus politiskos un militāros līdzekļus, lai risinātu konfliktus Eiroatlantiskajā zonā. Mēs esam izvēlējušies politisku un militāru sadarbību visā kontinentā. Mēs konstruktīvi iesaistījām Krieviju un Ukrainu. Un mēs mainījām mūsu stratēģiju un spēka struktūras, lai tās labāk atbildētu uz miera atbalstīšanas operāciju mesto izaicinājumu: to mēs paveicam ar lielākas mobilitātes, lielākas elastības un lielākas partneru iesaistīšanas palīdzību.

Kosovas kampaņā visas šīs reformas atmaksājās, kā es to vēlētos parādīt manas runas atlikušajā daļā. Būsim atklāti: es nevēlos apgalvot, ka Kosovas konfliktam vajadzētu kalpot kā kaut kādam paraugam nākotnē. Taču tas nešaubīgi var kalpot kā piemērs gan krīžu risināšanas sarežģītībai un plašajam līdzekļu lokam, kādus NATO ir lietojusi un joprojām lieto.

Kādi tad bija NATO pieejas elementi? Vispirmām kārtām, tas bija konflikta novēršanas imperatīvs. Jau no paša sākuma NATO ar militāru spiedienu atbalstīja starptautiskos diplomātiskos centienus. Ar saviem aviācijas triecienu draudiem 1998. gada rudenī alianse pat apturēja radušos nopietno bēgļu krīzi. Tad mēs atbalstījām EDSO novērošanas misiju Kosovā, bet pēc tam - Rambujē sarunas. Tikai tad, kad visi diplomātiskie līdzekļi vardarbības apturēšanai bija izlietoti, mums bija jāķeras pie spēka. Taču pat tad mēs neaprobežojāmies tikai ar aviācijas triecieniem, kā varbūt radās iespaids sabiedrībā. Jau no paša sākuma mūsu stratēģija bija plašāka un domāta uz ilgākam termiņam.

Pirmkārt, mēs izolējām konfliktu. Līdzko 1998. gadā situācija pasliktinājās, mēs spērām soļus tiešo kaimiņu stabilizēšanai. Preventīvā spēku izvietošana Maķedonijā un militārie manevri Albānijā skaidri parādīja mūsu apņemšanos nepieļaut konflikta izplatīšanos. Pagājušā gada martā mēs arī izveidojām Konsultatīvo forumu ar septiņām reģiona valstīm. Visi šie pasākumi bija iespējami, tikai pateicoties mūsu attīstītajai sadarbības un partnerattiecību politikai. Bez tās mums būtu jāsāk strādāt no nulles.

Otrkārt, mēs sniedzām humanitāro palīdzību Maķedonijai un Albānijai. Lai arī plašāka sabiedrība gandrīz to nepamanīja, NATO uzlidojumu kampaņu pavadīja līdz šim nepieredzēta humanitārā operācija, sniedzot pārtiku un pajumti simtiem tūkstošu Kosovas bēgļu. Tas palīdzēja mazināt milzīgo spiedienu, kāds vērsās pret mūsu divu būtiskāko reģionālo partneru ļoti trauslajām ekonomikām un politiskajām struktūrām. Atkal ir jāizsaka šaubas, vai mēs būtu spējuši to paveikt bez gadiem ilgās sadarbības ar Maķedoniju un Albāniju.

Treškārt, mēs pievienojām Krieviju. Kad sākās uzlidojumu kampaņa, Krievija apturēja savas konsultācijas ar mums Pastāvīgajā padomē. Taču mūsu centieni no jauna iesaistīt Krieviju nekad neapstājās. Kad Krievija saprata, ka NATO ir apņēmusies ņemt virsroku, Krievija kļuva par diplomātiskā risinājuma, kā arī tā militārās īstenošanas sastāvdaļu. Konsultācijas ar Pastāvīgo padomi atsākās. Mūsu attiecības joprojām vēl nav tādas, kādas mēs tās vēlētos redzēt. Taču es vēlētos uzsvērt, ka mūsu dialoga gadi ir devuši savu. Pretēji 20. gadsimta sākumam, kad Balkāni bija Eiropas pulvermuca, Kosovā beidzot visas galvenās lielvaras darbojās vienā pusē - miera pusē.

Ceturtkārt, mēs izveidojām stingrus miera uzturēšanas spēkus, iekļaujot tajos daudzu mūsu partnervalstu ieguldījumu. KFOR, līdzīgi SFOR spēkiem Bosnijā, varēja tikt izveidots tik ātri un efektīvi tikai tāpēc, ka sabiedrotie un partneri ir militāri sadarbojušies jau gadiem ilgi. Ar KFOR palīdzību NATO un tās partneri ir radījuši drošu vidi citām organizācijām, gan valdību, gan nevalstiskajām, lai tās varētu palīdzēt veikt pilsonisko un ekonomisko atjaunotni.

Visbeidzot, mēs skatāmies aiz paša konflikta reģiona. Visai Dienvidaustrumeiropai ir jādod perspektīva no jauna pievienoties Eiropai, jo pēdējo 50 gadu skaidrākā mācība ir tā, ka integrācija vairo uzticēšanos, stabilitāti un labklājību. Citiem vārdiem sakot, integrācija ir labākais konfliktu novēršanas veids. Tieši tādēļ NATO ar savas Dienvidaustrumeiropas Iniciatīvas palīdzību atbalsta ES Stabilitātes paktu Dienvidaustrumeiropai. Mēs pētām ceļus, kā veicināt reģionālo drošības sadarbību. Un mēs palīdzēsim Dienvidaustrumeiropas valstīm sagatavot savas kandidatūras līdzdalībai NATO.

Dāmas un kungi, ļaujiet man beigt!

Kā es jau izteicos iepriekš, Kosovu nevajadzētu uzskatīt par modeli nākotnei. Ideālā gadījumā nākotnē vairāk vajadzētu novēršanas nekā intervences. Tādēļ mums ir jānostiprina preventīvie mehānismi, sākot no EDSO un beidzot ar NATO Partnerattiecību iniciatīvām.

Par spīti mūsu centieniem mēs nevarējām novērst Kosovas konfliktu. Kā apliecināja nesenais EDSO ziņojums, Miloševičs bija nodomājis etniski iztīrīt Kosovu.

Taču mēs spējām apturēt krīzes izplatīšanos, mēs likvidējām etniskās tīrīšanas sekas, un tagad mēs strādājam kopā ar Stabilitātes paktu un plašāku starptautisko sabiedrību, lai piedāvātu visai Dienvidaustrumeiropai saulainākas rītdienas perspektīvu. Vēsturiski vēl nepieredzētā solidaritātes apliecinājumā praktiski visas Eiroatlantiskās zonas valstis ir parādījušas, ka tām ir kopīgas vērtības, un ka tās ir gatavas aizstāvēt šīs vērtības. Tas ir daudzsološs aizsākums Transatlantiskajam gadsimtam, gadsimtam, kurā NATO ir gatava spēlēt centrālu lomu un dot ilgstošu ieguldījumu mierā un stabilitātē

"Kā panākt plašāku mieru Kosovā"

"Financial Times"

— 2000.01.19.

Ja Balkānu valstis 21. gadsimtā vēlas dzīvot mierā, tām ir jānomet 19.gadsimta važas.

Eiropā pagājušais gadsimts sākās un beidzās ar konfliktu Balkānos.

Gadsimta sākumā Eiropai bija darīšana ar Otomaņu impērijas sadalīšanos un mēģinājumiem izveidot vairākas nāciju valstis reģionā, kuru raksturo dažādu kultūru un tautu mozaīka.

Zināmā mērā tagad mēs joprojām risinām šos jautājumus. Etniskā tīrīšana bija realitāte 1923. gadā, kad Grieķija un Turcija iesaistījās milzīgā "iedzīvotāju pārvietošanā". Šī pretīgā prakse joprojām norisinās šodienas Horvātijā, kā arī dažās Bosnijas un Kosovas daļās, tādējādi veidojot monoetniskas teritorijas.

Šo "etniski tīro" teritoriju rašanos pavadījusi traģiska asinsizliešana un smagi cilvēktiesību pārkāpumi. Šajā procesā reģions ir kļuvis nevis stabilāks, bet gluži pretēji - nestabilāks, jo tendence uz balkanizāciju rada mazas etniskas valstis, kas ir konfrontācijā cita ar citu.

NATO pagājušajā gadā uzvarēja konfliktā, taču pretēji situācijai Bosnijā mēs nespējām nodrošināt miera vienošanos, ko vēlējāmies. Tādējādi jaunais gadsimts sākās ar to, ka jautājumi par reģiona politisko kārtību vēl joprojām paliek neatbildēti.

Tas ir bīstami, un šāda situācija nevar pastāvēt ilgi. Pamatjautājums reģionā ir cīņa starp integrācijas un dezintegrācijas spēkiem. Būtu muļķīgi noliegt, ka šodien dezintegrācijas spēki ir lielāki. Un Balkānu vēsture arī liek domāt, ka tālāku dezintegrāciju pavadīs jauni konflikti un etniska nošķiršanās.

Lai arī lēni, vārīties turpina konflikts starp serbiem un horvātiem, pašreiz uzmanības degpunktā atrodas konflikts starp albāņiem un slāviem reģiona dienviddaļā. Kosova atrodas šī konflikta centrā.

Uzdevums rast risinājumu Kosovā, lai cik tas arī nebūtu sarežģīts, tomēr ir izšķiroši svarīgs ne tikai pašai Kosovai, bet arī visa reģiona stabilitātei kopumā. Lai kāds arī nebūtu Kosovas statuss nākotnē, tai ir jāspēj sadzīvot vismaz kaut kādā mierā ar Serbiju - lielāko tās kaimiņu, bet visa reģiona albāņiem un slāviem ir jāspēj dzīvot kopā.

Taču ar Slobodana Miloševiča režīmu Belgradā mēs tiekam bloķēti. Ar Hāgas tribunāla izvirzītajām apsūdzībām būdams izslēgts no starptautiskās sabiedrības, tas nekad nevarēs būt partneris kādā risinājumā. Šī valsts sacenšas ar Baltkrieviju par vismazāk reformētās sabiedrības titulu Eiropā.

Pārmaiņas Serbijā nevar īstenot no ārienes, un arī nevajadzētu mēģināt to darīt. Uzdevums sākt rīkoties ir atkarīgs no tiem, kuriem rūp savas valsts labklājība un miers reģionā. Un mani iedrošina opozīcijas vienotais aicinājums pēc iespējas ātrāk sarīkot brīvas un godīgas vēlēšanas visos līmeņos.

Pašreizējās situācijas radītajam riskam vajadzētu būt skaidram. Kosovai ANO uzraudzībā virzoties uz patiesu pašpārvaldi, arvien spiedīgākas kļūs neskaidrības ap tās ārējo drošību. Miera vienošanās trūkums var saasināt spriedzi starp albāņu un slāvu interesēm reģionā. Ja tam netiks pievērsta uzmanība, ir iespējami jauni kari un jaunas šausmas.

Kas ir nepieciešams, lai panāktu patiesu miera vienošanos Kosovā? Pirmkārt, tas ir jānes un jāatbalsta visiem galvenajiem starptautiskajiem spēlētājiem. Kosovas liktenis ir atkarīgs no ANO Drošības padomes. Otrkārt, līdzīgi kā Bosnijas līgumā, ir jāiesaista visas reģiona valstis, kurām visām ir jāpiekrīt. Treškārt, būs veiksme tādā gadījumā, ja izpildīs visu minimālās prasības, neizpildot neviena maksimālās prasības. Tā būtībā bija Bosnijas vienošanās formula.

Ja mēs nepārtrauksim tendenci uz tālāku dezintegrāciju, tad, iespējams, ka mēs šajā reģionā redzēsim vairāk kara nekā miera. Un, ja mēs savā pieejā Eiropas integrācijai nebūsim pietiekami tālredzīgi un drosmīgi un nepaplašināsim šo procesu arī uz Balkāniem, tad šajā Eiropas daļā droši vien mēs pieredzēsim tālāku dezintegrāciju.

Ja tā notiks, mūsu gadsimts patiešām sāksies tāpat kā iepriekšējais - ar karu un konfliktu Balkānos.

Karls Bilts

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu

"LV" nozares redaktors Gints Moors

.