Ar skatienu Latvijas laukos

Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Dr. habil. oec. Baiba Rivža — “Latvijas Vēstnesim”

— Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija ir veidojusies un attīstījusies līdzi visām pārmaiņām valsts tautsaimniecībā. Bet pārvērtības šajos desmit gados ir bijušas būtiskas. Laukos 580 kolektīvo un padomju saimniecību īpašums līdz 2000. gadam bija pilnībā privatizēts. Lauksaimniecības skaitīšanā iegūtās ziņas liecina, ka tagad laukos ir 194 tūkstoši lauku saimniecību ar zemes platību, lielāku par vienu hektāru, caurmēra lauku saimniecībā Latvijā ir 13 hektāru zemes. Tikai katrā otrajā lauku saimniecībā ir liellopi. Tas liecina, ka lauku saimniecības ir mazas un daudzas no tām nevis ražo tirgus produkciju, bet galvenokārt nodrošina iztiku zemes apsaimniekotājiem, kam nav citu iespēju.

Kāpēc tā notiek? Vai nu lauku ļaudīm trūkst zināšanu, uzņēmības, vai kapitāla. Līdz ar to daudziem laukos tas mazais zemes gabaliņš ir vienīgais iztikas avots. Laukos veiktie pētījumi liecina par kādu likumsakarību: jo cilvēkam mazāk zināšanu un zemāka izglītība, jo mazāk viņš mācās. Turklāt vīrieši izglītībā ir krietni kūtrāki. Izrādās, ka 39 procenti vīriešu un 24 procenti sieviešu pēdējos trīs gados laukos nekādā veidā nav papildinājuši savas zināšanas, pat pašmācības ceļā ne. Un šo laucinieku vidū, kam zināšanu nevajag, tikai 4 procenti ir ar augstāko izglītību, bet 55 procenti — ar pamatskolas un zemāku izglītību.

Ja nav zināšanu, ja neredz attīstības iespējas, rodas bezcerība, pat izmisums.

Vietējās iniciatīvas grupas, nevalstiskās organizācijas laukos — katrs cerīgs asns, katrs gaismas stars piesaista nākamos. Un galu galā cilvēks kļūst pozitīvi domājošs. Mūsu akadēmijai ir tieši raksturīga šī praktiskā saikne ar zemniekiem, ar darba darītājiem, jo mēs laukos esam bieži un redzam, kas tur notiek.

Piektdien, 18. janvārī, savā 16. kopsapulcē pulcēsies Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija (LLMZA), kas savu darbību aizsāka pirms desmit gadiem — 1992. gada jūnijā. Kopsapulces priekšvakarā, vakar, 15.janvārī, LLMZA prezidente, profesore, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Baiba Rivža atbildēja uz “LV” jautājumiem.

— Akadēmijas statūtos noteikts, ka galvenais LLMZA uzdevums ir koordinēt zinātnisko darbību ar nozares faktiskā stāvokļa analīzi, perspektīvās attīstības prognozēšanu, jauno pētniecības virzienu noteikšanu, lauksaimniecības un meža kompleksa svarīgāko zinātniski tehnisko problēmu risināšanu... Kā ir izdevies veikt šo tik vērienīgo uzdevumu?

— Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija ir veidojusies un attīstījusies līdzi visām pārmaiņām valsts tautsaimniecībā. Bet pārvērtības šajos desmit gados ir bijušas būtiskas. Laukos 580 kolektīvo un padomju saimniecību īpašums līdz 2000. gadam bija pilnībā privatizēts. Lauksaimniecības skaitīšanā iegūtās ziņas liecina, ka tagad laukos ir 194 tūkstoši lauku saimniecību ar zemes platību, lielāku par vienu hektāru, caurmēra lauku saimniecībā Latvijā ir 13 hektāru zemes. Tikai katrā otrajā lauku saimniecībā ir liellopi. Tas liecina, ka lauku saimniecības ir mazas un daudzas no tām nevis ražo tirgus produkciju, bet galvenokārt nodrošina iztiku zemes apsaimniekotājiem, kam nav citu iespēju.

Kāpēc tā notiek? Vai nu lauku ļaudīm trūkst zināšanu, uzņēmības, vai kapitāla. Līdz ar to daudziem laukos tas mazais zemes gabaliņš ir vienīgais iztikas avots. Laukos veiktie pētījumi liecina par kādu likumsakarību: jo cilvēkam mazāk zināšanu un zemāka izglītība, jo mazāk viņš mācās. Turklāt vīrieši izglītībā ir krietni kūtrāki. Izrādās, ka 39 procenti vīriešu un 24 procenti sieviešu pēdējos trīs gados laukos nekādā veidā nav papildinājuši savas zināšanas, pat pašmācības ceļā ne. Un šo laucinieku vidū, kam zināšanu nevajag, tikai 4 procenti ir ar augstāko izglītību, bet 55 procenti — ar pamatskolas un zemāku izglītību.

Ja nav zināšanu, ja neredz attīstības iespējas, rodas bezcerība, pat izmisums.

Desmit gados lauksaimniecības īpatsvars iekšzemes kopproduktā (IKP) ir samazinājies gandrīz desmit reizes. 1991. gadā šis rādītājs bija 21 procents, bet patlaban tas ir apmēram 4 procenti. Eiropas Savienības valstīs lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir apmēram 1,5 līdz 2 reizes lielāks nekā lauksaimniecības daļa IKP. Ja šo proporciju piemēro Latvijai, pie mums ar lauksaimniecību tagad vajadzētu nodarboties 8 procentiem iedzīvotāju, bet pašlaik šis skaitlis ir 13,3 procenti. Tas liecina, ka darba ražīgums ir zems, un jārēķinās, ka nākotnē lauksaimniecībā nodarbināto skaits vēl samazināsies.

Tie ir secinājumi vairāk ar mīnuszīmi. Bet tajā pašā laikā vērojamas arī cerīgas pārmaiņas, kas vērstas uz nākotni. Līdzās mazajām lauku saimniecībām Latvijā ir 1286 lauku saimniecības, kuru platība ir vairāk nekā 100 hektāru, to skaitā ir 50 t.s. lielsaimniecības, tās ir 26 Latvijas rajonos. Tas liecina, ka, prasmīgi strādājot, var gūt labus rezultātus. Lielsaimniecības ir orientētas uz tirgu, tātad arī nākotnē mums Latvijā būs vajadzīga augu un dzīvnieku selekcija, būs vajadzīgs labs veterinārijas dienests, būs vajadzīgi tirgus pētījumi, riska faktoru analīze. Ir jāpēta arī jautājumi, kas saistīti ar pārtikas drošību, pārtikas kvalitāti. Tātad šīs lielās saimniecības ir tās, kurām visupirms ir un būs vajadzīgi Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas zinātnieku pētījumi un padomi. Šīs saimniecības būs tās, kas pieteiksies uz Eiropas Savienības SAPARD fondu līdzekļiem lauksaimniecības intensifikācijai.

LLMZA prezidijs izbraukuma sēdē Agroķīmisko pētījumu centrā 2001.gada 12.martā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Kāds cits virziens, kur arī vajadzēs lauksaimniecības un meža zinātnieku atbalstu, ir lauku saimniecību daudzveidības nodrošināšana. Jau šobrīd Latvijas laukos lauksaimniecība vairs nav vienīgais iztikas devējs, ir arī citi ienākumu avoti — lauku tūrisms, dažāda veida pakalpojumi, lauksaimniecības produktu pārstrāde. Attīstās arī netradicionālā lauksaimniecība — sēņu un dzērveņu audzēšana, paipalu un strausa olu ražošana, meža dzīvnieku audzēšana tirgum un daudz kas cits. Netradicionālā lauksaimniecība var būt gan papildu peļņas nodrošinātāja lauku saimniecībā, gan arī kļūt par pamatnodarbošanos. Arī šeit mūsu akadēmijai, it īpaši Agrārās ekonomikas nodaļai, ir ļoti būtiski uzdevumi, lai paplašinātu informācijas bāzi, nodrošinātu lauku ļaudis ar informācijas tehnoloģiju. Es gribētu atzīmēt, ka šajā gadā Zemkopības ministrija ir iedalījusi būtiskus līdzekļus dažādu grāmatu ar praktisku ievirzi sarakstīšanai un izdošanai. Šie izdevumi lauku ļaudīm varētu būt ļoti noderīgi. Arī zinātniskajiem pētījumiem mums līdzekļi ir ievērojami palielināti — no 90 000 latu līdz vairāk nekā 300 000 latu, tātad vairāk nekā trīs reizes. Tas liecina, ka Zemkopības ministrija ir ieinteresēta pilnvērtīgāk izmantot Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas un Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātnieku spēkus, tos apvienot, lai palīdzētu laukiem gan ar mācību grāmatām, gan ar informāciju pozitīvo piemēru popularizēšanā. Līdz ar to arī mūsu zinātnieku pētījumi kļūst kompleksi, daudzšķautņaini. Jo tāda tagad ir arī dzīve laukos. Šajā sakarā ir iecerēts, ka piektdienas konferencē nolems agrāko deviņu nodaļu vietā akadēmijā izveidot piecas nodaļas: mēs apvienojam nodaļas, apvienojam zinātnieku spēkus, lai pētījumi lauksaimniecībā un meža zinātnē būtu kompleksi, lai mēs varētu cits citu papildināt, lai veidotos rosīgāka sadarbība.

LLMZA ir personāla akadēmija. Mēs nedalām naudu, bet varam būt rosinātāji, kas savās izbraukuma sēdēs rāda, kas ir izpētīts zinātnieku laboratorijās un var noderēt ieviešanai praksē. Un tas ir darīts visu akadēmijas pastāvēšanas laiku.

— Pēdējie desmit gadi ir bijis ne tikai LLMZA darbības laiks, bet arī visas tautsaimniecības pārveides cēliens, plānveida ekonomikas vietā liekot un attīstot tirgus ekonomiku. Kā šajā pārmaiņu laikā ir veicies Latvijas lauksaimniecībai un meža nozarei? Cik noderīgs, ievērots vai noraidīts ir bijis zinātnieku padoms?

— Ir jau bijuši arī gadījumi, kad mēs esam aicinājuši palīdzēt, bet mūsu lūgums nav uzklausīts. Kaut vai runājot par Sēlijas ceļiem. Sēlijā ir ļoti atsaucīgi cilvēki, kas gribētu strādāt, bet viņiem traucē neattīstītā infrastruktūra. Vietējo ceļu kvalitāte Sēlijā ir ļoti slikta. Tas kavē tūrisma attīstību un tautsaimniecības attīstību kopumā. Gan Latvijas Zinātņu akadēmija, gan Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmija ir rakstījusi vēstules Satiksmes ministrijai, lūdzot uzlabot ceļus Sēlijas novadā. Diemžēl šis jautājums nav atrisināts. Tādus faktus varētu minēt vēl.

Tomēr tāda ir dzīve. Ir jāskatās tālāk, ir jāredz, kas iznācis, un jāatgādina par to, kas nav izdarīts. Būs jāraksta par šiem jautājumiem uz Satiksmes ministriju vēlreiz. Jo vietējās nozīmes ceļi Latvijai ir ļoti būtiski. Tāpat kā ļoti būtisks ir interneta pieslēgums visām skolām. Ja tā nav, tad cilvēks ir atgriezts no visas pasaules. Jo nabadzība jau nav tikai tas, ka trūkst naudas, tā ir arī psiholoģiska parādība: tu jūties nevajadzīgs, izstumts, tu neredzi savu nākotni. Un tad rodas gan bezcerība, gan viss pārējais, kas to pavada, — alkoholisms, degradēšanās.

Vietējās iniciatīvas grupas, nevalstiskās organizācijas laukos — katrs cerīgs asns, katrs gaismas stars piesaista nākamos. Un galu galā cilvēks kļūst pozitīvi domājošs. Mūsu akadēmijai ir tieši raksturīga šī praktiskā saikne ar zemniekiem, ar darba darītājiem, jo mēs laukos esam bieži un redzam, kas tur notiek. Un lauku vide Latvijai ir ļoti būtiska — tas ir dzīvesveids, tās ir lauku tradīcijas, kuras mēs nekādi nedrīkstam pazaudēt. Šobrīd lauki ir mūsu sāpju bērns, kam jāveltī vairāk vērības, nedrīkst būt tā, ka piena litrs maksā lētāk nekā pudele kokakolas.

Un nedrīkst būt tā, ka lauku bērnam nav iespēju tikt līdz skolai, ka viņam nav iespēju iemācīties strādāt ar datoru. Nedrīkst būt arī tā, ka lauku bērnam nav iespēju saņemt studiju kredītu un tāpēc viņam liegta iespēja iegūt augstāko izglītību. Valsts jāsakārto tā, lai iespējas mācīties un normāli dzīvot būtu visiem sabiedrības locekļiem. Protams, no katra paša ir atkarīgs, cik pilnīgi viņš šīs iespējas izmanto. Un arī šie sociālie jautājumi ir mūsu akadēmijas uzmanības lokā, kaut gan to risināšana varbūt ir vēl grūtāka nekā klasiskās zinātnes pētījumu analīze.

— Runājot par Latvijas ceļu uz NATO, bieži vien tiek minēta dažādu valstu bruņoto spēku struktūru savietojamība. Cik savietojama ir Latvijas lauksaimniecības un meža zinātne ar valsts lauksaimniecības un meža nozares ikdienu un attīstību? Vai pietiek tikai ar to, ka akadēmijas pētījumu centrā galvenokārt ir lielsaimniecību problēmas? Cik zināms, Eiropas Savienībā līdzās šīm lielajām saimniecībām gluži labi iztiek arī saimniekotāji ar daudz mazāku zemes platību.

— Arī Latvijā līdzās lielsaimniecībām būs saimniecības ar mazāku zemes daudzumu, bet tad šīm saimniecībām jābūt specializētām. Jo kritērijs jau ir tikai viens — vai zemnieku saimniecība spēj nodrošināt ģimenei pienācīgus ienākumus. Ja spēj, viss kārtībā. Lai ģimene ražo tirgum. Mums ir svarīgi panākt to, lai lauki ražotu un lai lauki nepaliktu tukši. Ja cilvēks ar viņa rīcībā esošo zemi nespēj sev nodrošināt normālu iztiku, tad ir jābūt vēl kādam citam ienākumu avotam. Tāpēc ir šī ideja par saimniekošanas dažādošanu, kur varētu noderēt arī zinātnieku ieteikumi.

Protams, pašlaik mūsu akadēmijas zinātnieku pētījumi lauksaimniecībā vairāk ir noderīgi un tiek likti lietā lielsaimniecībās. Kvalitatīva sēkla, šķirnes lopi, kvalitatīva medicīniskā palīdzība — tas viss lielajās saimniecībās tiek izmantots biežāk, jo ir arī lielāks risks, ja izejmateriāliem šīs kvalitātes trūkst. Tāpat slimību gadījumā lielsaimniecību zaudējumi var būt daudz lielāki. Arī zināšanas augstāk novērtē un lietpratīgāk izmanto lielo saimniecību īpašnieki.

Lauku skaitīšanas rezultāti liecina, ka 74 procentiem saimniecību īpašnieku nav speciālo lauksaimniecības zināšanu. Tātad zināšanu līmenis kopumā Latvijas zemes īpašnieku vidū nav augsts. Secinājums: ir jāattīsta mūžizglītība. Lai mācās tie, kas grib savas saimniecības attīstīt, viņiem šīs zināšanas ir vajadzīgas, un arī tur var līdzēt mūsu akadēmija, palīdzot sagatavot mācību līdzekļus, uzskates līdzekļus. Uzņēmīgākie iespēju izglītoties atradīs paši, bet pārējiem ir jāpalīdz. To mēs esam uzsvēruši vairākās zinātniskajās konferencēs, kas ir notikušas pēdējos gados.

Esam uzsvēruši arī to, ka laukiem ir jāattīstās līdzi laikam, ka tiem ir jābūt moderniem. Šķiet, kādu brīdi sabiedrībā valdīja doma, ka Latvijā gandrīz visi būs zemnieki un nodarbosies ar lauksaimniecību. Šāds uzskats varbūt radās tāpēc, ka daudzi atcerējās, kāda bija lauksaimniecība Latvijā pirms Otrā pasaules kara.

Bet laiks ir cits, Eiropa ir attīstījusies, notiek globalizācija. Un jaunā paaudze varbūt pat nav ieinteresēta strādāt tieši lauksaimniecībā, toties laukos dzīvot gan gribētu. Un mūsdienu lauki var piedāvāt daudz citu iespēju: strādāt pie datora, veidot mājaslapas, datu bāzes, nodarboties ar dizainu, projektēt namus un vēl daudz ko citu.

— Padomju laikos ironizēja, ka lielajām lauku kopsaimniecībām ir četri ienaidnieki — pavasaris, vasara, rudens un ziema. Tagad Latvijā lauku ļaudis vēl sūrojas par biežajām valdības maiņām un neskaidro rītdienu, kad nav zināms, kāds būs tirgus pieprasījums. Kāds ir jūsu rītdienas redzējums — kāda būs mūsu valsts lauku un mežu attīstība tuvākajos piecos, desmit gados un zinātnieku vieta šajos procesos?

— Es domāju, ka biežas valdību maiņas traucē ne tikai zemkopjiem, bet arī tiem, kas strādā izglītībā un citās nozarēs. Jo katrs ministrs nāk ar savām iecerēm. Un lauksaimniecībā neko nevar izdarīt īsā laikā — tur ir vajadzīgi ilglaicīgi projekti, tas pats ir izglītībā. Tur mēs atdevi neredzam uzreiz, tā parādās pēc gadiem, varbūt pat pēc desmit. Tagad, kad šie desmit gadi apritējuši, varbūt ir vērts sanākt kopā, lai izvērtētu, kas izdarīts. Jāatzīst, ka privatizācijā Latvijas laukos daudzviet netika ņemts vērā psiholoģiskais faktors. To mēs toreiz līdz galam neizpratām. Šīs kļūdas jāņem vērā, domājot par nākotni.

Par Latvijas lauku nākotni esmu optimistiski noskaņota. Domāju, ka tā ir cerīga. Kāpēc es tā uzskatu? Tāpēc, ka cilvēki kļuvuši rosīgāki, ir atguvuši savu pašlepnumu. Ir gan spēcīgas lielsaimniecības, gan vidējas saimniecības. Veidojas nevalstiskas organizācijas, kur cilvēki pulcējas, lai spriestu par savām problēmām. Viņi gatavo projektus, ir izveidoti pieaugušo atbalsta centri, paši pagasti vairāk domā par sadarbību ar kaimiņiem, meklē attīstības iespējas. Tātad laukos ir jūtama rosība. Un, ja tā ir, tad būs arī rezultāts. Vissliktāk ir tad, ja ir sastingums, bet tam Latvijas lauki jau tikuši pāri. Tagad jau laukos ir organizācijas, kas ļaudis vieno ar profesionālām saitēm, un, ja šādas organizācijas ir, tad tās arī spēj rādīt attīstības iespējas.

Jāņem vērā, ka līdz šim Latvijā atbalsts lauksaimniekiem ir bijis daudzkārt mazāks nekā Eiropas Savienības valstīs. Mūsu valsts budžetā 3 procenti ir iezīmēti lauksaimniecībai. Tas salīdzinoši ir daudz mazāk nekā Rietumeiropā. Mūsu zemnieks šajās grūtībās ir norūdīts. Ja šādos pašos apstākļos būtu jāsaimnieko Rietumeiropas zemniekam, nevar zināt, kā viņam klātos, bet mūsu zemnieks izdzīvotu.

Tātad Latvijas zemturis ir norūdīts, viņš ir pārliecinājies, ka var paļauties tikai uz sevi, ka viņam ir vajadzīgas zināšanas un kārtīgi sadarbības partneri. Un viņš zina, ka ir vajadzīgas arī profesionālas politiskās un saimnieciskās organizācijas, kas viņu aizstāv un pauž viņa intereses. Es redzu, ka lauku cilvēks kļūst aizvien stiprāks partneris gan starptautiskajā arēnā, gan arī paša mājās, risinot sociālos un citus jautājumus.

Bet atkārtoju vēlreiz: mums īpaši jāpalīdz jaunajai paaudzei, lai tā iegūtu izglītību, lai būtu iespējas studēt. Pašlaik valstī augstākajā izglītībā ir gan valsts budžeta studiju vietas, gan maksas studiju vietas. Bet maksas studiju kredītam ir vajadzīgi divi galvotāji, un laukos daudzviet tā ir liela problēma. Protams, ģimenēs, kur ienākumi uz vienu locekli ir mazāki par 28 latiem, šī garanta lomu uzņemas valsts. Bet arī šajā gadījumā ir vajadzīgs pašvaldību atzinums, ka ģimene ir trūcīga un ka pašvaldība uzņemas atbildēt par galvojumu. Līdz šim pašvaldībām pat nebija tādu tiesību — tur atkal ir kārtējās pretrunas likumos.

Bet lauki var uzplaukt un attīstīties tikai caur zināšanām. Saimniecības, kas ir stiprākas, lielākoties vada speciālisti. Un tāpēc es domāju, ka nav pamata teikt — mūsu lauki pazudīs, aizaugs, izmirs. Lauki ir un būs dzīvotspējīgi, to sekmēs arī SAPARD līdzekļi. Bet tas nenozīmē, ka laukiem nav jāpalīdz.

Tomēr jāņem vērā tas, ka visus šos desmit gadus Latvijas lauki ir bijuši tādā kā pabērna lomā. Tāpat kā izglītība, tāpat kā kultūra, tāpat kā veselības aizsardzība. Bet arī ar šiem pieticīgajiem līdzekļiem, kādi bijuši, lauki ir izdzīvojuši un lauki attīstās.

Andris Sproģis, “LV” nozaru virsredaktors, Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas goda loceklis