Ministru kabineta noteikumi Nr. 203

(prot. Nr. 49 10.§)

Par Veselības aprūpes valsts mērķdotācijas izmantošanas pagaidu kārtību

Izdoti saskaņā ar likuma «Par 1925. gada 1. aprīļa likuma «Ministru kabineta iekārta» atjaunošanu» 14. panta 3. punktu

Veselības aprūpes finansēšanas reformas ietvaros tiek noteikta šāda Veselības aprūpes valsts mērķdotācijas izmantošanas pagaidu kārtība:

1. Veselības aprūpes bāzes programmas budžeta daļa ambulatorai veselības aprūpei tiek ieteikta 25—30% apmērā no katra republikas pilsētas un rajona pašvaldības veselības aprūpes budžeta.

2. Aprēķinot maksu par medicīnisko palīdzību stacionārā, par pamatu tiek ņemta stacionāra vidējā gultas dienas cena un ārstēšanas ilgums — 12 dienas, ņemot vērā, ka ārstniecības personām punkti par stacionārā sniegtajiem pakalpojumiem (manipulācijām) netiek skaitīti.

3. Ja slimokasēm (pašvaldību pilnvarotām institūcijām) ir līgumattiecības ar privāti praktizējošiem ārstiem, maksu par pakalpojumiem, kas tiek sniegti Veselības aprūpes bāzes programmas ietvaros (apstiprināta ar Ministru kabineta 1993. gada 7. decembra noteikumiem Nr. 31 «Par medicīniskās palīdzības apjomu» — Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 1), sedz slimokases vai pašvaldību pilnvarotas institūcijas.

4. Ja slimība nav akūta un nav iecirkņa terapeita, pediatra vai ģimenes ārsta nosūtījuma, pacienti maksu par medicīniskajiem pakalpojumiem sedz pilnā apmērā no personīgajiem līdzekļiem.

5. Ja speciālista konsultācijā un laboratorijas vai klīnisko izmeklējumu rezultātos tiek atklātas iecirkņa terapeita, pediatra vai ģimenes ārsta darbībā pieļautās kļūdas, piemērojams šo noteikumu 9. punkts.

6. Ja ārstniecības persona, kurai ir līgumattiecības ar slimokasi vai pašvaldības pilnvarotu institūciju, dod nosūtījumu uz atkārtotu konsultāciju, kas nepieciešama konkrētās slimības ārstēšanai, maksu par atkārtotu konsultāciju izdara no slimokases (pašvaldības pilnvarotas institūcijas) līdzekļiem.

7. Republikas pilsētu un rajonu pašvaldībām jānodrošina, lai ikvienam iedzīvotājam būtu pieejama Veselības aprūpes bāzes programma, kā arī to privāti praktizējošo ārstu un privāto ārstniecības iestāžu saraksts, kuriem ir līgumattiecības ar slimokasēm (pašvaldību pilnvarotām institūcijām).

8. Maksa par plānveida ārstēšanos gan stacionāra, gan ambulatori cita republikas pilsētas un rajona pašvaldības teritorijas ārstniecības iestādē tiek segta no pašvaldības budžeta tikai tajos gadījumos, ja ārstniecības iestāde pēc pacienta dzīvesvietas ir degusi nosūtījumu kā garantiju par finansiālo atlīdzību. Visā valstī savstarpējos norēķinos par stacionāro ārstēšanu tiek noteikta vienota gultasdienas cena — pieci lati, bet maksa par ambulatoro veselības aprūpi — atbilstoši ambulatorās ārstēšanas izmaksām iepriekšējā laika posmā (ja republikas pilsētas un rajona pašvaldības savstarpējā līgumā par stacionāro un ambulatoro veselības aprūpi nav paredzēts citādi).

Ja ir iecirkņa terapeita, pediatra vai ģimenes ārsta nosūtījums, pacienti var izvēlēties stacionāru, kurā veikt plānveida ārstēšanos, ārpus savas dzīvesvietas pašvaldības teritorijas arī tad, ja nepieciešamo medicīnisko palīdzību var saņemt stacionārā pēc dzīvesvietas. Apmaksājamais ārstēšanas laiks šajā gadījumā nedrīkst pārsniegt 10 dienas.

Ja tiek sniegta neatliekamā medicīniskā palīdzība, veselības aprūpes iestādei trīs dienu laikā kopš ārstēšanas uzsākšanas jāinformē slimokase (pašvaldības pilnvarota institūcija) pēc slimnieka dzīvesvietas par diagnozi un paredzamajiem ārstēšanas izdevumiem. Par slimnieka turpmāko ārstēšanas vietu lemj pēc savstarpējas vienošanās, ievērojot, ka par šo izdevumu segšanu ir atbildīga slimokase (pašvaldības pilnvarota institūcija) pēc slimnieka dzīvesvietas.

Slimnīcas var savstarpēji vienoties par specializētas medicīniskās palīdzības sniegšanu un uzaicināt speciālistu no citas slimnīcas, ņemot vērā, ka tām jāsedz attiecīgie izdevumi.

9. Izdevumus par nepareizi vai neatbilstoši veiktu ārstēšanu vai tās pašas slimības atkārtotu ārstēšanu saskaņā ar Medicīniskās aprūpes un darbspēju ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas slēdzienu sedz ārstniecības iestāde vai ārstniecības persona, pie kuras slimnieks ir ārstējies.

10. Medicīniskie pakalpojumi, kuri neietilpst valsts veselības aprūpes programmās un Veselības aprūpes bāzes programmā, pacientam ir sniedzami par maksu, ņemot vērā, ka to iestāžu, organizāciju un uzņēmējsabiedrību vadītājiem, kuru darbības virziens ir ārstniecība, jānosaka maksas medicīnisko pakalpojumu cenas un jāapstiprina šo pakalpojumu cenrāži saskaņā ar Labklājības ministrijas Veselības departamenta 1993. gada 10. februāra nolikumu «Par medicīnisko maksas pakalpojumu cenu un tarifu veidošanas un apstiprināšanas kārtību», kā arī jānodrošina, lai šie cenrāži būtu pieejami ikvienam iedzīvotājam.

11. Ārstēšanas izdevumus par neatliekamo, ambulatoro un plānveida medicīnisko palīdzību un zobārstniecības pakalpojumiem, kā arī izdevumus par tiesu medicīnisko ekspertīzi ārvalstu pilsoņi sedz no personīgajiem līdzekļiem vai šos izdevumus sedz viņu apdrošināšanas sabiedrības, ņemot vērā to, ka tiem jāatbilst reālajām izmaksām attiecīgajā veselības aprūpes iestādē vai tiesu medicīnas ekspertīzes iestādē (ja starpvalstu līgumos nav noteikta cita kārtība). Zobārstniecības pakalpojumus ārvalstu pilsoņiem sniedz saskaņā ar apstiprinātajiem cenrāžiem. Ārstniecības iestādes vadītājs ir tiesīgs izstrādāt un noteiktā kārtībā apstiprināt cenrāžus par papildu servisa pakalpojumiem. Cenrāžiem jābūt ne tikai valsts valodā, bet arī ārvalstu pilsoņiem saprotamā valodā, un viņi ar tiem jāiepazīstina pirms ārstēšanas uzsākšanas.

12. Noteikumi ir saistoši visām organizācijām, iestādēm un uzņēmumiem (uzņēmējsabiedrībām), kuru darbības virziens ir veselības aprūpe.

13. Noteikumi stājas spēkā ar to pieņemšanas dienu.

Ministru prezidents M. GAILIS

Labklājības ministrs A. BĒRZIŅŠ

Rīgā 1994. gada 4. oktobrī